Paliec sveika, Dubaija!

Ir pienācis laiks teikt ardievas Dubaijai. Lai arī briedām šim lēmumam ilgi, tik un tā grūti sagremot, ka mūsu laiks tur ir beidzies.

Ja man kādreiz kāds būtu teicis, ka “aizsēdēsimies” tur četrus gadus, neticētu. Bet laiks skrien! Un katru gadu vienmēr bija kāds iemesls, kāpēc vēl uz brīdi tur palikt. Šogad saliekot visus + un -, sapratām, ka mums Dubaijas būs gana.

Paldies Dubaijai par visu labo un skaisto! Pirmkārt, paldies par Beatrisi, paldies par fantastiskiem draugiem, kas iegūti no visas pasaules. Arī no Latvijas, kurus nekad nebūtu sastapuši, ja nepieņemtu lēmumu doties uz Dubaiju. Brīnumaini, ka tik tālu prom no Latvijas izdodas atrast vienam otru un noglabāt dziļi, dziļi sirdī īpašo draugu kambarītī. Paldies par to, ka skatos uz cilvēkiem un lietām pilnīgi savādāk kā pirms pāris gadiem. Paldies par to, ka esmu kļuvusi iecietīgāka pret cilvēkiem un situācijām. Paldies par to, ka esmu mācījusies, ka savs viedoklis ir jāaizstāv, neaizskarot citus. Paldies par biezo ādu, kas uzaudzēta ņemoties par un ap Dubaijas nejēdzībām.  Paldies par to, ka skatos uz pasauli ar citām acīm. Paldies, ka biju daļa no tā milzīgā mutuļojošā katla! Paldies!

Vai bija vērts doties uz Dubaiju? Jā, noteikti. Protams, ir lietas, kuras darītu savādāk jau no paša sākuma, ja būtu zinājuši daudz ko vairāk par Emirātiem un tur valdošo sistēmu pirms mūsu braukšanas. Bet nekad nenožēlošu to, ka aizbraucām. Nekad nenožēlošu, ka metāmies dažā labā avantūrā. Tā būs pieredze uz mūžu. Nekad nenožēlošu, ka tik daudzas brīvdienas atļāvāmies vienkārši nedarīt neko, vārtīties pludmalē vai kā šprotītēm bundžiņā pa dīvānu un skatīties filmas. Tie būs bijuši četri traki, dulli, jautri, skumji un vienlaikus priecīgi gadi. Kopā un šķirti. Kas iemācījuši gan man, gan Ērikam, gan Rūdolfam ļoti daudz ko.

Jā, neesmu aprakstījusi daudzus notikumus un piedzīvojumus, kas mums bijuši Emirātos, jo vienmēr likās, ka gan jau paspēšu. Varbūt kādā brīdī man uznāks iedvesma visu apkopot un šo to ierakstīt ar atpakaļejošiem datumiem, bet tad jau redzēs.

Šobrīd izskatās, ka mēs neapmetīsimies uz dzīvi Latvijā pavisam. Grūti gan tam noticēt, bet izskatās, ka būsim tepat Eiropā, tikai ne vēl pavisam mājās. Dubaijā iemācījos vēl vienu labu lietu – pieņemt to, ko tev dod, nevis skumt par to, kā man nav. Tā kā turiet īkšķus, lai mums viss izdodas!

Atpakaļ Dubaijā

Ilgi domāju vai man šo stāstu publicēt vai paturēt pie sevis, jo bērniņa piedzimšana tomēr ir kaut kas tik ļoti īpašs, skaists un dziļi sirdī glabājams, ka gribas to klusiņām paturēt pie sevis un noglabāt no apkārtējo acīm un ausīm. Un kur nu vēl vairāk – kāpēc, lai es ar to dalītos savā blogā, kurš vairāk domāts Dubaijas un Emirātu iepazīšanai? Tomēr… Gan no draugiem, radiem, paziņām un arī svešiem cilvēkiem pirmais jautājums ir – kāpēc jūs mazuli nesagaidījāt Emirātos?

Bērniņa gaidīšana un īpaši piedzimšana man liekas pietiekami svarīgs notikums, lai turētos jau pie pārbaidītām vērtībām. Rūdolfu gaidīju un laidu pasaulē Latvijā (mana pieredze bija forša un patīkama), tāpēc gribēju arī mazo brīnumu sagaidīt tur. Beatrise pieteicās Dubaijā, tāpēc gribēju grūtniecības sākumu pavadīt šeit un uz Latviju lidot vasaras sākumā, grūtniecības vidusposmā, kad lidošana skaitās visdrošākā gan mammai, gan mazulim, kā arī karstums šeit jau būtu sasniedzis to punktu, kad ārā darīt vairs nav ko. Bet pierādījās tas no kā visvairāk baidījos – laba, uzticama ārsta atrašana nebija nemaz tik viegla. Pirmā ārste pie kuras aizgāju bija visai ekscentriska būtne, kas sarakstīja man noņemamo analīžu skaitu apbrīnojamā daudzumā. Līdz ar to arī maksa bija visai iespaidīga – ap 4000 aed (aptuveni 1000 eur), lai arī pirms vizītes biju zvanījusi uz klīniku un aptuvenā summa ar ko jārēķinās tika nosaukta 3x zemāka… Arī manai sliktajai dūšai daktere ieteica dot injekcijas, no kurām gan atteicos. Ārste, kamēr atrados viņas kabinetā, ar savu māsiņu apsprieda arī kādu citu pacienti un viņas veselības stāvokli, kas arī man likās nepieņemami. Jau pēc pirmās vizītes, meklēju citu ārstu. Pēc draudzenes ieteikuma izvēlējos ārsti, kura likās mierīga un nosvērta. Nepatika gan tas, ka katrā vizītē mazulīti skatīja ar usg aparātu. Nenoliedzu usg vajadzību, bet lieki to izmantot arī neuzskatu par nepieciešamību. Bet šeit tā vienkārši dara un, ja jau stājies uzskaitē, tad tas vienkārši ir jāpieņem. Tomēr sapratu, ka Latvijā jūtos visdrošāk pie savas ārstes, kurai uzticos jau gadiem, kā arī skaidri zināju, ka mazulīti gribu laist pasaulē ūdenī (tā pat kā lielo brāli), kas Dubaijā ir iespējams tikai vienā slimnīcā. Latvijā abus bērnus esmu sagaidījusi radību mājā Harmonija pie Aijas Mikovas. Un savu pieredzi nemainītu ne pret ko.

Janvāra sākumā atlidojām atpakaļ uz Dubaiju. Ar bēbi padusē. Man bija liels uztraukums kā mazais cilvēks parcietīs lidojumus, bet tiešām jāpiekrīt, ka ar tik mazu lidot ir daudz vieglāk kā ar viengadnieku. Beatrise tik pat kā nevienu reizi neiepīkstējās. Tik uzēda un čučēja tālāk. Tā kā šoreiz lidojām ar Emirates Airlines caur Frankfurti, tad vienu no lidojumiem nodrošināja AirBaltic. Sākumā pat aizmirsa man bēbim drošības jostu iedot. Un bija lielas dusmas, ka, izkāpjot Frankfurtē, rati bija jāgaida. Ārā auksts, vējš, lietus smīlā. Labi, ka lidojām visi kopā, jo Ēriks gaidīja ratus, kamēr es ar abiem mazajiem kāpu autobusā, lai tiktu uz lidostu siltumā. Bet ko darīt, ja lido mamma viena ar zīdaini? Kā, lai tos ratus atloka, ja mazais rokās? Piedevām tikai tad, kad tikām gaismā redzējām, ka rati ir apskrāpēti, noķēpāti… Protams, sīkumi, bet tomēr.

Tātad esam atpakaļ. Rūdolfs dārziņā/skolā neiet, bet ir ar mani un māsu pa mājām, jo izskatās, ka martā atgriezīsimies vai nu Latvijā, vai dosimies citur pasaulē. Vēl nav izlemts viss par 100%, jo varianti ir gan šeit, gan mājās, gan citviet. Tikai jāpieņem lēmums – ko darīt. Neredzējām jēgu viņu atkal raustīt un likt iedzīvoties svešā vidē uz pāris mēnešiem. Tad nu dzīvojos ar abiem pa mājām. Dienas gan mums paskrien ātri, jo esam iegājuši baigā ritmā. Teju katru dienu Rūdim ir kādas nodarbības – pelēšana vai teniss.

Tādi lūk mums lieli jaunumi.

Atgriešanās uz ilgāku laiku

Klusums no mūsu puses pamatīgi ievilcies, vai ne? Nedrīkst tā pamest novārtā rakstīšanas lietas. Vai tomēr drīskt? Nu jau vairāk kā divus mēnešus ar Rūdolfu esam atpakaļ Latvijā. Atlidojām jūnija vidū. Nav nekādi ieraksti par pēdējiem mēnešiem Dubaijā, jo tam neatlika laika, kā arī diži rakstīt nebija ko. Kāpēc tā? Pirms lidošanas uz Latviju laiks lielākoties pagāja vārtoties kā plācenim pa gultu. Kas par dillēm, ne? Nu redz, mūsu saime kļūs kuplāka un uz novembra sākumu gaidām pievienojamies mūsu bariņam vēl vienu atvasīti. Mazulīša gaidīšanas sākums pagāja Dubaijā, kur mocījos ar zvērīgi sliktu dūšu un arī pašsajūtu. Kad dūšas problēmas mazliet nostabilizējās, nāca migrēnas. Un tas viss beidzās ar to, ka kondiška – sauna ārpasaulē – kondiška iespaidā sadabūju sev klepu. Kā kārtīgs latvietis, sākumā ārstējos ar tējām, c-vitamīnu, medu u.c. dabīgām lietām, bet kļuva tikai štruntīgāk un parādījās temperatūra, devos pie ārsta, kurš manas plaušas pat īsti nepaklausījās, izrakstīja antibiotikas un izteica varbūtību, ka man ir kakla infekcija. Biju jau uz diezgan lielas bezspēcības un izmisuma robežas, jo klepus mani jau bija nomocījis, temperatūra visu padarīja sliktāku, bet sapratu, ka nekas ar kaklu man nekaiš, ka situācija ir nopietnāka un vienīgā doma, kas bija, ka nedēļas beigās ir biļetes uz Latviju un man ir jātiek uz pekām, lai varu lidot. Nomocījos vēl vienu dienu, līdz (paralēli sazinoties ar ārsti Latvijā) aizdevos uz slimnīcu pie pulmonologa. Cilvēkam jau vajadzētu saprast vai un kas man kaiš. Izrakstīja inhalatoru, man esot bronhiāla astma, kas radusies no gaisā esošajiem putekļiem. Tā pavadīju vēl 2 dienas līdz kravājām koferus. Lieki teikt, ka jutos ļoti slikti, mazākās kustības izraisīja baigās klepus lēkmes, nebija spēka nekam. Un domas vai mazajam punčiemītniekam viss ir labi, radīja vēl lielāku nemieru… Lai arī cik grūti, bet pārcietu abus lidojumus. Stambulā saucām pat ārstu, jo man galīgi aizgāja ciet ausis (komplektā ar asām sāpēm) nosēšanās brīdī. Bet sapilināja man visu ko, dabūja vaļā un teica, ka varu lidot. Uz Rīgas lidmašīnu skrējām kā traki, ielēcām kā pēdējie, aiz mums durvis aizvēra. Paskriet man bija neiespējamā misija, jo klepoju kā smēķētājs ar stāžu. Bet tā laime un atvieglojums, kad tiku mājās. Grūti aprakstīt. Tikai diemžēl prieki bija īsi, jo temperatūra arī Latvijā turpināja kāpt un jau nākamajā rītā ātrie mani veda uz Stradiņiem, kur beidzot man tika uzstādīta diagnoze – akūts bronhīts ar noslieci uz plaušu karsoni (izpētot zāles, kas man bija izrakstītas Dubaijā, visi ieplēta acis un nesaprata, kāpēc kas tāds man izrakstīts, piedevām tas būtu pēdējais, ko grūtniecei grūzt iekšā…). Mazulīti arī apskatīja, ka tam viss kārtībā. Arī par to man sirds kļuva mierīgāka. Nedēļa gultas režīmā ar antibiotikām un ļoti lēnu spēku atgūšanu un veseļošanos. Paldies Stradiņu dakteriem, kuri izturējās jauki un laipni. Tas viss jau tagad liekas tik tālu. Liela daļa no notikumiem jau aizpeldējusi manas galvas nezināmajās dzīlēs, lai gan krekšķinu vēl arvien.

Tā kā kādu brīdi nebūs ieraksti par to kā mums klājas Dubaijā, jo mazo gaidīsim Latvijā. Varbūt kādā brīdī piesēdīšos un uzrakstīšu, kā mums iet pa Latviju, jo savu laiku un dienas aizpildām ar visādām aktivitātēm.

 

Lai jums visiem siltas pēdējās vasaras dienas un jauks rudens!

Dubai Atlantis Lost Chambers Aquarium

Atlantis ir milzīgs izklaides komplekss, kas sevī ietver ne tikai viesnīcu un akvaparku, bet arī daudzas citas izklaides iespējas, kafūžus un veikalus arīdzan. Mēs bijām bijuši uz akvaparku pagājušajā gadā, bet šogad izlēmām iepriecināt Rūdolfu vārda dienā, aizvedot viņu uz Atlantis akvāriju.

Atkāpei gan pieminēšu, ka sākotnēji apsvēru domu, ka varbūt viņš priecātos par vārda dienas ballīti, bet tad sapratu, ka šeit tas nav nemaz tik vienkārši. Ja vārda dienā būtu kādā no ziemas mēnešiem, tad viss forši – pikniks ar draugiem parkā ir ideāls risinājums. Bet tā kā aprīlī karstums mēdz sasniegt vai pat pārsniegt 40 grādu atzīmi, meklēju kaut ko iekštelpām piemērotu. Diemžēl, sapratu, ka vārda diena nav dzimšanas diena un pāris lieki tūkstoši šim pasākumam man nav atvēlēti. Šeit dzimšanas dienu ballītes ir fantastisks bizness (lai gan, kas te nav bizness?). Tātad, Rūdolfam ir draugi gan no bērnu dārza, gan ārpus tā. Nemaz tik pārmērīgi daudz nesanāk, ap 10-15 bērniem, vēl pieņemot, ka visi varbūt neierodas… Bet. Lielākoties telpas ballītēm jāizīrē minimālam bērnu skaitam, kas parasti ir 15 bērni, par katru maksājot sākot no 125 dirhamiem (ap 30 eur). No piedāvātā ēdienu klāsta lielākoties tie ir nageti, picas, frī u.c. labā pārtika. Bieži vien ballītes vieta neļauj ņemt līdzi savu paiku, bet jāizvēlas no viņu grandiozā piedāvājuma. Tad vēl klāt nāk bērnu izklaidētājs, standarta seju apzīmētājs un balonu pūtējs. Bet par šo cilvēku darba spējām un kvalitāti arī nevar būt droši. Tas ir kā paveiksies, jo esam bijuši dažādās bērnu ballītēs un tiešām ir bijis superīgi, kā arī gaužām skumji gadījumi… Katrā ziņā izskatīju vairākus variantus un secināju, ka ballīte nebūs. Būs kaut kas atmiņā paliekošs, bez traļi-vaļi. Aizvest uz Ski Dubai? Aizvest uz akvaparku? Kaut ko, kaut ko… Un vualā! Nolēmām izmēģināt Atlantis akvāriju. Un man liels prieks, ka palikām pie šī varianta. Jaunietis bija sajūsmā!

Tā kā esam agri putni (Rūdolfs ceļas ap 6:00), tad ierašanās uz atvēršanas laiku 10:00 mums nebija nekāda problēma. Ideāli, jo cilvēku maz un visu var forši apskatīt. 10:30 notiek akvārija zivju barošana, kas arī ir visnotaļ foršs skats, ko redzēt. Tā kā, ja braucat uz šo galu, iesaku aiziet. Bērniem būs īpaši interesanti!

Medūzas

Jokainās zivis

Ūsaiņi

Jubilārs un akvārijs

Šīm esot pats astes galiņš apšņikāts, lai nav bīstamas dzīvībai

Akvalandisti, kas nodemonstrē savu ekipējumu un pēc tam dodas barot zivteles.

Ņom, ņom, ņom.

Daudzi Nemo!

Šī ir īsta un dzīva!

Visās iespējamajās krāsās…

Pārlaimīgais jubilārs ar lielu konču un maisiņu, kurā magnētiņš viņa kolekcijai un džemperītis ar Atlantis simboliku vēsajiem Latvijas vasaras vakariem.

Būt par mammu pasaulē

Pēdējā laikā notiek pārāk daudz kas un tajā pašā laikā nekas, tāpēc aizčammājos ar dažādu lietu pierakstīšanu un ierakstīšanu. Bijām pat dabūjuši vēdera vīrusu. Pē, pē, tas bija dikti nejauks…
Pirmkārt, ir forša štellīte. Emirātos mammas no Latvijas kļūst arvien vairāk. Ir bērniņi, kas atceļo līdzi vecākiem un ir tādi, kas piedzimst šeit. Izveidojām Latviešu Emirātu mammu lapu Feisbukā, kur mums satikties, aprunāties par dažādām mums aktuālām lietām un tēmām. Rīkojam regulārus mammu saietus un tusiņus. Uzskatu, ka tie ir ļoti vajadzīgi un noderīgi, ja dzīvo ārpus savas dzimtenes un, ja bērni iet skolās, dārziņos, tad, lai viņiem parādītu, ka tajā jocīgajā latviešu valodā taču vēl kāds runā, izņemot mammu un tēti! Īpaši forši, ja vēl tie ir vienaudži mazajiem. Rūdolfam, starp citu, uzradies jauns čoms Alberts. Tik vien runā par to, kad atkal satiks un ko abi atkal kopā darīs. Abi čalīši ir uz viena viļņa. Un runā tajā jokainajā latviešu valodā. Abi!

Otrkārt, izlasīju viensplusviens.lv rakstiņu par to, kāpēc forši bērnus audzināt Latvijā. Esmu jau par to ik pa laikam rakstījusi, bet, izlasot šo ierakstu, man sagribējās arī padalīties ar savām pārdomām. Būtībā visam, kas tur minēts saku lielu – jā! Tā tas ir! Kā man gribētos dzīvot Latvijā, kā man gribētos, lai Rūdolfs izbauda četru gada laiku kaifu, lai ēd omes un opja dārza labumus, lai skrien pa dārzu basām kājām, lai varam vasarā zvilnēt laukos, rudenī dzenāt košas lapas un ziemā velt sniegavīrus… TIK ļoti gribas! Bet, diemžēl vai par laimi, dzīve mums šobrīd iekārtojusies savādāk. Kas tad te ir savādāk?
Piemēram, rakstā minētais bērnu kopšanas atvaļinājums. Arī te tas ir nieka 3 mēnešus. Es pat nespēju iedomāties kā sirds mammām lūzt, ka tas mazais kunkulis jāatstāj auklītei vai jānodod dārziņā.
Klimats un daba ir tāds 50:50 faktors, jo nevar jau sūdzēties, ka teju katrās brīvdienās var braukt zvilnēt pludmalē vai biezākais apģērbs, kas šeit nepieciešams ir džinsas un garroku jaciņa. Bet Ziemassvētkos gan tas galīgi neiet kopā… Latvijas meža smarža, sēnes un ogas tak te nedabūsi. Vasarās iziet ārā nevar, jo temperatūra ir ap 50 grādiem un ir ļoti, ļoti mitrs gaiss. Protams, tad mēs abi ar Rūdi kravājam koferus un braucam baudīt Latvijas vasaru, kas būtībā ir tāda pati kā Dubaijas ziema. Bet, tā kā aizbraucam uz vairākiem mēnešiem, tad tēti mēs arī ilgi nesatiekam un tas nav forši…
Medicīna. Baismīgi dārga :) Un ne vienmēr laba, jo mēs tomēr cenšamies pieturēties pie “dabīgām” ārstēšanas metodēm, kas šeit bieži vien nav savienojami jēdzieni.
Izmaksas… Brrrr. Dievs pasarg`, to visu, ko iztērējam, pārrēķināt eiro, sirmus matus var dabūt. Bet, kādu brīdi padzīvojot šeit, pierodi gan pie cenām, gan lietu kārtības.
Pārtika. Uzskatu, ka tik lielā pilsētā laba pārtika ir neiespējama. Vai arī, ja ir, tad tā tiešām maksā lielu naudu. Esam gan uzgājuši vietējos tirdziņus, fermas, kur var šo un to nopirkt dabīgāku un lētāku nekā lielveikalos, bet tad tie ir īpaši braucieni. Jebkurā gadījumā, cenšamies ēst veselīgi, lai arī bieži vien liekas, ka tas te nav iespējams.
Valodas. Dubaijai varu likt lielu plusiņu, jo man ir liels prieks, ka šeit ir liels multi-kuliti mikslis. Angļu valoda ir pašsaprotama, Rūdolfam dārziņā tiek mācīta arī arābu un franču valoda. Protams, cik daudz viņam no tā visa kaut kas aizķeras ir cits jautājums, bet pamati tiek ielikti. Īpaši angļu valodā. Mēs nekad ar Ēriku nebūsim spējīgi runāt ar tik tīru angļu izrunu kā mūsu jaunais cilvēks, lai arī cik gadus mēs būtu nomācījušies Rīgas Angļu ģimnāzijā. Šajā vecumā viņš ir kā sūklītis, kas ātri visu apgūst. Tagad tikai, aizbraucot uz Latviju, to nedrīkst palaist vējā un pazaudēt.
Drošība. Nekad un nekur neesmu jutusies tik droši kā Dubaijā. Un to, man liekas, jums teiks jebkurš, kurš šeit ir dzīvojis vai bijis. Man nav bail vēlu vakarā iziet pastaigāties, man nav bail atstāt somu rotaļlaukumā uz soliņa, kamēr aizeju pašūpināt Rūdolfu šūpolēs. Tomēr Latvijā tik droši ikdienas situācijās nejūtos… Soma sabiedriskajā transportā ir jāiespiež padusē.
Iespējas nākotnē. Gan profesionālajā jomā, gan ikdienas lietās Dubaija ir devusi milzīgu pakāpienu nākotnei. Var jau likties, kas tad man. Sēdi mājās un neko nedari, ko man tas dod? Bet es tieši tā pat iepazīstos ar cilvēkiem, tieši tā pat iegūstu draugus, kontaktus no visas pasaules. Nemaz nerunājot par Ērika profesionālās izaugsmes iespējām, kuras diemžēl Latvijas tirgū ir gaužām niecīgas…

Katrā ziņā uzskatu, ka bērnus audzināt visur ir forši! Jāatrod tikai tas labais it visā. Protams, man Latvija vienmēr būs nr1, jo tās ir manas mājas, mana ģimene, bet pēc Dubaijas pieredzes ir sajūta, ka mierīgi varētu doties vēl kur pasaulē izzināt vēl ko. Jo izbraukšana no komforta zonas iedod tik daudz! Tā atļauj paskatīties uz vietu no kuras nāc ar pilnīgi citām acīm. Paldies Laurai par rakstu, sapratu, ka esmu ļoti noilgojusies pēc mājām. Tik vien kā divi mēneši palikuši un būsim jau klāt!

Jauku dienu, mammas visā plašajā pasaulē :)

Vētra un lietus Apvienotajos Arābu Emirātos

Jā, šeit reizēm ir lietus. Aptuveni 2x gadā nolīst kāds bišķis nokrišņu. Bet divas nedēļas atpakaļ piedzīvojām īstu vētru. Ptu, ptu mums viss labi un nekādas sekas tam visam nav, bet atsevišķiem draugiem un paziņām viss tik gludi negāja.
Sākumā bija mazs lietutiņš 8.martā, bet visas laika prognozes rādīja, ka līs vēl divas dienas. 9. datuma rītā paskatījos pa logu, ka mazliet nomācies ir, bet tas jau nekas, vai ne? Kuram rūdītam latvietim traucē mākoņi, lai ietu ārā? Saģērbu Rūdolfu, aizvedu uz dārziņu un darīju savas lietas. Īsi pirms pusdienlaika tomēr sāka līt, zibeņot un pūta arī diezgan pamatīgi. Lieki teikt, ka man nav šeit nav ne vējjakas, ne lietusmēteļa vai pat lietussarga. Peļķes līdz potītēm, jo īsti normāla notekūdeņu sistēma jau šeit arī nepastāv. 15 minūšu gājienā līdz Rūdolfa dārziņam biju slapja līdz ādai. Bet bija tik forši redzēt kā bērni priecājas par lietu! Skriešana pa peļķēm un lēkāšana, tāda sajūsma! Un kas tad tur, izbrien tās peļķes un viss. Bet, kā jau minēju, visiem tik gludi negāja. Tie, kuri dzīvo villās, būtībā visi sūdzējās, ka ūdens gāzās iekšā no visām malām – griestiem, sienām, durvīm… Tie, kas bija mašīnās, daži tā arī palika peļķes vidū vai iesprūstot uz kāda ceļa. Man ko tādu negribētos piedzīvot.

Te var redzēt pāris video un iespaidīgākas bildes par notikušo – spied te.

Ēriks visu jautrību gan palaida garām, jo bija devies braucienā uz Latviju, uz bērēm. Biju satraukusies ne pa jokam, jo Abu Dhabi lidosta bija slēgta un mana vienīgā vēlēšanās bija, ka tik neaizslēdz Dubaijas lidostu ar un Ēriks tiek sveiks un vesels mājās. Bet viss bija kārtībā, ja neskaita to, ka Maskavas lidostā viņam nācās gaidīt 8h līdz nākamajai lidmašīnai. Viņš bija pārguris un pāris diennaktis maz gulējis. Viss rezultējās ar to, ka viņš aizmiga tieši pie iekāpšanas vārtiem. Kāpēc neviens viņu nepamodināja, mums nebija skaidrs. Ja viņš būtu atlūzis kaut kur, nezin kur, bet tieši pie pašiem iekāpšanas vārtiem… Nu neko, dabūja pirkt jaunu biļeti un gaidīt vēl kādu laiku.

Ceturtdienā arī solīja lietu, bet tas aizgāja garām. Visas skolas bija slēgtas, ieskaitot mūsējo. Liekas, ka pēc šāda lietus būtu jābūt svaigam gaisam, bet nekā. Gaiss nākamajā rītā bija tik mitrs. Un tas atgriež pie domas, ka tuvojas vasara. Kļūs arvien karstāks, mitrāks un sutīgāks. Arvien lielāka dienas daļa būs jāpavada iekštelpās.

Ūdens līdz logiem :)

Nākamās dienas korķis, dažviet ceļi slēgti. Grūti kaut kur tikt.

Rūdolfs ierušināts, lai var tikt līdz mājām. Pie mājām jau gan varēja skriet pa peļķēm!

Ūdens tek un tek, un tek…

Slapjš

Nesteidzīgam brīvdienu rītam

Ziniet, kas ir forši, ja ir draudzenes? Īpaši, ja viņas ir mammas. Jaunas idejas tam, ko dot ēst saviem mazajiem bandītiem. Jā, jā, jā… tas nekādā veidā nav saistīts ar Dubaiju un iespaidiem par to, bet tomēr. Vienā brīdī Dubaija jau ir kļuvusi par zināmu ikdienu. Zinu un saprotu, ka neesmu vēl pati daudz ko šeit piedzīvojusi un redzējusi, bet, lai arī kurā pasaules malā tu atrastos, vienā brīdī tevi pārņem ikdiena, rutīna.
Man šeit ir divas kolosālas draudzenes. Viena ir angliete un otra poliete. Interesanti, ka šeit, pasaules otrā malā, esmu atradusi divas tik kolosālus un pilnīgi atšķirīgus cilvēkus. Jā, sākotnēji mūs vienoja vienāda vecuma bērni (puikas, kas nav mazsvarīgi), bet tagad jau mammošanās lietas ir pārgājušas citā gultnē. Uzskatu, ka viņas ir divi foršākie cilvēki, ko man Dubaija ir devusi. Divas īstas draudzenes. Ar kurām var runāt par visu, var paraudāt, pasmieties un podus nogāzt ar`. Ak, jā! Un apmainīties ar garšīgām receptēm!
Tad nu lūk, manas polietes ieteiktā recepte, kas noteikti forši iederēsies kādā brīvdienu rītā kā brokastu ēdiens. Mums garšoja!

Ricottas siera pankūkas

Sastāvdaļas:
250g ricottas siera
1 glāze miltu
1/2 t.k. cepamais pulveris
1,5 ēd.k. ar cukuru (ja grib saldākas, var likt klāt vairāk)
šķipsniņa sāls
1/2 glāze piena
2 olas, atdalīti dzeltenumi no baltumiem

Gatavošana:
Sajauc kopā sausās sastāvdaļas – miltus, cepamo pulveri, cukuru, sāli. Atsevišķā traukā sajauc ricotta sieru un pienu ar olu dzeltenumiem. Pievieno samaisītās sausās sastāvdaļas. Visu kārtīgi samaisa viendabīgā masā. Sakuļ olu baltumus gaisīgās putās un pēc tam lēni iecilā mīklā. Veido mazus plācenīšus un liek cepties tā pat kā pankūkas. Garšīgi, ja izmanto sviestu cepšanai.

Mums garšoja ar medu un ogām. Var ēst ar ievārījumu, krējumu un kanēli. Visgaršīgāk, ja ēd uzreiz, siltas un pufīgas :)

Lai labi garšo!

Sēņojam pa mājām.

Tā nu sanācis, ka Rūdolfa iesnas pārauga krekšķī, kurš ilgi neatkāpās. Vienu nedēļu nomarinēju jaunieti pa mājām, negāja uz dārziņu un šonedēļ dārziņā mid term break. Visās skolās un dārziņos gan šonedēļ nav brīvs, bet dažās, tai skaitā mūsējā, var bumbulēt pa mājām. Protams, ja nav, kur mazo likt, tad var vest uz dārziņu, kur ir mid term break camp. Kas, protams, atkal maksā papildus kāpostu. Biju jau domājusi, ka ne varbūt uz visu nedēļu, bet kādā dienā Rūdi aizvest, lai neaizmirst, kas tas dārziņš ir par zvēru, bet tā kā viņš man nebeidza puņķoties un klepot, palika dzīvoties pa mājām. Pāris dienas bija arī temperatūra. Tāpēc vakar aizdevāmies pie ārsta. Rūdis dabūjis kakla infekciju (analīzes gan būs tikai ceturtdien) un ir arī bronhīts vieglā formā. Tagad puika pirmo reizi savā mūžā lieto antibiotikas. Mēģinājām dabīgos ceļus iet, bet nekā…
Patiesībā dzīvošanās tik ilgi pa mājām ir liels pārbaudījums manai nervu sistēmai, jo puika ir kašķīgs, viegli aizkaitināms, dusmīgs 24/7. Viss tiek uztverts saasināti. Man jau sācis raustīties acs plakstiņš un rokas drebēt! Bet šodien otro dienu lietojam antibiotikas un tiešām var manīt, ka ir labāk. Kašķi mitējušies, varam visu sarunāt. Acīm redzot, pašsajūta jaunskungam uzlabojas.
Ko tad darām pa mājām? Zīmējam ar ūdens krāsām, kas bieži vien atkal pārvēršas par mammas pārbaudījumu, jo krāsa pēkšņi ir visur, tai skaitā arī ūdens pa visurieni. Lipinām plastilīnu, liekam Lego, taisām trasītes mašīnām, skatāmies pa logu kā brauc dzeltenie skolas autobusi un kā strādā blakus mājā strādnieciņi. Mācāmies ciparus, burtus, krāsas un formas. Gan latviešu, gan angļu valodā. Spēlējam spēles. Protams, arī multenes iet uz urrā. Ceru, ka jaunnedēļ jau viss būs labi un varēs atgriezties dārziņā.

Šitā ir forša štelle. Rūdolfs cenšas katru rītu iedot tētim kaut ko līdzi uz darbu ar tekstu:”ja tev paliek garlaicīgi, paspēlējies!”

Viss pludo…

Lipinām plastilīna piciņas, sniega vīrus, dārzeņus utt.

Krāsas.

Tautas medicīna – silts piens ar medu, sviestu un bik sodu.

Dzīvās būtnes un ēdamlietas. Rūdolfam dikti patīk pildīt šitādus uzdevumus, paldies par uzdevumu grāmatām Zaigas omei.

Pirmā nedēļa dārziņā!

Esam aizvadījuši pirmo nedēļu dārziņā. Vispār Rūdolfs ir jau tajā vecumā, kad viņam dārziņā būtu jāpavada piecas dienas nedēļā. Tomēr mēs izvēlējāmies četras dienas un vienu dienu vest tikai uz fonētikas nodarbību. Nodarbība ir ļoti laba bērniem, kuriem angļu valoda nav dzimtā, lai labāk saprastu vārdu uzbūvi, kā veidojas skaņas utt. Bet pirmo nedēļu nodarbību izlaidām, tā vietā, lai Rūdis pierastu pie jaunās sistēmas, gāja visas piecas dienas no 8:00 – 12:30.
Par to, ka būs jāiet skoliņā (kā mēs to saucam mūsmājās, jo pasarg` dies` pieminēs bērnudārza vārdu!), Rūdolfu informēju jau laikus. Runāju un stāstīju, kas tas par zvēru un ko tur dara. Bet jau tad viņš teica, ka negrib iet, labāk ar mammu dzīvošoties mājās. Vispār abi kopā arī izvēlējāmies dārziņu, kurā iet. Kā jau minēju iepriekš, man sirdij tuvāka tomēr ir internacionālā sistēma, bet palikām pie angļu varianta, jo sapratu, ka ne jau sistēmā slēpjas kvalitāte un foršums, bet gan pašā vietā un cilvēkos, kas tur darbojas.
Mani kritēriji dārziņa izvēlē bija:
1) Lai varam finansiāli to atļauties (bet tik un tā pārrēķinot eiro, mati ceļas stāvus);
2) Lai nav dikti tālu no mājām. Mūsējais ir 15 minūšu gājiena attālumā;
3) Lai jūtu, ka viņiem ir svarīgs mans sīcis;
4) Skolotājai jābūt perfekti angliski runājošai. Filipīnieštantes man tomēr nederēs…;
5) Lai ir laba saskarsme ar personālu – man bija iespēja gan ar vadītāju, gan skolotāju un viņas asistentēm iepazīties (starp citu, grupiņā ir 15 bērni, 1 skolotāja un 2 asistentes), gan ar pašu īpašnieci, kuras dēliņš arī mācās tajā pašā bērnudārzā;
6) Lai ir jaukas, gaišas, tīras telpas;
7) Lai bērniem ir arī aktivitātes svaigā gaisā;
8) Lai redzu, ka Rūdolfam tur patīk.

Un man pagaidām nav sajūtas, ka būtu kļūdījusies ar izvēli. Pirmkārt, dārziņš ir jauns, tāpēc personāls cenšas, lai viss ir labi. Par to telpu gaišumu runājot, tik bieži nācās redzēt dārziņus, kur telpās nevienu brīdi neiespīd saulīte… Man tas liekas tik nomācoši un depresīvi. Arī faktors, ka bērnus neved ārā, svaigā gaisā. Nu vells, nav jau jācepina pusdienlaika saulē, bet uz brīdi izvest paskriet un padauzīties, kas var būt labāks par svaigu gaisu?

Kā tad mans kundziņš iejutās? Pirmie divi rīti bija asaru, puņķu un kliegšanas pilni. Tas bija tik smagi, ka likās – ārprāts! Ko es daru?! Pirmajā dienā, kad atnācu pakaļ (un tas jau bija uz pulksten 11:00), Rūdis ieraugot mani, atkal sāka raudāt, man pašai līdz ar viņu sāka lūpa trīcēt… Pirmā diena pagāja “tu tikai lūdzu neved mani vairāk uz turieni” gaisotnē. Arī pa nakti viņš pamodās pāris reizes ar līdzīgu tekstu… Sirdi plosoši. Bet trešajā dienā nobira vien pāris asaras no rīta. Arī katru dienu man no dārziņa piezvanīja un pastāstīja vai viņam viss ir labi, vai raud, vai nav noskumis. Jā, tik un tā katru rītu Rūdolfs man teica – lūdzu, neatstāj mani tur. Bet vienmēr, kad mēģinājām runāt par dārziņu, vienmēr nonācām pie secinājuma, ka tur ir baigi forši, tikai viņš negrib šķirties no mammas. Un kā mums gāja pēdējā nedēļas dienā? Rūdolfs pats paņēma savu somu, nevarēja sagaidīt, kad es novilkšu apavus un jau jautāja – es varu iet iekšā? Pats iegāja, sabučoja mammu, mazliet lūpiņa patrīcēja, bet tas arī viss, šķelmīgais smaidiņš, kas man liek domāt, ka viss ir kārtībā. Un tik jauki, kad viņš pusdienlaikā ierauga mammu, skrien pretī un sauc – es biju drosmīgs, es neraudāju!
Kā mums ies rīt, to redzēsim. Jo tomēr atkal jauns nedēļas sākums. Dārziņa pirmā nedēļa pagāja bez tēta, bet šonakt tētis jau būs mājās. Arī tas var kaut ko pamainīt…
Starp citu, katra mēneša beigās skolotāja rīko tikšanās ar vecākiem, lai pārrunātu kā pagājis mēnesis, ko mācījušies, kā mazajam cilvēkam veicies utt. Un šajā tikšanās reizē skolotāja man teica, ka Rūdolfs ir ļoti gudrs, ātri mācoties visu, viņam ir labi attīstīta sīkā motorika, ļoti labi un ātri iejuties, esot ļoti atvērts un jauks puika. Esot bijis sajūsmā par pikniku, kurā devušies un esot dikti aktīvs sporta nodarbībās, kurās viņi gatavojas sporta dienai. Vai mamma var vēlēties dzirdēt vēl ko labāku? :)

Jauns gads, jauni piedzīvojumi!

Tūlīt, tūlīt jau būs pagājis mēnesis kopš esam atpakaļ. Lēnām iejutušies atkal pasaules otrā malā. Pirmais brauciens atkal ar metro bij` mazliet dīvains. Paspējuši jau pa šo laiku nomainīt dažu pieturu nosaukumus. Nav jau nekas īpašs, bet vienalga pirmajā brīdī – ūūū, izmaiņas! Piemēram, gala pieturas vairs nav Rashidiya un Jebel Ali, bet Rashidiya un UAE Exchange. Nu nekas īpašs, zinu, zinu… :)
Dienas pavadām kā jau ierasts. Tiekoties ar draugiem, spēlējoties ar Rūdolfu, baudot dzīvi. Uz pludmali arī esam paspējuši aizdoties un uz baseinu ar`. Jo nemaz tik silts pie ūdeņiem nav. Nemaz nerunājot par ūdens temperatūru. Īpaši, ja Rūdolfam tik ļoti patīk pērties pa ūdeni, ka beigās zobi klab. Ēriks daudz, daudz strādā un daudz, daudz mēģina kopā ar grupu. Ne tikai vakaros, bet arī brīvdienās. Pēc pāris dienām būs atpakaļ no Losandželosas, kur puiši aizdevās pabeigt jauno albumu. Riktīgi lepojos ar viņu. Kad atlidos, noteikti uzrakstīsim arī par viņa piedzīvojumiem ASV un padalīsimies ar jums.
Bet šī nedēļa ir īpaša gan man, gan Rūdolfam. Rūdolfs ir uzsācis bērnudārza gaitas. Vispār jau te bērnus ieliek dārziņā jau no dažu mēnešu vecuma, ja nav citu variantu. Vai ap gadiņu. Būtībā Rūdolfs ir teju 4 gadus vecs un tas nozīme, ka pēc Dubaijas likumiem viņam būtu jāsāk iet skolā. Tā kā esam šeit jau tik ilgi nodzīvojuši, ka šis posms arī sasniedzis mūs, sapratām, ka kaut kā tomēr jāsāk iekļauties sistēmā. Mājās ar mammu ir forši, kā arī lēti! Jo dārziņš tomēr maksā kāpostu… Tāpēc izvēlējāmies variantu, ka Rūdolfs iziet pirmo skolas klasi dārziņā. Mana pamatdoma ir, lai viņš iemācās angļu valodu. Lai viņam ir vieglāk komunicēt. Kaut ko jau viņš māk pateikt, bet ne daudz.
Dubaijā ir divas iespējas vai nu vest bērnu angļu sistēmas mācību iestādēs vai izvēlēties internacionālo sistēmu. Lai arī biju nolēmusi, ka internacionālā sistēma man šķiet pieņemamāka, beigu beigās laimīgā loze krita par labu angļu sistēmas dārziņam. Mans visvisvisfavorītforšākais dārziņš atrodas villu rajonā, lai arī dārziņš seko angļu sistēmas priekšnoteikumiem, tomēr ievēro arī montessori principus, bet diemžēl sapratu, ka nebūsim spējīgi jaunieti izvadāt. Nav mums otras mašīnas (un pagaidām nav pat viena mašīna), tāpēc ierēķinot vēl takša izmaksas, sanāk ļoti dārgs prieks. Bet esmu ļoti apmierināta ar mūsu tagadējo izvēli. Dārziņš ir 15 minūšu gājiena attālumā, skolotājas ir anglietes (kas man ir svarīgi, lai Rūdolfs neiemācās angļu valodu ar filipīniešu akcentu), telpas ir omulīgas un ar dienas gaismu, kas daudzviet tomēr ir retums. Un šajā dārziņā bērnus ved ārā, svaigā gaisā. Katru dienu uz pusstundu vismaz. Piemēram, vakar snack time viņiem bija nevis iekštelpās, bet gāja ārā piknikot. Rūdolfs par to bija sajūsmā. Par to kā mums pagāja iejušanās laiks arī vēl uzrakstīšu. Gribu, lai paiet pirmā nedēļa un tad uztaisīšu apkopojumu.
Katrā ziņā mums iet labi, saule spīd, bet vēl necepina!