Katrs rīts man iesākas ar to, ka jaunais cilvēks mēģina man uz acīm uzstellēt brilles un iestūķēt rokā matugumiju, ja es vēl nesaprotu, ka pietiek gulēt un ir jāceļās, tad ieliek arī čības gultā. Patiesībā es nevaru sūdzēties, jo ceļamies abi diezgan vēlu – ap deviņiem. Ierodoties šeit sākumā gan bija Latvijas režīms, kad cēlāmies ap 7/8, tagad esam miega lāči. Ko tad daram pēc tam? Eju taisīt izsalkušajam lācēnam brokastis, ejam dušā, nomazgāju traukus, apvācu māju, kura tiek savandīta atkal jau pēc minūtēm desmit. Ģērbjamies un ejam laukā, kur dzīvojamies pa bērnu spēļu laukumu kādu stundu, pusotru. Tur Rūdolfam jau ir divi draudziņi – Hamza un Džošuā, kuri arī spēļu laukumā ir gandrīz katru dienu. Viņus gan mammas tur neved, viņi ierodās ar filipīniešu auklītēm. Neliela novirzīšanās no galvenās domas, bet tomēr – šeit strādājošas mammas var aizmirst par sēdēšanu mājās ar sīčiem līdz 1/1,5 gadu vecumam. Te mammai darbā jāatgriežās 3 mēnešus pēc sīča piedzimšanas, tāpēc mazos būtībā uzaudzina auklītes vai arī nursery (kaut kās līdzīgs bērnudārzam, tikai tur mazos var atstāt jau sākot no 4 mēnešu vecuma). Arābu sievietes, kas strādā, varot mājās sēdēt ilgāk, bet precīzi gan nezinu. Ja neesi gatava atgriezties darbā, tad arrivederci. Un par kādu bērna krūts ēdināšanu pēc pieprasījuma te var būt runa? Un šeit tomēr cilvēki pierod pie sava luksusa dzīvesveida, tāpēc ērtāk, drošāk, lētāk ir to mazo kaut kur nogrūst, nevis ar viņu sēdēt mājās. Tātad +2 punkti vecajai, labajai Latvijai.
Atgriežoties pie iesāktā – atzīšos, man tas spēļu laukums jau ir līdz brošai… Pēc tam pārsvarā iegriežamies vietējā Supernetto, kas priekš šejienes standartiem ir mazs veicītis, lai gan priekš Latvijas būtu vidusmēra bode, kur sapērkam visu ko vakariņām un čāpojam mājās. Knapi esam tikuši līdz dzīvokļa druvīm, kad mazais ķiļķēns jau no pārguruma nesaprot ne rīta, ne vakara un ir liekams gulēt. YES! Laiks man! Kā tad… Laiks man ir aptuveni 10-30 minūtes, kuru laikā caurskatu visādus portālus, palasu ziņas utt. Un tad apdaru mājas darbus. Ķiļķēns ceļās, uzkož kaut ko un tad jau sākās “gaidām tēti mājās režīms”. Aptuveni tā izskatās mana standarta diena Dubaijā. Bet mēs jau mēdzam sadarīt arī ko citu, kā arī mēdz notikt dažādās nobīdes dienas ritmos, atkarībā no garastāvokļa un dienas.
Līst!
Piemēram, plānus var izjautk lietus! Mazliet varāk kā mēnesi atpakaļ Dubaijā iestājās krīze, jo bija nolijis. Neviens nemāk braukt, neviens nekur nevar aizbraukt, avārijas, peļķes, ziemas jakas mugurā, jo ir auksts utt. Mums ar Rūdolfu gan patika. Tik sen nebija justa TĀ smarža, kad sakarsētu gaisu atdzesē lietus. Uh.
Pabijām arī Sharjah Book Fair. Milzīgs grāmatu tirgus un ieeja bez maksas, kas var būt labāks par šo? Iegādājos arī šo un to – K. Hosseini “And the Mountains Echoed”, C. Adichie “Half of a Yellow Sun”, Rūdolfam grāmatu ar dzīvniekiem un Ērikam par teroristiem (neatceros nosaukumu). Katrā ziņa iespaidīgi. Žēl tikai, ka nebiju pienācīgi sagatavojusies, jo Latvijā grāmatu tirgum gatavojos nopietni – man ir saraksts ar grāmatām, kas interesē un esmu izzondējusi arī tām cenu, lai zinātu, vai un par cik lētāk ir izstādē nopērkamas. Te gan par to nebija jāsatraucas, jo bija jābūt lētāk par 25% nekā veikalā…
Sharjah grāmatu tirgū TV darboņu sapņu plaukts
Grāmatas, kuras jālasa no otra gala…
Zelta korāns!
Vēl, atgriežoties pie ikdienas iešanām un darīšanām, varu pastāstīt, ka jūku prātā brīžiem no tā, ka pilsēta mūsu rajonā nekad, NEKAD neguļ. Nav miera un klusuma pat naktī. Sāksim jau ar to, ka netālu no mūsu mājas ceļ kārtējo milzu ēku, kas stiepjas nu jau tik augstu, ka vairs galu nevar redzēt. Un dienā reizes 3-4 no augšējiem stāviem uz konteineru pa metāla trubu tiek šļūcināti būvgruži. O, mai gād, laimīgas ir tās dienas, kad šitas nenotiek. Bet mēdz notikt arī sestdienās ap deviņiem no rīta.
Trubas sākumgalu nemaz i nevar saredzēt…
Un te tas viss beidzās…
Vēl, kas ietilpst kategorijā par negulēšanu – kaimiņi, kas atrodas tieši virs mums bieži bīda mēbeles. Arī četros no rīta… Lielākajai daļai dzīvokļu mūsu ēkā ir flīžu grīdas, tāpēc tā skaņa ir īpaši caur kauliem ejoša.
Ak, jā! Un īpaša rindkopa par mūsu kaimiņieni! Sieviete, kas sava dzīvokļa durvis tur vaļā bieži vien tā, lai visi var redzēt, cik tīrs un kārtīgs viņai dzīvoklis. Ap vienpadsmitiem vakarā vismaz reizi nedēļā uzgriež vienu un to pašu traļi-ļa-ļa arābu dziesmu tā, ka rīb viss stāvs. Ja aizvērtu durvis, varbūt nebūtu tik traki. Bet kronis visam bija pirms pāris dienām viņas kliegšana vairāku stundu garumā ar minimālām pauzēm. Sākumā ar Ēriku domājām, ka viņai vienkārši ir labi, if you know what I mean. Mazums kā cilvēks pauž prieku un emocijas? Bet paejot vēl kādam laikam, kad Rūdolfs jau sāk staigāt pa dzīvokli un atdarināt viņas kliegšanu, ieklausījāmies vērīgāk un liekas, ka kaut kas nav īsti labi… Dzird arī vīrieša balsi, trauki plīst, šī tik kliedz. Domājam, ka sit nost. Nosūtīju Ēriku lejā pie apsargiem, kas arī pēc minūtēm piecām bija klāt, pajautāja vai viņai viss ok, viņa arābiski kaut ko atkliedza pretī un viss, šie aiztinās. Varbūt tiešām bija vienkārši labi?
Un te vēl interesantas lietas iekš bildēm:
Mall Of The Emirates var atrasts Samsung izmēģinājumtelefonus ar iestatītu latviešu valodu
Šito vienvakar pagaršojām… Vairs negaršosim.
Mall of the Emirates Kaijas plaukts!
ANCHAANS DUBAIJĀ 