To the top of Burj Khalifa

26. oktobrī sanāca mūsu radinieku pēdējā diena Dubaijā, jo 27. jau divos naktī šie sēdēja lidmašīnā ceļā uz Latviju (dažās dienas gan pirms izlidošanas atklājās, ka šie pilnā vai nepilnā sastāvā būs klāt jau pēc 2 nedēļām, tā kā gaidām atpakaļ!). Bija plānots nosvinēt un atvadīties grandiozi – ar braucienu uz Burj Khalifa. Jāpiebilst gan, ka šis bija mūsu otrs brauciens uz Burj Khalifa, jo pirmajā mēs aizbraucām tikai paskatīties torni no ārpuses, bet šoreiz braucām ar mērķi uzbraukt augšā. Ja arī tu, dārgais lasītāj, vēlies doties Burj Khalifa spicītē, tad iesaku biļetes iegādāties internetā, rezervēt konkrētu dienu un laiku, jo uz vietas cena ir ojojoj… 400 dirhami, kas ir aptuveni 60 lati. Ja biļeti pērk internetā, tad tās cena ir 125 dirhami (gandrīz 19 lati). Bērniem, protams, lētāk.

Kas ir Burj Khalifa?

Milzenis baigi liels… Nevar dabūt normāli bildē iekšā!

Burj Khlaifa ir augstākā, cilvēka veidotā, būve pasaulē (829.8 m), kas, protams, lauzusi nevienu vien rekordu. Kā piemēram, tajā ir visvairāk stāvu – 163, visaugstāk uzbūvētais lifts (līdz ar to arī sanāk visgarākais lifta brauciens – 504m), kā arī 2. augstākais skatu laukums pasaulē, kas atrodas 124. stāvā jeb 452m augstumā. Katrā ziņā visu ko var palasīt par Burj Khalifa te – http://www.burjkhalifa.ae/ .

Burj Khalifa ēna…

Ar saviem radiniekiem bijām norunājuši satikties laicīgi, lai nebūtu jāskrien pa galvu un kaklu, bet tik un tā mazliet sanāca, jo, lai tiktu uz vietu, kur laiž augšā Burj Khalifa, jāiziet labirintu labirints ar nosaukumu Dubai Mall . Tas ir vēl viens lielākais, varenākais bla bla bla pasaulē. Katrā ziņā man tur bail iet iekšā, ja nu pazūdu… Vispār, lai no metro aizietu līdz Dubai Mall ieejai, kas ir savienota ar metro staciju, ja nekļūdos, ir jāiet 30 minūtes, ja ne visas 40… Katrā ziņā, ja došos sirojumā pa megagigahiperūberlielveikalu, tad tam noteikti tiks atvēlēts speciāls ieraksts!

Lai tiktu Burj Khalifa 124. stāvā, kur atrodas skatu laukums, ir jāiziet drošības kontrolei līdzīgai kā lidostā. Tad tevi nofočē uz zaļā fona (beigās izrādās, ka tās bildes ir tik zemas kvalitātes un šausminošas, ka tādu naudu maksāt domājams, ka gatavs retais), jāuzkāpj pāris pakāpieni, jāpašļūc pa pāris slīdošajām lentēm un tad… Jāgaida minimum 30 minutes, kā vesta uzraksts rindas galā. Nav jau grūti, ja nav mazu bērnu, kuriem nāk miegs. Nekas, gaidām. Mazākie veiksmīgi un ātri aizmieg un mēs esam sagaidījuši savu kārtu, lai trauktos zibens ātrumā ar liftu. Teikšu kā ir – bija woow! Lifts aprīkots ar lampiņām, kas ieturētas Burj Khalifa stilā, mazi televīzoriņi, kas sniedz šādu un tādu informāciju par torni, kā arī stāvu skaitītājs. Brauciens ir ātrs un nesāpīgs. Mazliet aizkrīt ausis. Un tad ir nākamais woow… Tie skati! Tā mazā cilvēka sajūta… Elpu aizraujoši! Katrā ziņā, ja kādreiz esi Dubaijā – noteikti ir tā vērts!

Es arī mēģinu kaut ko nobildēt!

Skats no augšas…

Skudriņu dzīve tur lejā…

Kādu brīdi visi pastaigājām, pafočējām un paši pafočējāmies, mazie pamodās, traucāmies atkal ar liftu lejā un gājām iekost kaut ko libāņu stilā. Bet par libāņu ēstuvēm atkal citu reizi :)

Skats no augšas

Dubaijas Delfinārijs jeb pirmais izbesījiens.

Laikam jau jāsāk ar to, ka šeit, Dubaijā, līdz 27. oktobrim uzturas arī mana vīra brāļa ģimene – sieva un viņu 3 bērni, mūsu krustbērni. Starp citu, vīra brāļa ģimene uz šejieni atlidoja ar mums kopā. Tā nu bija sanācis, ka mēs divas latviešu sievietītes kūlāmies pa Latvijas ārēm un plašumiem vienas, kamēr vīri melnos sviedros rāvās Dubaijā. Tātad, kamēr viņi vēl ir šeit, laiku diezgan bieži pavadām kopā.

Bet tuvojoties tēmai par izbesīšanos – mēs, latviešu sievietītes, izdomājām, ka jāaizved bērni uz Delfināriju. Vispirms, lai nokļūtu no mūsu rajoniem (Dubai Marina un Discovery gardens) līdz delfinārijam jāieplāno aptuveni stunda – brauciens ar diviem metro un mazs gabaliņš vai nu ar autobusu vai taxi. Sarunājām satikties mūsu metro pieturā un uz turieni doties kopā. Te arī sākās mana 100% besīšanās diena. Besis nr.1: Pie mūsu mājas notiek remontdarbi, tiek būvētas sliedes tramvajam un pāri ielai celts jauns debesskrāpis (it kā vēl nepietiek, ne?). Tad nu katru dienu pārvietojos klupdama un krizdama pa tiem kurmja rakumiem, cilādama ratus tur un šur, bet šodien bija kronis visam! Tur, kur ir vismaz kaut kāda grubuļaina, necaurejama vieta paredzēta gājējiem pēkšņi ceļa vidū – hops! Aiztaisīta ciet! Man pa priekšu gāja vīrietis un sieviete arī ar bērnu ratiņiem, kas tieši tā pat kā es bija šokā. Visi draudzīgi, viens otram palīdzēdami, stiepjot vienus un tad otrus ratus kaut kā galamērķi sasniedzām. Protams, apturējām arī satiksmi, bet nu mums bija pofig.
Besis nr.2: Izrādās, ka ārā ir diezgan vējains un man ar vienu roku ik pa brīdim jāpietur kleitas apakšmala, jo, neesmu es nekāda Merlina Monro…
Besis nr3: Brauciens ar pirmo metro nav nekāds īsais pāris padsmit pieturas ir jānorullē un mans mazais ķiļķēns vēl nav gulējis pusdienmiegu. Vienā mirklī viss sāk viņu besīt. Viņš bļauj, sviež visu pa gaisu, met vēderu gaisā… Brrr…. Un TAD! Dzirdu pīk-pīk-pīk sev aiz muguras. Kas? Ko? Kā? Paskaidrošu, ka Dubaijā iekš metro ik pa gabaliņam ir iebūvētas pogas ārkārtas situācijām, ja nu tev vai kādam paliek slikti, ja nu metro noskrien no sliedēm utt. Un mans puika ir to pogu nospiedis!!! Sāku sarkt un bālēt, svīst un vispār… Kādā veidā viņš to pogu, pa kuru brīdi ir nospiedis?! Un, kas liek avārijas pogas TIK zemu!!! AAA! Otrā galā sāk runāt onkulītis, kurš aicina man pastāstīt, kas par problēmu, kas noticis. Sākumā liekas, ka labāk neatbildēt, varbūt atstāsies… Bet nu nē, ja nu attešas vesela brigāde un domā, ka tiešām visi esam beigti un neviens nevar atbildēt? No, sir, everything is fine… Iestājas klusums. Viss kārtībā. Paldies Dievam, arī mūsu pietura klāt. Pārējie metro pasažieri šausminās, cits ierēc kopā ar mums. Buf… Vēl priekšā brauciens ar otru metro! Un liekas, ka esmu gatava iešaut sev kāja un nekādu Delfināriju man nevajag. Bet, ja jau esam tikuši tik tālu, dodamies ceļā. Viss izvēršas veiksmīgi, jo man ir līdzi arī daži našķi, kurus jaunskungs ēd labprāt.

Esam klāt! Aleluja!
Dubaijas Delfinārijs atrodas iekš Creek Park Dubai, kas ir ļoti skaists un sakopts parks, kurā var atrast izklaides dažādu vecumu bērniem. Ir iespēja pavizināties arī ar gaisa tramvajiņu, kuru mēs gan šoreiz neizmantojām. Ieeja parkā maksā 5 dirhamus (aptuveni 75 santīmi). Esam ļoti laicīgi un nolemjam, ka mazu brīdi pavadīsim arī parkā. Jau sākumā sarunāju ar līdzbraucējiem, ka uzreiz biļeti uz Delfināriju nepirkšu, jo, ja mans kundziņš neaizmigs, tad Delfinārija apmeklējums būs elle un Indija mums visiem. Bet viss norit veiksmīgi un tas, kuram jāguļ, guļ, tie, kuriem jāspēlējas, spēlējās un tiem, kuriem jāpasēž uz soliņa un jāuzsit klačiņa, to arī dara :)
Mirklī, kad dodamies iekšā mans jaunietis ir pamodies, tiesa visai neapmierināts, bet tas ātri pazūd. Un paldies Delfinārija kasē sēdošajam, laipnajam onkulītim, kurš pataupīja rezervētu vietu blakus mūsu radiniekiem, lai visi varam sēdēt kopā, jo biļeti iegādājos tikai iekšā ejot (biļetes cena pieaugušajam 120 dirhami, kas ir aptuveni 18 lati).
Pats delfīnu šovs bija foršs. Tiesa pirms tam bija jānoskatās kaut kāds Nāriņas un prinča iestudējums, kur rādīja dažādus trikus – Nāriņa karājās pie griestiem tādās kā virvēs (vienu gadu Latvijas Mūzikas ierakstu gada balvā Liene Candy ko tādu līdzīgu demonstrēja), princis Nāriņu slēpa kastē un dūra tajā zobenus utt., utt. Bērni jau līdz tam bija paguvuši pajautāt, kad būs delfīni?, aptuveni 100 reizes. Bet vēl starp Nāriņu un delfīniem savus trikus nodemonstrēja jūras lauvas. Kopumā viss baigi forši, bērniem un arī mums, latviešu sievietītēm, patika. Besis nr.4: Ejot ārā no zāles, tiek radīta ilūzija, ka bērniem tiek doti hēlija baloni delfīnu formā. Tiek piedāvāts sīcim balons un tu jau arī, mamma parastā, domā, ka tev kāds kaut ko pa brīvu dos. HA! 20 dirhami (aptuveni 3ls) madam! Figu! Nevajag mums tos balonus. Nopriecājos, ka mans kundziņš vēl īsti nenojauš, kas ir balons un nekādu traci nerīko. Lielākie bērni gan ir neizpratnē – kāpēc tos balonus mēs nenopirkām? Un es viņus ļoti labi saprotu. Tas bija kaut kas līdzīgs kā tie melnie onkulīši Itālijā pie The Duomo Milānā brutāli tev iekaisa rokā graudiņus, lai baloži nāk ēst tev no sauja, un tad pieprasa, lai tu samaksā.
Besis nr5: Kungs un ķēniņš atsakās kāpt ratos un taisa kārtējo brēcienu… Brr… Nu neko darīt, brutāli piešnallēju un dodamies autobusa virzienā.
Besis nr6: Atbrauc autobus, iekāpj 2 cilvēki, aiz viņiem seko indiešu pāris, kuri kaut ko mīcās un dīdās, kamēr šoferis aizver durvis. Mēs viņam – eueueueu! Spaidam pogas utt., kamēr šis mūs ielaiž ar. Problēma tik tāda, ka tā indiete ne kāpj iekšā, ne laiž mūs garām… Tu ar savu excuse me vari iet ieskrieties. Viņa tur mīcās un smaida, neko nesaprot, kamēr viens kungs viņu brutāli pagrūž malā un palīdz man iecelt ratus. Huh, autobusā esam. Viss kārtībā!
Besis nr7: Liekās, ka nu jau viss ir +/- ok, jo škandāla nav, bet tā jau, redz, ir ilūzija. Otrajā metro, pusceļā atkal jāškandalē. Bet visu kopīgiem spēkiem tiekam līdz gala pieturai. Esmu svētlaimē – viss! Čāpojam mājās!
Besis nr8: Jaunskungs ratos nesēdēs un ar kājām arī neies! Nes mani, mammīt! AAAAAA! Škandāls uz pilnu klapi. Kādu brīdi pastiepju, bet nu nevaru izlavierēt ar ratiem un kunkuli rokās. Viss, lieku ratos. Vēders gaisā. Puņķi un asaras šķīst. Pēc 2 minūtēm viss ir ok. Esam ārā, ir ko brīnīties, cilvēks laimīgs.
Besis nr9: Kurmju rakumi nekur nav pazuduši. Stiepju ratus, stumju atspērusies…

Ienākam mājā, uzbraucam ar liftu, atslēdzu dzīvokli, ieslēdzu gaismu un nez kāpēc sāku pinkšķēt. Besis nr10. Šodienai bija, acīm redzot, par daudz.
Mazais kundziņš ierauga, ka mamma bēdājās, izstiepj roķeles un mani samīļo, pieglaužas klāt un tur apķēris. Visi beši ir pagaisuši. Man ir visforšākais dēls pasaulē.

Dubaijas Zooloģiskais dārzs

Dubaijā viss ir iespaidīgs, nekas nedrīkst būt normāls. Vai nu ir lielākais, augstākais, ātrākais pasaulē vai neeksistē vispār. Tāpēc nolēmām aizdoties uz Dubaijas Zooloģisko dārzu. Ja jau ir, tad jābūt iespaidīgi. Sacīts darīts! Lecam taksī un aidā! Pirms ielekšanas taksī vīrs bija noskaidrojis, ka Zoodārzs esot pārcelts uz citu vietu. Vēl vairāk cerību, ka būs iespaidīgi… Taksists arī norausta tik plecus, ka neesot gan nevienu vedis uz jauno vietu, bet nu, ja pārcelts, tad pārcelts. Protams, pēc krietnas riņķošanas atklājās, ka vai nu googles māte samelojās vai mans vīrs kaut ko saputrojis un Zoodārzs tikai gatavojas pārcelties. Nu neko… Brauksim tur, kur tas Zoodārzs visu šo laiku ir bijis un visdrīzāk arī kādu laiku būs!

Pa ceļam atklājas, ka taksists ir no Bangladešas, viņa ģimene dzīvo Pakistānā, bet pats Dubaijā ir jau 7 gadus. Mājās esot dēls un meita. Pilns komplekts. Pakistānā esot droši. Pēc mazas pauzes gan atzīst, ka varbūt lielajos pilsētu centros ir droši, bet ārpus centra labāk nerādīties, bet, neskatoties uz to, mums noteikti esot jāaizbrauc apskatīties. Esot skaisti. Visi gan esam vienasprātis, ka Dubaija ir ļoti droša. Vēl tiek noskaidrots, ka mēs neesam itāļi. Protams, tādu Latviju gan viņš nezin… Bet toties taksists zina, kur strādā mans vīrs, jo esot pāris reizes vedis uz darbu. Tā mēs jauki ķiķinot un tērzējot esam jau nokļuvuši pie Zoodārza, kur taksists atver bardačoku un pasniedz mums 1 banānu, tā esot dāvana mūsu puikam. Jauki, vai ne?

Zoodārzā par ieeju samaksājam 2 dirhamus (aptuveni 30 santīmi). Man mugurā ir šorti, kurus dažs labs sauktu varbūt pat par pantaloniem, bet jau uzreiz pie kasēm tiek norādīts, ka esmu nepiedienīgi ģērbusies. Man ir redzami ceļgali. Apsargs liek apsiet lakatu, lai, dievs, pasarg`, es tur tos dzīvniekus nesakārdinu ar saviem ceļgaliem. Labi, ka mugurā T-krekls, kas nosedz plecus…

Jauniegūtie šallīšsvārki

Jāsaka gan, ka Zoodārzā ļoti vīlāmies. Izstaigāt visu var aptuveni 40 minūtēs, piedevām dzīvnieki tiek turēti šaurībā, nevisai labos apstākļos un kamēr atrodies Zoodārzā tavs pastaigas biedrs ir neciešama smaka. Brīžiem pat uz korķi velk, jo vietējie pakistāņi, indieši (arī citu tautu pārstāvji, kurus gan pagaidām neatpazīstu) smakas pavadījumā mierīgi ēd saldējumu, popkornu un dažs labs pat uzēd līdzpaņemtās pusdieniņas. Brrr…
Redzējām daudz čūskas, gorillu, tīģerus, krokodīļus, visādus putnus un vēl šo to, kā arī mūsu pašu stārķīšus.

Tīģeris baigi tuvu…

Stārķi!!!

Noteikti vairs uz Zoodārzu neiesim, jo, lai arī jāmaksā tikai tie 2 dirhami, nedomāju, ka tā ir baigi foršā izklaide skatīties uz tiem nabaga zvēriem. Brīvības tur nav nekādas. Dažiem pat nav iespējas normāli izskrieties. Citiem pat paslēpties no ziņkārīgajiem skatieniem… Pēdējo reizi, kad bijām Rīgas Zooloģiskajā dārzā, man jau likās, ka dažiem dzīvniekiem derētu vairāk telpas, bet, redzot šito, sapratu, ka mūsu Zoodārzā dzīvnieki dzīvo diezgan labi.

Šis mazais, plankumainais kaķīts gulēja ļoti tuvu nožogojuma malai un daži pakistāņi atļāvās viņu bakstīt un pat uzsist ar kāju pa būri.

Pirmie iespaidi.

Dubaijā ielidojām agri no rīta 4. oktobrī. Sanāk, ka gandrīz precīzi 3 nedēļas atpakaļ. Tu, cilvēks parastais ar bērnu padusē, esi diezgan noguris no lidojumiem (kopējais ceļojuma laiks ir aptuveni 8h) un spēj tik domāt, kā gribētos iekrist lielā, mīkstā gultā un pačučet, bet ar ielidošanu Dubaijas lidostā vēl nekas nebeidzas… Lidmašīna savas 20 minūtes vēl ripinās pa lidostas labirintiem, kamēr nonāk galamērķī, tad minūtes 10 tu pats velcies pa lidostas slīdlentēm un braucošajām trepēm, kamēr nonāc pie kontroles punkta, kur vēlreiz apskatās kas tu tāds par zvēru un vai tavi papīri kārtībā. Šajā pašā točkā tevi arī nobildē un veic tavas acs tīklenes skenēšanu. Aiz paguruma nemaz nezinu vai manas acis bija vaļā vai ciet… Un tikai tad tu stāvi un gaidi savu bagāžiņu, cerot, ka tā tiešām ir atlidojusi kopā ar tevi.

Pirmais šoka moments: atveras Dubaijas lidostas durvis un nāsīs iecērtas mitrs, tvanīgs, karsts gaiss. Ō mai gād… Tiešām? Mēs tikko ieradāmies no vietas, kur bija knapi +10… Piedevām starpposmā Stambulā lija. Puikam mugurā ir zeķubikses, garroku bodijs un botas. Nabags vispār nesaprot, kas notiek.

Otrais šoka moments: mans miegs ir pagaisis mirklī, kad taksis izkustās no vietas. Spēju tik elst, pūst un plikšķināt ar acīm… Neesmu bijusi Ņujorkā, piedodiet, nezinu ar ko salīdzināt, bet pirmais iespaids par Dubaijas arhitektūru – wooow, uh, ah, aaa, uuu…. Arī tas, ka ir nakts vidus, bet ielas pilnas ar braucējiem, kas traucas ar ātrumu aptuveni 120km/h.

Trešais šoka moments: Lai arī zināju uz kurieni dodos, arābus pilnā ekipējumā biju redzējusi vien bildēs vai nejauši Dānijas IKEA (tas jau ir cits stāsts…). Lēnām jau, protams, esmu pieradusi, bet tomēr arābu sievietes manī izsauc apbrīnu. Parandža viņām piešķir savdabīgu noslēpumainību, arī graciozitāti. Tiesa, to saku tikai par sievietēm. Vīrieši manī izraisa pretēju reakciju. Lielākoties apvēlušies kā kotletītes, izstaro bravūru.

Saistībā ar arābu sievietēm un viņu ģērbšanos patiesībā saistās arī ceturtais šoka moments. Brīnumainā kārtā arī šoreiz ir iepīts veikals IKEA. Ar vīru tur pavadījām vairākas stundas, jo meklējām dažādus štruntus mājas iekārtošanai. Šīs stundas bija nogurdinājušas mūsu mazo cilvēku, tāpēc biju iesējusi puiku slingā (tiem, kas nezin, kas ir slings – lūk, te var paskatīties, kas tas par zvēru), kur viņš svētlaimīgi susināja. Neviens tam īpašu vērību nepievērsa. Līdz brīdim, kad nejauši mans acu skatiens sastapās ar kādu arābu sievieti ap gadiem 50, kura pēkšņi atsedza seju, lai man uzsmaidītu. Pirmajā mirklī apstulbu, bet, braucot mājās, vairākas reizes atcerējos to viņas skatienu, lēno un vienlaicīgi zibenīgo rokas kustību un mīļā smaidā starojošo muti. Patiesībā ik pa laikam šo epizodi atceros. Tāda savdabīga burvība.

Un patiesībā par sievietēm parandžās un IKEA veikalu man ir vēl viens stāsts. Kārtējo reizi meklējām štruntus mājai un šoreiz bijām ieradušies ar bērnu ratiem. Lai nokļūtu uz IKEA 2. stāvu, jāiet garām bērnu rotaļu istabai (viltīgie IKEA, ne?), kur valda vispārējs haoss un sacīkstes, kuram skaļāka rīkle. Mūsu kukainis, acīm redzot, arī vēlējās piedalīties, bet mēs uzstājīgi stūmāmies garām un maršējām lifta virzienā, kur jaunskungs arī sāka čīkstēt. Priekšā stāvošā arābu sieviete sāka satraukties, ka bērns no viņas baidās. Sāka cilāt mutes aizsegu un smieties, ka viņa jau tāds pats cilvēks vien ir, lai arī līdzīga Betmenam, bet, lai no viņas nebaidās. Pasmējāmies un vienojāmies kopīgā dziesmā, ka mazais škandalē ne jau Betmena dēļ, bet foršās ballītes dēļ 1. stāvā. Un arī šis tomēr bija šoka moments. Biju saklausījusies šausmu stāstus, ka arābu sievietes nedrīkst ne fotografēt un vispār – labāk pat uz viņām neskatīties. Tomēr pierādās, ka ne viss ir balts vai melns. Protams, varbūt pagaidām man vienkārši ir paveicies.

Sākums.

Kā var redzēt pēc iepriekšējiem ierakstu datumiem, sen nekas šeit nav rakstīts… Kādu laiku gribējās visiem pastāstīt, kādas filmas skatos, kādas grāmatas lasu un ko gatavoju vīram vakariņās, bet tad tas vienā dienā apnika. Nerakstīju neko. Bet nu ir pienācis laiks, kad ir kaut kas ar ko padalīties. Konkrēti – es un mana mazā ģimenīte (esam trīs cilvēku sastāvā) esam pārcēlušies uz dzīvi Dubaijā. Kāpēc? Nevar teikt, ka Latvijā dzīvojām slikti, nebūt ne. Pietika līdzekļu gan pamatvajadzībām, gan izklaidēm, bet dzīvē ir iespējas, kuras ir jāizmanto. Šajā gadījumā nauda nebija primārais (protams, nenoliegšu, ka tas arī ir svarīgs aspekts, bet ne galvenais). Vīrs man ir inženieris, autoceļu inženieris. Un iespēja redzēt, saprast un pašam piedalīties vienā no straujāk augošajām pasaules vietām tieši inženieru zinātnēs bija milzīgs kārdinājums. Arī izaicinājums. Jo nevienā mirklī taču neliekas, ka es latvietis parastais un pelēkais būšu vajadzīgs tādā pasaules metrapolē. Un ne jau veikalā likt preces maisiņos. Nē! Tieši tavs prāts! Tavas smadzenes te vajag! Tad nu vīrs šeit pavadīja teju 7 mēnešus viens pats, bez mums. Mēs ar dēlu viņam pievienojāmies mazliet vairāk kā nedēļu atpakaļ. Kāpēc tik ilgi čammājāmies un nebraucām pie tēta? Elementāri! Vasarā Dubaijā ir +40/+50 grādu karstums. Kur nu lielam cilvēkam to izturēt, nemaz nerunājot par mūsu mazo cilvēku, kuram ir vien nieka 1,4 gadi. Neteikšu, ka tagad šeit ir vēss un patīkams. Ir diezgan karsti (dienā vidēji +30/+35), kā arī paliels mitruma daudzums. Bet ar katru dienu pierodam arvien vairāk.

Pati pagaidām šeit neplānoju meklēt darbu, lai gan iespējas man šeit būtu. Redzēs, kā būs pēc kāda laika, bet nevēlos atstāt savu bērnu kādai indiešu/filipīniešu auklītei (šajā reģionā parasti šo tautību pārstāves auklē mazos cilvēkus strādājošajiem vecākiem), kura ar viņu runās svešā valodā. Vai vest uz bērnudārzu, kuru cenas šeit arī ir diezgan augstas. Dēlam šī pārcelšanās rādās, ka bija visgrūtākā no mums visiem, tāpēc nevēlos vēl vairāk viņu satraukt.

Ko varu ieteikt citiem pārceļoties kaut kur ar mazu bērnu? Pirmkārt, ņemt līdzi viņa mīļlietas (mums tas ir mīļspilventiņš, kuru viņš, ierodoties šeit, neizlaida no rokām nemirkli), mantas, kuras bijušas svarīgas mājās, ēdiens, kurš vislabāk garšo (mums bija līdzi auzu pārslas, lai rītus varētu sākt kā ierasts ar auzu pārslu putru, “Rūdolfs” daži biezenīši, ko pievienot putrai, Selgas cepumi). Otrkārt, mammai jābūt ar stipriem nerviem, jāapbruņojas ar pacietību un iecietību, jo mazais var rīkot niķus un kašķus, jo viņš nesaprot, kāpēc atrodas svešā vietā un vidē. Mums tas izpaudās ar gribēšanu opā pirmās dienas 24/7, negribēšanu izlaist mammu no acīm – pat ne uz otru istabu, vannasistabu utt. Pat, ja tētis ir mājās. Tad mazais vienkārši nāca man līdzi vannasistabā un taisīja ciet durvis, lai tētis netiek iekšā.

Tā pat Latvijā lielākoties, ja devos ārpus mājas, centos mazo atstāt vecvecākiem, bet šeit tādas iespējas nav, jāņem visur līdzi. Līdz ar to viņam tas viss ir jauns un nebijis, reizēm arī apnicīgs…

Un, kas nav mazsvarīgs, ja pārceļaties vai braucat ceļojumā uz šādu zemi, jūsu bērns būs kā brīnums vietējiem – gaišā āda, blondie mati un lielas zilas acis kausē jebkuru sirdi. Esiet gatavi, ka jūsu bērnu vēlēsies fotografēt, filmēt, glaudīt viņam galvu, parunāties, pakutināt un paspiest mazo roķelīti. Visur dzirdēsiet – Hi Baby! Bye Baby! Man pat metro gadījās indiešu sieviete, kura smaidot izstiepa dēla virzienā rokas un teica – Come, Baby, let`s go to India! Bet uzmanība tiek izrādīta mīļi, tas neliekas kaitinoši vai nogurdinoši. Šeit bērnus mīl! Pat ļoti!

Tur kaut kam ir jābūt…