18. novembris Dubaijā

Ziniet, laiks skrien ne pa jokam! Sanāk, ka precīzi gadu atpakaļ iepazinos ar tiem latviešiem, kas mīt šeit, Dubaijā. Ierakstu par pirmo 18. novembri, kuru šeit svinēju var atrast paskrullējot mazliet zemāk vai arī, ja slinkums meklēt, tad šeit.

Divreiz vienā un tajā pašā 18. novembrī neiekāpsi. Pagājušajā gadā uz svinēšanu devos satraukusies, kā nu būs un kas nu būs. Nepazinu nevienu! Ilgi domāju braukt vai nebraukt. Nenožēloju, ka pārkāpu savu zaķpastalas dabu, jo šī gada laikā iepazīti kolosāli, talantīgi, gudri, asprātīgi un jauki Dubaijas (un ne tikai Dubaijas) latvieši. Pagājušajā gadā svētkus svinējām diezgan neformāli. Jā, himnu dziedājām, Latviju atcerējāmies, bet tas vairāk bija tāds foršs kopā būšanas brīdis. Šogad pasākums bija daudz oficiālāks un svinīgāks. Iemesls? Laikam jau viens no galvenajiem, ka Abu Dhabi atvērta Latvijas vēstniecība un tās pilnvarotais pārstāvis arī piedalījās pasākumā, kopā ar viņu vēl dažas oficiālās personas no citām pasaules malām, kā arī no pašas Latvijas atbraukuši Kaspars Zemītis un Linda Leen. Lai nu kā, tikšanās vieta nemainīga – Maigas kultūras nams. Ierodoties pasākumā gan sākumā apjuku, jo Maigas māja bija pārvērsta līdz nepazīšanai – mēbeles citur, milzīgs projektors, maza skatuvīte, gaismas, smalki klāts galds un cilvēki, kas ieradušies, sākumā visi nepazīstami. Eu, izrādās, ka mēs esam vēl vairāk nekā sākumā domāts! AAE esot aptuveni 300 latviešu! Un liekas, ka mazliet mazāk kā puse arī pasākumu apmeklēja. Fantastiski, kādi cilvēki tikai nedzīvo AAE. Man ir neizmērojams prieks kautru reizi iepazīt arvien jaunus un jaunus Latvijas pārstāvjus šajos platuma grādos. Piemēram, Māra, kas visu savu dzīvi ir ceļojusi un dzīvojusi dažādās pasaules vietās, Dubaijā dzīvo jau 12 gadus, bet nezināja, ka ir šāda latviešu kopiena. Tā pat arī Diāna, kura dzīvo pavisam netālu no manis un mums bērni vienāda vecuma. Un, kur nu vēl visi tie, kas jau iepazīti!

Vakars aizritēja sākumā ar oficiālo daļu, kur noklausījāmies A. Bērziņa uzrunu latviešiem ārzemēs, tad vēstniecības pārstāvja Rūdolfa Brēmaņa runu (jā, jā bez mūsu mazā Rūdolfa mums tagad ir vēl viens!), kā arī namamātes Maigas runu. Pēc tam pavisam īss, bet skaists un sirsnīgs Linda Leen un Kaspara Zemīša koncerts, pieēšanās, pļāpas un neoficiālā pasākuma daļa ar dziesmām un dejām. Sirsnīgi!

Daudz laimes, Latvija, arī no mums siltajās zemēs!

Kopbilde
Foto: Edijs Pālens

Mēs visi trīs ar Lindu Leen
Foto: Edijs Pālens

Tā kā pašiem arī kaut kas uz galda liekams bija jāaiznes, es ierados ar lavašiņiem. Bet vislielākais prieks man par pašgatavotājām dekorācijām, kuras novērtēja arī filipīniešu galda klājēji, kuri pa kluso manus lavašiņus ar dekorācijām virtuvē fočēja. Pati redzēju, hihi :)

Bija jāizveido vārdu zīmītes, kas tevi pašu raksturo. Kas raksturo Rūdolfu? Ziemeļbriedis :)

Kas raksturo mani? Televizors!

Kas raksturo Ēriku? Asfalts un marķējums :)

Tūristu izklaidītes

Jā, jā, jā! Mēs arī dodamies tūristu izklaidēs. Dažādus apskates, izklaides objektus mēs atstājam tām reizēm, kad kāds mūs atbrauc apciemot. Tā arī šoreiz. Atlantis The Palm ūdens atrakciju parka apmeklējumu bijām atstājuši tai reizei, kad mana māsa un viņas draugs mūs apciemos. Man gan jāsaka, ka neesmu es ūdens atrakciju parku cienītāja. Esmu baigā zaķpastala. Nekādas trubas un dulli braucieni mani nespēj iekārdināt. Lielāko daļu laika pavadīju ar Rūdolfu mazajiem bērniem domātajā ūdens pļekā un šļūkājot pa lēzeno, mierīgo upīti. Toties pārējie atrakciju parku izbaudīja pēc pilnas programmas! Visādu pūšļu un šļakatu braucienus, trakas trubas un poseidona atriebību. Ja rindas uz populārākajām un foršākajām atrakcijām būtu īsākas, tad, domājams, šie būtu iztrakojušies pa visām iespējamajām vietām. Katrā ziņā, laime un nogurums viņu acīs bija redzams. BET. Tā jau nebūtu mana māsa, ja viņa neizdomātu mani izčakarēt. “Nu ko tu tā, tiešām neko negribi pamēģināt? Nāc, tur ir viena tāda atrakcija, pavisam nekaitīga… Tur pat mazi bērni brauc!” Tā un šā viņa mani aptina ap pirkstu. Tiešām, skatos, ka pat mazi bērni ar to 5 cilvēku pūsli brauc. Vai tad es ar` nevaru? Blakus gan atrodas bišķi trakāks pūšļa nobrauciens, bet nē, nē… Tas esot cits. Pierunāšanā iesaistās jau visi – gan Ēriks, gan masas draugs. Nu labi. Varu jau pamēģināt. Rūdolfs tiek atstāts tēta gādīgajās rokās un es dodos pretī pūslim ar ko pat mazi bērni brauc. Vēl 100 un 1 reizi pārjautāju – vai tiešām tas būs īstais. Jā, jā! Beidz baidīties! Sakāpjam pūslī, māsa man vēl liek nosēsties ar skatu tā, lai redzu braucienu, lai man esot drošāk. Nu neko, sākam tā lēzeni šļūkt un es jau noelšos, ka tiešām nav nemaz tik traki. Un tad redzu māsas un viņas drauga prieku acīs un saucienu – Nu ir s***i!!! Jau tajā sekundē sapratu, ka esmu iesēdināta citā pūslī… Pūslis palecas gaisā, vēders nokut un aiziet – augšā, lejā, ūdens sejā! Eh… Bļāvu kā traka! Paldies māsai un pārējiem, man tiešām būs ko atcerēties no Atlantis. Pēc tam arī paprovēju izbraukt ar otru pūsli, kur tie mazie bērni brauc, arī bija forši. Diena būtībā paskrēja nemanot. Kā no rīta tur ieradāmies, tā tikai vakarā, kad saule rietēja, devāmies no Atlantis prom. Mēs izbaudījām akvaparka priekus, bet Atlantis piedāvā vēl dažādas izklaides iespējas. Visu informāciju var iegūt – te.

Šļūcamtruba

Visi šļūc ar pūšļiem pa upīti…

Kaut kāds Mauglis… Šito nepaprovējām

Atlantis akvaparkā ir arī pludmale

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Izklaide kā tūristiem nr.2 bija došanās uz Lielāko mošeju Emirātos – Sheikh Zayed Grand Mosque, kas atrodas Abu Dhabi. Lielākajā daļa mošeju tā vienkārši nemusulmanis nevar tikt iekšā, taču šī ir atvērta tūristiem. Mošeja nosaukta par godu Sheikh Zayed bin Sultan Al Nahyan, kurš tiek uzskatīts par vienu no AAE dibinātājiem, kā arī bija pirmais AAE prezidents. Mošejas teritorijā esot apglabātas arī viņa mirstīgās atliekas.  Mošeju gribēju apmeklēt jau sen, jo biju gan dzirdējusi, gan lasījusi brīnumstāstus par to. Un redzētās bildes likās prātam neaptveramas. Viss teiktais un lasītais tiešām ir patiess – vieta ir apbrīnojama! Milzīga, gracioza, iespaidīga, bet vienlaikus tik mierpilna. Žēl, ka nepaguvām turp ierasties līdz ar saulrietu, bet nekas – būs iemesls doties turp vēlreiz.

Saule jau riet, bet mēs vēl ceļā…

Pavisam kopā mošejā ir 7 kristāla lustras. Grandiozākā no lustrām, kas atrodas galvenajā lūgšanu zālē, tiek uzskatīta arī par lielāko lustru, kas atrodas mošejā, pasaulē.

Visas lustras izgatavotas no apzeltīta nerūsējošā tērauda un apzeltīta misiņa (izmantots aptuveni 40kg 24 karātu necinkota zelta), kā arī visas lustras spīd un laistās Swarovski kristālos.

 

 

Ieeja uz galveno lūgšanu zāli

Mošejas gaismu spēles ūdenī

 

Ārā tumšs vakars, bet mošejā gaišs kā dienā

 

Acis žilbst, cik skaisti!

 

No mājām uz mājām

16. oktobrī, ar Latvijas labumiem piebāztiem koferiem, kāpām lidmašīnā, lai dotos atpakaļ uz Dubaiju. Nezinu kā ir pieredzes bagātiem ceļotājiem, bet man lidošana vienmēr saistās ar skumjām. Lai arī zināju, ka otrā galā mūs sagaidīs Ēriks, tik un tā šņaukājos jau nedēļu pirms lidojuma. Jā, skumjas pēc mājām, vecākiem, draugiem, tuvākajiem radiniekiem. Pārcelšanās uz otru pasaules malu vēl vairāk un skaudrāk radījusi sajūtu, ka nekas jau neapstājās. Visi ir spējīgi dzīvot un elpot arī bez tevis. Tā pat arī tu pats. Papuņķojies, pažēlojies – nu kā tad es tā bez jums… Un viss. Tev vienkārši sevi ir jāpiespiež iziet cauri drošības kontrolei, tev ir jānomierina sīcis, kas sauc un raud pēc omes un opja, jānovērš viņa uzmanība no skumjām. Tā pat arī tu pats sevi ieprogrammē, ka viss ir kārtībā. Un, ja tā padomā, tad viss taču tiešām ir kārtībā. Un man tas, ka zeme nav pārstājusi griezties, vienmēr atnāk brīdī, kad izeju drošības kontroli.  Laikam tas aparāts noskanē arī bēdas un skumjas. Lai nu kā, tad lidojumi bija nogurdinoši, bet ne nepārvarami. Reizē ar mums ceļoja arī mana māsa un viņas draugs. Tā kā man bija, kas stiepj visas manas parpalas un izklaidē Rūdolfu. Lidojumā no Rīgas uz Stambulu jaunskungs uzvedās labi, cīnījās ar miegu, bet tieši pirms nosēšanās šo cīņu gan zaudēja. Tiesa, līdz aizmigšanas brīdim viņu piemeklēja histēriska smieklu lēkme, kā arī viņš nez kāpēc sāka man stāstīt, ka linda, brrr, buuuum! Dūdā baiļā! (tulk. Lidmašīna, lido un buuum! Rūdim bail!). Man, kas nemīl lidot, tādas lietas labāk neteikt….Lai nu kā, bum nebija. Starp lidojumiem Stambulā nācās atsēdēt 5,5h. Tad nu viens otru izklaidējām kā mācējām. No Stambulas līdz Dubaijai nez kāpēc apkalpe ilgi negribēja slēgt ārā gaismu, piedāvāja dzērienus pa simts un vienai reizei, tāpēc kopumā biju gulējusi mazliet vairāk kā 1h.
Nolaidāmies Dubaijā, izmaršējām pa visiem labirintu labirintiem, izgājām pasu kontroli un tad tavu laimi! Tax free veikalā Grants viskijam akcija – pērc 3 un maksā par 2! Neies jau nepirkt, vai ne? Starp citu, ieceļojot Dubaijā, katrs drīkst ievest 4L alkohola. Un tieši Dubaijas lidostas veikalā, kas atrodas pēc pasu kontroles, var šo un to dabūt par ļoti labām cenām. Tā kā vēl arvien mums mājās stāv Grants viskijs…
Savācām savus koferu kalnus un tad laime vēl lielāka par viskiju – Ēriks! Rūdolfs tēti tik ļoti mīļoja, bučoja. Tā mazā bērna laime, prieks, smaids, ieraugot tēti, ir vārdos neaprakstāma. Pieaugušo bučas jau gan visiem zināmas un skaidras… Tā kā ieradāmies Dubaijā agri no rīta, nebija nāsīs cērtošais karstais gaisa bezgaiss. Tieši pretēji – silts un patīkams! Un kā jums liekas, ko mēs darījām uzreiz pēc koferu nomešanas mājās? Pareizi! Braucām uz pludmali! Spējām gan izturēt knapi stundu, jo miega bads bija nepanesams.

Un ziniet kurā brīdī es sapratu, ka no mājām es aizbraucu uz mājām? Tajā mirklī, kad izkāpu no mūsu mājas lifta, tā koridora smarža, tā sajūta… Un brīdis, kad atvēru dzīvokļa durvis. Iestājās tāda maza laimīte. Tāda, kad no tāla ceļa ierodies atkal mājās…