Vai dzīve Dubaijā ir veselīga?

Piekrītu tam, ka katrs pats lielā mērā ir atbildīgs par savu veselību. Un vispār, ja tā padomā, par dzīvi kopumā. Īpaši attiecinot uz to, ka tas, ko tu ēd, cik daudz tu dzer un cik daudz tu kusties – tā ir tava paša atbildība. Bet ne vienmēr viss sanāk tik viennozīmīgi.
Man ļoti patīk Latvijā tagad tik modernā lieta – ēst eko paiku, lasīt visu to, kas ar sīku druku uzrakstīts uz ēdamlietas, šķirot atkritumus, bērnus siet slingā un barot ar mammas pienu, būt kustībā un vispār… domāt par to kā tu dzīvo, kā tu audzini bērnus, ko tu viņiem māci un kā tu viņus māci. Dubaijā bieži liekas, ka esmu nokritusi no kaut kādas citas planētas. Šodien par to aizdomājos, jo gadījās dīvaina situācija. Mēs ar Rūdolfu nolēmām, nākot mājās no rotaļlaukuma, notestēt nesen atvērto piemājas sulu bāru. Ārā baigā žara (šodien jau termometra stabiņš aizvirzījies līdz +34 grādiem) un kas var būt foršāk kā launadziņā iedzert svaigi spiestu sulu? Nu ko. Pasūtīju Rūdolfam piena kokteili ar mango (viņš ļoti, ļoti uzstāja, ka vēlas dzert saldējuma kokteili, panāca savu par 50%), sev pasūtīju svaigi spiestu apelsīnu sulu. Gaidījām uz tiem dzērieniem kādas 15 minūtes. Tā kā Rūdolfs tāds saguris, tad viņš iet un prasa tantei aiz letes – sauā koko?! Koko sauā? ( Saldējuma kokteilis, kokteilis ar saldējumu?). Filipīnieštante tik ķiķina un neko nesaprot, ko mazais blondīnis viņai saka. Brīdī, kad dabūjām dzērienus, pasakām, paldies un dodamies uz māju pusi. Knapi izgājusi ārā no kafūža sāku domāt, kāpēc man tā sula tik salda liekas. Uzjautāju filipīnieštantei vai tur klāt ir cukurs? Vispār man tas nebūtu ienācis prātā, ja reiz man vienā sulu bārā kāds jau reiz nebūtu prasījis vai pie svaigi spiestās sulas piegāzt cukuru vai arī nē. Šeit man neko nejautāja. Vienkārši bija piegāzuši klāt. Kaut kā sapukojos. Pateicu, paldies, bet jums tas ir man jāprasa – vai man dzērienā vajag cukuru vai arī nē. Atstāju sulu un pat aizmirsu palūgt jaunu devu bez cukura. Puikam noņemt sauā koko roka nestiepās, jo bērns tā piesūcies, ka būtu bijis skandāls pamatīgs. Viņš jau nav vainīgs, ka māte nenoskaidro vispirms, kas un cik daudz tiek piegāzts dzērienam. Ej sazini, cik daudz cukura tur bija iekšā. Nu neko. Mācība citām reizēm.
Bet domājot par šo situāciju, arvien biežāk saprotu, ka mani uzskati ar šejieni neklāpē kopā. Piemēram, Rūdolfam ļoti garšo rīsi (te jāpiebilst, ka šeit rīsi tiešām ir kaut kas cits nekā Latvijā ierastie, ļoti garšīgi pat man, rīsu neēdājam). Tad nu, kad kopā pusdienojam, vakariņojam ārpus mājas, bieži izvēlamies rīsus ar kādu gaļu. Jūs man varat paskaidrot, kāpēc tiem rīsiem bieži vien maliņā ir jāpiestumj arī frī kartupeļi? Tas nav visur, bet tik bieži! Ja tu pasūti tos frī, tad zini – es indēšos. Man gribas. Bet tad, ja tu nemaz viņus neprasi…
Vēl par ēdienu runājot, ir visādi fast food kafūži dažādās vietās, kur servē ne tikai burgerus, bet arī dažāda veida ķīniešu, filipīniešu un co ēdienus. Tur ir iespēja pasūtīt combo porciju, kur ietilpst rīsi, nūdeles (vai nu viens vai otrs), kādas divas gaļas mērces (visādas vistas vai liellops, kas lielākoties ir panēts, ar šo un to), kā arī vēl kaut kādi loriņi. Nu tik vājprātā daudz, ka paēst var 2-3 cilvēki. Un, ja tu gribi tikai kaut ko, mazliet, tad viņi nesapratnē tev tik krāmē un krāmē šķīvī to vienu izvēlēto lietu. Esmu teikusi, paldies, man nevajag tik daudz (piemēram, ja tās nūdeles tiek ņemtas tikai Rūdolfam vienam pašam), tad viņi man saka, bet madām, tas viss ietilpst cenā. Bet manu domu par to, ka es negribu mest ēdienu vienkārši miskastē, jo nespēšu to apēst, viņi nesaprot.
Kaut kā liekas, ka tik zemā vērtībā šeit ir tavs organisms, attieksme pret to, ēšanas ieradumi. Šeit tu vari pasūtīt visu iespējamo teju 24/7 ar bezmaksas piegādi uz mājām – gan ēdienu, gan zāles no aptiekas, gan ķīmiskās tīrītavas pakalpojumus. Tas tomēr baigi notrulina. Jā, daudzi rukā zvērīgas darba stundas un visdrīzāk viņiem nemaz nav laika domāt un uztraukties par mājās gatavotu ēdienu. Bet tajās reizēs, kad tas tiek gatavots, nemaz tur nekas diži veselīgāks nav… Un kas tad ir tas, ko beigās iemāca bērniem? Rūdolfs tiek uzskatīts par brīnumbērnu, jo viņš man ēd gan zaļos lapu salātus, kur īpaši izgaršo spinātu lapiņas, viņš ēd dārzeņus, zupas, gaļu, augļus un īpaši neko nesmādē. Jā, brokoļus un zivjveidīgos neciena, bet ir jau tā, ka kaut kas var arī negaršot. Bet zinu mammu, kas bērnam uz bērnu dārzu pako pusdienpaciņā līdzi Pringles čipšu paciņu, jo citu neko jau viņš neēdot. Varbūt trīsgadniekam vienkārši ir pienācis laiks lietot zobus un atradināt no piena maisījuma dzeršanas 3-4x dienā? Man tomēr liekas, ka tās arī ir tās vērtības, ko tu vari iemācīt bērnam – saprast, kas ir garšīgs un labs uzturs. Un es neaizliedzu savējam našķēties, nē! Bet ir jābūt kaut kādai pamatbāzei puncītī, kas ļauj viņam augt stipram un veselīgam. Kaut kādām robežām, ko, cik bieži un cik daudz.
Un ja jau pie veselīguma pieminam bērnus, kas mācās no saviem vecākiem, tad kā, lai šeit bērniem veidojas izpratne par veselīgu uzturu, ja vecāki nemaz nemēģina un necenšas paši dzīvot savādāk. Viņiem viss liekas ok. Ja pavēro to, kas tiek krauts iepirkumu ratiņos lielveikalos, žoklis atkaras. Saldie, gāzētie dzērieni, pusfabrikāti, gatavā pārtika, uzkodas. Nemaz nerunājot par fiziskām aktivitātēm, kvalitatīva laika pavadīšanu kopā ar ģimeni. Bieži vien brīvdienas šeit tiek pavadītas kādā lielveikalā, kur notiek iepirkšanās maratons, bērns līdz pat kādiem 5 gadiem mierīgi sēž ratos, lai viņš būtu mierīgs, priekšā planšete un dzīve turpinās. Un pēc skaisti pavadītas ģimeniskas dienas lielveikalā, visi kopā uzēd Makdonaldā.

Latvijas mākslas mēnesis Abu Dabī

Abu Dabī mākslas centrs „Art Hub” savas rezidences telpās jau ceturto gadu uzņem dažādu valstu māksliniekus no visas pasaules, un šogad pirmo reizi, pateicoties arhitekta Bruno Delānda (Bruno Deslandes) iniciatīvai, marts pasludināts par Latvijas mākslas mēnesi, kurš noslēgsies ar izstādes atklāšanu 28. martā.
Latviju aicināti pārstāvēt gleznotāji Ritums Ivanovs, Sandra Krastiņa, Andris Vītoliņš, Vineta Kaulača, fotogrāfs Reinis Hofmanis un tēlnieks Ivars Drulle, kā viesmāksliniece uzaicināta arī Dubaijas latviete, jaunā fotogrāfe, Magda Jentgen.
„Art Hub” devīze – live, create, exhibit ( no angļu val. – dzīvo, radi, parādi) precīzi atspoguļo to, kas notiek mākslas mēneša ietvaros. Tā ir sava veida mākslas nometne, kurā mākslinieki tiek iepazīstināti ar vietējo kultūru un vidi, kuras iespaidā top jauni darbi. Stāsta viens no projekta dalībniekiem Andris Vītoliņš: „Mākslinieki vienmēr ir ceļojuši, tā ir daļa no procesa, tas veido personību. Kad tiec ārā no ikdienas rutīnas, tad uz dažādām lietām esi spējīgs paskatīties daudz savādāk.” „Art Hub” nevēlas, lai mākslinieki ierodas ar jau gataviem darbiem no Eiropas, viņi vēlas, lai māksla taptu uz vietas. „Šeit dzīvesveids ir krasi atšķirīgs no Latvijas. Daba un mentalitāte atšķiras, var pavērot, kā daba ietekmē mentalitāti. Kad ir iespēja padzīvot citur, rodas pilnīgi jaunas emocijas,” saka Vītoliņš.
Latvijas vēstniecības pārstāvis Abu Dabī Rūdolfs Brēmanis uzsver, ka šī ir lieliska iespēja Apvienotajiem Arābu Emirātiem parādīt to, kas ir Latvija un ko tā var piedāvāt, jo „šajā reģionā ir mazs vai vispār nekāds priekšstats par mūsu valsti, līdz ar to mēs varam gaumīgi un labā kvalitātē paši veidot valsts tēlu”. Latviešu mākslinieku viesošanās Abu Dabī ir tikai sākums tālākai sadarbībai, jo jau tagad „Art Hub” īpašnieks Ahmeds al Džafejs (Ahmad Al Yafei) izteicis vēlmi viesoties Latvijā un iepazīties plašāk ar to, ko Latvijas mākslinieki var piedāvāt.

Foto – Reinis Hofmanis

Camelicious

Vai jums garšo piens? Ja? Kāds? Govs? Varbūt kazas? Ja dodaties uz Emirātiem, tad noteikti viena no top lietām, kas jāpagaršo ir kamieļa piens. Skan iuuu, vai ne? Tieši tā. Biju saklausījusies tik daudz stāstus, cik tas ir fuj un pē, kā viņš ož, ka visu šo laiku nebiju kamieļa pienu pagaršojusi. Bet, pateicoties tam, ka bija iespēja doties ekskursijā uz kamieļa piena ražotni, es saņēmu dūšu un to pienu noprovēju. Nesaprotu, kas tur citiem liekas tik pretīgs, man likās, ka nav ne vainas. Izmēģināju arī īpaši jek produktu – kaut ko līdzīgu kefīram. Nu nebij` slikti!
Kamieļa pienam pieejamas dažādas garšas – gan kā parasts piens, ko var pieliet pie kafijas, gan kefīrveidīgais, gan zemeņu, gan safrāna (kurš laikam man vienīgais ne visai garšoja), gan šokolādes, gan dateļu.
Par kamieļa pienu der atcerēties to, ka tas skaitās veselīgāks, satur C vitamīnu, kā arī nav alerģisks un ir mazāk trekns nekā govs piens. Lai arī garša liekas tieši pretēji – daudz treknāka.

Kamieļa piena ražotnē “Camelicious” mums pastāstīja, ka šī ir pirmā un vienīgā šāda veida ražotne pasaulē. Ražotnē ir aptuveni 4000 kamieļu un bija baigi forši, ka varējām viņus pabarot, pabužināt un pabildēties. Katrā ziņā, kā mums stāstīja, par kamieļiem šeit ļoti rūpējas – viņi tiek regulāri mazgāti, baroti ar labu, svaigu zālītī un visādi citādi apčubināti. Tas, cik labi kamielis tiek barots, arī nosaka piena garšu un kvalitāti. Katrā ziņā, ja salīdzina ar tiem kamieļiem, kurus var redzēt citos tūristu galapunktos, tad šie tiešām izskatījās apmierināti ar dzīvi un ar uguntiņu acīs!
Vairāk par kamieļu pienu var uzzināt te.

Es priecīgs un kamieļi priecīgi!

Var redzēt, ka visi kamieļi nav vienā krāsā. Katram kažociņš savādāks

Ņom, ņom, burkāns garšo!

Kamielis

Pienam ir dažādas garšiņas

Piemīlīgs purniņš

Mīlasstāsts

Pavisam nesen biju ielikusi  fotogrāfijas ar rakstu par Dubaijas latviešiem un viņu dzīvi šeit. Viena no raksta varonēm bija Māra Ziemele. Māru iepazinu pavisam nejauši, bet man ir neizsakāms prieks, ka tas ir noticis. Jau pēc pavisam īsas sarunas sapratu, ka Māras dzīve ir bijusi notikumiem un piedzīvojumiem pilna, ko ir vērts pierakstīt. Un ne tikai Māras, jo viņas piedzīvojumi iet roku rokā ar viņas vīru Uģi. Un man bija fantastiska iespēja ar viņiem abiem parunāt. Un uzlikt uz papīra to, kas viņiem sakāms. Tas ir neizsakāms prieks un gods, ka viņi man uzticēja savu stāstu. Un nav jau uzrakstīta pat puse no tā, ko mēs runājām, izrunājām… Šī intervija man iedeva milzīgu pozitīvismu, savā ziņā spēku un padziļināja manu pārliecību par to, ko nozīmē mīlēt, būt mīlētam, kas ir ģimene.

Tad nu iespēja tiem, kuriem nebija pa rokai 14. februāra “Sestdiena”. Iepazīstieties, Māra un Uģis Ziemeļi!

1

2

3

4

5

6

7

8

9

10

11

12

13

14

15

16

17

18

19

atvērums

Foto1

foto2