Tūlīt, tūlīt jau būs pagājis mēnesis kopš esam atpakaļ. Lēnām iejutušies atkal pasaules otrā malā. Pirmais brauciens atkal ar metro bij` mazliet dīvains. Paspējuši jau pa šo laiku nomainīt dažu pieturu nosaukumus. Nav jau nekas īpašs, bet vienalga pirmajā brīdī – ūūū, izmaiņas! Piemēram, gala pieturas vairs nav Rashidiya un Jebel Ali, bet Rashidiya un UAE Exchange. Nu nekas īpašs, zinu, zinu… :)
Dienas pavadām kā jau ierasts. Tiekoties ar draugiem, spēlējoties ar Rūdolfu, baudot dzīvi. Uz pludmali arī esam paspējuši aizdoties un uz baseinu ar`. Jo nemaz tik silts pie ūdeņiem nav. Nemaz nerunājot par ūdens temperatūru. Īpaši, ja Rūdolfam tik ļoti patīk pērties pa ūdeni, ka beigās zobi klab. Ēriks daudz, daudz strādā un daudz, daudz mēģina kopā ar grupu. Ne tikai vakaros, bet arī brīvdienās. Pēc pāris dienām būs atpakaļ no Losandželosas, kur puiši aizdevās pabeigt jauno albumu. Riktīgi lepojos ar viņu. Kad atlidos, noteikti uzrakstīsim arī par viņa piedzīvojumiem ASV un padalīsimies ar jums.
Bet šī nedēļa ir īpaša gan man, gan Rūdolfam. Rūdolfs ir uzsācis bērnudārza gaitas. Vispār jau te bērnus ieliek dārziņā jau no dažu mēnešu vecuma, ja nav citu variantu. Vai ap gadiņu. Būtībā Rūdolfs ir teju 4 gadus vecs un tas nozīme, ka pēc Dubaijas likumiem viņam būtu jāsāk iet skolā. Tā kā esam šeit jau tik ilgi nodzīvojuši, ka šis posms arī sasniedzis mūs, sapratām, ka kaut kā tomēr jāsāk iekļauties sistēmā. Mājās ar mammu ir forši, kā arī lēti! Jo dārziņš tomēr maksā kāpostu… Tāpēc izvēlējāmies variantu, ka Rūdolfs iziet pirmo skolas klasi dārziņā. Mana pamatdoma ir, lai viņš iemācās angļu valodu. Lai viņam ir vieglāk komunicēt. Kaut ko jau viņš māk pateikt, bet ne daudz.
Dubaijā ir divas iespējas vai nu vest bērnu angļu sistēmas mācību iestādēs vai izvēlēties internacionālo sistēmu. Lai arī biju nolēmusi, ka internacionālā sistēma man šķiet pieņemamāka, beigu beigās laimīgā loze krita par labu angļu sistēmas dārziņam. Mans visvisvisfavorītforšākais dārziņš atrodas villu rajonā, lai arī dārziņš seko angļu sistēmas priekšnoteikumiem, tomēr ievēro arī montessori principus, bet diemžēl sapratu, ka nebūsim spējīgi jaunieti izvadāt. Nav mums otras mašīnas (un pagaidām nav pat viena mašīna), tāpēc ierēķinot vēl takša izmaksas, sanāk ļoti dārgs prieks. Bet esmu ļoti apmierināta ar mūsu tagadējo izvēli. Dārziņš ir 15 minūšu gājiena attālumā, skolotājas ir anglietes (kas man ir svarīgi, lai Rūdolfs neiemācās angļu valodu ar filipīniešu akcentu), telpas ir omulīgas un ar dienas gaismu, kas daudzviet tomēr ir retums. Un šajā dārziņā bērnus ved ārā, svaigā gaisā. Katru dienu uz pusstundu vismaz. Piemēram, vakar snack time viņiem bija nevis iekštelpās, bet gāja ārā piknikot. Rūdolfs par to bija sajūsmā. Par to kā mums pagāja iejušanās laiks arī vēl uzrakstīšu. Gribu, lai paiet pirmā nedēļa un tad uztaisīšu apkopojumu.
Katrā ziņā mums iet labi, saule spīd, bet vēl necepina!
Category Archives: prieks
Pārdomas pēc “Sestdienas”
Pēc mana raksta par Dubaiju un šeit mītošajiem latviešiem pubilcēšanas “Sestdienā” mans blogs burtiski uzsprāga – tik daudz skatījumu nekad nebiju saņēmusi. Teikšu atklāti – mazliet sabijos. Viss šis projekts ir vairāk tāds traļi vaļi variants. Manas piezīmes, domas, ikdienas gaitas un notikumi. Jā, esmu Dubaijā, bet nevajag manu patiesību uztvert par vienīgo īsto un patieso. Tas ir mans redzējums. Kādam citam tas viss varbūt ir pilnīgi savādāk.
Lai nu kā labi, ka žurnālam nav komentāru sadaļas… Toties diena.lv ir. Mīļie, visu, ko katrs šeit Dubaijā, AAE, piedzīvojis nav iespējams iebāzt vienā rakstā, maisā. Ja jums katram ir kāds stāsts, sāpe stāstāma, tad lūdzu – jūs to droši varat darīt! Zinu, ka šeit mīt daudzi gudri, forši latvieši, kuriem noteikti pieredze par to kā ir AAE ir savādāka nekā man. Arī tie drosmīgie, kas piedalījās rakstā, viņiem katram ir tik daudz interesantu stāstu par savu dzīvi, pieredzi Dubaijā, kā arī citur pasaulē, ka man bija grūti to visu apcirpt līdz vienam rakstam. Piedevām, dalīties ar saviem iespaidiem un stāstiem es lūdzu publiski, tā kā katrs varēja piedalīties.
Un nevienā brīdī neesmu teikusi, ka Eiropā, Latvijā ir slikti. Nē! Jā, katrā valstī ir savas blusas, to arī rakstu par Dubaiju – ne viss ir zelts, kas spīd. Tā pat Latvijā, Anglijā, Zviedrijā u.c. Un žēl, ka cilvēki nesaprot, ka katrs no latviešiem, kas ir izbraucis ārpus Latvijas, nes valsts vārdu pasaulē. Kāpēc mēs lepojamies ar sportistiem, mūziķiem, kuriem izdodas izsisties, bet ar tiem, kas strādā zinātnes jomā, inženierijā vai veic nepopulāros darbus mēs nelepojamies? Jūs taču saprotat, ka liela daļa no aizbraucējiem, kas iegūst kvalificētu darbu ārzemēs, ir mācījušies Latvijā? Jā, ir tādi, kas zināšanas iegūst ārzemēs, kas arī ir liels solis un apsveicami. Bet par tiem, kas ir ar jums sēdējuši vienā skolas solā, padomājiet – viņi ir tādi paši kā jūs. Tikai ir pieņēmuši drosmīgu lēmumu – mest izaicinājumu sev, savām zināšanām. Un es nemusinu tagad visus mesties prom no Latvijas, jo citur zāle zaļāka, tā nav! Katram ir sava dzīve, lēmumi, vēlmes. Vai neaizdomājaties, ka kāda daļa no tiem, kas aizbrauc, atgriežas Latvijā, dibina uzņēmumus un izmanto savu pieredzi, kontaktus, zināšanas pēc tam Latvijas labā? Kāpēc citus, kas savā dzīvē pieņem savādākus lēmumus jāsauc par iznireļiem? Tas ir aizskaroši.
Starp citu, gaidīju jau, ka kāds būs minējis, ka nesaprot, ko es šeit daru. Esmu mamma! Mamma, kurai dotajā brīdī pietiek spēka nolikt savas ambīcijas mazliet malā, lai veltītu laiku savam bērnam, nevis atdotu kādai filipīniešu auklītei vai indiešu bērnudārzam. Un es lepojos ar to!
Un vispār runājot par tēmu – aizbraukšana. Šeit dzīvojot un redzot to kultūras miksli nesaprotu, kāpēc jānosoda tie, kas aizbrauc citas dzīves meklējumos? Tie paši angļi, franči, amerikāņi, krievi ir pilna pasaule! Mācās vienā pasaules malā, pastrādā kādā citā, atgriežas dzimtenē un atkal kaut kur dodas. Tāda ir mūsdienu pasaule.
Eh… Negribu, ka tas viss izklausās pēc attaisnošanās. Tikai gribu, lai kāds varbūt aizdomājās, ka ne visi citi ir slikti, bet der reizēm paskatīties pašam uz sevi. Kāpēc esmu neapmierināts un kāpēc man tik ļoti grauž, ka citam ir savādāk nekā man. Bail teikt labāk, jo tā nav! Katram ir savādāk. Un tas vai ir labi, vai slikti – nosakām mēs paši. Ar savu attieksmi pret sevi, apkārtējiem un dzīvi kopumā.
Jauku visiem Adventes laiku! Lai vienmēr gaišas un jaukas domas, mīloši cilvēki apkārt un prieks par dzīvi!
Kā mēs jaunās mājas meklējām
Ēriks, ierodoties Dubaijā, nezināja, cik ilgi mēs šeit paliksim. Tāpēc dzīvokli izīrēja uz vienu gadu. Dubaijā tu par dzīvokļa īri nemaksā katru mēnesi, bet gan gadu uz priekšu. Vēl reizēm ir iespēja maksājumu sadalīt vairākos čekos. Bet būtībā doma tāda, ja samaksā visu vienā čekā, tad tas ir mazliet lētāk nekā maksāt visu, piemēram, četros čekos.
Tātad maijā tuvojās mūsu īres līguma beigu termiņš, skaidri zinājām, ka mums tur vairs palikšana nespīd un paši bijām vienojušies, ka tur nemaz dzīvot vairs negribam. Pārāk daudz visādu sīkumu, kas saslēdzas kopā un liekas, ka citur zāle zaļāka.
Kā jau kārtīgi latvieši, visu sākām laicīgi plānot. Sākumā ne tik daudz orientējāmies uz konkrētiem dzīvokļiem, ko apskatīt, bet gan apskatīt rajonus, cenas utt. Visi dīleri/brokeri kā viens mums sašutuši raustīja plecus – ko jūs tik ātri dzīvokli meklējat, ja jums īres līgums beidzas pēc mēneša? Pirmā mācība – Dubaijā dzīvokli meklē pēdējā brīdī, aptuveni 2 nedēļas pirms izvākšanās beigu datuma, jo te tev neviens dzīvokli “nerezervēs” uz priekšdienām. Vairāk ir tā – atbrauci, apskatījies, ņem. Izbraukājām visvisādus Dubaijas rajonus, kaktus un nostūrus. Gribējām nepārmaksāt par jauno dzīvesvietu, varbūt pat vēl vairāk ietaupīt. Bet visur, kur ir iespēja ietaupīt, rodas citas grūtības – esi tālu no civilizācijas, ne tur metro, autobuss, tuksnesis visriņķī. Piemēram, Jumeirah Village, kur dzīvoklīši zemās ēkās, smuki, jauni, bet tur nekā cita nav! Pat ceļi līdz galam nav uztaisīti, ne veikals, ne kafūzis, ne bērnam rotaļlaukums. Mums tas neder, jo ģimenē ir tikai viena mašīna un tikai Ērikam ir vietējās tiesības. Ja man jākārto te tiesības, lai arī man ir Latvijas autovadītāja apliecība, tā te neder. Tev ir jāiet un jāpierāda, ka māki braukt. Jāiziet gan teorija, gan braukšanas apmācības un eksāmeni. Tā kā beigās visu to, ko ietaupi pārvācoties nekurienē, iztērē papildus tēriņiem par tiesībām, vēl vienu mašīnu, taxi utt. Bijām arī rajonā ar nosaukumu Motor City, super rajons, draudzīgs ģimenēm ar bērniem, bet dzīvokļi neomolīgi, priekš mums pārāk lieli. Kā tādas halles. Mums nav tik daudz pekeļu, lai to platību apdzīvotu. Vēl apsvērām Silicon Oasis, bet tur bija tik neomolīgi, ka bail. Dzīvoklis, ko skatījāmies smakoja pēc visa kā, gribējās tīties pēc iesējas ātrāk. Interesanti gāja arī Al Barsha rajonā, kur aizbraucām, mūs “savāca” norunātajā vietā kaut kāds indiešu midžets ar garu bārdu, kas uzdevās par real estate agent (man goda vārds bija diezgan neomolīgi, jo pie stūres sēdēja miesās kupls onka, kurš neizskatījās diez ko laipns). Aizveda mūs uz kaut kādu netīru dzīvokli bez balkona (lai gan Ēriks telefonsarunā prasīja vai balkons ir, jo tas šeit ir diezgan noderīgs veļas žāvēšanai) un teica, ka šitas brīnums maksājot bargu naudu… Bija sašutis, ka mēs ātri, ātri gribējām no turienes tīties prom.
Pa vairākiem lāgiem dažādās vietās jau pateicām “jā” dzīvoklim, bet, atbraucot mājās, secinājām, ka kaut kas līdz galam nav bijis ok. Piemēram, Dubai Marina rajonā bija dievīgs dzīvoklis, bet ne tur ir balkons, ne arī kādu logu var atvērt. Vienīgā vieta, kur apošņāt svaigu gaisu ir virtuves zonā. Tā pat arī viens no dzīvokļiem Jumeirah Lakes Towers (JLT), kur tik šika viesistaba, ar tik greznu skatu, bet guļamistaba kā sērkociņu kastīte. Un uz vienu no JLT torņiem braucām, ja nekļūdos, tad reizes piecas, jo tur bija brīvi 2 dzīvokļi, it kā viss forši, bet abiem kādi mīnusi, piemēram, viens no dzīvokļiem 3. stāva un ar skatu uz būvlaukumu. Mums it kā viens no iemesliem, kāpēc gribam pārvākties ir tas, ka blakus bliež torni, a te veselus divus… Bet dzīvoklis superīgs. Tā pat arī dzīvoklis 32. stāvā, bet beigas tas tik augstu, ka nespēju iziet uz balkona, galva reibst… Nu baigā ņuņņa, ne? Brīžiem jau likās, ka esam kā princeses uz zirņa, kas pašas nesaprot, ko grib. Bet mirklī, kad tu saproti, kādu naudu izdod par dzīvokli, tad arī gribās, lai nav tie kompromisi, samierināšanās pārāk daudz un lieli. Bet jāatzīst, ka retā dzīvokļa kvalitāte tiešām atbilst cenai. Cenas, pateicoties Expo 2020, ir augušas teju par 50%, īpaši dzīvokļiem. Kāpēc? Ko tas Expo izmanīja? Neko! Vienkārši vēl viens iemesls nokāst piķi. Otrkārt, šeit cilvēki tik bieži maina dzīvesvietas, kā arī atbrauc, pastrādā un dodas atkal uz citu valsti, ka rūpes par to, lai aiz tevis paliktu kārtīga un sakopta vide uztrauc tikai reto. Sanāk, ka dzīvokli kāds noīrē uz gadu, tad atkal cits utt. Līdz piecus gadus veca ēka jau skaitās veca. Milzīgs nolietojums.
Ko tad mēs izvēlējāmies? Pirmkārt, nolēmām netaupīt un dzīvot civilizācijā, izvēlējāmies JLT. Lai gan JLT rajonā lielākoties īrnieki paši apmaksā savas kondiškas izmaksas, mums izdevās vienoties ar īpašnieku, ka to apmaksā viņš. Otrkārt, svarīgi, ka metro 5 minūšu gājienā. Treškārt, apkārt nav būvdarbu. Ceturtkārt, kolosāls skats. Piektkārt, šajā dzīvoklī jūtamies labi! Nevienu brīdi vēl nav nācies nožēlot izvēli, kas laikam ir pats galvenais.
Pēdējā bilde no vecā dzīvokļa…
Sveicinātas, jaunās mājās!
Atā, atā, vecās mājas!
Ievākšanās.
Dienas kā dienas ir vai nav brīvdienas nevienas
Katrs rīts man iesākas ar to, ka jaunais cilvēks mēģina man uz acīm uzstellēt brilles un iestūķēt rokā matugumiju, ja es vēl nesaprotu, ka pietiek gulēt un ir jāceļās, tad ieliek arī čības gultā. Patiesībā es nevaru sūdzēties, jo ceļamies abi diezgan vēlu – ap deviņiem. Ierodoties šeit sākumā gan bija Latvijas režīms, kad cēlāmies ap 7/8, tagad esam miega lāči. Ko tad daram pēc tam? Eju taisīt izsalkušajam lācēnam brokastis, ejam dušā, nomazgāju traukus, apvācu māju, kura tiek savandīta atkal jau pēc minūtēm desmit. Ģērbjamies un ejam laukā, kur dzīvojamies pa bērnu spēļu laukumu kādu stundu, pusotru. Tur Rūdolfam jau ir divi draudziņi – Hamza un Džošuā, kuri arī spēļu laukumā ir gandrīz katru dienu. Viņus gan mammas tur neved, viņi ierodās ar filipīniešu auklītēm. Neliela novirzīšanās no galvenās domas, bet tomēr – šeit strādājošas mammas var aizmirst par sēdēšanu mājās ar sīčiem līdz 1/1,5 gadu vecumam. Te mammai darbā jāatgriežās 3 mēnešus pēc sīča piedzimšanas, tāpēc mazos būtībā uzaudzina auklītes vai arī nursery (kaut kās līdzīgs bērnudārzam, tikai tur mazos var atstāt jau sākot no 4 mēnešu vecuma). Arābu sievietes, kas strādā, varot mājās sēdēt ilgāk, bet precīzi gan nezinu. Ja neesi gatava atgriezties darbā, tad arrivederci. Un par kādu bērna krūts ēdināšanu pēc pieprasījuma te var būt runa? Un šeit tomēr cilvēki pierod pie sava luksusa dzīvesveida, tāpēc ērtāk, drošāk, lētāk ir to mazo kaut kur nogrūst, nevis ar viņu sēdēt mājās. Tātad +2 punkti vecajai, labajai Latvijai.
Atgriežoties pie iesāktā – atzīšos, man tas spēļu laukums jau ir līdz brošai… Pēc tam pārsvarā iegriežamies vietējā Supernetto, kas priekš šejienes standartiem ir mazs veicītis, lai gan priekš Latvijas būtu vidusmēra bode, kur sapērkam visu ko vakariņām un čāpojam mājās. Knapi esam tikuši līdz dzīvokļa druvīm, kad mazais ķiļķēns jau no pārguruma nesaprot ne rīta, ne vakara un ir liekams gulēt. YES! Laiks man! Kā tad… Laiks man ir aptuveni 10-30 minūtes, kuru laikā caurskatu visādus portālus, palasu ziņas utt. Un tad apdaru mājas darbus. Ķiļķēns ceļās, uzkož kaut ko un tad jau sākās “gaidām tēti mājās režīms”. Aptuveni tā izskatās mana standarta diena Dubaijā. Bet mēs jau mēdzam sadarīt arī ko citu, kā arī mēdz notikt dažādās nobīdes dienas ritmos, atkarībā no garastāvokļa un dienas.
Līst!
Piemēram, plānus var izjautk lietus! Mazliet varāk kā mēnesi atpakaļ Dubaijā iestājās krīze, jo bija nolijis. Neviens nemāk braukt, neviens nekur nevar aizbraukt, avārijas, peļķes, ziemas jakas mugurā, jo ir auksts utt. Mums ar Rūdolfu gan patika. Tik sen nebija justa TĀ smarža, kad sakarsētu gaisu atdzesē lietus. Uh.
Pabijām arī Sharjah Book Fair. Milzīgs grāmatu tirgus un ieeja bez maksas, kas var būt labāks par šo? Iegādājos arī šo un to – K. Hosseini “And the Mountains Echoed”, C. Adichie “Half of a Yellow Sun”, Rūdolfam grāmatu ar dzīvniekiem un Ērikam par teroristiem (neatceros nosaukumu). Katrā ziņa iespaidīgi. Žēl tikai, ka nebiju pienācīgi sagatavojusies, jo Latvijā grāmatu tirgum gatavojos nopietni – man ir saraksts ar grāmatām, kas interesē un esmu izzondējusi arī tām cenu, lai zinātu, vai un par cik lētāk ir izstādē nopērkamas. Te gan par to nebija jāsatraucas, jo bija jābūt lētāk par 25% nekā veikalā…
Sharjah grāmatu tirgū TV darboņu sapņu plaukts
Grāmatas, kuras jālasa no otra gala…
Zelta korāns!
Vēl, atgriežoties pie ikdienas iešanām un darīšanām, varu pastāstīt, ka jūku prātā brīžiem no tā, ka pilsēta mūsu rajonā nekad, NEKAD neguļ. Nav miera un klusuma pat naktī. Sāksim jau ar to, ka netālu no mūsu mājas ceļ kārtējo milzu ēku, kas stiepjas nu jau tik augstu, ka vairs galu nevar redzēt. Un dienā reizes 3-4 no augšējiem stāviem uz konteineru pa metāla trubu tiek šļūcināti būvgruži. O, mai gād, laimīgas ir tās dienas, kad šitas nenotiek. Bet mēdz notikt arī sestdienās ap deviņiem no rīta.
Trubas sākumgalu nemaz i nevar saredzēt…
Un te tas viss beidzās…
Vēl, kas ietilpst kategorijā par negulēšanu – kaimiņi, kas atrodas tieši virs mums bieži bīda mēbeles. Arī četros no rīta… Lielākajai daļai dzīvokļu mūsu ēkā ir flīžu grīdas, tāpēc tā skaņa ir īpaši caur kauliem ejoša.
Ak, jā! Un īpaša rindkopa par mūsu kaimiņieni! Sieviete, kas sava dzīvokļa durvis tur vaļā bieži vien tā, lai visi var redzēt, cik tīrs un kārtīgs viņai dzīvoklis. Ap vienpadsmitiem vakarā vismaz reizi nedēļā uzgriež vienu un to pašu traļi-ļa-ļa arābu dziesmu tā, ka rīb viss stāvs. Ja aizvērtu durvis, varbūt nebūtu tik traki. Bet kronis visam bija pirms pāris dienām viņas kliegšana vairāku stundu garumā ar minimālām pauzēm. Sākumā ar Ēriku domājām, ka viņai vienkārši ir labi, if you know what I mean. Mazums kā cilvēks pauž prieku un emocijas? Bet paejot vēl kādam laikam, kad Rūdolfs jau sāk staigāt pa dzīvokli un atdarināt viņas kliegšanu, ieklausījāmies vērīgāk un liekas, ka kaut kas nav īsti labi… Dzird arī vīrieša balsi, trauki plīst, šī tik kliedz. Domājam, ka sit nost. Nosūtīju Ēriku lejā pie apsargiem, kas arī pēc minūtēm piecām bija klāt, pajautāja vai viņai viss ok, viņa arābiski kaut ko atkliedza pretī un viss, šie aiztinās. Varbūt tiešām bija vienkārši labi?
Un te vēl interesantas lietas iekš bildēm:
Mall Of The Emirates var atrasts Samsung izmēģinājumtelefonus ar iestatītu latviešu valodu
Šito vienvakar pagaršojām… Vairs negaršosim.
Mall of the Emirates Kaijas plaukts!
Latvieši Dubaijā?
Jā, tiešām ir! Dodoties uz šejieni, vienīgais cilvēks par kura eksistenci Dubaijā es zināju, bija Kaspars. Pirms Ēriks lidoja šurp mans ziņkārīgais fāterīts iegūglēja informāciju par Dubaiju un tur mītošajiem iespējamajiem latviešiem un uzgāja Kaspara blogu. Visi izlasījām ar interesi no a-z. Būtībā Kaspara blogu var uzskatīt par maniem PIRMSpirms iespaidiem par Duabiju un dzīvi šeit. Pagāja pirmais mēnesis svešumā un nolēmu uzjautāt Kasparam viņa bologā, kur tad atrodas viņa eļļiņu veikaliņš (kas par veikaliņu var uzzināt viņa blogā). Tā un šā, izrādās, ka ir pat facebook lapa, kur pulcējas latvieši, kas dzīvo Emirātos. Un tiek rīkots pasākums par godu 18. novembrim. Nezinu kāpēc, bet vēl dienu pirms pasākuma šaubījos vai iesim… Bet viss ir labs, kas labi beidzas, jo pasākumā piedalījāmies. Ja jūs zinātu, cik daudz foršu latviešu mīt Emirātos! Piedevām, pasākumā piedalījās ap 30 cilvēkiem, bet bija tādi, kas nebija ieradušies (facebook lapā ir ap 70). Un nedod dievs vēl visus tos, kas par šīs lapas eksistenci nemaz nezin. Nodziedājām visi himnu, uzēdām dažādus gan ar Latviju, gan ar ārvalstīm saistītus labumus, sapazināmies ar cilvēkiem un mājās braucām pacilātā noskaņojumā. Jau pasākuma laikā tikām ielūgti arī uz mazā Jēkaba 6 gadu dzimšanas dienas ballīti (kas arī bija super pasākums).
Un, ja jau pieminam latviešus, kas mīt šeit. Tad varu uzskatīt, ka esmu šeit ieguvusi arī draudzeni Agnesi, kas ir dzimusi, augusi Latvijā, bet lielu daļu savas dzīves pavadījusi Vācijā, pēc tam kādu laiku arī Libānā. Agnesei ir super ģimene – 2 bērni un vīrs. Vispār ar Agnesi iepazināmies jokaini. Tādas tikšanās gadās laikam tikai pāris reizes dzīvē. Draugiem.lv man pienāca vēstule, kur kāda sieviete prasīja vai man nav vajadzība pēc Sprīdīšu bibliotēkas grāmatām, tā kā esmu bildē ar bērnu un informācijā norādīts, ka dzīvoju Dubaijā, mēs varot varbūt satikties un tās grāmatas man noteikti noderēšot. Sākumā domāju – hmm? Ko tas varētu nozīmēt? Bet nu es arī esmu pieteikami dulla, lai teiktu – davaj! Tiekamies! Satikāmies, samainījāmies ar dažādām grāmatām (Sprīdīša bibliotēka gan vēl Rūdolfam bus par sarežģītu) un sākām čupoties. Kopīgi ejam pasportot, iedzert vīnu un skaisti papļāpāt. Prieks, ka esmu šeit satikusi Agnesi!
Otra interneta pazīšanās izveidojās pavisam nesen, kuru arī var uzskatīt par one in a lifetime. Domāju, ka manu blogu vien radi, draugi, paziņas lasa, kuriem esmu izstāstījusi, ka šī lapa eksistē, bet izrādās figu! Ir cilvēki, kas tiešām lasa manu blogu, kurus es nemaz nepazīstu! Tā nu mani atrada arī Bruno. Pēc tautības francūzis, bet sieva viņam latviete (kas gan mīt tagad Francijā ar abu kopīgajiem 3 bērniem). Norunājām, ka jāsatiekas! Tikšanās vieta bija pietiekami neskaidra, lai es ar ģimeni nokavētu stundu un, ieraugot Bruno, sarktu un bālētu aiz kauna… Vakars paskrēja nemanot! Katrā ziņā ir fantastiski apzināties, ka pasaulē mīt cittautību cilvēki, kas Latviju izjūt kā savu, runā skaisti un tekoši mūsu valodā un piedevām vēl piezīmē, ka arī ar pāris latviešiem atzīmējuši 18. novembri Abu Dhabi. Vai nav skaisti?
Tā kā tie, kas man prasa vai esam vienīgie dimdaru-damdaristi Emirātos – nē, neesam! Te mīt vēl daudzi atvēti, jauki, talantīgi, gudri, asprātīgi un smaidoši latvieši ar kuriem esmu iepazinusies un noteikti ir vēl tik pat daudzi ar kuriem iepazīšos!
Latvieši, kas svinēja 18. novembri Maigas viesmīlīgajā kultūras namā. Bildē gan nav visi…
Katram tēvam jābūt par paraugu savam dēlam
Ja jau esmu savu blogu nosaukusi “Mazo latviešu lielā dzīve Dubaijā”, tad būtu muļķīgi nepieminēt dažas lietas. Pirmkārt, laikam jau jāsāk ar to, ka man ir ļoti talantīgs un daudzpusīgs vīrs. Arī Latvijā esot es tā arī nesapratu kā viņš paspēj saorganizēt visus tos dzīves līkločus, lai paspētu būt gan labs darbinieks, kārtīgs, centīgs savā darba vietā, gan trakulīgs un riktīgs I love rock`n`roll mūziķis, ziemas laikā jau padsmito vai ne pat vēl ilgāku laiku spējīgs taisni un stabili nošļūkāt ar sniega dēli pa Latvijas pauguriem un visādām trubām un nesalauzt (ptu, ptu) kādu locekli, spēlēt tenisa turnīros un šur tur pat uzvarēt, aizjost uz dažādām modeļu kastingu atlasēm un šur tur arī uzfilmēties, aiziet ar draugiem aliņu iedzert un veltīt laiku arī ģimenei. Bail, ka būšu kaut ko izlaidusi, bet nu katrā ziņā – cilvēks orķestris! Bet nu neba šeit visu to būtu metis pie malas. Kaut ko ārpus sava darbalaika arī šeit pagūst sadarīt. Teniss gan laikam pēdējā laikā ir cietis, vien pāris reizes nedēļā. Kamēr nebijām ar dēlu ieradušies šeit, arī tas tika spēlēts uz vella paraušanu. Bet nu labi, galveno domu sapratāt.
Man vīrs arī šeit skrien uz dažādām modeļu atlasēm. Un brīnumaini bieži tiek apstiprināts dažādām lomām, foto reklāmām. Man jau liekas, ka, ja nebūtu tas pamatdarbs, tad būtu visas šīs izklaides vēl biežākas. Bet foršākais ir tas, ka par to arī labi maksā! Nu iedomājaties – tu, mazais latvieti, ierodies te jau apjucis par to, ka tavas smadzenes te vajag, bet izrādās arī purniņš smuks :)
Tēlo svarīgo, steidzīgo biznesmeni
Otra lieta, protams, ir mūzika. Tā mīlestība pret rokmūziku… Zinu, ka viņš nebūtu gribējis būt nekāds inženieris, bet tiešām mūziķis ar lielo burtu. Un nevis spēlēt kaut kādos sīkos Latvijas klubos kaverversijas. Bet spēlēt SAVU mūziku – cilvēkiem, pasaulei.
Var redzēt, ka patīk uzstāties :)
Tētis spēlē Abu Dhabi
Prieks, ka šeit viņš tika uzmeklēts (!) un uzaicināts spēlēt Jay Wud grupā. Bet nu ko tur daudz! Izrādās, ka arī šeit spēlēt basģitāru labā līmenī ir gaužām liels retums, tāpēc arī šis talants tiek likts lietā. Un, kurš būtu domājis, ka kādreiz būs iespēja spēlēt Abu Dhabi F1 pasākuma ietvaros? Nu re! Arī šis sapnis piepildījies.
Grupa ar saviem klausītājiem
Tā pat arī mēs ar mazo cilvēku izmantojām iespēju paskatīties kā tētis spēlē, jo netālu no mūsu mājām notika koncerts brīvā dabā Gulf Bike Week ietvaros. Tā kā arī dēls ir redzējis tēti spēlējam, kas liekas baigi forši, jo, lai arī troksnis bija pamatīgs, brīžiem sīcis pakratījās arī mūzikas ritmos.
Rūdolfs savā pirmajā rokkoncertā!
Tātad visa šī ieraksta jēga – man ir liels lepnums par to, ka esmu apprecējusi tik foršu cilvēku, kuram ir aizraujoša un interesanta dzīve, kuru viņš dala arī ar mani. Man ir talantīgs un foršs vīrs, kas ir arī ļoti labs tētis savam dēlam. Tā kā, prozit, bezalkoholiskais aliņš par tevi! ;)
Mani vīrieši
ANCHAANS DUBAIJĀ 