Esam atpakaļ Dubaijā. Apskatoties kalendārā, nespēju noticēt, ka tiešām pagājuši jau 8 mēneši. Jā, tiešām! Mēs Latvijā bijām 8 mēnešus! Kur gan pazūd laiks?
No Latvijas izlidojām 4. janvāra pēcpusdienā, bet kā uz adatām jau biju nedēļu pirms lidojuma. Pirmkārt, man ir bail lidot. To saprotu arvien biežāk, kad jākāpj lidmašīnā. Ēriks gan saka, ka tas tāpēc, ka lidoju vien 2x gadā. Un, otrkārt, es biju apslimusi. Ar aizliktu degunu, neforšu krekšķi un mazu temperatūru. Riebīga jušana. Diezgan ilgu laiku izlikos, ka viss ir labi, bet tomēr ģimene mani pierunāja aiziet līdz ģimenes ārstam. Izrakstīja pilieniņus, dražejiņas un vualā jutos tīri abi. Sagaidījām Jauno gadu. Stundu bijām ārā, šāvām salūtu, dzērām aukstu šampanieti, lējām laimītes un bāc… 1. janvāris mani atgrieza atpakaļ slikti-jūtos-gribu-gulēt-deguns-ciet-kakls-sāp pulciņā. Tā kā nācās atcelt visus pēdējos pasākumus un tikšanās, par ko man vēl arvien bišķi žēl. Lai sevi vēl vairāk nekacinātu, temperatūru pārstāju mērīt. Nu i nav ko, tāpat būs jālido. Vienu gan izdarīju, aizbraucu līdz savai vecaimātei pirms lidošanas, viņa gan spurojās, lai nemet līkumu pirms lidostas, bet sen nebiju bijusi ciemos un domāju, ka tā gan nevar pazust uz vairākiem mēnešiem! Vecomāt, zinu, ka Aija tev lasa šo visu priekšā! Čau! :)
Lidostā atdevām visus mēteļus, zābakus, jakas maniem vecākiem (Rīgā dienu pirms mūsu lidošanas bij` sniegputenis!), sabučojāmies, samīļojāmies un atā, atā – tiekamies vien vasaras sākumā. Skumji. Man ir riktīga Adamsu ģimenīte, bet labāku nevar vēlēties! Un tieši tāpēc, ka esam tik ļoti tuvi, atvadas vienmēr ir mokpilna cīņa ar bimbuli.
Lidostā sagaidījām mūsu jauno čomiņu Alanu un viņa mammu Ingu. Ar abiem iepazināmies dažādās nodarbībās Latvijā. Izrādījās, ka arī viņu tētis strādā Dubaijā. Forši, ka pateicoties Dubaijai, atkal esam iepazinuši jaunus foršus cilvēkus ar ko draudzēties.
Kā tad mēs atlidojām? Pirmā lidmašīna bij` easy peasy, ja neņem vērā to, ka deguns man bij totāli ciet un līdz ar to galva kā spainis. Bet sapratu to, cik ļoti Rūdolfs ir izaudzis. No mazā knēveļa, kas visu laiku jāizklaidē, kuram neko nevar iestāstīt, kuru nevar aizmidzināt… Viņš bija paraugbērns. Krāsoja savas grāmatiņas, skatījās pa logu, pļāpāja un smējās ar mums, uzēda bez kašķiem un pats pateica – esmu saguris, mazliet pagulēšu. Idille! Arī tagad ikdiena liekas tīrā medusmaize, visu var sarunāt, visu mēs izdarām.
Starp abām lidmašīnām mums bija vien stunda. Rīgā jau nervozēju par to vai paspēsim, Ēriks gan smējās par mani un teica – tu nenervozē, tāpat nokavēsim un lidosim ar nākamo! Bet brīdī, kad nolaidās pirmā lidmašīna, mēs jau bijām kaujas gatavībā, ka jāskrien. Un mēs tiešām paspējām! Bija jau last call, pēdējais autobus uz lidmašīnu, bet mēs paspējām! Tā laimes un atvieglojuma sajūta bija neaprakstāma. Un laikam tajā brīdī man arī ieslēdzās totāls atslābums, lai es saprastu – johaidī, man ir migrēna. Patiesībā, tikai pats sākums. Migrēnas slimnieki zinās, ka mēdz būt tā saucamā aura. Tad nu sapratu, ka teju vispār vairs neko neredzu, jo ir “aura” – skats samiglojies un bilde peld prom. Rāvu iekšā ibumetīnus, centos pagulēt un likās jau, ka viss ir labi. Atkal jāsaka, cik forši, ka Rūdolfs ir paaudzes. Viņš mierīgi skatījās multenes, spēlējās ar tēti un viss bija labi. Viss bija labi līdz brīdim, kad Dubaijā sapratām, ka mēs paspējām, bet mūsu bagāža gan ne. Tā ir palikusi Stambulā. Saņēmām vien nākamās dienas vakarā. Ar migrēnu nomocījos visu pirmo nedēļu. Varu teikt, ka tikai šodien tiešām jūtos labi.
Arī man ir atkārtots kultūršoks. Esmu jau piemirsusi daudzas lietas, kas agrāk likās ikdienišķas. Bet nekas, gan atkal ieiesim ritmā. Neko daudz vēl neesam paspējuši izdarīt.
Ak, nē! Meloju! No Rīgas man atceļoja līdzi maizes ieraudziņš (manā ģimenē mums maizīti cep tētis), tad nu es arī šodien izmēģināju laimi. Redzēs, kas būs sanācis.
Kur bijām pazuduši?
Vai zināt kur? Latvijā!
Šis gads būs aizritējis kā pa kalniem. 2015. mums būs bijis liels pārbaudījums, jo brīžiem likās, ka trakāk jau vairs nevar būt. Visi plāni, projekti, vēlmes un ieceres aizgāja tik ļoti šķērsām, ka paši vairs nesapratām – kas notiek? Bet esmu ļoti pateicīga šim gadam, jo tas atļāva paskatīties uz ļoti daudz ko no cita skatu punkta. Izvērtēt gan savas vēlmes, vajadzības, iespējas, kā arī cilvēkus sev apkārt. Šobrīd viss jau lēnām ieiet jaunās sliedēs un ilgi vairs nav jāgaida, kad mēs ar Rūdolfu lidosim pie tēta atpakaļ uz Dubaiju. Jā, lai arī šajā laika periodā bijām tikuši līdz pārdomām par atgriešanos Latvijā atpakaļ pavisam, tad jau ar domām gan par Saūdi Arābiju, gan arī par to, ka varbūt jāpieņem kāds no Anglijas darba piedāvājumiem, viss izvērties tā, ka būsim atpakaļ Dubaijā.
Kamēr es Latvijā izbaudīju darbā atgriešanās priekus un bēdas, tikmēr Ēriks klusībā, bet ar lielu centību, kala nākotnes plānus mūzikā. Kas pa šo laiku ir noticis? Viņam ir izdevies neiespējamais. Mazais latviešu bāleliņš ir pabijis ar savu grupu Jay Wud pie Hovarda Bensona ierakstu studijā Losandželosā. Un šovakar iesilda Motley Crue Abu Dhabi. Tā pat džeki kaļ lielus nākotnes plānus saistībā ar trešā albuma ierakstīšanu studijā, pie tā paša, iepriekš pieminētā, Hovarda Bensona. Un tur, draugi, mēs visi varam pielikt roku un palīdzēt! Kā? Lūk, te – palīdzi džekiem piepildīt sapņus :)
Vai dzīve Dubaijā ir veselīga?
Piekrītu tam, ka katrs pats lielā mērā ir atbildīgs par savu veselību. Un vispār, ja tā padomā, par dzīvi kopumā. Īpaši attiecinot uz to, ka tas, ko tu ēd, cik daudz tu dzer un cik daudz tu kusties – tā ir tava paša atbildība. Bet ne vienmēr viss sanāk tik viennozīmīgi.
Man ļoti patīk Latvijā tagad tik modernā lieta – ēst eko paiku, lasīt visu to, kas ar sīku druku uzrakstīts uz ēdamlietas, šķirot atkritumus, bērnus siet slingā un barot ar mammas pienu, būt kustībā un vispār… domāt par to kā tu dzīvo, kā tu audzini bērnus, ko tu viņiem māci un kā tu viņus māci. Dubaijā bieži liekas, ka esmu nokritusi no kaut kādas citas planētas. Šodien par to aizdomājos, jo gadījās dīvaina situācija. Mēs ar Rūdolfu nolēmām, nākot mājās no rotaļlaukuma, notestēt nesen atvērto piemājas sulu bāru. Ārā baigā žara (šodien jau termometra stabiņš aizvirzījies līdz +34 grādiem) un kas var būt foršāk kā launadziņā iedzert svaigi spiestu sulu? Nu ko. Pasūtīju Rūdolfam piena kokteili ar mango (viņš ļoti, ļoti uzstāja, ka vēlas dzert saldējuma kokteili, panāca savu par 50%), sev pasūtīju svaigi spiestu apelsīnu sulu. Gaidījām uz tiem dzērieniem kādas 15 minūtes. Tā kā Rūdolfs tāds saguris, tad viņš iet un prasa tantei aiz letes – sauā koko?! Koko sauā? ( Saldējuma kokteilis, kokteilis ar saldējumu?). Filipīnieštante tik ķiķina un neko nesaprot, ko mazais blondīnis viņai saka. Brīdī, kad dabūjām dzērienus, pasakām, paldies un dodamies uz māju pusi. Knapi izgājusi ārā no kafūža sāku domāt, kāpēc man tā sula tik salda liekas. Uzjautāju filipīnieštantei vai tur klāt ir cukurs? Vispār man tas nebūtu ienācis prātā, ja reiz man vienā sulu bārā kāds jau reiz nebūtu prasījis vai pie svaigi spiestās sulas piegāzt cukuru vai arī nē. Šeit man neko nejautāja. Vienkārši bija piegāzuši klāt. Kaut kā sapukojos. Pateicu, paldies, bet jums tas ir man jāprasa – vai man dzērienā vajag cukuru vai arī nē. Atstāju sulu un pat aizmirsu palūgt jaunu devu bez cukura. Puikam noņemt sauā koko roka nestiepās, jo bērns tā piesūcies, ka būtu bijis skandāls pamatīgs. Viņš jau nav vainīgs, ka māte nenoskaidro vispirms, kas un cik daudz tiek piegāzts dzērienam. Ej sazini, cik daudz cukura tur bija iekšā. Nu neko. Mācība citām reizēm.
Bet domājot par šo situāciju, arvien biežāk saprotu, ka mani uzskati ar šejieni neklāpē kopā. Piemēram, Rūdolfam ļoti garšo rīsi (te jāpiebilst, ka šeit rīsi tiešām ir kaut kas cits nekā Latvijā ierastie, ļoti garšīgi pat man, rīsu neēdājam). Tad nu, kad kopā pusdienojam, vakariņojam ārpus mājas, bieži izvēlamies rīsus ar kādu gaļu. Jūs man varat paskaidrot, kāpēc tiem rīsiem bieži vien maliņā ir jāpiestumj arī frī kartupeļi? Tas nav visur, bet tik bieži! Ja tu pasūti tos frī, tad zini – es indēšos. Man gribas. Bet tad, ja tu nemaz viņus neprasi…
Vēl par ēdienu runājot, ir visādi fast food kafūži dažādās vietās, kur servē ne tikai burgerus, bet arī dažāda veida ķīniešu, filipīniešu un co ēdienus. Tur ir iespēja pasūtīt combo porciju, kur ietilpst rīsi, nūdeles (vai nu viens vai otrs), kādas divas gaļas mērces (visādas vistas vai liellops, kas lielākoties ir panēts, ar šo un to), kā arī vēl kaut kādi loriņi. Nu tik vājprātā daudz, ka paēst var 2-3 cilvēki. Un, ja tu gribi tikai kaut ko, mazliet, tad viņi nesapratnē tev tik krāmē un krāmē šķīvī to vienu izvēlēto lietu. Esmu teikusi, paldies, man nevajag tik daudz (piemēram, ja tās nūdeles tiek ņemtas tikai Rūdolfam vienam pašam), tad viņi man saka, bet madām, tas viss ietilpst cenā. Bet manu domu par to, ka es negribu mest ēdienu vienkārši miskastē, jo nespēšu to apēst, viņi nesaprot.
Kaut kā liekas, ka tik zemā vērtībā šeit ir tavs organisms, attieksme pret to, ēšanas ieradumi. Šeit tu vari pasūtīt visu iespējamo teju 24/7 ar bezmaksas piegādi uz mājām – gan ēdienu, gan zāles no aptiekas, gan ķīmiskās tīrītavas pakalpojumus. Tas tomēr baigi notrulina. Jā, daudzi rukā zvērīgas darba stundas un visdrīzāk viņiem nemaz nav laika domāt un uztraukties par mājās gatavotu ēdienu. Bet tajās reizēs, kad tas tiek gatavots, nemaz tur nekas diži veselīgāks nav… Un kas tad ir tas, ko beigās iemāca bērniem? Rūdolfs tiek uzskatīts par brīnumbērnu, jo viņš man ēd gan zaļos lapu salātus, kur īpaši izgaršo spinātu lapiņas, viņš ēd dārzeņus, zupas, gaļu, augļus un īpaši neko nesmādē. Jā, brokoļus un zivjveidīgos neciena, bet ir jau tā, ka kaut kas var arī negaršot. Bet zinu mammu, kas bērnam uz bērnu dārzu pako pusdienpaciņā līdzi Pringles čipšu paciņu, jo citu neko jau viņš neēdot. Varbūt trīsgadniekam vienkārši ir pienācis laiks lietot zobus un atradināt no piena maisījuma dzeršanas 3-4x dienā? Man tomēr liekas, ka tās arī ir tās vērtības, ko tu vari iemācīt bērnam – saprast, kas ir garšīgs un labs uzturs. Un es neaizliedzu savējam našķēties, nē! Bet ir jābūt kaut kādai pamatbāzei puncītī, kas ļauj viņam augt stipram un veselīgam. Kaut kādām robežām, ko, cik bieži un cik daudz.
Un ja jau pie veselīguma pieminam bērnus, kas mācās no saviem vecākiem, tad kā, lai šeit bērniem veidojas izpratne par veselīgu uzturu, ja vecāki nemaz nemēģina un necenšas paši dzīvot savādāk. Viņiem viss liekas ok. Ja pavēro to, kas tiek krauts iepirkumu ratiņos lielveikalos, žoklis atkaras. Saldie, gāzētie dzērieni, pusfabrikāti, gatavā pārtika, uzkodas. Nemaz nerunājot par fiziskām aktivitātēm, kvalitatīva laika pavadīšanu kopā ar ģimeni. Bieži vien brīvdienas šeit tiek pavadītas kādā lielveikalā, kur notiek iepirkšanās maratons, bērns līdz pat kādiem 5 gadiem mierīgi sēž ratos, lai viņš būtu mierīgs, priekšā planšete un dzīve turpinās. Un pēc skaisti pavadītas ģimeniskas dienas lielveikalā, visi kopā uzēd Makdonaldā.
Latvijas mākslas mēnesis Abu Dabī
Abu Dabī mākslas centrs „Art Hub” savas rezidences telpās jau ceturto gadu uzņem dažādu valstu māksliniekus no visas pasaules, un šogad pirmo reizi, pateicoties arhitekta Bruno Delānda (Bruno Deslandes) iniciatīvai, marts pasludināts par Latvijas mākslas mēnesi, kurš noslēgsies ar izstādes atklāšanu 28. martā.
Latviju aicināti pārstāvēt gleznotāji Ritums Ivanovs, Sandra Krastiņa, Andris Vītoliņš, Vineta Kaulača, fotogrāfs Reinis Hofmanis un tēlnieks Ivars Drulle, kā viesmāksliniece uzaicināta arī Dubaijas latviete, jaunā fotogrāfe, Magda Jentgen.
„Art Hub” devīze – live, create, exhibit ( no angļu val. – dzīvo, radi, parādi) precīzi atspoguļo to, kas notiek mākslas mēneša ietvaros. Tā ir sava veida mākslas nometne, kurā mākslinieki tiek iepazīstināti ar vietējo kultūru un vidi, kuras iespaidā top jauni darbi. Stāsta viens no projekta dalībniekiem Andris Vītoliņš: „Mākslinieki vienmēr ir ceļojuši, tā ir daļa no procesa, tas veido personību. Kad tiec ārā no ikdienas rutīnas, tad uz dažādām lietām esi spējīgs paskatīties daudz savādāk.” „Art Hub” nevēlas, lai mākslinieki ierodas ar jau gataviem darbiem no Eiropas, viņi vēlas, lai māksla taptu uz vietas. „Šeit dzīvesveids ir krasi atšķirīgs no Latvijas. Daba un mentalitāte atšķiras, var pavērot, kā daba ietekmē mentalitāti. Kad ir iespēja padzīvot citur, rodas pilnīgi jaunas emocijas,” saka Vītoliņš.
Latvijas vēstniecības pārstāvis Abu Dabī Rūdolfs Brēmanis uzsver, ka šī ir lieliska iespēja Apvienotajiem Arābu Emirātiem parādīt to, kas ir Latvija un ko tā var piedāvāt, jo „šajā reģionā ir mazs vai vispār nekāds priekšstats par mūsu valsti, līdz ar to mēs varam gaumīgi un labā kvalitātē paši veidot valsts tēlu”. Latviešu mākslinieku viesošanās Abu Dabī ir tikai sākums tālākai sadarbībai, jo jau tagad „Art Hub” īpašnieks Ahmeds al Džafejs (Ahmad Al Yafei) izteicis vēlmi viesoties Latvijā un iepazīties plašāk ar to, ko Latvijas mākslinieki var piedāvāt.
Foto – Reinis Hofmanis
Camelicious
Vai jums garšo piens? Ja? Kāds? Govs? Varbūt kazas? Ja dodaties uz Emirātiem, tad noteikti viena no top lietām, kas jāpagaršo ir kamieļa piens. Skan iuuu, vai ne? Tieši tā. Biju saklausījusies tik daudz stāstus, cik tas ir fuj un pē, kā viņš ož, ka visu šo laiku nebiju kamieļa pienu pagaršojusi. Bet, pateicoties tam, ka bija iespēja doties ekskursijā uz kamieļa piena ražotni, es saņēmu dūšu un to pienu noprovēju. Nesaprotu, kas tur citiem liekas tik pretīgs, man likās, ka nav ne vainas. Izmēģināju arī īpaši jek produktu – kaut ko līdzīgu kefīram. Nu nebij` slikti!
Kamieļa pienam pieejamas dažādas garšas – gan kā parasts piens, ko var pieliet pie kafijas, gan kefīrveidīgais, gan zemeņu, gan safrāna (kurš laikam man vienīgais ne visai garšoja), gan šokolādes, gan dateļu.
Par kamieļa pienu der atcerēties to, ka tas skaitās veselīgāks, satur C vitamīnu, kā arī nav alerģisks un ir mazāk trekns nekā govs piens. Lai arī garša liekas tieši pretēji – daudz treknāka.
Kamieļa piena ražotnē “Camelicious” mums pastāstīja, ka šī ir pirmā un vienīgā šāda veida ražotne pasaulē. Ražotnē ir aptuveni 4000 kamieļu un bija baigi forši, ka varējām viņus pabarot, pabužināt un pabildēties. Katrā ziņā, kā mums stāstīja, par kamieļiem šeit ļoti rūpējas – viņi tiek regulāri mazgāti, baroti ar labu, svaigu zālītī un visādi citādi apčubināti. Tas, cik labi kamielis tiek barots, arī nosaka piena garšu un kvalitāti. Katrā ziņā, ja salīdzina ar tiem kamieļiem, kurus var redzēt citos tūristu galapunktos, tad šie tiešām izskatījās apmierināti ar dzīvi un ar uguntiņu acīs!
Vairāk par kamieļu pienu var uzzināt te.
Es priecīgs un kamieļi priecīgi!
Var redzēt, ka visi kamieļi nav vienā krāsā. Katram kažociņš savādāks
Ņom, ņom, burkāns garšo!
Kamielis
Pienam ir dažādas garšiņas
Piemīlīgs purniņš
Mīlasstāsts
Pavisam nesen biju ielikusi fotogrāfijas ar rakstu par Dubaijas latviešiem un viņu dzīvi šeit. Viena no raksta varonēm bija Māra Ziemele. Māru iepazinu pavisam nejauši, bet man ir neizsakāms prieks, ka tas ir noticis. Jau pēc pavisam īsas sarunas sapratu, ka Māras dzīve ir bijusi notikumiem un piedzīvojumiem pilna, ko ir vērts pierakstīt. Un ne tikai Māras, jo viņas piedzīvojumi iet roku rokā ar viņas vīru Uģi. Un man bija fantastiska iespēja ar viņiem abiem parunāt. Un uzlikt uz papīra to, kas viņiem sakāms. Tas ir neizsakāms prieks un gods, ka viņi man uzticēja savu stāstu. Un nav jau uzrakstīta pat puse no tā, ko mēs runājām, izrunājām… Šī intervija man iedeva milzīgu pozitīvismu, savā ziņā spēku un padziļināja manu pārliecību par to, ko nozīmē mīlēt, būt mīlētam, kas ir ģimene.
Tad nu iespēja tiem, kuriem nebija pa rokai 14. februāra “Sestdiena”. Iepazīstieties, Māra un Uģis Ziemeļi!
1
2
3
4
5
6
7
8
9
10
11
12
13
14
15
16
17
18
19
atvērums
Foto1
foto2
Trauksmes sirēnas.
Mūsu ēkā itin bieži mēdz atskanēt trauksmes sirēnas, kas informē, ka mājā ir ugunsgrēks un mums jāevakuējas. Ptu, ptu tās vienmēr ir bijušas viltus trauksmes. Vai nu kāds pīpējis dzīvoklī, vai nu kāds indietis savu dienišķo vistu piecepinājis vai kāds cits iemesls, bet reālu ugunsgrēku piedzīvojuši neesam. Tiesa, kādu nedēļu atpakaļ sirēna sāka skanēt ap trijiem no rīta, ja tagad mana atmiņa mani neviļ. Ir bijis, kad nakts vidū pēkšņi ietarkšķas vai nopīkst, bet nekad tā, ka tiešām aicina evakuēties. Un mūsmājās nav 2x jādomā, ja sirēna skan, tad ir jāiet. Bet tā cenšanās saprast, ko ātri iemest somā, ja nu trauksme ir īsta, un miega sajaukums ir ellīga. Piemēram, Ēriks, uzvilcis apenītes un kurpes, saprata, ka vajadzēs vēl ko mugurā vilkt. Un ko tad tajā somā jāiemet? Patiesībā tādā brīdī saproti, ka viss ir krāmi un nevajadzīgas lietas. Galvenais sapakot sīci un vīru. Tiesa, es vienmēr somā sametu mobilos telefonus, pases un mašīnas atslēgas. Nekas cits tajā brīdī svarīgs neliekas. Un vienmēr šajā brīdī nopriecājos, ka dzīvojam 8. stāvā, ka neesam izvēlējušies par dzīves vietu kādu 35. vai 52. stāvu. Jo trauksmes laikā lifti nestrādā, jākāpj pa trepītēm ar kājiņām… Tad nu arī šajā brīnišķīgajā rītā ar pārējiem ēkas iedzīvotājiem čunčinājām lejā. Atbrauca gan ugunsdzēsēji, gan policija, gan vēl kaut kas. Cilvēki visi satupuši uz ielas, kur nu kurais. Mani gan izbrīnīja tas, ka liela daļa nemaz pat netaisījās rausties ārā no gultām, labākajā gadījumā no gultas izkāpa, bet skatījās pa logu, kas notiek. Labi, ja dzīvoklis ir 2. vai 3. stāvā, varēsi paspēt nokāpt lejā, ja tiešām trauksme būs īsta, bet, ja mitinies tuvāk debesīm? 39. stāvs tomēr ir diezgan augstu… Arī mūsu ēkā dzīvojošā Rūdolfa mākslas skoliņas čoma tētis i nemaz neesot domājis iet lejā, palicis guļot, kamēr sieva ar mazo kāpuši lejā. Tomēr man tā liekas baigā bezatbildība. Jā, nomarinējāmies kādas divas stundas ārā un trauksme izrādījās viltus, bet vismaz, ja būtu dedzis, es un mani mīļie būtu pasargāti. Trauksme arī izrādījās tāpēc, ka dzīvoklis no kura nāca signāls, ka tur ir ugunsgrēks, bijis aizslēgts un apsargi nedrīkstot uzlauzt durvis. Tādi te Dubaijā likumi. Beigās izrādījās, ka sirēna vienkārši uzkārusies.
Tomēr aizvakar Dubaijā tiešām dega. Mums pretējā rajonā, ielā, kurā agrāk dzīvojām, dega The Torch tower. Trakums! Arī tur sirēnu skanēšana esot bijusi ierasta lieta, tāpēc daudzi sākumā domājuši, ka tā ir viltus trauksme. Paldies Dievam, neviens nopietni nav cietis. Katrā ziņā, tie, kuru dzīvokļus liesmas neskāra, ir atpakaļ mājās. Lai arī ēku no sava dzīvokļa varam redzēt, naktī plosījās smilšu vētra un redzēt pa logu neko nebija iespējams… Arī vētras darbošanās piepalīdzēja tornim degt un labi, ka apkārt esošie palika neskarti, jo no tiem arī tika evakuēti cilvēki.
Un šī degšana jau nav vienīgā, ko Dubaija piedzīvojusi. Mūsu ēkai pretī slienas riktīgs spoku debesskrāpis – Tamweel Tower. Šo ēku es varu ļoti labi redzēt no sava guļamistabas loga, jo tā ir tieši blakus mūsu mājai. Sākumā, kad ievācāmies šajā ēkā, bija baisi skatīties… Skats likās neomolīgs, bet tagad laikam kaut kā esmu pieradusi. Katru gadu tiek solīts, ka ēku atjaunos, bet tas nenotiek. Katrā ziņā kalpo par atgādinājumu, ka vienreiz tās sirēnas var liecināt arī par to, ka tiešām deg.
Vispār, pieminot sirēnas, arī Maxima spēlē lielu lomu tajā, ka mēs vienmēr klausām sirēnām un ejam ārā. Labāk 100x evakuēties bez iemesla, nevis vienreiz piedzīvot to, ka tiešām iemesls ir bijis, bet viss jau nokavēts…
Smilšu pilsēta
Tur aiz putekļiem un smiltīm ir saule…
Dubaijas sapņi
Lai arī krietns laiks pagājis, kopš raksts par Dubaijas latviešiem nopublicēts “Sestdienā” (05.12.14, ja nekļūdos…), nebeidzas jautājumi par to, kur un kā to var izlasīt. Tie, kas Latvijā, avīzi nopirka, bet tie, kas pa pasauli izkaisīti… Nevaru visiem personīgi izsūtīt. Pašai arī vēl nav sanācis rakstu turēt taustāmā formātā rokās. Tātad ieskanēt arī nevaru. Tad nu lai iet, pateicoties manai māsai, sabildēts raksts. Izlasīt tad nu var bildīšu formā… Ņemiet par labu :)
P.S. Nezinu kāpēc wordpress.com izmaina bilžu secību un tik ķēmīgi izkārto. Ai em sorī par to.
1
2
3
4
5
6
7
8
9
10
11
12
13
Eiropa, musulmaņi, demokrātija – pārdomas
Kaut kā pa galvu maļas pārāk daudz ideju, domu, sajūtu. Gan pilnīgas muļķības, kuras it kā varētu un vajadzētu pierakstīt, gan jautājumi par lietām, situācijām uz kuriem gribu pati sev noformulēt atbildes.
Šoreiz muļķības likšu malā, bet mēģināšu pati sev noformulēt domu par Franciju. Kas, ko, kā un kāpēc? Līdz brīdim, kad nonācu Dubaijā, man ar musulmaņiem nebija bijusi nekāda saskare. Atceros, ka miljons gadus atpakaļ biju viena no tām, kas vāca parakstus “pret” košera likuma ieviešanu Latvijā. Nesapratu, kāpēc kas tāds ir vajadzīgs? Viena uzņēmēja interesēs mainīt likumus… Kaut dzīvniekus mūsu platuma grādiem nepieņemamā un nesaprotamā veidā. Katrā ziņā šo gadījumu arī var uzskatīt un pieskaitīt pie Eiropas tolerances, demokrātijas. Vismaz man liekas, ka aiz šīs tolerances var nomaskēties ļoti veiksmīgi. Man ir izdevīgs piedāvājums un iespēja nopelnīt, lieku lietā savus kontaktus un vualā! Viss gatavs. Un te nu sākas auzas, jo demokrātija tomēr ir viens liels haoss. Pat, ja tev ir labi nodomi, tad vienā brīdī tas viss pārvēršas atčgānā putrā. Protams, es nezinu vai šajā gadījumā par gaļu tiešām bija labi nodomi izpatikt kādam vai vienkārši iespēja uzvārīties. Nenovirzoties no galvenās domas – demokrātija ir auzas. Nu ir taču! Padomājiet paši. Viss ir forši, viss ir labi līdz brīdim, kad kāds ar savu demokrātiju iekāpj tavā demokrātijā. Tas ir kā? Elementāri, Vatson! Tas ir brīdis, kad tavi uzskati, vēlmes, paradumi saduras ar kāda cita vēlmēm, paradumiem, uzskatiem, kas krasi atšķiras no tavējiem. Mums visiem patīk, ka mūs ciena, novērtē. Bet, kas notiek brīdī, kad tavi uzskati kādam sāk traucēt? Kas notiek brīdī, kad tava patiesība kādam citam ir nepatiesība? Kas notiek, ja tavas vēlmes un vajadzības kādam sāk traucēt? Kur sākas demokrātija un kur tā beidzas? Demokrātijai kā tādai nav pietiekami krasi novilktas robežas. Un tā laikam arī ir Eiropas kļūda. Atceros, kad mācījos augstskolā, mums bija priekšmets “subkultūru teorija un prakse”. Tas ir ellīgi sen atpakaļ, bet viens teikums man ir ļoti, ļoti iespiedies atmiņā, ko pasniedzēja jau tad uzsvēra – multikulturālisms ir izgāzies. Tagad pagūglējot var atrast ļoti daudz rakstus par to. Bet tajā laikā man vispār bija jaunums jēdziens kā tāds – “multi-kulturālisms”. Un jau tad tas bija izgāzies! Tad, kas ir tas, kas notiek tagad? Tās ir zvērīgas sekas tam, ka nav robežu. Demokrātijai nav robežu, jo tajā brīdī, kad viena demokrātija beidzas, sākas nākamā un bieži vien tās pārklājas. Iedomājieties, Anglijā ir bērnu dārzi, kur bērniem Ziemassvētkos netiek rīkoti pasākumi, nav eglītes. Kāpēc? Jo tas aizskar musulmaņu bērnu jūtas. Un kur paliek mana bērna jūtas? Viņš dzīvo zemē, kur eglīte, dāvanas, Ziemassvētku vecītis ir ierasta lieta. To es saucu par vienas demokrātijas uzbāšanos otrai. Un tas vispār ir jocīgi, jo šeit, Dubaijā, kas skaitās musulmaņu zeme, notiek Ziemassvētku pasākumi. Gan skolās, gan bērnudārzos u.c. Tad nu jāsāk domāt vai mēs, baltie, nemācamies virsū ar savu demokrātiju? No vienas puses, nezinu kā būs vēl pēc pāris gadiem, jo jau šogad Ziemassvētku pasākumi likās daudz vairāk kā pagājušajā gadā. Iespējams, ka iebraucēju kļūst arvien vairāk, iespējams, ka likumi kļūst maigāki… Viss ir iespējams. Bet es negribētu ar savu domu un ideju uzmākties un teikt, ka vajag tā. Tā ir pareizi dzīvot un tas, ko jūs darāt ir slikti un nepareizi. Nē! Esmu ciemiņš un vienmēr šeit būšu ciemiņš. Nezinu kā ir tiem, kas šeit ir nodzīvojuši 10 un vairāk gadus, bet man liekas, ka attieksme, likumi liek tev justies kā mūžīgajam ciemiņam. Jā, dzīvo šeit pārticībā, labklājībā, bet vienlaicīgi neaizmirsi, kurš ir saimnieks. Būtībā, ja tā padomā, tad ikviens, kurš šeit atrodas un nav arābs, savā ziņā ir vergs. Jo visa sistēma ir uzbūvēta tā, lai tu strādātu (jā, arī nopelnītu daudz) arābu labā. Tev pat ir atļauts šur un tur iemalkot grādīgos dzērienus, nakts uzdzīve sit augstu vilni, bet tu vienmēr atceries, ka nedrīkst pazaudēt mēru, robežu, jo ir likumi, kurus jāievēro. Kas notiek Eiropā? Piekrītu, ka savā ziņā demokrātija ir kļuvusi par visatļautību, kas jau aiziet haosā. Kāpēc? Jo tie, kas iebrauc, sāk diktēt noteikumus un tas nav pareizi. Kaut kā man liekas, lai būtu kārtība, ir jābūt mēram, robežām, ciemiņš un saimnieks sistēmai. Bet, ja par to nav domāts no paša sākuma, tad ir lielas auzas. Atgriežoties pie Francijas, vai kāds vēl atceras kāds mums bērnībā tika raksturots francūzis? Gaiša āda, izteikti vaigu kauli… Tagad francūža ādas krāsa ir kļuvusi tumšāka un kurš nu vairs uztraucas par kaut kādiem kauliem. Jā, jā, tur arī kolonijas spēlē savu lomu, bet tomēr domu uztvērāt. No vienas puses tas viss ir apsveicami, bet no otras? Kas tad īsti ir francūzis? Vai kāds var man pateikt kāds izskatās mūsdienu brits? Šeit, Dubaijā, esmu iepazinusies ar vairākiem cilvēkiem, kuri saka, ka ir briti. Jā, britu akcents ir, bet, mazliet tālāk pašķetinot, apakšā slēpjas indietis, sīrietis, libānis utt. Protams, ir arī briti, kas ir sakņu saknēs briti, bet tomēr. Man, kā augušai Latvijā, ar piederības izjūtu, ar savas zemes, sakņu apjausmu, daļēji tas liekas tik skumji… Kas, piemēram, sanāk tie bērni, kas dzimst libāņa un anglietes ģimenē, bet dzīvo, Francijā, Polijā, Itālijā? Nekas cits laikam nesanāk kā pašam izvēlēties par ko būt. Skumji.
Esmu gan es novirzījusies no tēmas, bet tas viss ir savā starpā saistīts. Cilvēkam ir vajadzīga piederības izjūta. Un tu vari būt gaidīts ciemiņš kādā zemē līdz brīdim, kad sāc diktēt savus noteikumus. Grūtākais ir tas, ka ne visi islāmticīgie ir agresīvi. Katrs korānu (tā pat kā kristietis bībeli) tulko pa savam, pēc sava intelekta, saprāta, ģimenes vērtību sistēmas. Tāpēc visus vienā maisā neiebāzīsi. Un tas vai Eiropa dzīvo tikumīgu, pareizu dzīvi uz nevienu citu neattiecas. Tas, kas vienam ir pareizs, otram ir nepareizs. Un pierādījums, ka daļai musulmaņu vēlme pēc tās demokrātijas ir ļoti liela, jo viņi taču iebrauc Eiropā u.c. pasaulē. It kā gribas to brīvo dzīvošanu, domāšanu, bet tajā pašā laikā palikt pie saviem principiem, nesanāks, draugi. Konflikti, sasprindzinājuma situācijas ir jārisina sarunu ceļa, nevis apšaujot vienam otru. Ko tā var panākt? Neko! Varmācīga savas idejas un domas uzspiešana novedīs tikai pie pretošanās, islāma ienīšanas, musulmaņu nepieņemšanas. Un, kā jau teicu, ne jau visi musulmaņi ir teroristi. Ne jau visas sievietes, kas nēsā abaiju ir teroristes pašnāvnieces. Bet atsevišķi gadījumi, islāma kaujinieki iznīcina to labo, kas varbūt reiz ir bijis. Fanātisms, savas taisnības uzspiešana ir novedusi pasauli vairākkārt pie lielām un smagām krīzēm. Jācer, ka šajā reizē tomēr sapratīsim, ka taisnība ir relatīvs jēdziens un būtībā tā neeksistē. Tā pat kā demokrātija.
Merry Christmas and a Happy New Year!
Pirms gada nosolījos sev, ka, lai tur vai kas, bet Ziemassvētkus pavadīsim Latvijā. Kā jums šķiet vai es savu solījumu pašai sev izpildīju? Ne vella… Jo viena lieta ir tas, ko esi iedomājies, pavisam cita – kas ir iespējams. Tā nu šogad atkal bijām Dubaijā. Jau esmu rakstījusi par to, ka palmas, +25 un šorti manī neraisa nekādu Ziemassvētku noskaņu. Arī šogad kaut kā mēģināju to noskaņu mākslīgi uzburt – adventes vainadziņš, Ziemassvētku kartiņu gatavošana draugiem (kuras gan neviens vēl nav saņēmis!) lampiņas, plastmasas egle utt. Un šogad liekas, ka pat izdevās. Bija mums mazi, jauki Ziemassvētki trijatā. 24. decembra rītā, kamēr tētis darbā, mēs ar Rūdolfu cepām piparkūkas no paštaisītas mīklas. Jāatzīst, ka to gatavoju pirmo reizi un nesanāca kaut kas līdz galam, jo mīkla bija dīvaini drupena. It kā turas kopā, bet, kad jārullē vai jāsamīca bumbiņa, izšķīst kā drupačiņas. Varbūt kāds no gudrākiem pavāriem var mani pakonsultēt, kas par vainu, ka mīkla tāda? Bet, neskatoties uz to, piparkūkas bija ļoti garšīgas.
Šī gada paštaisīto Ziemassvētku kartiņu čupiņa. Izsūtītas decembra sākumā, bet neviens vēl viņas nav saņēmis… Baigā škrobe.
Aiziet peperkoki!
Mūsu šī gada Adventes vainags izskatījās pat pēc vainaga! Man gan paveicās, nedēļu pirms Adventes būt IKEA un iegādāties pēdējo zaļa paskata vainadziņu… Dzirdēju, ka palīdzētājonka vairākām dāmām teica – oh, this is out of stock! Un, kad būs pievedums? Nākošgad :)
Pirmo reizi šeit gāju iegādāt arī cūkgaļu karbonādēm. Kaut kā nebija mums īpaša vajadzība pēc cūkgaļas, krampjos neraustījāmies, tāpēc arī nepirkām un lieliski iztikām ar liellopu, jēru un vistu. Jāpiezīmē, ka šeit cūkgaļu nevar iegādāties kurā katrā veikalā. Ir atsevišķi specializētie gaļas veikali, kā arī daži pārtikas preču lielveikali, kur ir atsevišķa gaļas sekcija ar uzrakstu for non muslims only. Tad nu jūtoties kā īpašais izredzētais, kuram atļauts pārkāpt likumu, vari nopirkt savu aizliegto augli. Par 100 dirhamiem (aptuveni 20 eiro) iegādājos 5 gb cūkgaļas karbonādes tādā biezumā, ka mājās varēju vēl sašķēpelēt uz pusēm. Un bija tik garšīgi, ka prieks! Nebija mums Ziemassvētku vakariņas, bija pusdienas. Jāpiezīmē, ka Rūdolfs bija saķēris puņķklepu, kas radīja viņā īpašu kašķīgumu un niķīgumu, tāpēc pēc pusdienām jaunā cilvēka pusdienmiedziņš bija kā saldais ēdiens mums visiem. Pēc pačučēšanas aizdevāmies ar jaunatklāto tramvaju uz JBR The Walk, kur svētku laikā katru vakaru ap 20:00 notika kaut kāds Ziemassvētku uzvedums ar balerīnām, dziedāšanu, cirka trikiem utt. Rūdolfs bija sajūsmā. Un, kamēr mēs tā pa izklaidītēm, rūķis bija paspējis paciemoties mūsmājās. Jaunais cilvēks bija sajūsmā, jo onka ar bārdu (Ziemassvētku vecītis Rūdolfa izpratnē) atnesa visu, ko mazā sirds varēja vēlēties – puzlītes ar traktoriem, gultasveļu ar traktoriem un koka vilcieniņu. Cik gan maz vajag pilnai laimei – pāris traktoru :)
JBR vakara uzvedums ar dziedāšanu, balerīnām un visu pārējo
Wafi mola lielā egle. Šī bija viena no vietām, kur varēja sastapt Ziemassvētku vecīti (rindu gan neizstāvējām).Kā arī ārā uz mola sienas ik pa stundai notika “gaismu šovs” par un ap Ziemassvētkiem. Nekāds Staro Rīga jau nebija, bet forši, ka centušies ko izdomāt
Ēriks ar supermazu Ziemassvētku vecīti un gigantiskiem rūķiem Ibn Battuta molā :)
Runājot par dāvanām, nekādi nevarēju saprast kā labāk rīkoties. Mums ir pāris tuvi draugi, kuriem ir bērni Rūdolfa vecumā. Un man liekas, ka nav vajadzīgs apmainīties ar dāvanām tikai dāvināšanas pēc. Vispār man nepatīk trakais mantu kults. Biju nolēmusi Rūdolfa mazajiem draugiem uzdāvināt viņa paša mākslas nodarbībās veidotās Ziemassvētku eglītes mantiņas, bet nejauši uzzināju, ka viens no viņa draugiem dāvinās nesamērīgi dārgu gadžetmašīnu… Nu ko man darīt? Negribēju pārkāpt savus principus, bet tajā pašā laikā arī palikt kaunā, tā teikt. Izlīdzējos ar lietu, kas man pašai liekas forša un noderīga – uzdāvinājām veidošanas masu, kur bērns var atstāt savus plaukstu, pēdu nospiedumus. Gan radoša nodarbe bērnam, cerams, kopā ar vecākiem, gan paliekoša vērtība, gan nav jāiztērē puskaraļvalsts mantas iegādei. Klāt pieliku balonus ar Ziemassvētku motīviem (starp citu, tā bija lieta, ko gan Rūdolfs, gan viņa draugs vēlējās – balonu!), kā arī Rūdolfa jau pieminētos dekoriņus. Liekas, ka viņiem patika.
Rūdolfa pirmssvētku aktivitātes mākslas nodarbībās. Egles dekoriņi un spīdīgs ziemeļbriedis!
Tā ir vēl viena Dubaijas lieta – visu vajag lielu, spīdīgu un dārgu. Ja vecākiem ir Ferrari, tad bērnam vajag vislielāko mantu, ko rotaļlietu veikalā iespējams atrast. Protams, protams, ja to var atļauties un uzskatu, ka vajag savus bērnus lutināt, bet tomēr reizēm gribas, lai cilvēki arī šeit saprot, ka neatkarīgi no naudas daudzuma pastāv kaut kāda sakarība starp – vajag un nevajag. Un nav svarīgi vai gribu, vai negribu. Vienkārši – vai tiešām vajag?
Ko vēl mēs sadarījām svētku brīvdienās? Centāmies apmeklēt pasākumus svaigā gaisā, lai mazā cilvēka tekošais deguns var mazliet paelpot, gulšņājām mājās pa dīvānu un skatījāmies Ziemassvētku filmas un multenes, cepām pīrāgus un priecājāmies par to, ka esam viens otram. Rūdolfa iesnu dēļ gan neaizdevāmies uz emirātu latviešu Ziemassvētku pasākumu. Par ko mazliet žēl, jo rādās bijis jauks, mazs un omulīgs kopā būšanas baļļuks. Bet ko padarīsi? Mazā cilvēka veselība un baciļu neizplatīšana tālāk tomēr ir svarīgākā.
Kas notika jaunajā gadā? Visiem liekas, ka, ja esi Dubaijā, tad tavs jaunais gads noteikti ir ūbermega grandiozs. Godīgi sakot, no vienas puses man liekas, ka tā tiešām ir jābūt. Bet mums nebija nekādu plānu, jo Rūdis vēl arvien baisi puņķojās. Tā kā bijām rēķinājušies, ka iespējams paliksim mājās, rūķis Rūdim atnesa arī dāvanu no omīšopīša Latvijas rūķa – kasīti. Te jāatzīmē, ka laime bija lielāka kā saņemot visus traktorpričendālus. Jo kasīte bija veikalā 100x apmīļota, katalogā katru dienu apskatīta… Vecāki gan bija bargi nolēmuši, ka nekādi rūķi nekādas kasītes nenesīs, jo pagājušajā gadā Rūdolfs jau pie vienas kasītes tika, bet to veiksmīgi apstrādāja līdz totālai nestrādāšanas stadijai. Tagad gan saprotu, ka pagājušajā gadā viņš vienkārši bija par mazu tādam brīnumam. Tagad tās spēles un kaifs ap to kasīti darboties ir neizmērojams. Un tomēr, atgriežoties pie baļļuka par godu gadu mijai, tad, kad sadomājām, ka varbūt tomēr jāmēģina kāda ballīte, būtībā bija jau par vēlu. Pie Burj Khalifa korķi veidojās jau pusdienlaikā. Un ar mazu bērnu kaut kur spiesties un drūzmēties ar nav vērts. Tuvākie draugi svinēja ārpus Dubaijas, kaut kur Eiropā, kāds ASV, kāds vēl sazin kur… Tā nu noskatījāmies divatā (ar guļošu Rūdolfu padusē) salūtu, ko piedāvāja Atlantis The Palm, novēlējām laimīgu Jauno Gadu, sagaidījām arī pēc divām stundām Latvijas jauno gadu, saglinginājām ar draugiem un radiem skype un skat, jau puspieci rītā un jāiet gulēt. Paldies kasītei, kas nākamajā rītā vecākiem ļāva susināt vēl kādu stundu pēc jaunā cilvēka mošanās :)
Ko es sagaidu no jaunā 2015. gada? Gribu, lai izkristalizējās vairākas lietas, kas saistītas ar mūsu sadzīvi, vīra darbu. Gribu iegūt mazliet lielāku stabilitātes sajūtu, lai saprotam vismaz daļēji, kas un kā ar mums notiks. Pagaidām viss šis gads ir bijis gaidīšanas režīmā – paliksim Dubaijā, brauksim atpakaļ uz Latviju vai brauksim citur laimi meklēt. Ja ar lielajām lietām viss būs mazliet vairāk skaidrs, tad jau atrisināsies arī viss pārējais.
Un viens no maniem šī gada lielajiem mērķiem – palīdzēt māsai noorganizēt un sarīkot skaistas kāzas! Lai ir tik pat RŪGTS! kā mums pirms teju 5 gadiem!
Mīļie, lai jums skaists, raibiem notikumiem un panākumiem bagāts, laimīgs un izdevies JAUNAIS GADS! Priekā!
ANCHAANS DUBAIJĀ 