Sēņojam pa mājām.

Tā nu sanācis, ka Rūdolfa iesnas pārauga krekšķī, kurš ilgi neatkāpās. Vienu nedēļu nomarinēju jaunieti pa mājām, negāja uz dārziņu un šonedēļ dārziņā mid term break. Visās skolās un dārziņos gan šonedēļ nav brīvs, bet dažās, tai skaitā mūsējā, var bumbulēt pa mājām. Protams, ja nav, kur mazo likt, tad var vest uz dārziņu, kur ir mid term break camp. Kas, protams, atkal maksā papildus kāpostu. Biju jau domājusi, ka ne varbūt uz visu nedēļu, bet kādā dienā Rūdi aizvest, lai neaizmirst, kas tas dārziņš ir par zvēru, bet tā kā viņš man nebeidza puņķoties un klepot, palika dzīvoties pa mājām. Pāris dienas bija arī temperatūra. Tāpēc vakar aizdevāmies pie ārsta. Rūdis dabūjis kakla infekciju (analīzes gan būs tikai ceturtdien) un ir arī bronhīts vieglā formā. Tagad puika pirmo reizi savā mūžā lieto antibiotikas. Mēģinājām dabīgos ceļus iet, bet nekā…
Patiesībā dzīvošanās tik ilgi pa mājām ir liels pārbaudījums manai nervu sistēmai, jo puika ir kašķīgs, viegli aizkaitināms, dusmīgs 24/7. Viss tiek uztverts saasināti. Man jau sācis raustīties acs plakstiņš un rokas drebēt! Bet šodien otro dienu lietojam antibiotikas un tiešām var manīt, ka ir labāk. Kašķi mitējušies, varam visu sarunāt. Acīm redzot, pašsajūta jaunskungam uzlabojas.
Ko tad darām pa mājām? Zīmējam ar ūdens krāsām, kas bieži vien atkal pārvēršas par mammas pārbaudījumu, jo krāsa pēkšņi ir visur, tai skaitā arī ūdens pa visurieni. Lipinām plastilīnu, liekam Lego, taisām trasītes mašīnām, skatāmies pa logu kā brauc dzeltenie skolas autobusi un kā strādā blakus mājā strādnieciņi. Mācāmies ciparus, burtus, krāsas un formas. Gan latviešu, gan angļu valodā. Spēlējam spēles. Protams, arī multenes iet uz urrā. Ceru, ka jaunnedēļ jau viss būs labi un varēs atgriezties dārziņā.

Šitā ir forša štelle. Rūdolfs cenšas katru rītu iedot tētim kaut ko līdzi uz darbu ar tekstu:”ja tev paliek garlaicīgi, paspēlējies!”

Viss pludo…

Lipinām plastilīna piciņas, sniega vīrus, dārzeņus utt.

Krāsas.

Tautas medicīna – silts piens ar medu, sviestu un bik sodu.

Dzīvās būtnes un ēdamlietas. Rūdolfam dikti patīk pildīt šitādus uzdevumus, paldies par uzdevumu grāmatām Zaigas omei.

Pirmā nedēļa dārziņā!

Esam aizvadījuši pirmo nedēļu dārziņā. Vispār Rūdolfs ir jau tajā vecumā, kad viņam dārziņā būtu jāpavada piecas dienas nedēļā. Tomēr mēs izvēlējāmies četras dienas un vienu dienu vest tikai uz fonētikas nodarbību. Nodarbība ir ļoti laba bērniem, kuriem angļu valoda nav dzimtā, lai labāk saprastu vārdu uzbūvi, kā veidojas skaņas utt. Bet pirmo nedēļu nodarbību izlaidām, tā vietā, lai Rūdis pierastu pie jaunās sistēmas, gāja visas piecas dienas no 8:00 – 12:30.
Par to, ka būs jāiet skoliņā (kā mēs to saucam mūsmājās, jo pasarg` dies` pieminēs bērnudārza vārdu!), Rūdolfu informēju jau laikus. Runāju un stāstīju, kas tas par zvēru un ko tur dara. Bet jau tad viņš teica, ka negrib iet, labāk ar mammu dzīvošoties mājās. Vispār abi kopā arī izvēlējāmies dārziņu, kurā iet. Kā jau minēju iepriekš, man sirdij tuvāka tomēr ir internacionālā sistēma, bet palikām pie angļu varianta, jo sapratu, ka ne jau sistēmā slēpjas kvalitāte un foršums, bet gan pašā vietā un cilvēkos, kas tur darbojas.
Mani kritēriji dārziņa izvēlē bija:
1) Lai varam finansiāli to atļauties (bet tik un tā pārrēķinot eiro, mati ceļas stāvus);
2) Lai nav dikti tālu no mājām. Mūsējais ir 15 minūšu gājiena attālumā;
3) Lai jūtu, ka viņiem ir svarīgs mans sīcis;
4) Skolotājai jābūt perfekti angliski runājošai. Filipīnieštantes man tomēr nederēs…;
5) Lai ir laba saskarsme ar personālu – man bija iespēja gan ar vadītāju, gan skolotāju un viņas asistentēm iepazīties (starp citu, grupiņā ir 15 bērni, 1 skolotāja un 2 asistentes), gan ar pašu īpašnieci, kuras dēliņš arī mācās tajā pašā bērnudārzā;
6) Lai ir jaukas, gaišas, tīras telpas;
7) Lai bērniem ir arī aktivitātes svaigā gaisā;
8) Lai redzu, ka Rūdolfam tur patīk.

Un man pagaidām nav sajūtas, ka būtu kļūdījusies ar izvēli. Pirmkārt, dārziņš ir jauns, tāpēc personāls cenšas, lai viss ir labi. Par to telpu gaišumu runājot, tik bieži nācās redzēt dārziņus, kur telpās nevienu brīdi neiespīd saulīte… Man tas liekas tik nomācoši un depresīvi. Arī faktors, ka bērnus neved ārā, svaigā gaisā. Nu vells, nav jau jācepina pusdienlaika saulē, bet uz brīdi izvest paskriet un padauzīties, kas var būt labāks par svaigu gaisu?

Kā tad mans kundziņš iejutās? Pirmie divi rīti bija asaru, puņķu un kliegšanas pilni. Tas bija tik smagi, ka likās – ārprāts! Ko es daru?! Pirmajā dienā, kad atnācu pakaļ (un tas jau bija uz pulksten 11:00), Rūdis ieraugot mani, atkal sāka raudāt, man pašai līdz ar viņu sāka lūpa trīcēt… Pirmā diena pagāja “tu tikai lūdzu neved mani vairāk uz turieni” gaisotnē. Arī pa nakti viņš pamodās pāris reizes ar līdzīgu tekstu… Sirdi plosoši. Bet trešajā dienā nobira vien pāris asaras no rīta. Arī katru dienu man no dārziņa piezvanīja un pastāstīja vai viņam viss ir labi, vai raud, vai nav noskumis. Jā, tik un tā katru rītu Rūdolfs man teica – lūdzu, neatstāj mani tur. Bet vienmēr, kad mēģinājām runāt par dārziņu, vienmēr nonācām pie secinājuma, ka tur ir baigi forši, tikai viņš negrib šķirties no mammas. Un kā mums gāja pēdējā nedēļas dienā? Rūdolfs pats paņēma savu somu, nevarēja sagaidīt, kad es novilkšu apavus un jau jautāja – es varu iet iekšā? Pats iegāja, sabučoja mammu, mazliet lūpiņa patrīcēja, bet tas arī viss, šķelmīgais smaidiņš, kas man liek domāt, ka viss ir kārtībā. Un tik jauki, kad viņš pusdienlaikā ierauga mammu, skrien pretī un sauc – es biju drosmīgs, es neraudāju!
Kā mums ies rīt, to redzēsim. Jo tomēr atkal jauns nedēļas sākums. Dārziņa pirmā nedēļa pagāja bez tēta, bet šonakt tētis jau būs mājās. Arī tas var kaut ko pamainīt…
Starp citu, katra mēneša beigās skolotāja rīko tikšanās ar vecākiem, lai pārrunātu kā pagājis mēnesis, ko mācījušies, kā mazajam cilvēkam veicies utt. Un šajā tikšanās reizē skolotāja man teica, ka Rūdolfs ir ļoti gudrs, ātri mācoties visu, viņam ir labi attīstīta sīkā motorika, ļoti labi un ātri iejuties, esot ļoti atvērts un jauks puika. Esot bijis sajūsmā par pikniku, kurā devušies un esot dikti aktīvs sporta nodarbībās, kurās viņi gatavojas sporta dienai. Vai mamma var vēlēties dzirdēt vēl ko labāku? :)

Jauns gads, jauni piedzīvojumi!

Tūlīt, tūlīt jau būs pagājis mēnesis kopš esam atpakaļ. Lēnām iejutušies atkal pasaules otrā malā. Pirmais brauciens atkal ar metro bij` mazliet dīvains. Paspējuši jau pa šo laiku nomainīt dažu pieturu nosaukumus. Nav jau nekas īpašs, bet vienalga pirmajā brīdī – ūūū, izmaiņas! Piemēram, gala pieturas vairs nav Rashidiya un Jebel Ali, bet Rashidiya un UAE Exchange. Nu nekas īpašs, zinu, zinu… :)
Dienas pavadām kā jau ierasts. Tiekoties ar draugiem, spēlējoties ar Rūdolfu, baudot dzīvi. Uz pludmali arī esam paspējuši aizdoties un uz baseinu ar`. Jo nemaz tik silts pie ūdeņiem nav. Nemaz nerunājot par ūdens temperatūru. Īpaši, ja Rūdolfam tik ļoti patīk pērties pa ūdeni, ka beigās zobi klab. Ēriks daudz, daudz strādā un daudz, daudz mēģina kopā ar grupu. Ne tikai vakaros, bet arī brīvdienās. Pēc pāris dienām būs atpakaļ no Losandželosas, kur puiši aizdevās pabeigt jauno albumu. Riktīgi lepojos ar viņu. Kad atlidos, noteikti uzrakstīsim arī par viņa piedzīvojumiem ASV un padalīsimies ar jums.
Bet šī nedēļa ir īpaša gan man, gan Rūdolfam. Rūdolfs ir uzsācis bērnudārza gaitas. Vispār jau te bērnus ieliek dārziņā jau no dažu mēnešu vecuma, ja nav citu variantu. Vai ap gadiņu. Būtībā Rūdolfs ir teju 4 gadus vecs un tas nozīme, ka pēc Dubaijas likumiem viņam būtu jāsāk iet skolā. Tā kā esam šeit jau tik ilgi nodzīvojuši, ka šis posms arī sasniedzis mūs, sapratām, ka kaut kā tomēr jāsāk iekļauties sistēmā. Mājās ar mammu ir forši, kā arī lēti! Jo dārziņš tomēr maksā kāpostu… Tāpēc izvēlējāmies variantu, ka Rūdolfs iziet pirmo skolas klasi dārziņā. Mana pamatdoma ir, lai viņš iemācās angļu valodu. Lai viņam ir vieglāk komunicēt. Kaut ko jau viņš māk pateikt, bet ne daudz.
Dubaijā ir divas iespējas vai nu vest bērnu angļu sistēmas mācību iestādēs vai izvēlēties internacionālo sistēmu. Lai arī biju nolēmusi, ka internacionālā sistēma man šķiet pieņemamāka, beigu beigās laimīgā loze krita par labu angļu sistēmas dārziņam. Mans visvisvisfavorītforšākais dārziņš atrodas villu rajonā, lai arī dārziņš seko angļu sistēmas priekšnoteikumiem, tomēr ievēro arī montessori principus, bet diemžēl sapratu, ka nebūsim spējīgi jaunieti izvadāt. Nav mums otras mašīnas (un pagaidām nav pat viena mašīna), tāpēc ierēķinot vēl takša izmaksas, sanāk ļoti dārgs prieks. Bet esmu ļoti apmierināta ar mūsu tagadējo izvēli. Dārziņš ir 15 minūšu gājiena attālumā, skolotājas ir anglietes (kas man ir svarīgi, lai Rūdolfs neiemācās angļu valodu ar filipīniešu akcentu), telpas ir omulīgas un ar dienas gaismu, kas daudzviet tomēr ir retums. Un šajā dārziņā bērnus ved ārā, svaigā gaisā. Katru dienu uz pusstundu vismaz. Piemēram, vakar snack time viņiem bija nevis iekštelpās, bet gāja ārā piknikot. Rūdolfs par to bija sajūsmā. Par to kā mums pagāja iejušanās laiks arī vēl uzrakstīšu. Gribu, lai paiet pirmā nedēļa un tad uztaisīšu apkopojumu.
Katrā ziņā mums iet labi, saule spīd, bet vēl necepina!

Par mammām un bērniem Dubaijā.

Tā nu redz sanācis, ka lielāko dienas daļu pavadu kopā ar Rūdolfu pa dažādiem bērnu spēļu laukumiem un pa mājām. Arvien biežāk novērtēju to, kas man bija Latvijā – vecāki, kas rokas stiepiena attālumā, māsa, kas vienmēr brauc apciemot un tuvi radi, draugi ar kuriem sazvanīties, aizstaigāt ciemos un apmainīties ar informāciju bērnu audzināšanas jautājumos. Arī iespēja kaut kur un kādam Rūdolfu atstāt. Un šajās dienās izjūtu to tuvo cilvēku trūkumu sev blakus vēl vairāk, jo pa mājām dzīvojās arī Ēriks, kurš saķēris kaut kādu puņķošanās un klepošanas vīrusu ar augstu temperatūru. Tā nu esmu mamma 24/7 un vēl bonusā māsiņa, slimnieku kopēja.

Noteikti tas, cik labi mamma ar visu tiek galā ir atkarīgs arī no mazā cilvēka rakstura. Man, atzīšos, bieži ir dienas, kuras varētu nosaukt zeme paveries… Atceros, kad Rūdolfs ieradās šajā pasaulē, jau pirmajā dienā Aija Mikova teica:”Viņš jums tāds uzstājīgs!” Un tiešām! Viņai bija/ir pilnīga taisnība! Rūdolfa raksturu vēl labāk nodefinēt nebūtu iespējams. Puikam patlaban ir kāpšanas periods – jāuzlien ir visur! Vienalga vai tas ir galds, krēsls, skapis vai lete. Tad nu es caurām dienām ceļu viņu nost no visādām virsmām, skaidrojot, ka tā nevar darīt. Bet pa vienu ausi iekšā, pa otru ārā. Divas dienas atpakaļ piedzīvojām pamatīgu izbīli. Rūdolfs uzrāpās uz vannasistabas tualetes poda, kāja paslīdēja un sasita zodu pret izlietnes malu, kā arī pakausi pret pašu podu. Brēcām abi. Skats bija tik šaušalīgs, ka to noteikti atcerēšos mūžam. Mazais pārbijies, vecāki arī. Aizvedām uz slimnīcu atrādīt. Tur piebļāva visu, jo neļāva sevi apskatīt. Pārbaudīja acis, paskatījās vai ausīs nav asinis, iztaustīja galvu, bet rentgenu netaisīja, jo atbildot uz miljoniem jautājumu par viņa uzvedību pēc kritiena tika secināts, ka varam doties mājās. Jābrauc atpakaļ tikai tad, ja sākas vemšana vai viņš zaudē samaņu. Visu nakti nespēju normāli aizmigt, jutos vainīga, ka nenosargāju bērnu, bet vismaz sirds mierīga par to, ka ārsti apskatījušies un secinājuši, ka viss ir labi.

Ierakstu par mammām un bērniem Dubaijā gribēju uzrakstīt jau sen, bet Rūdolfa gadījums man atgādināja, ka tas ir jāizdara. Pirmkārt, esmu laimīga, ka man dzīvē dota iespēja pašai audzināt savu bērnu, ka man nav vajadzīgas auklītes. Tomēr ne visi šeit saprot šādu izvēli. Jo nauda valda pāri visam. Svarīgāka ir karjera, nauda nevis tas, ka tu esi kopā ar savu bērnu. Piemēram, jau pieminētajā spēļu laukumā, kur mēdzam arī mēs ar Rūdolfu iet, mazais puika Džošuā, ieraugot mani, saka – mummy! Grib, lai ņemu viņu opā, nāk ar mani runāties… Man lūzt sirds domājot par to, cik ļoti viņš dienas laikā ilgojas pēc mammas, ja pirmo balto sievieti, ko redz spēļu laukumā, sauc par mammu.

Otrkārt, šeit mazus, sarkanus un krunkainus zīdaiņus var redzēt lielveikalos stipri biežāk kā Spicē. Atšķirība tikai, ka šeit lielveikalā ikdienā apgrozās stipri lielākas masas kā Spicē Ziemassvētku laikā. Tā pat nesaprotu, kāpēc bērnus, kas pārvietojās ar kājām jau kādus pāris gadus jāved ratiņos. Bērnam gadi 4-6, bet sēž ratos. Protams, arī fast food te valda un līdz ar mazkustīgo dzīvesveidu bieži var redzēt, ka ne tikai vecāki knapi kust, bet arī bērni.

Treškārt, nesaprotu, kāpēc tik attīstītā valstī neviens nav dzirdējis par ķengursomu kaitīgumu? Katrs trešais sīcis tiek stiepts ķengursomā. Protams, to nedara arābu sievietes savos palagos, bet gan progresīvi domājošās baltās sievietes. Tik pat nejēdzīgi liekas, ja ar zīdaini iziet pastaigā svaigā gaisā, mazo likt nevis ratos ar kulbu, bet vizināt autobeņķī, kas uzlikts uz ratu rāmja. Par krūts ēdināšanu jau vienreiz rakstīju. Te valda pudeles.

Ceturtkārt, bērnu drošība šeit ir nulles vērtībā. Bērni netiek vesti autobeņķos mašīnā. Viņi tur lēkā, spēlējās, dauzās, bet tas jums nav nekāds grants celiņš Pūres pagastā, bet gan Sheikh Zayed road, kur vidējais ātrums ir 120 km/h. Piedevām tās ir 6 joslas katrā virzienā.

Apmēram īsumā tā, ko varēju tagad atcerēties. Noteikti, ka ir vēl kas, kas patlaban piemirsies.