Atpakaļ Dubaijā

Ilgi domāju vai man šo stāstu publicēt vai paturēt pie sevis, jo bērniņa piedzimšana tomēr ir kaut kas tik ļoti īpašs, skaists un dziļi sirdī glabājams, ka gribas to klusiņām paturēt pie sevis un noglabāt no apkārtējo acīm un ausīm. Un kur nu vēl vairāk – kāpēc, lai es ar to dalītos savā blogā, kurš vairāk domāts Dubaijas un Emirātu iepazīšanai? Tomēr… Gan no draugiem, radiem, paziņām un arī svešiem cilvēkiem pirmais jautājums ir – kāpēc jūs mazuli nesagaidījāt Emirātos?

Bērniņa gaidīšana un īpaši piedzimšana man liekas pietiekami svarīgs notikums, lai turētos jau pie pārbaidītām vērtībām. Rūdolfu gaidīju un laidu pasaulē Latvijā (mana pieredze bija forša un patīkama), tāpēc gribēju arī mazo brīnumu sagaidīt tur. Beatrise pieteicās Dubaijā, tāpēc gribēju grūtniecības sākumu pavadīt šeit un uz Latviju lidot vasaras sākumā, grūtniecības vidusposmā, kad lidošana skaitās visdrošākā gan mammai, gan mazulim, kā arī karstums šeit jau būtu sasniedzis to punktu, kad ārā darīt vairs nav ko. Bet pierādījās tas no kā visvairāk baidījos – laba, uzticama ārsta atrašana nebija nemaz tik viegla. Pirmā ārste pie kuras aizgāju bija visai ekscentriska būtne, kas sarakstīja man noņemamo analīžu skaitu apbrīnojamā daudzumā. Līdz ar to arī maksa bija visai iespaidīga – ap 4000 aed (aptuveni 1000 eur), lai arī pirms vizītes biju zvanījusi uz klīniku un aptuvenā summa ar ko jārēķinās tika nosaukta 3x zemāka… Arī manai sliktajai dūšai daktere ieteica dot injekcijas, no kurām gan atteicos. Ārste, kamēr atrados viņas kabinetā, ar savu māsiņu apsprieda arī kādu citu pacienti un viņas veselības stāvokli, kas arī man likās nepieņemami. Jau pēc pirmās vizītes, meklēju citu ārstu. Pēc draudzenes ieteikuma izvēlējos ārsti, kura likās mierīga un nosvērta. Nepatika gan tas, ka katrā vizītē mazulīti skatīja ar usg aparātu. Nenoliedzu usg vajadzību, bet lieki to izmantot arī neuzskatu par nepieciešamību. Bet šeit tā vienkārši dara un, ja jau stājies uzskaitē, tad tas vienkārši ir jāpieņem. Tomēr sapratu, ka Latvijā jūtos visdrošāk pie savas ārstes, kurai uzticos jau gadiem, kā arī skaidri zināju, ka mazulīti gribu laist pasaulē ūdenī (tā pat kā lielo brāli), kas Dubaijā ir iespējams tikai vienā slimnīcā. Latvijā abus bērnus esmu sagaidījusi radību mājā Harmonija pie Aijas Mikovas. Un savu pieredzi nemainītu ne pret ko.

Janvāra sākumā atlidojām atpakaļ uz Dubaiju. Ar bēbi padusē. Man bija liels uztraukums kā mazais cilvēks parcietīs lidojumus, bet tiešām jāpiekrīt, ka ar tik mazu lidot ir daudz vieglāk kā ar viengadnieku. Beatrise tik pat kā nevienu reizi neiepīkstējās. Tik uzēda un čučēja tālāk. Tā kā šoreiz lidojām ar Emirates Airlines caur Frankfurti, tad vienu no lidojumiem nodrošināja AirBaltic. Sākumā pat aizmirsa man bēbim drošības jostu iedot. Un bija lielas dusmas, ka, izkāpjot Frankfurtē, rati bija jāgaida. Ārā auksts, vējš, lietus smīlā. Labi, ka lidojām visi kopā, jo Ēriks gaidīja ratus, kamēr es ar abiem mazajiem kāpu autobusā, lai tiktu uz lidostu siltumā. Bet ko darīt, ja lido mamma viena ar zīdaini? Kā, lai tos ratus atloka, ja mazais rokās? Piedevām tikai tad, kad tikām gaismā redzējām, ka rati ir apskrāpēti, noķēpāti… Protams, sīkumi, bet tomēr.

Tātad esam atpakaļ. Rūdolfs dārziņā/skolā neiet, bet ir ar mani un māsu pa mājām, jo izskatās, ka martā atgriezīsimies vai nu Latvijā, vai dosimies citur pasaulē. Vēl nav izlemts viss par 100%, jo varianti ir gan šeit, gan mājās, gan citviet. Tikai jāpieņem lēmums – ko darīt. Neredzējām jēgu viņu atkal raustīt un likt iedzīvoties svešā vidē uz pāris mēnešiem. Tad nu dzīvojos ar abiem pa mājām. Dienas gan mums paskrien ātri, jo esam iegājuši baigā ritmā. Teju katru dienu Rūdim ir kādas nodarbības – pelēšana vai teniss.

Tādi lūk mums lieli jaunumi.

Atgriešanās uz ilgāku laiku

Klusums no mūsu puses pamatīgi ievilcies, vai ne? Nedrīkst tā pamest novārtā rakstīšanas lietas. Vai tomēr drīskt? Nu jau vairāk kā divus mēnešus ar Rūdolfu esam atpakaļ Latvijā. Atlidojām jūnija vidū. Nav nekādi ieraksti par pēdējiem mēnešiem Dubaijā, jo tam neatlika laika, kā arī diži rakstīt nebija ko. Kāpēc tā? Pirms lidošanas uz Latviju laiks lielākoties pagāja vārtoties kā plācenim pa gultu. Kas par dillēm, ne? Nu redz, mūsu saime kļūs kuplāka un uz novembra sākumu gaidām pievienojamies mūsu bariņam vēl vienu atvasīti. Mazulīša gaidīšanas sākums pagāja Dubaijā, kur mocījos ar zvērīgi sliktu dūšu un arī pašsajūtu. Kad dūšas problēmas mazliet nostabilizējās, nāca migrēnas. Un tas viss beidzās ar to, ka kondiška – sauna ārpasaulē – kondiška iespaidā sadabūju sev klepu. Kā kārtīgs latvietis, sākumā ārstējos ar tējām, c-vitamīnu, medu u.c. dabīgām lietām, bet kļuva tikai štruntīgāk un parādījās temperatūra, devos pie ārsta, kurš manas plaušas pat īsti nepaklausījās, izrakstīja antibiotikas un izteica varbūtību, ka man ir kakla infekcija. Biju jau uz diezgan lielas bezspēcības un izmisuma robežas, jo klepus mani jau bija nomocījis, temperatūra visu padarīja sliktāku, bet sapratu, ka nekas ar kaklu man nekaiš, ka situācija ir nopietnāka un vienīgā doma, kas bija, ka nedēļas beigās ir biļetes uz Latviju un man ir jātiek uz pekām, lai varu lidot. Nomocījos vēl vienu dienu, līdz (paralēli sazinoties ar ārsti Latvijā) aizdevos uz slimnīcu pie pulmonologa. Cilvēkam jau vajadzētu saprast vai un kas man kaiš. Izrakstīja inhalatoru, man esot bronhiāla astma, kas radusies no gaisā esošajiem putekļiem. Tā pavadīju vēl 2 dienas līdz kravājām koferus. Lieki teikt, ka jutos ļoti slikti, mazākās kustības izraisīja baigās klepus lēkmes, nebija spēka nekam. Un domas vai mazajam punčiemītniekam viss ir labi, radīja vēl lielāku nemieru… Lai arī cik grūti, bet pārcietu abus lidojumus. Stambulā saucām pat ārstu, jo man galīgi aizgāja ciet ausis (komplektā ar asām sāpēm) nosēšanās brīdī. Bet sapilināja man visu ko, dabūja vaļā un teica, ka varu lidot. Uz Rīgas lidmašīnu skrējām kā traki, ielēcām kā pēdējie, aiz mums durvis aizvēra. Paskriet man bija neiespējamā misija, jo klepoju kā smēķētājs ar stāžu. Bet tā laime un atvieglojums, kad tiku mājās. Grūti aprakstīt. Tikai diemžēl prieki bija īsi, jo temperatūra arī Latvijā turpināja kāpt un jau nākamajā rītā ātrie mani veda uz Stradiņiem, kur beidzot man tika uzstādīta diagnoze – akūts bronhīts ar noslieci uz plaušu karsoni (izpētot zāles, kas man bija izrakstītas Dubaijā, visi ieplēta acis un nesaprata, kāpēc kas tāds man izrakstīts, piedevām tas būtu pēdējais, ko grūtniecei grūzt iekšā…). Mazulīti arī apskatīja, ka tam viss kārtībā. Arī par to man sirds kļuva mierīgāka. Nedēļa gultas režīmā ar antibiotikām un ļoti lēnu spēku atgūšanu un veseļošanos. Paldies Stradiņu dakteriem, kuri izturējās jauki un laipni. Tas viss jau tagad liekas tik tālu. Liela daļa no notikumiem jau aizpeldējusi manas galvas nezināmajās dzīlēs, lai gan krekšķinu vēl arvien.

Tā kā kādu brīdi nebūs ieraksti par to kā mums klājas Dubaijā, jo mazo gaidīsim Latvijā. Varbūt kādā brīdī piesēdīšos un uzrakstīšu, kā mums iet pa Latviju, jo savu laiku un dienas aizpildām ar visādām aktivitātēm.

 

Lai jums visiem siltas pēdējās vasaras dienas un jauks rudens!

Būt par mammu pasaulē

Pēdējā laikā notiek pārāk daudz kas un tajā pašā laikā nekas, tāpēc aizčammājos ar dažādu lietu pierakstīšanu un ierakstīšanu. Bijām pat dabūjuši vēdera vīrusu. Pē, pē, tas bija dikti nejauks…
Pirmkārt, ir forša štellīte. Emirātos mammas no Latvijas kļūst arvien vairāk. Ir bērniņi, kas atceļo līdzi vecākiem un ir tādi, kas piedzimst šeit. Izveidojām Latviešu Emirātu mammu lapu Feisbukā, kur mums satikties, aprunāties par dažādām mums aktuālām lietām un tēmām. Rīkojam regulārus mammu saietus un tusiņus. Uzskatu, ka tie ir ļoti vajadzīgi un noderīgi, ja dzīvo ārpus savas dzimtenes un, ja bērni iet skolās, dārziņos, tad, lai viņiem parādītu, ka tajā jocīgajā latviešu valodā taču vēl kāds runā, izņemot mammu un tēti! Īpaši forši, ja vēl tie ir vienaudži mazajiem. Rūdolfam, starp citu, uzradies jauns čoms Alberts. Tik vien runā par to, kad atkal satiks un ko abi atkal kopā darīs. Abi čalīši ir uz viena viļņa. Un runā tajā jokainajā latviešu valodā. Abi!

Otrkārt, izlasīju viensplusviens.lv rakstiņu par to, kāpēc forši bērnus audzināt Latvijā. Esmu jau par to ik pa laikam rakstījusi, bet, izlasot šo ierakstu, man sagribējās arī padalīties ar savām pārdomām. Būtībā visam, kas tur minēts saku lielu – jā! Tā tas ir! Kā man gribētos dzīvot Latvijā, kā man gribētos, lai Rūdolfs izbauda četru gada laiku kaifu, lai ēd omes un opja dārza labumus, lai skrien pa dārzu basām kājām, lai varam vasarā zvilnēt laukos, rudenī dzenāt košas lapas un ziemā velt sniegavīrus… TIK ļoti gribas! Bet, diemžēl vai par laimi, dzīve mums šobrīd iekārtojusies savādāk. Kas tad te ir savādāk?
Piemēram, rakstā minētais bērnu kopšanas atvaļinājums. Arī te tas ir nieka 3 mēnešus. Es pat nespēju iedomāties kā sirds mammām lūzt, ka tas mazais kunkulis jāatstāj auklītei vai jānodod dārziņā.
Klimats un daba ir tāds 50:50 faktors, jo nevar jau sūdzēties, ka teju katrās brīvdienās var braukt zvilnēt pludmalē vai biezākais apģērbs, kas šeit nepieciešams ir džinsas un garroku jaciņa. Bet Ziemassvētkos gan tas galīgi neiet kopā… Latvijas meža smarža, sēnes un ogas tak te nedabūsi. Vasarās iziet ārā nevar, jo temperatūra ir ap 50 grādiem un ir ļoti, ļoti mitrs gaiss. Protams, tad mēs abi ar Rūdi kravājam koferus un braucam baudīt Latvijas vasaru, kas būtībā ir tāda pati kā Dubaijas ziema. Bet, tā kā aizbraucam uz vairākiem mēnešiem, tad tēti mēs arī ilgi nesatiekam un tas nav forši…
Medicīna. Baismīgi dārga :) Un ne vienmēr laba, jo mēs tomēr cenšamies pieturēties pie “dabīgām” ārstēšanas metodēm, kas šeit bieži vien nav savienojami jēdzieni.
Izmaksas… Brrrr. Dievs pasarg`, to visu, ko iztērējam, pārrēķināt eiro, sirmus matus var dabūt. Bet, kādu brīdi padzīvojot šeit, pierodi gan pie cenām, gan lietu kārtības.
Pārtika. Uzskatu, ka tik lielā pilsētā laba pārtika ir neiespējama. Vai arī, ja ir, tad tā tiešām maksā lielu naudu. Esam gan uzgājuši vietējos tirdziņus, fermas, kur var šo un to nopirkt dabīgāku un lētāku nekā lielveikalos, bet tad tie ir īpaši braucieni. Jebkurā gadījumā, cenšamies ēst veselīgi, lai arī bieži vien liekas, ka tas te nav iespējams.
Valodas. Dubaijai varu likt lielu plusiņu, jo man ir liels prieks, ka šeit ir liels multi-kuliti mikslis. Angļu valoda ir pašsaprotama, Rūdolfam dārziņā tiek mācīta arī arābu un franču valoda. Protams, cik daudz viņam no tā visa kaut kas aizķeras ir cits jautājums, bet pamati tiek ielikti. Īpaši angļu valodā. Mēs nekad ar Ēriku nebūsim spējīgi runāt ar tik tīru angļu izrunu kā mūsu jaunais cilvēks, lai arī cik gadus mēs būtu nomācījušies Rīgas Angļu ģimnāzijā. Šajā vecumā viņš ir kā sūklītis, kas ātri visu apgūst. Tagad tikai, aizbraucot uz Latviju, to nedrīkst palaist vējā un pazaudēt.
Drošība. Nekad un nekur neesmu jutusies tik droši kā Dubaijā. Un to, man liekas, jums teiks jebkurš, kurš šeit ir dzīvojis vai bijis. Man nav bail vēlu vakarā iziet pastaigāties, man nav bail atstāt somu rotaļlaukumā uz soliņa, kamēr aizeju pašūpināt Rūdolfu šūpolēs. Tomēr Latvijā tik droši ikdienas situācijās nejūtos… Soma sabiedriskajā transportā ir jāiespiež padusē.
Iespējas nākotnē. Gan profesionālajā jomā, gan ikdienas lietās Dubaija ir devusi milzīgu pakāpienu nākotnei. Var jau likties, kas tad man. Sēdi mājās un neko nedari, ko man tas dod? Bet es tieši tā pat iepazīstos ar cilvēkiem, tieši tā pat iegūstu draugus, kontaktus no visas pasaules. Nemaz nerunājot par Ērika profesionālās izaugsmes iespējām, kuras diemžēl Latvijas tirgū ir gaužām niecīgas…

Katrā ziņā uzskatu, ka bērnus audzināt visur ir forši! Jāatrod tikai tas labais it visā. Protams, man Latvija vienmēr būs nr1, jo tās ir manas mājas, mana ģimene, bet pēc Dubaijas pieredzes ir sajūta, ka mierīgi varētu doties vēl kur pasaulē izzināt vēl ko. Jo izbraukšana no komforta zonas iedod tik daudz! Tā atļauj paskatīties uz vietu no kuras nāc ar pilnīgi citām acīm. Paldies Laurai par rakstu, sapratu, ka esmu ļoti noilgojusies pēc mājām. Tik vien kā divi mēneši palikuši un būsim jau klāt!

Jauku dienu, mammas visā plašajā pasaulē :)

Pārdomas pēc “Sestdienas”

Pēc mana raksta par Dubaiju un šeit mītošajiem latviešiem pubilcēšanas “Sestdienā” mans blogs burtiski uzsprāga – tik daudz skatījumu nekad nebiju saņēmusi. Teikšu atklāti – mazliet sabijos. Viss šis projekts ir vairāk tāds traļi vaļi variants. Manas piezīmes, domas, ikdienas gaitas un notikumi. Jā, esmu Dubaijā, bet nevajag manu patiesību uztvert par vienīgo īsto un patieso. Tas ir mans redzējums. Kādam citam tas viss varbūt ir pilnīgi savādāk.

Lai nu kā labi, ka žurnālam nav komentāru sadaļas… Toties diena.lv ir. Mīļie, visu, ko katrs šeit Dubaijā, AAE, piedzīvojis nav iespējams iebāzt vienā rakstā, maisā. Ja jums katram ir kāds stāsts, sāpe stāstāma, tad lūdzu – jūs to droši varat darīt! Zinu, ka šeit mīt daudzi gudri, forši latvieši, kuriem noteikti pieredze par to kā ir AAE ir savādāka nekā man. Arī tie drosmīgie, kas piedalījās rakstā, viņiem katram ir tik daudz interesantu stāstu par savu dzīvi, pieredzi Dubaijā, kā arī citur pasaulē, ka man bija grūti to visu apcirpt līdz vienam rakstam. Piedevām, dalīties ar saviem iespaidiem un stāstiem es lūdzu publiski, tā kā katrs varēja piedalīties.

Un nevienā brīdī neesmu teikusi, ka Eiropā, Latvijā ir slikti. Nē! Jā, katrā valstī ir savas blusas, to arī rakstu par Dubaiju – ne viss ir zelts, kas spīd. Tā pat Latvijā, Anglijā, Zviedrijā u.c. Un žēl, ka cilvēki nesaprot, ka katrs no latviešiem, kas ir izbraucis ārpus Latvijas, nes valsts vārdu pasaulē. Kāpēc mēs lepojamies ar sportistiem, mūziķiem, kuriem izdodas izsisties, bet ar tiem, kas strādā zinātnes jomā, inženierijā vai veic nepopulāros darbus mēs nelepojamies? Jūs taču saprotat, ka liela daļa no aizbraucējiem, kas iegūst kvalificētu darbu ārzemēs, ir mācījušies Latvijā? Jā, ir tādi, kas zināšanas iegūst ārzemēs, kas arī ir liels solis un apsveicami. Bet par tiem, kas ir ar jums sēdējuši vienā skolas solā, padomājiet – viņi ir tādi paši kā jūs. Tikai ir pieņēmuši drosmīgu lēmumu – mest izaicinājumu sev, savām zināšanām. Un es nemusinu tagad visus mesties prom no Latvijas, jo citur zāle zaļāka, tā nav! Katram ir sava dzīve, lēmumi, vēlmes. Vai neaizdomājaties, ka kāda daļa no tiem, kas aizbrauc, atgriežas Latvijā, dibina uzņēmumus un izmanto savu pieredzi, kontaktus, zināšanas pēc tam Latvijas labā? Kāpēc citus, kas savā dzīvē pieņem savādākus lēmumus jāsauc par iznireļiem? Tas ir aizskaroši.

Starp citu, gaidīju jau, ka kāds būs minējis, ka nesaprot, ko es šeit daru. Esmu mamma! Mamma, kurai dotajā brīdī pietiek spēka nolikt savas ambīcijas mazliet malā, lai veltītu laiku savam bērnam, nevis atdotu kādai filipīniešu auklītei vai indiešu bērnudārzam. Un es lepojos ar to!

Un vispār runājot par tēmu – aizbraukšana. Šeit dzīvojot un redzot to kultūras miksli nesaprotu, kāpēc jānosoda tie, kas aizbrauc citas dzīves meklējumos? Tie paši angļi, franči, amerikāņi, krievi ir pilna pasaule! Mācās vienā pasaules malā, pastrādā kādā citā, atgriežas dzimtenē un atkal kaut kur dodas. Tāda ir mūsdienu pasaule.

Eh… Negribu, ka tas viss izklausās pēc attaisnošanās. Tikai gribu, lai kāds varbūt aizdomājās, ka ne visi citi ir slikti, bet der reizēm paskatīties pašam uz sevi. Kāpēc esmu neapmierināts un kāpēc man tik ļoti grauž, ka citam ir savādāk nekā man. Bail teikt labāk, jo tā nav! Katram ir savādāk. Un tas vai ir labi, vai slikti – nosakām mēs paši. Ar savu attieksmi pret sevi, apkārtējiem un dzīvi kopumā.

Jauku visiem Adventes laiku! Lai vienmēr gaišas un jaukas domas, mīloši cilvēki apkārt un prieks par dzīvi!

18. novembris Dubaijā

Ziniet, laiks skrien ne pa jokam! Sanāk, ka precīzi gadu atpakaļ iepazinos ar tiem latviešiem, kas mīt šeit, Dubaijā. Ierakstu par pirmo 18. novembri, kuru šeit svinēju var atrast paskrullējot mazliet zemāk vai arī, ja slinkums meklēt, tad šeit.

Divreiz vienā un tajā pašā 18. novembrī neiekāpsi. Pagājušajā gadā uz svinēšanu devos satraukusies, kā nu būs un kas nu būs. Nepazinu nevienu! Ilgi domāju braukt vai nebraukt. Nenožēloju, ka pārkāpu savu zaķpastalas dabu, jo šī gada laikā iepazīti kolosāli, talantīgi, gudri, asprātīgi un jauki Dubaijas (un ne tikai Dubaijas) latvieši. Pagājušajā gadā svētkus svinējām diezgan neformāli. Jā, himnu dziedājām, Latviju atcerējāmies, bet tas vairāk bija tāds foršs kopā būšanas brīdis. Šogad pasākums bija daudz oficiālāks un svinīgāks. Iemesls? Laikam jau viens no galvenajiem, ka Abu Dhabi atvērta Latvijas vēstniecība un tās pilnvarotais pārstāvis arī piedalījās pasākumā, kopā ar viņu vēl dažas oficiālās personas no citām pasaules malām, kā arī no pašas Latvijas atbraukuši Kaspars Zemītis un Linda Leen. Lai nu kā, tikšanās vieta nemainīga – Maigas kultūras nams. Ierodoties pasākumā gan sākumā apjuku, jo Maigas māja bija pārvērsta līdz nepazīšanai – mēbeles citur, milzīgs projektors, maza skatuvīte, gaismas, smalki klāts galds un cilvēki, kas ieradušies, sākumā visi nepazīstami. Eu, izrādās, ka mēs esam vēl vairāk nekā sākumā domāts! AAE esot aptuveni 300 latviešu! Un liekas, ka mazliet mazāk kā puse arī pasākumu apmeklēja. Fantastiski, kādi cilvēki tikai nedzīvo AAE. Man ir neizmērojams prieks kautru reizi iepazīt arvien jaunus un jaunus Latvijas pārstāvjus šajos platuma grādos. Piemēram, Māra, kas visu savu dzīvi ir ceļojusi un dzīvojusi dažādās pasaules vietās, Dubaijā dzīvo jau 12 gadus, bet nezināja, ka ir šāda latviešu kopiena. Tā pat arī Diāna, kura dzīvo pavisam netālu no manis un mums bērni vienāda vecuma. Un, kur nu vēl visi tie, kas jau iepazīti!

Vakars aizritēja sākumā ar oficiālo daļu, kur noklausījāmies A. Bērziņa uzrunu latviešiem ārzemēs, tad vēstniecības pārstāvja Rūdolfa Brēmaņa runu (jā, jā bez mūsu mazā Rūdolfa mums tagad ir vēl viens!), kā arī namamātes Maigas runu. Pēc tam pavisam īss, bet skaists un sirsnīgs Linda Leen un Kaspara Zemīša koncerts, pieēšanās, pļāpas un neoficiālā pasākuma daļa ar dziesmām un dejām. Sirsnīgi!

Daudz laimes, Latvija, arī no mums siltajās zemēs!

Kopbilde Foto: Edijs Pālens

Kopbilde
Foto: Edijs Pālens

Mēs visi trīs ar Lindu Leen  Foto: Edijs Pālens

Mēs visi trīs ar Lindu Leen
Foto: Edijs Pālens

Tā kā pašiem arī kaut kas uz galda liekams bija jāaiznes, es ierados ar lavašiņiem. Bet vislielākais prieks man par pašgatavotājām dekorācijām, kuras novērtēja arī filipīniešu galda klājēji, kuri pa kluso manus lavašiņus ar dekorācijām virtuvē fočēja. Pati redzēju, hihi :)

Tā kā pašiem arī kaut kas uz galda liekams bija jāaiznes, es ierados ar lavašiņiem. Bet vislielākais prieks man par pašgatavotājām dekorācijām, kuras novērtēja arī filipīniešu galda klājēji, kuri pa kluso manus lavašiņus ar dekorācijām virtuvē fočēja. Pati redzēju, hihi :)

Bija jāizveido vārdu zīmītes, kas tevi pašu raksturo. Kas raksturo Rūdolfu? Ziemeļbriedis :)

Bija jāizveido vārdu zīmītes, kas tevi pašu raksturo. Kas raksturo Rūdolfu? Ziemeļbriedis :)

Kas raksturo mani? Televizors!

Kas raksturo mani? Televizors!

Kas raksturo Ēriku? Asfalts un marķējums :)

Kas raksturo Ēriku? Asfalts un marķējums :)

Pirmā atgriešanās Latvijā

Uz Latviju lidojām 29. maijā. Zīmīgi izvēlējāmies šo datumu, jo vīram darba darīšanas nācās kārtot Londonā. Tā kā nebiju drosmīgā mamma, kas lidoja no Dubaijas līdz Latvijai viena pati ar sīci, visi kopīgi aizlidojām līdz Stambulai, tur pavadījām tēti uz Londonu un paši gaidījām lidmašīnu uz Rīgu. Ziniet, tas laikam bija viens no emocionālākajiem turpu-šurpu-atpakaļ atvadīšanās pasākumiem. Jo nu jau mēs vairs neesam divi, neesam arī vairs ar pavisam mazu bērnu pie rokas. Mūsu jaunietis jau kaut ko saprot. Viņš tik uzstājīgi gribēja sekot tētim, ka puņķi un asaras gāja pa gaisu. Nācās viņa domas novērst ar somā līdzpaņemtajām mašīnām un traktoriem… Lidojumā no Dubaijas uz Stambulu ilgi lidmašīna mīcijās pa lidostu un necēlās gaisā, tas pats notika arī Stambulas lidostā, kad nelaida mūs ārā no lidmašīnas. Te nu nopriecājos, ka esam izvēlējušies lidostā pavadīt nevis 2,5 stundas, bet gan 5, jo mums nekur nebija jāsteidzas. Bet tā mīcīšanās divos naktī Dubaijas lidostā bija pārbaudījums maniem nerviem, jo Rūdolfs bija tā pārguris, ka iemigt uz sitienu vienkārši nespēja. Kašķis, asaras, dusmas, neko negribu-neko nevajag stāvoklis. Bet nu viss veiksmīgi… Atlūza kādā brīdī. Biju dikti nobažījusies kā tad man vienai ies lidojumā no Stambulas uz Rīgu, bet viss labi! To 5 stundu laikā pa lidostu jaunietis bija izlocījis kājas un jau paspējis nogurt. Visu ceļu nosusināja mammai klēpī.

Kad lidojām prom no Dubaijas tur bija tuvu 40 grādu temperatūrai, bet Latviju “veldzēja” aptuveni +10 un lietus. Ziniet, bija tik forši! Rāpāmies no lidmašīnas ārā paši pēdējie, Rūdolfs šortos, lai gan somā stāvēja sagatavotas zeķubikses, plānā jaciņā un viņam pie rokas smaidoša mamma, kurai pa galvu maisās tik viena doma – mājas! Tas svaigais, dzestrais gaiss ir vārdos neaprakstāms! Noklumburējām pa lidmašīnas trepēm lejā, izbradājām lidostas peļķes, savācām bagāžu un tas prieks un laime satiekot savējos – neaprakstāms! Ome ar opi jau nav vakarējie – mazdēlu sagaidīja ar mētelīti :)

Pirmā nedēļa, ja ne pat veselas divas, pagāja gan man, gan Rūdolfam atklimatizēšanās periodā. Kamēr vispār saproti, ko ģērbt mugurā – ārā ir auksts vai silts? Un, ja ir vēss, tad jāmeklē kaut kur nobāztas jakas un džemperi, kuri nav bijuši vajadzīgi visu šo laiku. Gulēju kā lācis. Tiešām. Miegs man nāca visu laiku. Nevarēju ieiet nekādā ritmā. Naudas vērtība arī pilnīgi neskaidra. Man tie eiriki kusa rokās kā cukurs tējā. Patiesībā vēl arvien kūst… Varbūt ne es pie vainas, bet paši eiriki?

Katrā ziņā kaut kā lēnām iedzīvojāmies. Atsākām apmeklēt Orff mūzikas nodarbības. Ziniet, mammas, tā ir viena forša vieta, kur kopā ar bērnu darboties. Mūsu favorīte ir skolotāja Sanita. Rūdolfs dziesmas atkārto un dzied mājās, kā arī nodarbībās piedalās ar prieku.

Satikām sen neredzētus draugus, radus, bet tik un tā visus apciemot nemaz ar neizdevās. Laiks ir un paliek laiks, īpaši tad, ja atlido pēc pusotra mēneša Ēriks, kuram arī ir savas iešanas, skriešanas, darīšanas. Un ir taču vēlme pavadīt laiku arī kopā trijatā, nemaz nerunājot par tādu divatā būšanas iespēju, kas Dubaijā mums ir tikai tad, kad kāds atlido ciemos.

Paši arī pabraukājām pa Latviju. Bijām Bauskas pilī un Trušu pilsētiņā. Noteikti iesaku apmeklēt ar bērniem, dikti mīlīga vieta. Bijām laukos un piedzīvojām neganto mušu uzbrukumu par kuru rakstīja pat avīzēs.

Katrā ziņā savas brīvdienas Latvijā pavadījām godam. Gan laiski atpūšoties, gan aktīvi rosoties. Un tūlīt, tūlīt jau atkal krāmējam koferus un dodamies atpakaļ. 16. oktobrī kāpjam lidmašīnā, lai šeit atgrieztos vien pēc vairākiem menešiem. Vienlaicīgi prieks, jo muksim prom no jaku, šaļļu un tuntulēšanās laika, bet tik pat lielas arī skumjas. Mājas ir un paliek mājas, lai arī kādas tās būtu. Tāpēc vēl skumjāk ir domāt par prombraukšanu tieši vēlēšanu laikā, kad visi partejiskie un bezpartejiskie bļauj viens uz otru – jūs tā un jūs atkal šitā! Un tajā visā vēl pa vidu Ingas Spriņģes un Artusa Kaimiņa 1:1 raidījums… Pēc žurnālistes vārdiem – aizbrauc prom tie, kas negrib šeit palikt un cīnīties. Mīļā Inga, arī es esmu reiz bijusi LTV sastāvdaļa un jā, strādāšana tur mēdz izvērsties par milzīgu cīņu – par idejām, par un ar kolektīvu, par motivāciju, par algu… Par visu! Bet vienlaicīgi laiks, ko pavadīju LTV man būs bijis pamācošs un savā ziņā mīļš un tuvs. Ar visām no tās vietas izrietošajām dīvainībām. Bet! Cilvēkam nav visu mūžu jācīnās! Cilvēkam kaut kad IR arī jādzīvo! Neaizbrauc jau tikai zemākie Latvijas slāņi, bet aizbrauc zinoši, izglītoti, strādāt griboši un varoši cilvēki. Vienkārši pašreizējā valsts situācijā es neredzu, ka valstij cilvēks vispār ir vajadzīgs. Ziniet, Dubaijā, no satiktajiem latviešiem, lielākā daļa sapņo un cer, ka varēs atgriezties Latvijā. Strādāt savā specialitātē, pelnīt cienīgu algu (!) par padarīto darbu, izmantot savas zināšanas savas valsts labā. Nevis izdzīvot, bet dzīvot! Ļoti ceru, ka pienāks tāda diena Latvijā, kad tiešām nevis tikai maza “virsējā kārtiņa” varēs atļauties aiziet pe ārsta tūlīt un tagad, kad ir vajadzība, nevis klusiņām nomirt, sēžot valsts rindā, kad cilvēki atvaļinājuma laikā varēs atļauties aizbraukt ceļojumā, kas ir tālāk par Palangu, kad cilvēki Latvijā varēs samaksāt komunālos maksājumus, iegādāties kvalitatīvu pārtiku un vēl mazliet paliks pāri… Kad šeit varēs justies kā cilvēks. Un, neskatoties uz visu šito, es mīlu Latviju! Es gribu te dzīvot! Un es zinu, ka tuvākā vai tālākā nākotnē es to arī darīšu. Viss, laikam izbļāvu savu sāpi.

P.S. Un 4. oktobrī es iešu uz vēlēšanām! Un arī AAE esošie latvieši pirmo reizi varēs piedalīties vēlēšanās, jo 4. oktobrī būs atvērts vēlēšanu iecirknis arī Dubaijā!

P.P.S. Vēlēšanas AAE iespējamas tikai un vienīgi tāpēc, ka Abu Dhabi nesen tika atvērta Latvijas vēstniecība. Hip hip urrrā!