Dubai Atlantis Lost Chambers Aquarium

Atlantis ir milzīgs izklaides komplekss, kas sevī ietver ne tikai viesnīcu un akvaparku, bet arī daudzas citas izklaides iespējas, kafūžus un veikalus arīdzan. Mēs bijām bijuši uz akvaparku pagājušajā gadā, bet šogad izlēmām iepriecināt Rūdolfu vārda dienā, aizvedot viņu uz Atlantis akvāriju.

Atkāpei gan pieminēšu, ka sākotnēji apsvēru domu, ka varbūt viņš priecātos par vārda dienas ballīti, bet tad sapratu, ka šeit tas nav nemaz tik vienkārši. Ja vārda dienā būtu kādā no ziemas mēnešiem, tad viss forši – pikniks ar draugiem parkā ir ideāls risinājums. Bet tā kā aprīlī karstums mēdz sasniegt vai pat pārsniegt 40 grādu atzīmi, meklēju kaut ko iekštelpām piemērotu. Diemžēl, sapratu, ka vārda diena nav dzimšanas diena un pāris lieki tūkstoši šim pasākumam man nav atvēlēti. Šeit dzimšanas dienu ballītes ir fantastisks bizness (lai gan, kas te nav bizness?). Tātad, Rūdolfam ir draugi gan no bērnu dārza, gan ārpus tā. Nemaz tik pārmērīgi daudz nesanāk, ap 10-15 bērniem, vēl pieņemot, ka visi varbūt neierodas… Bet. Lielākoties telpas ballītēm jāizīrē minimālam bērnu skaitam, kas parasti ir 15 bērni, par katru maksājot sākot no 125 dirhamiem (ap 30 eur). No piedāvātā ēdienu klāsta lielākoties tie ir nageti, picas, frī u.c. labā pārtika. Bieži vien ballītes vieta neļauj ņemt līdzi savu paiku, bet jāizvēlas no viņu grandiozā piedāvājuma. Tad vēl klāt nāk bērnu izklaidētājs, standarta seju apzīmētājs un balonu pūtējs. Bet par šo cilvēku darba spējām un kvalitāti arī nevar būt droši. Tas ir kā paveiksies, jo esam bijuši dažādās bērnu ballītēs un tiešām ir bijis superīgi, kā arī gaužām skumji gadījumi… Katrā ziņā izskatīju vairākus variantus un secināju, ka ballīte nebūs. Būs kaut kas atmiņā paliekošs, bez traļi-vaļi. Aizvest uz Ski Dubai? Aizvest uz akvaparku? Kaut ko, kaut ko… Un vualā! Nolēmām izmēģināt Atlantis akvāriju. Un man liels prieks, ka palikām pie šī varianta. Jaunietis bija sajūsmā!

Tā kā esam agri putni (Rūdolfs ceļas ap 6:00), tad ierašanās uz atvēršanas laiku 10:00 mums nebija nekāda problēma. Ideāli, jo cilvēku maz un visu var forši apskatīt. 10:30 notiek akvārija zivju barošana, kas arī ir visnotaļ foršs skats, ko redzēt. Tā kā, ja braucat uz šo galu, iesaku aiziet. Bērniem būs īpaši interesanti!

Medūzas

Jokainās zivis

Ūsaiņi

Jubilārs un akvārijs

Šīm esot pats astes galiņš apšņikāts, lai nav bīstamas dzīvībai

Akvalandisti, kas nodemonstrē savu ekipējumu un pēc tam dodas barot zivteles.

Ņom, ņom, ņom.

Daudzi Nemo!

Šī ir īsta un dzīva!

Visās iespējamajās krāsās…

Pārlaimīgais jubilārs ar lielu konču un maisiņu, kurā magnētiņš viņa kolekcijai un džemperītis ar Atlantis simboliku vēsajiem Latvijas vasaras vakariem.

Būt par mammu pasaulē

Pēdējā laikā notiek pārāk daudz kas un tajā pašā laikā nekas, tāpēc aizčammājos ar dažādu lietu pierakstīšanu un ierakstīšanu. Bijām pat dabūjuši vēdera vīrusu. Pē, pē, tas bija dikti nejauks…
Pirmkārt, ir forša štellīte. Emirātos mammas no Latvijas kļūst arvien vairāk. Ir bērniņi, kas atceļo līdzi vecākiem un ir tādi, kas piedzimst šeit. Izveidojām Latviešu Emirātu mammu lapu Feisbukā, kur mums satikties, aprunāties par dažādām mums aktuālām lietām un tēmām. Rīkojam regulārus mammu saietus un tusiņus. Uzskatu, ka tie ir ļoti vajadzīgi un noderīgi, ja dzīvo ārpus savas dzimtenes un, ja bērni iet skolās, dārziņos, tad, lai viņiem parādītu, ka tajā jocīgajā latviešu valodā taču vēl kāds runā, izņemot mammu un tēti! Īpaši forši, ja vēl tie ir vienaudži mazajiem. Rūdolfam, starp citu, uzradies jauns čoms Alberts. Tik vien runā par to, kad atkal satiks un ko abi atkal kopā darīs. Abi čalīši ir uz viena viļņa. Un runā tajā jokainajā latviešu valodā. Abi!

Otrkārt, izlasīju viensplusviens.lv rakstiņu par to, kāpēc forši bērnus audzināt Latvijā. Esmu jau par to ik pa laikam rakstījusi, bet, izlasot šo ierakstu, man sagribējās arī padalīties ar savām pārdomām. Būtībā visam, kas tur minēts saku lielu – jā! Tā tas ir! Kā man gribētos dzīvot Latvijā, kā man gribētos, lai Rūdolfs izbauda četru gada laiku kaifu, lai ēd omes un opja dārza labumus, lai skrien pa dārzu basām kājām, lai varam vasarā zvilnēt laukos, rudenī dzenāt košas lapas un ziemā velt sniegavīrus… TIK ļoti gribas! Bet, diemžēl vai par laimi, dzīve mums šobrīd iekārtojusies savādāk. Kas tad te ir savādāk?
Piemēram, rakstā minētais bērnu kopšanas atvaļinājums. Arī te tas ir nieka 3 mēnešus. Es pat nespēju iedomāties kā sirds mammām lūzt, ka tas mazais kunkulis jāatstāj auklītei vai jānodod dārziņā.
Klimats un daba ir tāds 50:50 faktors, jo nevar jau sūdzēties, ka teju katrās brīvdienās var braukt zvilnēt pludmalē vai biezākais apģērbs, kas šeit nepieciešams ir džinsas un garroku jaciņa. Bet Ziemassvētkos gan tas galīgi neiet kopā… Latvijas meža smarža, sēnes un ogas tak te nedabūsi. Vasarās iziet ārā nevar, jo temperatūra ir ap 50 grādiem un ir ļoti, ļoti mitrs gaiss. Protams, tad mēs abi ar Rūdi kravājam koferus un braucam baudīt Latvijas vasaru, kas būtībā ir tāda pati kā Dubaijas ziema. Bet, tā kā aizbraucam uz vairākiem mēnešiem, tad tēti mēs arī ilgi nesatiekam un tas nav forši…
Medicīna. Baismīgi dārga :) Un ne vienmēr laba, jo mēs tomēr cenšamies pieturēties pie “dabīgām” ārstēšanas metodēm, kas šeit bieži vien nav savienojami jēdzieni.
Izmaksas… Brrrr. Dievs pasarg`, to visu, ko iztērējam, pārrēķināt eiro, sirmus matus var dabūt. Bet, kādu brīdi padzīvojot šeit, pierodi gan pie cenām, gan lietu kārtības.
Pārtika. Uzskatu, ka tik lielā pilsētā laba pārtika ir neiespējama. Vai arī, ja ir, tad tā tiešām maksā lielu naudu. Esam gan uzgājuši vietējos tirdziņus, fermas, kur var šo un to nopirkt dabīgāku un lētāku nekā lielveikalos, bet tad tie ir īpaši braucieni. Jebkurā gadījumā, cenšamies ēst veselīgi, lai arī bieži vien liekas, ka tas te nav iespējams.
Valodas. Dubaijai varu likt lielu plusiņu, jo man ir liels prieks, ka šeit ir liels multi-kuliti mikslis. Angļu valoda ir pašsaprotama, Rūdolfam dārziņā tiek mācīta arī arābu un franču valoda. Protams, cik daudz viņam no tā visa kaut kas aizķeras ir cits jautājums, bet pamati tiek ielikti. Īpaši angļu valodā. Mēs nekad ar Ēriku nebūsim spējīgi runāt ar tik tīru angļu izrunu kā mūsu jaunais cilvēks, lai arī cik gadus mēs būtu nomācījušies Rīgas Angļu ģimnāzijā. Šajā vecumā viņš ir kā sūklītis, kas ātri visu apgūst. Tagad tikai, aizbraucot uz Latviju, to nedrīkst palaist vējā un pazaudēt.
Drošība. Nekad un nekur neesmu jutusies tik droši kā Dubaijā. Un to, man liekas, jums teiks jebkurš, kurš šeit ir dzīvojis vai bijis. Man nav bail vēlu vakarā iziet pastaigāties, man nav bail atstāt somu rotaļlaukumā uz soliņa, kamēr aizeju pašūpināt Rūdolfu šūpolēs. Tomēr Latvijā tik droši ikdienas situācijās nejūtos… Soma sabiedriskajā transportā ir jāiespiež padusē.
Iespējas nākotnē. Gan profesionālajā jomā, gan ikdienas lietās Dubaija ir devusi milzīgu pakāpienu nākotnei. Var jau likties, kas tad man. Sēdi mājās un neko nedari, ko man tas dod? Bet es tieši tā pat iepazīstos ar cilvēkiem, tieši tā pat iegūstu draugus, kontaktus no visas pasaules. Nemaz nerunājot par Ērika profesionālās izaugsmes iespējām, kuras diemžēl Latvijas tirgū ir gaužām niecīgas…

Katrā ziņā uzskatu, ka bērnus audzināt visur ir forši! Jāatrod tikai tas labais it visā. Protams, man Latvija vienmēr būs nr1, jo tās ir manas mājas, mana ģimene, bet pēc Dubaijas pieredzes ir sajūta, ka mierīgi varētu doties vēl kur pasaulē izzināt vēl ko. Jo izbraukšana no komforta zonas iedod tik daudz! Tā atļauj paskatīties uz vietu no kuras nāc ar pilnīgi citām acīm. Paldies Laurai par rakstu, sapratu, ka esmu ļoti noilgojusies pēc mājām. Tik vien kā divi mēneši palikuši un būsim jau klāt!

Jauku dienu, mammas visā plašajā pasaulē :)

Vētra un lietus Apvienotajos Arābu Emirātos

Jā, šeit reizēm ir lietus. Aptuveni 2x gadā nolīst kāds bišķis nokrišņu. Bet divas nedēļas atpakaļ piedzīvojām īstu vētru. Ptu, ptu mums viss labi un nekādas sekas tam visam nav, bet atsevišķiem draugiem un paziņām viss tik gludi negāja.
Sākumā bija mazs lietutiņš 8.martā, bet visas laika prognozes rādīja, ka līs vēl divas dienas. 9. datuma rītā paskatījos pa logu, ka mazliet nomācies ir, bet tas jau nekas, vai ne? Kuram rūdītam latvietim traucē mākoņi, lai ietu ārā? Saģērbu Rūdolfu, aizvedu uz dārziņu un darīju savas lietas. Īsi pirms pusdienlaika tomēr sāka līt, zibeņot un pūta arī diezgan pamatīgi. Lieki teikt, ka man nav šeit nav ne vējjakas, ne lietusmēteļa vai pat lietussarga. Peļķes līdz potītēm, jo īsti normāla notekūdeņu sistēma jau šeit arī nepastāv. 15 minūšu gājienā līdz Rūdolfa dārziņam biju slapja līdz ādai. Bet bija tik forši redzēt kā bērni priecājas par lietu! Skriešana pa peļķēm un lēkāšana, tāda sajūsma! Un kas tad tur, izbrien tās peļķes un viss. Bet, kā jau minēju, visiem tik gludi negāja. Tie, kuri dzīvo villās, būtībā visi sūdzējās, ka ūdens gāzās iekšā no visām malām – griestiem, sienām, durvīm… Tie, kas bija mašīnās, daži tā arī palika peļķes vidū vai iesprūstot uz kāda ceļa. Man ko tādu negribētos piedzīvot.

Te var redzēt pāris video un iespaidīgākas bildes par notikušo – spied te.

Ēriks visu jautrību gan palaida garām, jo bija devies braucienā uz Latviju, uz bērēm. Biju satraukusies ne pa jokam, jo Abu Dhabi lidosta bija slēgta un mana vienīgā vēlēšanās bija, ka tik neaizslēdz Dubaijas lidostu ar un Ēriks tiek sveiks un vesels mājās. Bet viss bija kārtībā, ja neskaita to, ka Maskavas lidostā viņam nācās gaidīt 8h līdz nākamajai lidmašīnai. Viņš bija pārguris un pāris diennaktis maz gulējis. Viss rezultējās ar to, ka viņš aizmiga tieši pie iekāpšanas vārtiem. Kāpēc neviens viņu nepamodināja, mums nebija skaidrs. Ja viņš būtu atlūzis kaut kur, nezin kur, bet tieši pie pašiem iekāpšanas vārtiem… Nu neko, dabūja pirkt jaunu biļeti un gaidīt vēl kādu laiku.

Ceturtdienā arī solīja lietu, bet tas aizgāja garām. Visas skolas bija slēgtas, ieskaitot mūsējo. Liekas, ka pēc šāda lietus būtu jābūt svaigam gaisam, bet nekā. Gaiss nākamajā rītā bija tik mitrs. Un tas atgriež pie domas, ka tuvojas vasara. Kļūs arvien karstāks, mitrāks un sutīgāks. Arvien lielāka dienas daļa būs jāpavada iekštelpās.

Ūdens līdz logiem :)

Nākamās dienas korķis, dažviet ceļi slēgti. Grūti kaut kur tikt.

Rūdolfs ierušināts, lai var tikt līdz mājām. Pie mājām jau gan varēja skriet pa peļķēm!

Ūdens tek un tek, un tek…

Slapjš

Pirmā nedēļa dārziņā!

Esam aizvadījuši pirmo nedēļu dārziņā. Vispār Rūdolfs ir jau tajā vecumā, kad viņam dārziņā būtu jāpavada piecas dienas nedēļā. Tomēr mēs izvēlējāmies četras dienas un vienu dienu vest tikai uz fonētikas nodarbību. Nodarbība ir ļoti laba bērniem, kuriem angļu valoda nav dzimtā, lai labāk saprastu vārdu uzbūvi, kā veidojas skaņas utt. Bet pirmo nedēļu nodarbību izlaidām, tā vietā, lai Rūdis pierastu pie jaunās sistēmas, gāja visas piecas dienas no 8:00 – 12:30.
Par to, ka būs jāiet skoliņā (kā mēs to saucam mūsmājās, jo pasarg` dies` pieminēs bērnudārza vārdu!), Rūdolfu informēju jau laikus. Runāju un stāstīju, kas tas par zvēru un ko tur dara. Bet jau tad viņš teica, ka negrib iet, labāk ar mammu dzīvošoties mājās. Vispār abi kopā arī izvēlējāmies dārziņu, kurā iet. Kā jau minēju iepriekš, man sirdij tuvāka tomēr ir internacionālā sistēma, bet palikām pie angļu varianta, jo sapratu, ka ne jau sistēmā slēpjas kvalitāte un foršums, bet gan pašā vietā un cilvēkos, kas tur darbojas.
Mani kritēriji dārziņa izvēlē bija:
1) Lai varam finansiāli to atļauties (bet tik un tā pārrēķinot eiro, mati ceļas stāvus);
2) Lai nav dikti tālu no mājām. Mūsējais ir 15 minūšu gājiena attālumā;
3) Lai jūtu, ka viņiem ir svarīgs mans sīcis;
4) Skolotājai jābūt perfekti angliski runājošai. Filipīnieštantes man tomēr nederēs…;
5) Lai ir laba saskarsme ar personālu – man bija iespēja gan ar vadītāju, gan skolotāju un viņas asistentēm iepazīties (starp citu, grupiņā ir 15 bērni, 1 skolotāja un 2 asistentes), gan ar pašu īpašnieci, kuras dēliņš arī mācās tajā pašā bērnudārzā;
6) Lai ir jaukas, gaišas, tīras telpas;
7) Lai bērniem ir arī aktivitātes svaigā gaisā;
8) Lai redzu, ka Rūdolfam tur patīk.

Un man pagaidām nav sajūtas, ka būtu kļūdījusies ar izvēli. Pirmkārt, dārziņš ir jauns, tāpēc personāls cenšas, lai viss ir labi. Par to telpu gaišumu runājot, tik bieži nācās redzēt dārziņus, kur telpās nevienu brīdi neiespīd saulīte… Man tas liekas tik nomācoši un depresīvi. Arī faktors, ka bērnus neved ārā, svaigā gaisā. Nu vells, nav jau jācepina pusdienlaika saulē, bet uz brīdi izvest paskriet un padauzīties, kas var būt labāks par svaigu gaisu?

Kā tad mans kundziņš iejutās? Pirmie divi rīti bija asaru, puņķu un kliegšanas pilni. Tas bija tik smagi, ka likās – ārprāts! Ko es daru?! Pirmajā dienā, kad atnācu pakaļ (un tas jau bija uz pulksten 11:00), Rūdis ieraugot mani, atkal sāka raudāt, man pašai līdz ar viņu sāka lūpa trīcēt… Pirmā diena pagāja “tu tikai lūdzu neved mani vairāk uz turieni” gaisotnē. Arī pa nakti viņš pamodās pāris reizes ar līdzīgu tekstu… Sirdi plosoši. Bet trešajā dienā nobira vien pāris asaras no rīta. Arī katru dienu man no dārziņa piezvanīja un pastāstīja vai viņam viss ir labi, vai raud, vai nav noskumis. Jā, tik un tā katru rītu Rūdolfs man teica – lūdzu, neatstāj mani tur. Bet vienmēr, kad mēģinājām runāt par dārziņu, vienmēr nonācām pie secinājuma, ka tur ir baigi forši, tikai viņš negrib šķirties no mammas. Un kā mums gāja pēdējā nedēļas dienā? Rūdolfs pats paņēma savu somu, nevarēja sagaidīt, kad es novilkšu apavus un jau jautāja – es varu iet iekšā? Pats iegāja, sabučoja mammu, mazliet lūpiņa patrīcēja, bet tas arī viss, šķelmīgais smaidiņš, kas man liek domāt, ka viss ir kārtībā. Un tik jauki, kad viņš pusdienlaikā ierauga mammu, skrien pretī un sauc – es biju drosmīgs, es neraudāju!
Kā mums ies rīt, to redzēsim. Jo tomēr atkal jauns nedēļas sākums. Dārziņa pirmā nedēļa pagāja bez tēta, bet šonakt tētis jau būs mājās. Arī tas var kaut ko pamainīt…
Starp citu, katra mēneša beigās skolotāja rīko tikšanās ar vecākiem, lai pārrunātu kā pagājis mēnesis, ko mācījušies, kā mazajam cilvēkam veicies utt. Un šajā tikšanās reizē skolotāja man teica, ka Rūdolfs ir ļoti gudrs, ātri mācoties visu, viņam ir labi attīstīta sīkā motorika, ļoti labi un ātri iejuties, esot ļoti atvērts un jauks puika. Esot bijis sajūsmā par pikniku, kurā devušies un esot dikti aktīvs sporta nodarbībās, kurās viņi gatavojas sporta dienai. Vai mamma var vēlēties dzirdēt vēl ko labāku? :)

Jauns gads, jauni piedzīvojumi!

Tūlīt, tūlīt jau būs pagājis mēnesis kopš esam atpakaļ. Lēnām iejutušies atkal pasaules otrā malā. Pirmais brauciens atkal ar metro bij` mazliet dīvains. Paspējuši jau pa šo laiku nomainīt dažu pieturu nosaukumus. Nav jau nekas īpašs, bet vienalga pirmajā brīdī – ūūū, izmaiņas! Piemēram, gala pieturas vairs nav Rashidiya un Jebel Ali, bet Rashidiya un UAE Exchange. Nu nekas īpašs, zinu, zinu… :)
Dienas pavadām kā jau ierasts. Tiekoties ar draugiem, spēlējoties ar Rūdolfu, baudot dzīvi. Uz pludmali arī esam paspējuši aizdoties un uz baseinu ar`. Jo nemaz tik silts pie ūdeņiem nav. Nemaz nerunājot par ūdens temperatūru. Īpaši, ja Rūdolfam tik ļoti patīk pērties pa ūdeni, ka beigās zobi klab. Ēriks daudz, daudz strādā un daudz, daudz mēģina kopā ar grupu. Ne tikai vakaros, bet arī brīvdienās. Pēc pāris dienām būs atpakaļ no Losandželosas, kur puiši aizdevās pabeigt jauno albumu. Riktīgi lepojos ar viņu. Kad atlidos, noteikti uzrakstīsim arī par viņa piedzīvojumiem ASV un padalīsimies ar jums.
Bet šī nedēļa ir īpaša gan man, gan Rūdolfam. Rūdolfs ir uzsācis bērnudārza gaitas. Vispār jau te bērnus ieliek dārziņā jau no dažu mēnešu vecuma, ja nav citu variantu. Vai ap gadiņu. Būtībā Rūdolfs ir teju 4 gadus vecs un tas nozīme, ka pēc Dubaijas likumiem viņam būtu jāsāk iet skolā. Tā kā esam šeit jau tik ilgi nodzīvojuši, ka šis posms arī sasniedzis mūs, sapratām, ka kaut kā tomēr jāsāk iekļauties sistēmā. Mājās ar mammu ir forši, kā arī lēti! Jo dārziņš tomēr maksā kāpostu… Tāpēc izvēlējāmies variantu, ka Rūdolfs iziet pirmo skolas klasi dārziņā. Mana pamatdoma ir, lai viņš iemācās angļu valodu. Lai viņam ir vieglāk komunicēt. Kaut ko jau viņš māk pateikt, bet ne daudz.
Dubaijā ir divas iespējas vai nu vest bērnu angļu sistēmas mācību iestādēs vai izvēlēties internacionālo sistēmu. Lai arī biju nolēmusi, ka internacionālā sistēma man šķiet pieņemamāka, beigu beigās laimīgā loze krita par labu angļu sistēmas dārziņam. Mans visvisvisfavorītforšākais dārziņš atrodas villu rajonā, lai arī dārziņš seko angļu sistēmas priekšnoteikumiem, tomēr ievēro arī montessori principus, bet diemžēl sapratu, ka nebūsim spējīgi jaunieti izvadāt. Nav mums otras mašīnas (un pagaidām nav pat viena mašīna), tāpēc ierēķinot vēl takša izmaksas, sanāk ļoti dārgs prieks. Bet esmu ļoti apmierināta ar mūsu tagadējo izvēli. Dārziņš ir 15 minūšu gājiena attālumā, skolotājas ir anglietes (kas man ir svarīgi, lai Rūdolfs neiemācās angļu valodu ar filipīniešu akcentu), telpas ir omulīgas un ar dienas gaismu, kas daudzviet tomēr ir retums. Un šajā dārziņā bērnus ved ārā, svaigā gaisā. Katru dienu uz pusstundu vismaz. Piemēram, vakar snack time viņiem bija nevis iekštelpās, bet gāja ārā piknikot. Rūdolfs par to bija sajūsmā. Par to kā mums pagāja iejušanās laiks arī vēl uzrakstīšu. Gribu, lai paiet pirmā nedēļa un tad uztaisīšu apkopojumu.
Katrā ziņā mums iet labi, saule spīd, bet vēl necepina!

Esam klāt!

Esam atpakaļ Dubaijā. Apskatoties kalendārā, nespēju noticēt, ka tiešām pagājuši jau 8 mēneši. Jā, tiešām! Mēs Latvijā bijām 8 mēnešus! Kur gan pazūd laiks?
No Latvijas izlidojām 4. janvāra pēcpusdienā, bet kā uz adatām jau biju nedēļu pirms lidojuma. Pirmkārt, man ir bail lidot. To saprotu arvien biežāk, kad jākāpj lidmašīnā. Ēriks gan saka, ka tas tāpēc, ka lidoju vien 2x gadā. Un, otrkārt, es biju apslimusi. Ar aizliktu degunu, neforšu krekšķi un mazu temperatūru. Riebīga jušana. Diezgan ilgu laiku izlikos, ka viss ir labi, bet tomēr ģimene mani pierunāja aiziet līdz ģimenes ārstam. Izrakstīja pilieniņus, dražejiņas un vualā jutos tīri abi. Sagaidījām Jauno gadu. Stundu bijām ārā, šāvām salūtu, dzērām aukstu šampanieti, lējām laimītes un bāc… 1. janvāris mani atgrieza atpakaļ slikti-jūtos-gribu-gulēt-deguns-ciet-kakls-sāp pulciņā. Tā kā nācās atcelt visus pēdējos pasākumus un tikšanās, par ko man vēl arvien bišķi žēl. Lai sevi vēl vairāk nekacinātu, temperatūru pārstāju mērīt. Nu i nav ko, tāpat būs jālido. Vienu gan izdarīju, aizbraucu līdz savai vecaimātei pirms lidošanas, viņa gan spurojās, lai nemet līkumu pirms lidostas, bet sen nebiju bijusi ciemos un domāju, ka tā gan nevar pazust uz vairākiem mēnešiem! Vecomāt, zinu, ka Aija tev lasa šo visu priekšā! Čau! :)
Lidostā atdevām visus mēteļus, zābakus, jakas maniem vecākiem (Rīgā dienu pirms mūsu lidošanas bij` sniegputenis!), sabučojāmies, samīļojāmies un atā, atā – tiekamies vien vasaras sākumā. Skumji. Man ir riktīga Adamsu ģimenīte, bet labāku nevar vēlēties! Un tieši tāpēc, ka esam tik ļoti tuvi, atvadas vienmēr ir mokpilna cīņa ar bimbuli.
Lidostā sagaidījām mūsu jauno čomiņu Alanu un viņa mammu Ingu. Ar abiem iepazināmies dažādās nodarbībās Latvijā. Izrādījās, ka arī viņu tētis strādā Dubaijā. Forši, ka pateicoties Dubaijai, atkal esam iepazinuši jaunus foršus cilvēkus ar ko draudzēties.
Kā tad mēs atlidojām? Pirmā lidmašīna bij` easy peasy, ja neņem vērā to, ka deguns man bij totāli ciet un līdz ar to galva kā spainis. Bet sapratu to, cik ļoti Rūdolfs ir izaudzis. No mazā knēveļa, kas visu laiku jāizklaidē, kuram neko nevar iestāstīt, kuru nevar aizmidzināt… Viņš bija paraugbērns. Krāsoja savas grāmatiņas, skatījās pa logu, pļāpāja un smējās ar mums, uzēda bez kašķiem un pats pateica – esmu saguris, mazliet pagulēšu. Idille! Arī tagad ikdiena liekas tīrā medusmaize, visu var sarunāt, visu mēs izdarām.
Starp abām lidmašīnām mums bija vien stunda. Rīgā jau nervozēju par to vai paspēsim, Ēriks gan smējās par mani un teica – tu nenervozē, tāpat nokavēsim un lidosim ar nākamo! Bet brīdī, kad nolaidās pirmā lidmašīna, mēs jau bijām kaujas gatavībā, ka jāskrien. Un mēs tiešām paspējām! Bija jau last call, pēdējais autobus uz lidmašīnu, bet mēs paspējām! Tā laimes un atvieglojuma sajūta bija neaprakstāma. Un laikam tajā brīdī man arī ieslēdzās totāls atslābums, lai es saprastu – johaidī, man ir migrēna. Patiesībā, tikai pats sākums. Migrēnas slimnieki zinās, ka mēdz būt tā saucamā aura. Tad nu sapratu, ka teju vispār vairs neko neredzu, jo ir “aura” – skats samiglojies un bilde peld prom. Rāvu iekšā ibumetīnus, centos pagulēt un likās jau, ka viss ir labi. Atkal jāsaka, cik forši, ka Rūdolfs ir paaudzes. Viņš mierīgi skatījās multenes, spēlējās ar tēti un viss bija labi. Viss bija labi līdz brīdim, kad Dubaijā sapratām, ka mēs paspējām, bet mūsu bagāža gan ne. Tā ir palikusi Stambulā. Saņēmām vien nākamās dienas vakarā. Ar migrēnu nomocījos visu pirmo nedēļu. Varu teikt, ka tikai šodien tiešām jūtos labi.
Arī man ir atkārtots kultūršoks. Esmu jau piemirsusi daudzas lietas, kas agrāk likās ikdienišķas. Bet nekas, gan atkal ieiesim ritmā. Neko daudz vēl neesam paspējuši izdarīt.
Ak, nē! Meloju! No Rīgas man atceļoja līdzi maizes ieraudziņš (manā ģimenē mums maizīti cep tētis), tad nu es arī šodien izmēģināju laimi. Redzēs, kas būs sanācis.

Kur bijām pazuduši?

Vai zināt kur? Latvijā!
Šis gads būs aizritējis kā pa kalniem. 2015. mums būs bijis liels pārbaudījums, jo brīžiem likās, ka trakāk jau vairs nevar būt. Visi plāni, projekti, vēlmes un ieceres aizgāja tik ļoti šķērsām, ka paši vairs nesapratām – kas notiek? Bet esmu ļoti pateicīga šim gadam, jo tas atļāva paskatīties uz ļoti daudz ko no cita skatu punkta. Izvērtēt gan savas vēlmes, vajadzības, iespējas, kā arī cilvēkus sev apkārt. Šobrīd viss jau lēnām ieiet jaunās sliedēs un ilgi vairs nav jāgaida, kad mēs ar Rūdolfu lidosim pie tēta atpakaļ uz Dubaiju. Jā, lai arī šajā laika periodā bijām tikuši līdz pārdomām par atgriešanos Latvijā atpakaļ pavisam, tad jau ar domām gan par Saūdi Arābiju, gan arī par to, ka varbūt jāpieņem kāds no Anglijas darba piedāvājumiem, viss izvērties tā, ka būsim atpakaļ Dubaijā.
Kamēr es Latvijā izbaudīju darbā atgriešanās priekus un bēdas, tikmēr Ēriks klusībā, bet ar lielu centību, kala nākotnes plānus mūzikā. Kas pa šo laiku ir noticis? Viņam ir izdevies neiespējamais. Mazais latviešu bāleliņš ir pabijis ar savu grupu Jay Wud pie Hovarda Bensona ierakstu studijā Losandželosā. Un šovakar iesilda Motley Crue Abu Dhabi. Tā pat džeki kaļ lielus nākotnes plānus saistībā ar trešā albuma ierakstīšanu studijā, pie tā paša, iepriekš pieminētā, Hovarda Bensona. Un tur, draugi, mēs visi varam pielikt roku un palīdzēt! Kā? Lūk, te – palīdzi džekiem piepildīt sapņus :)

Vai dzīve Dubaijā ir veselīga?

Piekrītu tam, ka katrs pats lielā mērā ir atbildīgs par savu veselību. Un vispār, ja tā padomā, par dzīvi kopumā. Īpaši attiecinot uz to, ka tas, ko tu ēd, cik daudz tu dzer un cik daudz tu kusties – tā ir tava paša atbildība. Bet ne vienmēr viss sanāk tik viennozīmīgi.
Man ļoti patīk Latvijā tagad tik modernā lieta – ēst eko paiku, lasīt visu to, kas ar sīku druku uzrakstīts uz ēdamlietas, šķirot atkritumus, bērnus siet slingā un barot ar mammas pienu, būt kustībā un vispār… domāt par to kā tu dzīvo, kā tu audzini bērnus, ko tu viņiem māci un kā tu viņus māci. Dubaijā bieži liekas, ka esmu nokritusi no kaut kādas citas planētas. Šodien par to aizdomājos, jo gadījās dīvaina situācija. Mēs ar Rūdolfu nolēmām, nākot mājās no rotaļlaukuma, notestēt nesen atvērto piemājas sulu bāru. Ārā baigā žara (šodien jau termometra stabiņš aizvirzījies līdz +34 grādiem) un kas var būt foršāk kā launadziņā iedzert svaigi spiestu sulu? Nu ko. Pasūtīju Rūdolfam piena kokteili ar mango (viņš ļoti, ļoti uzstāja, ka vēlas dzert saldējuma kokteili, panāca savu par 50%), sev pasūtīju svaigi spiestu apelsīnu sulu. Gaidījām uz tiem dzērieniem kādas 15 minūtes. Tā kā Rūdolfs tāds saguris, tad viņš iet un prasa tantei aiz letes – sauā koko?! Koko sauā? ( Saldējuma kokteilis, kokteilis ar saldējumu?). Filipīnieštante tik ķiķina un neko nesaprot, ko mazais blondīnis viņai saka. Brīdī, kad dabūjām dzērienus, pasakām, paldies un dodamies uz māju pusi. Knapi izgājusi ārā no kafūža sāku domāt, kāpēc man tā sula tik salda liekas. Uzjautāju filipīnieštantei vai tur klāt ir cukurs? Vispār man tas nebūtu ienācis prātā, ja reiz man vienā sulu bārā kāds jau reiz nebūtu prasījis vai pie svaigi spiestās sulas piegāzt cukuru vai arī nē. Šeit man neko nejautāja. Vienkārši bija piegāzuši klāt. Kaut kā sapukojos. Pateicu, paldies, bet jums tas ir man jāprasa – vai man dzērienā vajag cukuru vai arī nē. Atstāju sulu un pat aizmirsu palūgt jaunu devu bez cukura. Puikam noņemt sauā koko roka nestiepās, jo bērns tā piesūcies, ka būtu bijis skandāls pamatīgs. Viņš jau nav vainīgs, ka māte nenoskaidro vispirms, kas un cik daudz tiek piegāzts dzērienam. Ej sazini, cik daudz cukura tur bija iekšā. Nu neko. Mācība citām reizēm.
Bet domājot par šo situāciju, arvien biežāk saprotu, ka mani uzskati ar šejieni neklāpē kopā. Piemēram, Rūdolfam ļoti garšo rīsi (te jāpiebilst, ka šeit rīsi tiešām ir kaut kas cits nekā Latvijā ierastie, ļoti garšīgi pat man, rīsu neēdājam). Tad nu, kad kopā pusdienojam, vakariņojam ārpus mājas, bieži izvēlamies rīsus ar kādu gaļu. Jūs man varat paskaidrot, kāpēc tiem rīsiem bieži vien maliņā ir jāpiestumj arī frī kartupeļi? Tas nav visur, bet tik bieži! Ja tu pasūti tos frī, tad zini – es indēšos. Man gribas. Bet tad, ja tu nemaz viņus neprasi…
Vēl par ēdienu runājot, ir visādi fast food kafūži dažādās vietās, kur servē ne tikai burgerus, bet arī dažāda veida ķīniešu, filipīniešu un co ēdienus. Tur ir iespēja pasūtīt combo porciju, kur ietilpst rīsi, nūdeles (vai nu viens vai otrs), kādas divas gaļas mērces (visādas vistas vai liellops, kas lielākoties ir panēts, ar šo un to), kā arī vēl kaut kādi loriņi. Nu tik vājprātā daudz, ka paēst var 2-3 cilvēki. Un, ja tu gribi tikai kaut ko, mazliet, tad viņi nesapratnē tev tik krāmē un krāmē šķīvī to vienu izvēlēto lietu. Esmu teikusi, paldies, man nevajag tik daudz (piemēram, ja tās nūdeles tiek ņemtas tikai Rūdolfam vienam pašam), tad viņi man saka, bet madām, tas viss ietilpst cenā. Bet manu domu par to, ka es negribu mest ēdienu vienkārši miskastē, jo nespēšu to apēst, viņi nesaprot.
Kaut kā liekas, ka tik zemā vērtībā šeit ir tavs organisms, attieksme pret to, ēšanas ieradumi. Šeit tu vari pasūtīt visu iespējamo teju 24/7 ar bezmaksas piegādi uz mājām – gan ēdienu, gan zāles no aptiekas, gan ķīmiskās tīrītavas pakalpojumus. Tas tomēr baigi notrulina. Jā, daudzi rukā zvērīgas darba stundas un visdrīzāk viņiem nemaz nav laika domāt un uztraukties par mājās gatavotu ēdienu. Bet tajās reizēs, kad tas tiek gatavots, nemaz tur nekas diži veselīgāks nav… Un kas tad ir tas, ko beigās iemāca bērniem? Rūdolfs tiek uzskatīts par brīnumbērnu, jo viņš man ēd gan zaļos lapu salātus, kur īpaši izgaršo spinātu lapiņas, viņš ēd dārzeņus, zupas, gaļu, augļus un īpaši neko nesmādē. Jā, brokoļus un zivjveidīgos neciena, bet ir jau tā, ka kaut kas var arī negaršot. Bet zinu mammu, kas bērnam uz bērnu dārzu pako pusdienpaciņā līdzi Pringles čipšu paciņu, jo citu neko jau viņš neēdot. Varbūt trīsgadniekam vienkārši ir pienācis laiks lietot zobus un atradināt no piena maisījuma dzeršanas 3-4x dienā? Man tomēr liekas, ka tās arī ir tās vērtības, ko tu vari iemācīt bērnam – saprast, kas ir garšīgs un labs uzturs. Un es neaizliedzu savējam našķēties, nē! Bet ir jābūt kaut kādai pamatbāzei puncītī, kas ļauj viņam augt stipram un veselīgam. Kaut kādām robežām, ko, cik bieži un cik daudz.
Un ja jau pie veselīguma pieminam bērnus, kas mācās no saviem vecākiem, tad kā, lai šeit bērniem veidojas izpratne par veselīgu uzturu, ja vecāki nemaz nemēģina un necenšas paši dzīvot savādāk. Viņiem viss liekas ok. Ja pavēro to, kas tiek krauts iepirkumu ratiņos lielveikalos, žoklis atkaras. Saldie, gāzētie dzērieni, pusfabrikāti, gatavā pārtika, uzkodas. Nemaz nerunājot par fiziskām aktivitātēm, kvalitatīva laika pavadīšanu kopā ar ģimeni. Bieži vien brīvdienas šeit tiek pavadītas kādā lielveikalā, kur notiek iepirkšanās maratons, bērns līdz pat kādiem 5 gadiem mierīgi sēž ratos, lai viņš būtu mierīgs, priekšā planšete un dzīve turpinās. Un pēc skaisti pavadītas ģimeniskas dienas lielveikalā, visi kopā uzēd Makdonaldā.

Camelicious

Vai jums garšo piens? Ja? Kāds? Govs? Varbūt kazas? Ja dodaties uz Emirātiem, tad noteikti viena no top lietām, kas jāpagaršo ir kamieļa piens. Skan iuuu, vai ne? Tieši tā. Biju saklausījusies tik daudz stāstus, cik tas ir fuj un pē, kā viņš ož, ka visu šo laiku nebiju kamieļa pienu pagaršojusi. Bet, pateicoties tam, ka bija iespēja doties ekskursijā uz kamieļa piena ražotni, es saņēmu dūšu un to pienu noprovēju. Nesaprotu, kas tur citiem liekas tik pretīgs, man likās, ka nav ne vainas. Izmēģināju arī īpaši jek produktu – kaut ko līdzīgu kefīram. Nu nebij` slikti!
Kamieļa pienam pieejamas dažādas garšas – gan kā parasts piens, ko var pieliet pie kafijas, gan kefīrveidīgais, gan zemeņu, gan safrāna (kurš laikam man vienīgais ne visai garšoja), gan šokolādes, gan dateļu.
Par kamieļa pienu der atcerēties to, ka tas skaitās veselīgāks, satur C vitamīnu, kā arī nav alerģisks un ir mazāk trekns nekā govs piens. Lai arī garša liekas tieši pretēji – daudz treknāka.

Kamieļa piena ražotnē “Camelicious” mums pastāstīja, ka šī ir pirmā un vienīgā šāda veida ražotne pasaulē. Ražotnē ir aptuveni 4000 kamieļu un bija baigi forši, ka varējām viņus pabarot, pabužināt un pabildēties. Katrā ziņā, kā mums stāstīja, par kamieļiem šeit ļoti rūpējas – viņi tiek regulāri mazgāti, baroti ar labu, svaigu zālītī un visādi citādi apčubināti. Tas, cik labi kamielis tiek barots, arī nosaka piena garšu un kvalitāti. Katrā ziņā, ja salīdzina ar tiem kamieļiem, kurus var redzēt citos tūristu galapunktos, tad šie tiešām izskatījās apmierināti ar dzīvi un ar uguntiņu acīs!
Vairāk par kamieļu pienu var uzzināt te.

Es priecīgs un kamieļi priecīgi!

Var redzēt, ka visi kamieļi nav vienā krāsā. Katram kažociņš savādāks

Ņom, ņom, burkāns garšo!

Kamielis

Pienam ir dažādas garšiņas

Piemīlīgs purniņš

Trauksmes sirēnas.

Mūsu ēkā itin bieži mēdz atskanēt trauksmes sirēnas, kas informē, ka mājā ir ugunsgrēks un mums jāevakuējas. Ptu, ptu tās vienmēr ir bijušas viltus trauksmes. Vai nu kāds pīpējis dzīvoklī, vai nu kāds indietis savu dienišķo vistu piecepinājis vai kāds cits iemesls, bet reālu ugunsgrēku piedzīvojuši neesam. Tiesa, kādu nedēļu atpakaļ sirēna sāka skanēt ap trijiem no rīta, ja tagad mana atmiņa mani neviļ. Ir bijis, kad nakts vidū pēkšņi ietarkšķas vai nopīkst, bet nekad tā, ka tiešām aicina evakuēties. Un mūsmājās nav 2x jādomā, ja sirēna skan, tad ir jāiet. Bet tā cenšanās saprast, ko ātri iemest somā, ja nu trauksme ir īsta, un miega sajaukums ir ellīga. Piemēram, Ēriks, uzvilcis apenītes un kurpes, saprata, ka vajadzēs vēl ko mugurā vilkt. Un ko tad tajā somā jāiemet? Patiesībā tādā brīdī saproti, ka viss ir krāmi un nevajadzīgas lietas. Galvenais sapakot sīci un vīru. Tiesa, es vienmēr somā sametu mobilos telefonus, pases un mašīnas atslēgas. Nekas cits tajā brīdī svarīgs neliekas. Un vienmēr šajā brīdī nopriecājos, ka dzīvojam 8. stāvā, ka neesam izvēlējušies par dzīves vietu kādu 35. vai 52. stāvu. Jo trauksmes laikā lifti nestrādā, jākāpj pa trepītēm ar kājiņām… Tad nu arī šajā brīnišķīgajā rītā ar pārējiem ēkas iedzīvotājiem čunčinājām lejā. Atbrauca gan ugunsdzēsēji, gan policija, gan vēl kaut kas. Cilvēki visi satupuši uz ielas, kur nu kurais. Mani gan izbrīnīja tas, ka liela daļa nemaz pat netaisījās rausties ārā no gultām, labākajā gadījumā no gultas izkāpa, bet skatījās pa logu, kas notiek. Labi, ja dzīvoklis ir 2. vai 3. stāvā, varēsi paspēt nokāpt lejā, ja tiešām trauksme būs īsta, bet, ja mitinies tuvāk debesīm? 39. stāvs tomēr ir diezgan augstu… Arī mūsu ēkā dzīvojošā Rūdolfa mākslas skoliņas čoma tētis i nemaz neesot domājis iet lejā, palicis guļot, kamēr sieva ar mazo kāpuši lejā. Tomēr man tā liekas baigā bezatbildība. Jā, nomarinējāmies kādas divas stundas ārā un trauksme izrādījās viltus, bet vismaz, ja būtu dedzis, es un mani mīļie būtu pasargāti. Trauksme arī izrādījās tāpēc, ka dzīvoklis no kura nāca signāls, ka tur ir ugunsgrēks, bijis aizslēgts un apsargi nedrīkstot uzlauzt durvis. Tādi te Dubaijā likumi. Beigās izrādījās, ka sirēna vienkārši uzkārusies.

Tomēr aizvakar Dubaijā tiešām dega. Mums pretējā rajonā, ielā, kurā agrāk dzīvojām, dega The Torch tower. Trakums! Arī tur sirēnu skanēšana esot bijusi ierasta lieta, tāpēc daudzi sākumā domājuši, ka tā ir viltus trauksme. Paldies Dievam, neviens nopietni nav cietis. Katrā ziņā, tie, kuru dzīvokļus liesmas neskāra, ir atpakaļ mājās. Lai arī ēku no sava dzīvokļa varam redzēt, naktī plosījās smilšu vētra un redzēt pa logu neko nebija iespējams… Arī vētras darbošanās piepalīdzēja tornim degt un labi, ka apkārt esošie palika neskarti, jo no tiem arī tika evakuēti cilvēki.

Un šī degšana jau nav vienīgā, ko Dubaija piedzīvojusi. Mūsu ēkai pretī slienas riktīgs spoku debesskrāpis – Tamweel Tower.  Šo ēku es varu ļoti labi redzēt no sava guļamistabas loga, jo tā ir tieši blakus mūsu mājai. Sākumā, kad ievācāmies šajā ēkā, bija baisi skatīties… Skats likās neomolīgs, bet tagad laikam kaut kā esmu pieradusi. Katru gadu tiek solīts, ka ēku atjaunos, bet tas nenotiek. Katrā ziņā kalpo par atgādinājumu, ka vienreiz tās sirēnas var liecināt arī par to, ka tiešām deg.

Vispār, pieminot sirēnas, arī Maxima spēlē lielu lomu tajā, ka mēs vienmēr klausām sirēnām un ejam ārā. Labāk 100x evakuēties bez iemesla, nevis vienreiz piedzīvot to, ka tiešām iemesls ir bijis, bet viss jau nokavēts…

Smilšu pilsēta

Tur aiz putekļiem un smiltīm ir saule…