Pirms kāda laika par ļoti labu cenu iegādājos Mariannas Feitfulas biogrāfiju “Uzticīgā” (David Dalton, Marianne Faithfull “Faithfull”). Kolosāla grāmata! Par trakajiem, mežonīgajiem, narkotiku pilnajiem 60tajiem un “atmošanos” 70tajos. Par M. Feitfulas dzīvi kopā ar M. Džegeru, par “Rolling Stones”, mazliet arī par B. Dilanu… Par 60to spožumu un postu. Ja nebūtu šo cilvēku, ja nebūtu tā laikmeta notikumi, domas un ideāli, nepastāvētu arī mūsdienu rokmūzika un populārā mūzika.
Ja darba tā pamazāk, jāsāk savs laiks veltīt seriāliem.
Manā listē patlaban ir divi. Dīvainā kārtā abi ir vampīrseriāli. Tas laikam tagad ir modē. Un es taču gribu būt moderna, vai ne? Abiem ir diezgan augsts imdb.com reitings. Tieši tas mani pārliecināja, ka ir vērts iemest aci abos divos.
Diezgan banālais standarta variants par vidusskolu un tur mītošiem sekssimboliem. Bet, protams, tas jau arī ir viens no iemesliem, kāpēc vien ir vērts skatīties. Dialogi ir diezgan banāli. Kā arī pati ideja ir ļoti (pat pārāk) līdzīga Krēslas vampīrsāgai (sērgai?), tiesa gan, lai to saprastu ir jātiek mazliet tālāk, kā par 1. sezonu. Bet, kā jau teicu, ir vērts skatīties uz smukiem cilvēkiem. Un, atzīšos, atsevišķas ainiņas tomēr kutina sirsniņu… Ak, jā, un dāmas noteikti būs sajūsmā par “slikto” brāli.
2. True Blood.
Šis jau ir mazliet nopietnāks. Neviens vidusskolā nemācās, aktieri nav sekssimboli (ir pat epizodes ar manāmi “mīkstu” vampīrgeju) un piedevām tiek runāts dienvidnieku akcentā (cerams, ka to tā sauc!). Īsi sakot, parastie mirstīgie, kas pinās ar vampīriem. Tas seriālam piedod tādu dīvainu klātesamības efektu. Piedevām, ja The Vampire Diaries ir vairāk tāds kā tīņu un Krēslas fanātu seriāls, tad True Blood jau velk uz seriālu “pēc vienpadsmitiem” vakarā – diezgan daudz seksa (arī brutāla!) ainas, kā arī krietni asiņaināks par pirmo. Piedevām, tas, kas notiek ar vampīru, kad tam iedur mietiņu sirsniņā, ir skatīšanās vērts.
Patīkamu skatīšanos!
ANCHAANS DUBAIJĀ 