Pēdējā laikā notiek pārāk daudz kas un tajā pašā laikā nekas, tāpēc aizčammājos ar dažādu lietu pierakstīšanu un ierakstīšanu. Bijām pat dabūjuši vēdera vīrusu. Pē, pē, tas bija dikti nejauks…
Pirmkārt, ir forša štellīte. Emirātos mammas no Latvijas kļūst arvien vairāk. Ir bērniņi, kas atceļo līdzi vecākiem un ir tādi, kas piedzimst šeit. Izveidojām Latviešu Emirātu mammu lapu Feisbukā, kur mums satikties, aprunāties par dažādām mums aktuālām lietām un tēmām. Rīkojam regulārus mammu saietus un tusiņus. Uzskatu, ka tie ir ļoti vajadzīgi un noderīgi, ja dzīvo ārpus savas dzimtenes un, ja bērni iet skolās, dārziņos, tad, lai viņiem parādītu, ka tajā jocīgajā latviešu valodā taču vēl kāds runā, izņemot mammu un tēti! Īpaši forši, ja vēl tie ir vienaudži mazajiem. Rūdolfam, starp citu, uzradies jauns čoms Alberts. Tik vien runā par to, kad atkal satiks un ko abi atkal kopā darīs. Abi čalīši ir uz viena viļņa. Un runā tajā jokainajā latviešu valodā. Abi!
Otrkārt, izlasīju viensplusviens.lv rakstiņu par to, kāpēc forši bērnus audzināt Latvijā. Esmu jau par to ik pa laikam rakstījusi, bet, izlasot šo ierakstu, man sagribējās arī padalīties ar savām pārdomām. Būtībā visam, kas tur minēts saku lielu – jā! Tā tas ir! Kā man gribētos dzīvot Latvijā, kā man gribētos, lai Rūdolfs izbauda četru gada laiku kaifu, lai ēd omes un opja dārza labumus, lai skrien pa dārzu basām kājām, lai varam vasarā zvilnēt laukos, rudenī dzenāt košas lapas un ziemā velt sniegavīrus… TIK ļoti gribas! Bet, diemžēl vai par laimi, dzīve mums šobrīd iekārtojusies savādāk. Kas tad te ir savādāk?
Piemēram, rakstā minētais bērnu kopšanas atvaļinājums. Arī te tas ir nieka 3 mēnešus. Es pat nespēju iedomāties kā sirds mammām lūzt, ka tas mazais kunkulis jāatstāj auklītei vai jānodod dārziņā.
Klimats un daba ir tāds 50:50 faktors, jo nevar jau sūdzēties, ka teju katrās brīvdienās var braukt zvilnēt pludmalē vai biezākais apģērbs, kas šeit nepieciešams ir džinsas un garroku jaciņa. Bet Ziemassvētkos gan tas galīgi neiet kopā… Latvijas meža smarža, sēnes un ogas tak te nedabūsi. Vasarās iziet ārā nevar, jo temperatūra ir ap 50 grādiem un ir ļoti, ļoti mitrs gaiss. Protams, tad mēs abi ar Rūdi kravājam koferus un braucam baudīt Latvijas vasaru, kas būtībā ir tāda pati kā Dubaijas ziema. Bet, tā kā aizbraucam uz vairākiem mēnešiem, tad tēti mēs arī ilgi nesatiekam un tas nav forši…
Medicīna. Baismīgi dārga :) Un ne vienmēr laba, jo mēs tomēr cenšamies pieturēties pie “dabīgām” ārstēšanas metodēm, kas šeit bieži vien nav savienojami jēdzieni.
Izmaksas… Brrrr. Dievs pasarg`, to visu, ko iztērējam, pārrēķināt eiro, sirmus matus var dabūt. Bet, kādu brīdi padzīvojot šeit, pierodi gan pie cenām, gan lietu kārtības.
Pārtika. Uzskatu, ka tik lielā pilsētā laba pārtika ir neiespējama. Vai arī, ja ir, tad tā tiešām maksā lielu naudu. Esam gan uzgājuši vietējos tirdziņus, fermas, kur var šo un to nopirkt dabīgāku un lētāku nekā lielveikalos, bet tad tie ir īpaši braucieni. Jebkurā gadījumā, cenšamies ēst veselīgi, lai arī bieži vien liekas, ka tas te nav iespējams.
Valodas. Dubaijai varu likt lielu plusiņu, jo man ir liels prieks, ka šeit ir liels multi-kuliti mikslis. Angļu valoda ir pašsaprotama, Rūdolfam dārziņā tiek mācīta arī arābu un franču valoda. Protams, cik daudz viņam no tā visa kaut kas aizķeras ir cits jautājums, bet pamati tiek ielikti. Īpaši angļu valodā. Mēs nekad ar Ēriku nebūsim spējīgi runāt ar tik tīru angļu izrunu kā mūsu jaunais cilvēks, lai arī cik gadus mēs būtu nomācījušies Rīgas Angļu ģimnāzijā. Šajā vecumā viņš ir kā sūklītis, kas ātri visu apgūst. Tagad tikai, aizbraucot uz Latviju, to nedrīkst palaist vējā un pazaudēt.
Drošība. Nekad un nekur neesmu jutusies tik droši kā Dubaijā. Un to, man liekas, jums teiks jebkurš, kurš šeit ir dzīvojis vai bijis. Man nav bail vēlu vakarā iziet pastaigāties, man nav bail atstāt somu rotaļlaukumā uz soliņa, kamēr aizeju pašūpināt Rūdolfu šūpolēs. Tomēr Latvijā tik droši ikdienas situācijās nejūtos… Soma sabiedriskajā transportā ir jāiespiež padusē.
Iespējas nākotnē. Gan profesionālajā jomā, gan ikdienas lietās Dubaija ir devusi milzīgu pakāpienu nākotnei. Var jau likties, kas tad man. Sēdi mājās un neko nedari, ko man tas dod? Bet es tieši tā pat iepazīstos ar cilvēkiem, tieši tā pat iegūstu draugus, kontaktus no visas pasaules. Nemaz nerunājot par Ērika profesionālās izaugsmes iespējām, kuras diemžēl Latvijas tirgū ir gaužām niecīgas…
Katrā ziņā uzskatu, ka bērnus audzināt visur ir forši! Jāatrod tikai tas labais it visā. Protams, man Latvija vienmēr būs nr1, jo tās ir manas mājas, mana ģimene, bet pēc Dubaijas pieredzes ir sajūta, ka mierīgi varētu doties vēl kur pasaulē izzināt vēl ko. Jo izbraukšana no komforta zonas iedod tik daudz! Tā atļauj paskatīties uz vietu no kuras nāc ar pilnīgi citām acīm. Paldies Laurai par rakstu, sapratu, ka esmu ļoti noilgojusies pēc mājām. Tik vien kā divi mēneši palikuši un būsim jau klāt!
Jauku dienu, mammas visā plašajā pasaulē :)
ANCHAANS DUBAIJĀ 