Eiropa, musulmaņi, demokrātija – pārdomas

Kaut kā pa galvu maļas pārāk daudz ideju, domu, sajūtu. Gan pilnīgas muļķības, kuras it kā varētu un vajadzētu pierakstīt, gan jautājumi par lietām, situācijām uz kuriem gribu pati sev noformulēt atbildes.

Šoreiz muļķības likšu malā, bet mēģināšu pati sev noformulēt domu par Franciju. Kas, ko, kā un kāpēc? Līdz brīdim, kad nonācu Dubaijā, man ar musulmaņiem nebija bijusi nekāda saskare. Atceros, ka miljons gadus atpakaļ biju viena no tām, kas vāca parakstus “pret” košera likuma ieviešanu Latvijā. Nesapratu, kāpēc kas tāds ir vajadzīgs? Viena uzņēmēja interesēs mainīt likumus… Kaut dzīvniekus mūsu platuma grādiem nepieņemamā un nesaprotamā veidā. Katrā ziņā šo gadījumu arī var uzskatīt un pieskaitīt pie Eiropas tolerances, demokrātijas. Vismaz man liekas, ka aiz šīs tolerances var nomaskēties ļoti veiksmīgi. Man ir izdevīgs piedāvājums un iespēja nopelnīt, lieku lietā savus kontaktus un vualā! Viss gatavs. Un te nu sākas auzas, jo demokrātija tomēr ir viens liels haoss. Pat, ja tev ir labi nodomi, tad vienā brīdī tas viss pārvēršas atčgānā putrā. Protams, es nezinu vai šajā gadījumā par gaļu tiešām bija labi nodomi izpatikt kādam vai vienkārši iespēja uzvārīties. Nenovirzoties no galvenās domas – demokrātija ir auzas. Nu ir taču! Padomājiet paši. Viss ir forši, viss ir labi līdz brīdim, kad kāds ar savu demokrātiju iekāpj tavā demokrātijā. Tas ir kā? Elementāri, Vatson! Tas ir brīdis, kad tavi uzskati, vēlmes, paradumi saduras ar kāda cita vēlmēm, paradumiem, uzskatiem, kas krasi atšķiras no tavējiem. Mums visiem patīk, ka mūs ciena, novērtē. Bet, kas notiek brīdī, kad tavi uzskati kādam sāk traucēt? Kas notiek brīdī, kad tava patiesība kādam citam ir nepatiesība? Kas notiek, ja tavas vēlmes un vajadzības kādam sāk traucēt? Kur sākas demokrātija un kur tā beidzas? Demokrātijai kā tādai nav pietiekami krasi novilktas robežas. Un tā laikam arī ir Eiropas kļūda. Atceros, kad mācījos augstskolā, mums bija priekšmets “subkultūru teorija un prakse”. Tas ir ellīgi sen atpakaļ, bet viens teikums man ir ļoti, ļoti iespiedies atmiņā, ko pasniedzēja jau tad uzsvēra – multikulturālisms ir izgāzies. Tagad pagūglējot var atrast ļoti daudz rakstus par to. Bet tajā laikā man vispār bija jaunums jēdziens kā tāds – “multi-kulturālisms”. Un jau tad tas bija izgāzies! Tad, kas ir tas, kas notiek tagad? Tās ir zvērīgas sekas tam, ka nav robežu. Demokrātijai nav robežu, jo tajā brīdī, kad viena demokrātija beidzas, sākas nākamā un bieži vien tās pārklājas. Iedomājieties, Anglijā ir bērnu dārzi, kur bērniem Ziemassvētkos netiek rīkoti pasākumi, nav eglītes. Kāpēc? Jo tas aizskar musulmaņu bērnu jūtas. Un kur paliek mana bērna jūtas? Viņš dzīvo zemē, kur eglīte, dāvanas, Ziemassvētku vecītis ir ierasta lieta. To es saucu par vienas demokrātijas uzbāšanos otrai. Un tas vispār ir jocīgi, jo šeit, Dubaijā, kas skaitās musulmaņu zeme, notiek Ziemassvētku pasākumi. Gan skolās, gan bērnudārzos u.c. Tad nu jāsāk domāt vai mēs, baltie, nemācamies virsū ar savu demokrātiju? No vienas puses, nezinu kā būs vēl pēc pāris gadiem, jo jau šogad Ziemassvētku pasākumi likās daudz vairāk kā pagājušajā gadā. Iespējams, ka iebraucēju kļūst arvien vairāk, iespējams, ka likumi kļūst maigāki… Viss ir iespējams. Bet es negribētu ar savu domu un ideju uzmākties un teikt, ka vajag tā. Tā ir pareizi dzīvot un tas, ko jūs darāt ir slikti un nepareizi. Nē! Esmu ciemiņš un vienmēr šeit būšu ciemiņš. Nezinu kā ir tiem, kas šeit ir nodzīvojuši 10 un vairāk gadus, bet man liekas, ka attieksme, likumi liek tev justies kā mūžīgajam ciemiņam. Jā, dzīvo šeit pārticībā, labklājībā, bet vienlaicīgi neaizmirsi, kurš ir saimnieks. Būtībā, ja tā padomā, tad ikviens, kurš šeit atrodas un nav arābs, savā ziņā ir vergs. Jo visa sistēma ir uzbūvēta tā, lai tu strādātu (jā, arī nopelnītu daudz) arābu labā. Tev pat ir atļauts šur un tur iemalkot grādīgos dzērienus, nakts uzdzīve sit augstu vilni, bet tu vienmēr atceries, ka nedrīkst pazaudēt mēru, robežu, jo ir likumi, kurus jāievēro. Kas notiek Eiropā? Piekrītu, ka savā ziņā demokrātija ir kļuvusi par visatļautību, kas jau aiziet haosā.  Kāpēc? Jo tie, kas iebrauc, sāk diktēt noteikumus un tas nav pareizi. Kaut kā man liekas, lai būtu kārtība, ir jābūt mēram, robežām, ciemiņš un saimnieks sistēmai. Bet, ja par to nav domāts no paša sākuma, tad ir lielas auzas. Atgriežoties pie Francijas, vai kāds vēl atceras kāds mums bērnībā tika raksturots francūzis? Gaiša āda, izteikti vaigu kauli… Tagad francūža ādas krāsa ir kļuvusi tumšāka un kurš nu vairs uztraucas par kaut kādiem kauliem. Jā, jā, tur arī kolonijas spēlē savu lomu, bet tomēr domu uztvērāt. No vienas puses tas viss ir apsveicami, bet no otras? Kas tad īsti ir francūzis? Vai kāds var man pateikt kāds izskatās mūsdienu brits? Šeit, Dubaijā, esmu iepazinusies ar vairākiem cilvēkiem, kuri saka, ka ir briti. Jā, britu akcents ir, bet, mazliet tālāk pašķetinot, apakšā slēpjas indietis, sīrietis, libānis utt. Protams, ir arī briti, kas ir sakņu saknēs briti, bet tomēr. Man, kā augušai Latvijā, ar piederības izjūtu, ar savas zemes, sakņu apjausmu, daļēji tas liekas tik skumji… Kas, piemēram, sanāk tie bērni, kas dzimst libāņa un anglietes ģimenē, bet dzīvo, Francijā, Polijā, Itālijā? Nekas cits laikam nesanāk kā pašam izvēlēties par ko būt. Skumji.

Esmu gan es novirzījusies no tēmas, bet tas viss ir savā starpā saistīts. Cilvēkam ir vajadzīga piederības izjūta. Un tu vari būt gaidīts ciemiņš kādā zemē līdz brīdim, kad sāc diktēt savus noteikumus. Grūtākais ir tas, ka ne visi islāmticīgie ir agresīvi. Katrs korānu (tā pat kā kristietis bībeli) tulko pa savam, pēc sava intelekta, saprāta, ģimenes vērtību sistēmas. Tāpēc visus vienā maisā neiebāzīsi. Un tas vai Eiropa dzīvo tikumīgu, pareizu dzīvi uz nevienu citu neattiecas. Tas, kas vienam ir pareizs, otram ir nepareizs. Un pierādījums, ka daļai musulmaņu vēlme pēc tās demokrātijas ir ļoti liela, jo viņi taču iebrauc Eiropā u.c. pasaulē. It kā gribas to brīvo dzīvošanu, domāšanu, bet tajā pašā laikā palikt pie saviem principiem, nesanāks, draugi. Konflikti, sasprindzinājuma situācijas ir jārisina sarunu ceļa, nevis apšaujot vienam otru. Ko tā var panākt? Neko! Varmācīga savas idejas un domas uzspiešana novedīs tikai pie pretošanās, islāma ienīšanas, musulmaņu nepieņemšanas. Un, kā jau teicu, ne jau visi musulmaņi ir teroristi. Ne jau visas sievietes, kas nēsā abaiju ir teroristes pašnāvnieces. Bet atsevišķi gadījumi, islāma kaujinieki iznīcina to labo, kas varbūt reiz ir bijis. Fanātisms, savas taisnības uzspiešana ir novedusi pasauli vairākkārt pie lielām un smagām krīzēm. Jācer, ka šajā reizē tomēr sapratīsim, ka taisnība ir relatīvs jēdziens un būtībā tā neeksistē. Tā pat kā demokrātija.

Merry Christmas and a Happy New Year!

Pirms gada nosolījos sev, ka, lai tur vai kas, bet Ziemassvētkus pavadīsim Latvijā. Kā jums šķiet vai es savu solījumu pašai sev izpildīju? Ne vella… Jo viena lieta ir tas, ko esi iedomājies, pavisam cita – kas ir iespējams. Tā nu šogad atkal bijām Dubaijā. Jau esmu rakstījusi par to, ka palmas, +25 un šorti manī neraisa nekādu Ziemassvētku noskaņu. Arī šogad kaut kā mēģināju to noskaņu mākslīgi uzburt – adventes vainadziņš, Ziemassvētku kartiņu gatavošana draugiem (kuras gan neviens vēl nav saņēmis!) lampiņas, plastmasas egle utt. Un šogad liekas, ka pat izdevās. Bija mums mazi, jauki Ziemassvētki trijatā. 24. decembra rītā, kamēr tētis darbā, mēs ar Rūdolfu cepām piparkūkas no paštaisītas mīklas. Jāatzīst, ka to gatavoju pirmo reizi un nesanāca kaut kas līdz galam, jo mīkla bija dīvaini drupena. It kā turas kopā, bet, kad jārullē vai jāsamīca bumbiņa, izšķīst kā drupačiņas. Varbūt kāds no gudrākiem pavāriem var mani pakonsultēt, kas  par vainu, ka mīkla tāda? Bet, neskatoties uz to, piparkūkas bija ļoti garšīgas.

Šī gada Ziemassvētku kartiņu čupiņa

Šī gada paštaisīto Ziemassvētku kartiņu čupiņa. Izsūtītas decembra sākumā, bet neviens vēl viņas nav saņēmis… Baigā škrobe.

Aiziet peperkoki!

Aiziet peperkoki!

Mūsu šī gada Adventes vainags

Mūsu šī gada Adventes vainags izskatījās pat pēc vainaga! Man gan paveicās, nedēļu pirms Adventes būt IKEA un iegādāties pēdējo zaļa paskata vainadziņu… Dzirdēju, ka palīdzētājonka vairākām dāmām teica – oh, this is out of stock! Un, kad būs pievedums? Nākošgad :)

Pirmo reizi šeit gāju iegādāt arī cūkgaļu karbonādēm. Kaut kā nebija mums īpaša vajadzība pēc cūkgaļas, krampjos neraustījāmies, tāpēc arī nepirkām un lieliski iztikām ar liellopu, jēru un vistu. Jāpiezīmē, ka šeit cūkgaļu nevar iegādāties kurā katrā veikalā. Ir atsevišķi specializētie gaļas veikali, kā arī daži pārtikas preču lielveikali, kur ir atsevišķa gaļas sekcija ar uzrakstu for non muslims only. Tad nu jūtoties kā īpašais izredzētais, kuram atļauts pārkāpt likumu, vari nopirkt savu aizliegto augli. Par 100 dirhamiem (aptuveni 20 eiro) iegādājos 5 gb cūkgaļas karbonādes tādā biezumā, ka mājās varēju vēl sašķēpelēt uz pusēm. Un bija tik garšīgi, ka prieks! Nebija mums Ziemassvētku vakariņas, bija pusdienas.  Jāpiezīmē, ka Rūdolfs bija saķēris puņķklepu, kas radīja viņā īpašu kašķīgumu un niķīgumu, tāpēc pēc pusdienām jaunā cilvēka pusdienmiedziņš bija kā saldais ēdiens mums visiem. Pēc pačučēšanas aizdevāmies ar jaunatklāto tramvaju uz JBR The Walk, kur svētku laikā katru vakaru ap 20:00 notika kaut kāds Ziemassvētku uzvedums ar balerīnām, dziedāšanu, cirka trikiem utt. Rūdolfs bija sajūsmā. Un, kamēr mēs tā pa izklaidītēm, rūķis bija paspējis paciemoties mūsmājās. Jaunais cilvēks bija sajūsmā, jo onka ar bārdu (Ziemassvētku vecītis Rūdolfa izpratnē) atnesa visu, ko mazā sirds varēja vēlēties – puzlītes ar traktoriem, gultasveļu ar traktoriem un koka vilcieniņu. Cik gan maz vajag pilnai laimei – pāris traktoru :)

JBR vakara uzvedums ar dziedāšanu, balerīnām un visu pārējo

JBR vakara uzvedums ar dziedāšanu, balerīnām un visu pārējo

Wafi mola lielā egle. Šī bija viena no vietām, kur varēja sastapt Ziemassvētku vecīti (rindu gan neizstāvējām).

Wafi mola lielā egle. Šī bija viena no vietām, kur varēja sastapt Ziemassvētku vecīti (rindu gan neizstāvējām).Kā arī ārā uz mola sienas ik pa stundai notika “gaismu šovs” par un ap Ziemassvētkiem. Nekāds Staro Rīga jau nebija, bet forši, ka centušies ko izdomāt

Ēriks ar supermazu Ziemassvētku vecīti un gigantiskiem rūķiem :)

Ēriks ar supermazu Ziemassvētku vecīti un gigantiskiem rūķiem Ibn Battuta molā :)

Runājot par dāvanām, nekādi nevarēju saprast kā labāk rīkoties. Mums ir pāris tuvi draugi, kuriem ir bērni Rūdolfa vecumā. Un man liekas, ka nav vajadzīgs apmainīties ar dāvanām tikai dāvināšanas pēc. Vispār man nepatīk trakais mantu kults. Biju nolēmusi Rūdolfa mazajiem draugiem uzdāvināt viņa paša mākslas nodarbībās veidotās Ziemassvētku eglītes mantiņas, bet nejauši uzzināju, ka viens no viņa draugiem dāvinās nesamērīgi dārgu gadžetmašīnu… Nu ko man darīt? Negribēju pārkāpt savus principus, bet tajā pašā laikā arī palikt kaunā, tā teikt. Izlīdzējos ar lietu, kas man pašai liekas forša un noderīga – uzdāvinājām veidošanas masu, kur bērns var atstāt savus plaukstu, pēdu nospiedumus. Gan radoša nodarbe bērnam, cerams, kopā ar vecākiem, gan paliekoša vērtība, gan nav jāiztērē puskaraļvalsts mantas iegādei. Klāt pieliku balonus ar Ziemassvētku motīviem (starp citu, tā bija lieta, ko gan Rūdolfs, gan viņa draugs vēlējās – balonu!), kā arī Rūdolfa jau pieminētos dekoriņus. Liekas, ka viņiem patika.

Rūdolfa pirmssvētku aktivitātes mākslas nodarbībās. Egles dekoriņi un spīdīgs ziemeļbriedis!

Rūdolfa pirmssvētku aktivitātes mākslas nodarbībās. Egles dekoriņi un spīdīgs ziemeļbriedis!

Tā ir vēl viena Dubaijas lieta – visu vajag lielu, spīdīgu un dārgu. Ja vecākiem ir Ferrari, tad bērnam vajag vislielāko mantu, ko rotaļlietu veikalā iespējams atrast. Protams, protams, ja to var atļauties un uzskatu, ka vajag savus bērnus lutināt, bet tomēr reizēm gribas, lai cilvēki arī šeit saprot, ka neatkarīgi no naudas daudzuma pastāv kaut kāda sakarība starp – vajag un nevajag. Un nav svarīgi vai gribu, vai negribu. Vienkārši – vai tiešām vajag?

Ko vēl mēs sadarījām svētku brīvdienās? Centāmies apmeklēt pasākumus svaigā gaisā, lai mazā cilvēka tekošais deguns var mazliet paelpot, gulšņājām mājās pa dīvānu un skatījāmies Ziemassvētku filmas un multenes, cepām pīrāgus un priecājāmies par to, ka esam viens otram. Rūdolfa iesnu dēļ gan neaizdevāmies uz emirātu latviešu Ziemassvētku pasākumu. Par ko mazliet žēl, jo rādās bijis jauks, mazs un omulīgs kopā būšanas baļļuks. Bet ko padarīsi? Mazā cilvēka veselība un baciļu neizplatīšana tālāk tomēr ir svarīgākā.

Kas notika jaunajā gadā? Visiem liekas, ka, ja esi Dubaijā, tad tavs jaunais gads noteikti ir ūbermega grandiozs. Godīgi sakot, no vienas puses man liekas, ka tā tiešām ir jābūt. Bet mums nebija nekādu plānu, jo Rūdis vēl arvien baisi puņķojās. Tā kā bijām rēķinājušies, ka iespējams paliksim mājās, rūķis Rūdim atnesa arī dāvanu no omīšopīša Latvijas rūķa – kasīti. Te jāatzīmē, ka laime bija lielāka kā saņemot visus traktorpričendālus. Jo kasīte bija veikalā 100x apmīļota, katalogā katru dienu apskatīta… Vecāki gan bija bargi nolēmuši, ka nekādi rūķi nekādas kasītes nenesīs, jo pagājušajā gadā Rūdolfs jau pie vienas kasītes tika, bet to veiksmīgi apstrādāja līdz totālai nestrādāšanas stadijai. Tagad gan saprotu, ka pagājušajā gadā viņš vienkārši bija par mazu tādam brīnumam. Tagad tās spēles un kaifs ap to kasīti darboties ir neizmērojams. Un tomēr, atgriežoties pie baļļuka par godu gadu mijai, tad, kad sadomājām, ka varbūt tomēr jāmēģina kāda ballīte, būtībā bija jau par vēlu. Pie Burj Khalifa korķi veidojās jau pusdienlaikā. Un ar mazu bērnu kaut kur spiesties un drūzmēties ar nav vērts. Tuvākie draugi svinēja ārpus Dubaijas, kaut kur Eiropā, kāds ASV, kāds vēl sazin kur… Tā nu noskatījāmies divatā (ar guļošu Rūdolfu padusē) salūtu, ko piedāvāja Atlantis The Palm, novēlējām laimīgu Jauno Gadu, sagaidījām arī pēc divām stundām Latvijas jauno gadu, saglinginājām ar draugiem un radiem skype un skat, jau puspieci rītā un jāiet gulēt. Paldies kasītei, kas nākamajā rītā vecākiem ļāva susināt vēl kādu stundu pēc jaunā cilvēka mošanās :)

Ko es sagaidu no jaunā 2015. gada? Gribu, lai izkristalizējās vairākas lietas, kas saistītas ar mūsu sadzīvi, vīra darbu. Gribu iegūt mazliet lielāku stabilitātes sajūtu, lai saprotam vismaz daļēji, kas un kā ar mums notiks. Pagaidām viss šis gads ir bijis gaidīšanas režīmā – paliksim Dubaijā, brauksim atpakaļ uz Latviju vai brauksim citur laimi meklēt. Ja ar lielajām lietām viss būs mazliet vairāk skaidrs, tad jau atrisināsies arī viss pārējais.

Un viens no maniem šī gada lielajiem mērķiem – palīdzēt māsai noorganizēt un sarīkot skaistas kāzas! Lai ir tik pat RŪGTS! kā mums pirms teju 5 gadiem!

Mīļie, lai jums skaists, raibiem notikumiem un panākumiem bagāts, laimīgs un izdevies JAUNAIS GADS! Priekā!