Ilgi domāju vai man šo stāstu publicēt vai paturēt pie sevis, jo bērniņa piedzimšana tomēr ir kaut kas tik ļoti īpašs, skaists un dziļi sirdī glabājams, ka gribas to klusiņām paturēt pie sevis un noglabāt no apkārtējo acīm un ausīm. Un kur nu vēl vairāk – kāpēc, lai es ar to dalītos savā blogā, kurš vairāk domāts Dubaijas un Emirātu iepazīšanai? Tomēr… Gan no draugiem, radiem, paziņām un arī svešiem cilvēkiem pirmais jautājums ir – kāpēc jūs mazuli nesagaidījāt Emirātos?
Bērniņa gaidīšana un īpaši piedzimšana man liekas pietiekami svarīgs notikums, lai turētos jau pie pārbaidītām vērtībām. Rūdolfu gaidīju un laidu pasaulē Latvijā (mana pieredze bija forša un patīkama), tāpēc gribēju arī mazo brīnumu sagaidīt tur. Beatrise pieteicās Dubaijā, tāpēc gribēju grūtniecības sākumu pavadīt šeit un uz Latviju lidot vasaras sākumā, grūtniecības vidusposmā, kad lidošana skaitās visdrošākā gan mammai, gan mazulim, kā arī karstums šeit jau būtu sasniedzis to punktu, kad ārā darīt vairs nav ko. Bet pierādījās tas no kā visvairāk baidījos – laba, uzticama ārsta atrašana nebija nemaz tik viegla. Pirmā ārste pie kuras aizgāju bija visai ekscentriska būtne, kas sarakstīja man noņemamo analīžu skaitu apbrīnojamā daudzumā. Līdz ar to arī maksa bija visai iespaidīga – ap 4000 aed (aptuveni 1000 eur), lai arī pirms vizītes biju zvanījusi uz klīniku un aptuvenā summa ar ko jārēķinās tika nosaukta 3x zemāka… Arī manai sliktajai dūšai daktere ieteica dot injekcijas, no kurām gan atteicos. Ārste, kamēr atrados viņas kabinetā, ar savu māsiņu apsprieda arī kādu citu pacienti un viņas veselības stāvokli, kas arī man likās nepieņemami. Jau pēc pirmās vizītes, meklēju citu ārstu. Pēc draudzenes ieteikuma izvēlējos ārsti, kura likās mierīga un nosvērta. Nepatika gan tas, ka katrā vizītē mazulīti skatīja ar usg aparātu. Nenoliedzu usg vajadzību, bet lieki to izmantot arī neuzskatu par nepieciešamību. Bet šeit tā vienkārši dara un, ja jau stājies uzskaitē, tad tas vienkārši ir jāpieņem. Tomēr sapratu, ka Latvijā jūtos visdrošāk pie savas ārstes, kurai uzticos jau gadiem, kā arī skaidri zināju, ka mazulīti gribu laist pasaulē ūdenī (tā pat kā lielo brāli), kas Dubaijā ir iespējams tikai vienā slimnīcā. Latvijā abus bērnus esmu sagaidījusi radību mājā Harmonija pie Aijas Mikovas. Un savu pieredzi nemainītu ne pret ko.
Janvāra sākumā atlidojām atpakaļ uz Dubaiju. Ar bēbi padusē. Man bija liels uztraukums kā mazais cilvēks parcietīs lidojumus, bet tiešām jāpiekrīt, ka ar tik mazu lidot ir daudz vieglāk kā ar viengadnieku. Beatrise tik pat kā nevienu reizi neiepīkstējās. Tik uzēda un čučēja tālāk. Tā kā šoreiz lidojām ar Emirates Airlines caur Frankfurti, tad vienu no lidojumiem nodrošināja AirBaltic. Sākumā pat aizmirsa man bēbim drošības jostu iedot. Un bija lielas dusmas, ka, izkāpjot Frankfurtē, rati bija jāgaida. Ārā auksts, vējš, lietus smīlā. Labi, ka lidojām visi kopā, jo Ēriks gaidīja ratus, kamēr es ar abiem mazajiem kāpu autobusā, lai tiktu uz lidostu siltumā. Bet ko darīt, ja lido mamma viena ar zīdaini? Kā, lai tos ratus atloka, ja mazais rokās? Piedevām tikai tad, kad tikām gaismā redzējām, ka rati ir apskrāpēti, noķēpāti… Protams, sīkumi, bet tomēr.
Tātad esam atpakaļ. Rūdolfs dārziņā/skolā neiet, bet ir ar mani un māsu pa mājām, jo izskatās, ka martā atgriezīsimies vai nu Latvijā, vai dosimies citur pasaulē. Vēl nav izlemts viss par 100%, jo varianti ir gan šeit, gan mājās, gan citviet. Tikai jāpieņem lēmums – ko darīt. Neredzējām jēgu viņu atkal raustīt un likt iedzīvoties svešā vidē uz pāris mēnešiem. Tad nu dzīvojos ar abiem pa mājām. Dienas gan mums paskrien ātri, jo esam iegājuši baigā ritmā. Teju katru dienu Rūdim ir kādas nodarbības – pelēšana vai teniss.
Tādi lūk mums lieli jaunumi.
ANCHAANS DUBAIJĀ 