Atpakaļ Dubaijā

Ilgi domāju vai man šo stāstu publicēt vai paturēt pie sevis, jo bērniņa piedzimšana tomēr ir kaut kas tik ļoti īpašs, skaists un dziļi sirdī glabājams, ka gribas to klusiņām paturēt pie sevis un noglabāt no apkārtējo acīm un ausīm. Un kur nu vēl vairāk – kāpēc, lai es ar to dalītos savā blogā, kurš vairāk domāts Dubaijas un Emirātu iepazīšanai? Tomēr… Gan no draugiem, radiem, paziņām un arī svešiem cilvēkiem pirmais jautājums ir – kāpēc jūs mazuli nesagaidījāt Emirātos?

Bērniņa gaidīšana un īpaši piedzimšana man liekas pietiekami svarīgs notikums, lai turētos jau pie pārbaidītām vērtībām. Rūdolfu gaidīju un laidu pasaulē Latvijā (mana pieredze bija forša un patīkama), tāpēc gribēju arī mazo brīnumu sagaidīt tur. Beatrise pieteicās Dubaijā, tāpēc gribēju grūtniecības sākumu pavadīt šeit un uz Latviju lidot vasaras sākumā, grūtniecības vidusposmā, kad lidošana skaitās visdrošākā gan mammai, gan mazulim, kā arī karstums šeit jau būtu sasniedzis to punktu, kad ārā darīt vairs nav ko. Bet pierādījās tas no kā visvairāk baidījos – laba, uzticama ārsta atrašana nebija nemaz tik viegla. Pirmā ārste pie kuras aizgāju bija visai ekscentriska būtne, kas sarakstīja man noņemamo analīžu skaitu apbrīnojamā daudzumā. Līdz ar to arī maksa bija visai iespaidīga – ap 4000 aed (aptuveni 1000 eur), lai arī pirms vizītes biju zvanījusi uz klīniku un aptuvenā summa ar ko jārēķinās tika nosaukta 3x zemāka… Arī manai sliktajai dūšai daktere ieteica dot injekcijas, no kurām gan atteicos. Ārste, kamēr atrados viņas kabinetā, ar savu māsiņu apsprieda arī kādu citu pacienti un viņas veselības stāvokli, kas arī man likās nepieņemami. Jau pēc pirmās vizītes, meklēju citu ārstu. Pēc draudzenes ieteikuma izvēlējos ārsti, kura likās mierīga un nosvērta. Nepatika gan tas, ka katrā vizītē mazulīti skatīja ar usg aparātu. Nenoliedzu usg vajadzību, bet lieki to izmantot arī neuzskatu par nepieciešamību. Bet šeit tā vienkārši dara un, ja jau stājies uzskaitē, tad tas vienkārši ir jāpieņem. Tomēr sapratu, ka Latvijā jūtos visdrošāk pie savas ārstes, kurai uzticos jau gadiem, kā arī skaidri zināju, ka mazulīti gribu laist pasaulē ūdenī (tā pat kā lielo brāli), kas Dubaijā ir iespējams tikai vienā slimnīcā. Latvijā abus bērnus esmu sagaidījusi radību mājā Harmonija pie Aijas Mikovas. Un savu pieredzi nemainītu ne pret ko.

Janvāra sākumā atlidojām atpakaļ uz Dubaiju. Ar bēbi padusē. Man bija liels uztraukums kā mazais cilvēks parcietīs lidojumus, bet tiešām jāpiekrīt, ka ar tik mazu lidot ir daudz vieglāk kā ar viengadnieku. Beatrise tik pat kā nevienu reizi neiepīkstējās. Tik uzēda un čučēja tālāk. Tā kā šoreiz lidojām ar Emirates Airlines caur Frankfurti, tad vienu no lidojumiem nodrošināja AirBaltic. Sākumā pat aizmirsa man bēbim drošības jostu iedot. Un bija lielas dusmas, ka, izkāpjot Frankfurtē, rati bija jāgaida. Ārā auksts, vējš, lietus smīlā. Labi, ka lidojām visi kopā, jo Ēriks gaidīja ratus, kamēr es ar abiem mazajiem kāpu autobusā, lai tiktu uz lidostu siltumā. Bet ko darīt, ja lido mamma viena ar zīdaini? Kā, lai tos ratus atloka, ja mazais rokās? Piedevām tikai tad, kad tikām gaismā redzējām, ka rati ir apskrāpēti, noķēpāti… Protams, sīkumi, bet tomēr.

Tātad esam atpakaļ. Rūdolfs dārziņā/skolā neiet, bet ir ar mani un māsu pa mājām, jo izskatās, ka martā atgriezīsimies vai nu Latvijā, vai dosimies citur pasaulē. Vēl nav izlemts viss par 100%, jo varianti ir gan šeit, gan mājās, gan citviet. Tikai jāpieņem lēmums – ko darīt. Neredzējām jēgu viņu atkal raustīt un likt iedzīvoties svešā vidē uz pāris mēnešiem. Tad nu dzīvojos ar abiem pa mājām. Dienas gan mums paskrien ātri, jo esam iegājuši baigā ritmā. Teju katru dienu Rūdim ir kādas nodarbības – pelēšana vai teniss.

Tādi lūk mums lieli jaunumi.

Dubai Atlantis Lost Chambers Aquarium

Atlantis ir milzīgs izklaides komplekss, kas sevī ietver ne tikai viesnīcu un akvaparku, bet arī daudzas citas izklaides iespējas, kafūžus un veikalus arīdzan. Mēs bijām bijuši uz akvaparku pagājušajā gadā, bet šogad izlēmām iepriecināt Rūdolfu vārda dienā, aizvedot viņu uz Atlantis akvāriju.

Atkāpei gan pieminēšu, ka sākotnēji apsvēru domu, ka varbūt viņš priecātos par vārda dienas ballīti, bet tad sapratu, ka šeit tas nav nemaz tik vienkārši. Ja vārda dienā būtu kādā no ziemas mēnešiem, tad viss forši – pikniks ar draugiem parkā ir ideāls risinājums. Bet tā kā aprīlī karstums mēdz sasniegt vai pat pārsniegt 40 grādu atzīmi, meklēju kaut ko iekštelpām piemērotu. Diemžēl, sapratu, ka vārda diena nav dzimšanas diena un pāris lieki tūkstoši šim pasākumam man nav atvēlēti. Šeit dzimšanas dienu ballītes ir fantastisks bizness (lai gan, kas te nav bizness?). Tātad, Rūdolfam ir draugi gan no bērnu dārza, gan ārpus tā. Nemaz tik pārmērīgi daudz nesanāk, ap 10-15 bērniem, vēl pieņemot, ka visi varbūt neierodas… Bet. Lielākoties telpas ballītēm jāizīrē minimālam bērnu skaitam, kas parasti ir 15 bērni, par katru maksājot sākot no 125 dirhamiem (ap 30 eur). No piedāvātā ēdienu klāsta lielākoties tie ir nageti, picas, frī u.c. labā pārtika. Bieži vien ballītes vieta neļauj ņemt līdzi savu paiku, bet jāizvēlas no viņu grandiozā piedāvājuma. Tad vēl klāt nāk bērnu izklaidētājs, standarta seju apzīmētājs un balonu pūtējs. Bet par šo cilvēku darba spējām un kvalitāti arī nevar būt droši. Tas ir kā paveiksies, jo esam bijuši dažādās bērnu ballītēs un tiešām ir bijis superīgi, kā arī gaužām skumji gadījumi… Katrā ziņā izskatīju vairākus variantus un secināju, ka ballīte nebūs. Būs kaut kas atmiņā paliekošs, bez traļi-vaļi. Aizvest uz Ski Dubai? Aizvest uz akvaparku? Kaut ko, kaut ko… Un vualā! Nolēmām izmēģināt Atlantis akvāriju. Un man liels prieks, ka palikām pie šī varianta. Jaunietis bija sajūsmā!

Tā kā esam agri putni (Rūdolfs ceļas ap 6:00), tad ierašanās uz atvēršanas laiku 10:00 mums nebija nekāda problēma. Ideāli, jo cilvēku maz un visu var forši apskatīt. 10:30 notiek akvārija zivju barošana, kas arī ir visnotaļ foršs skats, ko redzēt. Tā kā, ja braucat uz šo galu, iesaku aiziet. Bērniem būs īpaši interesanti!

Medūzas

Medūzas

Jokainās zivis

Jokainās zivis

Ūsaiņi

Ūsaiņi

Jubilārs un akvārijs

Jubilārs un akvārijs

Šīm esot pats astes galiņš apšņikāts, lai nav bīstamas dzīvībai

Šīm esot pats astes galiņš apšņikāts, lai nav bīstamas dzīvībai

Akvalandisti, kas nodemonstrē savu ekipējumu un pēc tam dodas barot zivteles.

Akvalandisti, kas nodemonstrē savu ekipējumu un pēc tam dodas barot zivteles.

Ņom, ņom, ņom.

Ņom, ņom, ņom.

Daudzi Nemo!

Daudzi Nemo!

Šī ir īsta un dzīva!

Šī ir īsta un dzīva!

Visās iespējamajās krāsās...

Visās iespējamajās krāsās…

Pārlaimīgais jubilārs ar lielu konču un maisiņu, kurā magnētiņš viņa kolekcijai un džemperītis ar Atlantis simboliku vēsajiem Latvijas vasaras vakariem.

Pārlaimīgais jubilārs ar lielu konču un maisiņu, kurā magnētiņš viņa kolekcijai un džemperītis ar Atlantis simboliku vēsajiem Latvijas vasaras vakariem.

Būt par mammu pasaulē

Pēdējā laikā notiek pārāk daudz kas un tajā pašā laikā nekas, tāpēc aizčammājos ar dažādu lietu pierakstīšanu un ierakstīšanu. Bijām pat dabūjuši vēdera vīrusu. Pē, pē, tas bija dikti nejauks…
Pirmkārt, ir forša štellīte. Emirātos mammas no Latvijas kļūst arvien vairāk. Ir bērniņi, kas atceļo līdzi vecākiem un ir tādi, kas piedzimst šeit. Izveidojām Latviešu Emirātu mammu lapu Feisbukā, kur mums satikties, aprunāties par dažādām mums aktuālām lietām un tēmām. Rīkojam regulārus mammu saietus un tusiņus. Uzskatu, ka tie ir ļoti vajadzīgi un noderīgi, ja dzīvo ārpus savas dzimtenes un, ja bērni iet skolās, dārziņos, tad, lai viņiem parādītu, ka tajā jocīgajā latviešu valodā taču vēl kāds runā, izņemot mammu un tēti! Īpaši forši, ja vēl tie ir vienaudži mazajiem. Rūdolfam, starp citu, uzradies jauns čoms Alberts. Tik vien runā par to, kad atkal satiks un ko abi atkal kopā darīs. Abi čalīši ir uz viena viļņa. Un runā tajā jokainajā latviešu valodā. Abi!

Otrkārt, izlasīju viensplusviens.lv rakstiņu par to, kāpēc forši bērnus audzināt Latvijā. Esmu jau par to ik pa laikam rakstījusi, bet, izlasot šo ierakstu, man sagribējās arī padalīties ar savām pārdomām. Būtībā visam, kas tur minēts saku lielu – jā! Tā tas ir! Kā man gribētos dzīvot Latvijā, kā man gribētos, lai Rūdolfs izbauda četru gada laiku kaifu, lai ēd omes un opja dārza labumus, lai skrien pa dārzu basām kājām, lai varam vasarā zvilnēt laukos, rudenī dzenāt košas lapas un ziemā velt sniegavīrus… TIK ļoti gribas! Bet, diemžēl vai par laimi, dzīve mums šobrīd iekārtojusies savādāk. Kas tad te ir savādāk?
Piemēram, rakstā minētais bērnu kopšanas atvaļinājums. Arī te tas ir nieka 3 mēnešus. Es pat nespēju iedomāties kā sirds mammām lūzt, ka tas mazais kunkulis jāatstāj auklītei vai jānodod dārziņā.
Klimats un daba ir tāds 50:50 faktors, jo nevar jau sūdzēties, ka teju katrās brīvdienās var braukt zvilnēt pludmalē vai biezākais apģērbs, kas šeit nepieciešams ir džinsas un garroku jaciņa. Bet Ziemassvētkos gan tas galīgi neiet kopā… Latvijas meža smarža, sēnes un ogas tak te nedabūsi. Vasarās iziet ārā nevar, jo temperatūra ir ap 50 grādiem un ir ļoti, ļoti mitrs gaiss. Protams, tad mēs abi ar Rūdi kravājam koferus un braucam baudīt Latvijas vasaru, kas būtībā ir tāda pati kā Dubaijas ziema. Bet, tā kā aizbraucam uz vairākiem mēnešiem, tad tēti mēs arī ilgi nesatiekam un tas nav forši…
Medicīna. Baismīgi dārga :) Un ne vienmēr laba, jo mēs tomēr cenšamies pieturēties pie “dabīgām” ārstēšanas metodēm, kas šeit bieži vien nav savienojami jēdzieni.
Izmaksas… Brrrr. Dievs pasarg`, to visu, ko iztērējam, pārrēķināt eiro, sirmus matus var dabūt. Bet, kādu brīdi padzīvojot šeit, pierodi gan pie cenām, gan lietu kārtības.
Pārtika. Uzskatu, ka tik lielā pilsētā laba pārtika ir neiespējama. Vai arī, ja ir, tad tā tiešām maksā lielu naudu. Esam gan uzgājuši vietējos tirdziņus, fermas, kur var šo un to nopirkt dabīgāku un lētāku nekā lielveikalos, bet tad tie ir īpaši braucieni. Jebkurā gadījumā, cenšamies ēst veselīgi, lai arī bieži vien liekas, ka tas te nav iespējams.
Valodas. Dubaijai varu likt lielu plusiņu, jo man ir liels prieks, ka šeit ir liels multi-kuliti mikslis. Angļu valoda ir pašsaprotama, Rūdolfam dārziņā tiek mācīta arī arābu un franču valoda. Protams, cik daudz viņam no tā visa kaut kas aizķeras ir cits jautājums, bet pamati tiek ielikti. Īpaši angļu valodā. Mēs nekad ar Ēriku nebūsim spējīgi runāt ar tik tīru angļu izrunu kā mūsu jaunais cilvēks, lai arī cik gadus mēs būtu nomācījušies Rīgas Angļu ģimnāzijā. Šajā vecumā viņš ir kā sūklītis, kas ātri visu apgūst. Tagad tikai, aizbraucot uz Latviju, to nedrīkst palaist vējā un pazaudēt.
Drošība. Nekad un nekur neesmu jutusies tik droši kā Dubaijā. Un to, man liekas, jums teiks jebkurš, kurš šeit ir dzīvojis vai bijis. Man nav bail vēlu vakarā iziet pastaigāties, man nav bail atstāt somu rotaļlaukumā uz soliņa, kamēr aizeju pašūpināt Rūdolfu šūpolēs. Tomēr Latvijā tik droši ikdienas situācijās nejūtos… Soma sabiedriskajā transportā ir jāiespiež padusē.
Iespējas nākotnē. Gan profesionālajā jomā, gan ikdienas lietās Dubaija ir devusi milzīgu pakāpienu nākotnei. Var jau likties, kas tad man. Sēdi mājās un neko nedari, ko man tas dod? Bet es tieši tā pat iepazīstos ar cilvēkiem, tieši tā pat iegūstu draugus, kontaktus no visas pasaules. Nemaz nerunājot par Ērika profesionālās izaugsmes iespējām, kuras diemžēl Latvijas tirgū ir gaužām niecīgas…

Katrā ziņā uzskatu, ka bērnus audzināt visur ir forši! Jāatrod tikai tas labais it visā. Protams, man Latvija vienmēr būs nr1, jo tās ir manas mājas, mana ģimene, bet pēc Dubaijas pieredzes ir sajūta, ka mierīgi varētu doties vēl kur pasaulē izzināt vēl ko. Jo izbraukšana no komforta zonas iedod tik daudz! Tā atļauj paskatīties uz vietu no kuras nāc ar pilnīgi citām acīm. Paldies Laurai par rakstu, sapratu, ka esmu ļoti noilgojusies pēc mājām. Tik vien kā divi mēneši palikuši un būsim jau klāt!

Jauku dienu, mammas visā plašajā pasaulē :)

Sēņojam pa mājām.

Tā nu sanācis, ka Rūdolfa iesnas pārauga krekšķī, kurš ilgi neatkāpās. Vienu nedēļu nomarinēju jaunieti pa mājām, negāja uz dārziņu un šonedēļ dārziņā mid term break. Visās skolās un dārziņos gan šonedēļ nav brīvs, bet dažās, tai skaitā mūsējā, var bumbulēt pa mājām. Protams, ja nav, kur mazo likt, tad var vest uz dārziņu, kur ir mid term break camp. Kas, protams, atkal maksā papildus kāpostu. Biju jau domājusi, ka ne varbūt uz visu nedēļu, bet kādā dienā Rūdi aizvest, lai neaizmirst, kas tas dārziņš ir par zvēru, bet tā kā viņš man nebeidza puņķoties un klepot, palika dzīvoties pa mājām. Pāris dienas bija arī temperatūra. Tāpēc vakar aizdevāmies pie ārsta. Rūdis dabūjis kakla infekciju (analīzes gan būs tikai ceturtdien) un ir arī bronhīts vieglā formā. Tagad puika pirmo reizi savā mūžā lieto antibiotikas. Mēģinājām dabīgos ceļus iet, bet nekā…
Patiesībā dzīvošanās tik ilgi pa mājām ir liels pārbaudījums manai nervu sistēmai, jo puika ir kašķīgs, viegli aizkaitināms, dusmīgs 24/7. Viss tiek uztverts saasināti. Man jau sācis raustīties acs plakstiņš un rokas drebēt! Bet šodien otro dienu lietojam antibiotikas un tiešām var manīt, ka ir labāk. Kašķi mitējušies, varam visu sarunāt. Acīm redzot, pašsajūta jaunskungam uzlabojas.
Ko tad darām pa mājām? Zīmējam ar ūdens krāsām, kas bieži vien atkal pārvēršas par mammas pārbaudījumu, jo krāsa pēkšņi ir visur, tai skaitā arī ūdens pa visurieni. Lipinām plastilīnu, liekam Lego, taisām trasītes mašīnām, skatāmies pa logu kā brauc dzeltenie skolas autobusi un kā strādā blakus mājā strādnieciņi. Mācāmies ciparus, burtus, krāsas un formas. Gan latviešu, gan angļu valodā. Spēlējam spēles. Protams, arī multenes iet uz urrā. Ceru, ka jaunnedēļ jau viss būs labi un varēs atgriezties dārziņā.

Šitā ir forša štelle. Rūdolfs cenšas katru rītu iedot tētim kaut ko līdzi uz darbu ar tekstu:"ja tev paliek garlaicīgi, paspēlējies!"

Šitā ir forša štelle. Rūdolfs cenšas katru rītu iedot tētim kaut ko līdzi uz darbu ar tekstu:”ja tev paliek garlaicīgi, paspēlējies!”


Viss pludo...

Viss pludo…

Lipinām plastilīna piciņas, sniega vīrus, dārzeņus utt.

Lipinām plastilīna piciņas, sniega vīrus, dārzeņus utt.

Krāsas.

Krāsas.

Tautas medicīna - silts piens ar medu, sviestu un bik sodu.

Tautas medicīna – silts piens ar medu, sviestu un bik sodu.

Dzīvās būtnes un ēdamlietas. Rūdolfam dikti patīk pildīt šitādus uzdevumus, paldies par uzdevumu grāmatām Zaigas omei.

Dzīvās būtnes un ēdamlietas. Rūdolfam dikti patīk pildīt šitādus uzdevumus, paldies par uzdevumu grāmatām Zaigas omei.

Pirmā nedēļa dārziņā!

Esam aizvadījuši pirmo nedēļu dārziņā. Vispār Rūdolfs ir jau tajā vecumā, kad viņam dārziņā būtu jāpavada piecas dienas nedēļā. Tomēr mēs izvēlējāmies četras dienas un vienu dienu vest tikai uz fonētikas nodarbību. Nodarbība ir ļoti laba bērniem, kuriem angļu valoda nav dzimtā, lai labāk saprastu vārdu uzbūvi, kā veidojas skaņas utt. Bet pirmo nedēļu nodarbību izlaidām, tā vietā, lai Rūdis pierastu pie jaunās sistēmas, gāja visas piecas dienas no 8:00 – 12:30.
Par to, ka būs jāiet skoliņā (kā mēs to saucam mūsmājās, jo pasarg` dies` pieminēs bērnudārza vārdu!), Rūdolfu informēju jau laikus. Runāju un stāstīju, kas tas par zvēru un ko tur dara. Bet jau tad viņš teica, ka negrib iet, labāk ar mammu dzīvošoties mājās. Vispār abi kopā arī izvēlējāmies dārziņu, kurā iet. Kā jau minēju iepriekš, man sirdij tuvāka tomēr ir internacionālā sistēma, bet palikām pie angļu varianta, jo sapratu, ka ne jau sistēmā slēpjas kvalitāte un foršums, bet gan pašā vietā un cilvēkos, kas tur darbojas.
Mani kritēriji dārziņa izvēlē bija:
1) Lai varam finansiāli to atļauties (bet tik un tā pārrēķinot eiro, mati ceļas stāvus);
2) Lai nav dikti tālu no mājām. Mūsējais ir 15 minūšu gājiena attālumā;
3) Lai jūtu, ka viņiem ir svarīgs mans sīcis;
4) Skolotājai jābūt perfekti angliski runājošai. Filipīnieštantes man tomēr nederēs…;
5) Lai ir laba saskarsme ar personālu – man bija iespēja gan ar vadītāju, gan skolotāju un viņas asistentēm iepazīties (starp citu, grupiņā ir 15 bērni, 1 skolotāja un 2 asistentes), gan ar pašu īpašnieci, kuras dēliņš arī mācās tajā pašā bērnudārzā;
6) Lai ir jaukas, gaišas, tīras telpas;
7) Lai bērniem ir arī aktivitātes svaigā gaisā;
8) Lai redzu, ka Rūdolfam tur patīk.

Un man pagaidām nav sajūtas, ka būtu kļūdījusies ar izvēli. Pirmkārt, dārziņš ir jauns, tāpēc personāls cenšas, lai viss ir labi. Par to telpu gaišumu runājot, tik bieži nācās redzēt dārziņus, kur telpās nevienu brīdi neiespīd saulīte… Man tas liekas tik nomācoši un depresīvi. Arī faktors, ka bērnus neved ārā, svaigā gaisā. Nu vells, nav jau jācepina pusdienlaika saulē, bet uz brīdi izvest paskriet un padauzīties, kas var būt labāks par svaigu gaisu?

Kā tad mans kundziņš iejutās? Pirmie divi rīti bija asaru, puņķu un kliegšanas pilni. Tas bija tik smagi, ka likās – ārprāts! Ko es daru?! Pirmajā dienā, kad atnācu pakaļ (un tas jau bija uz pulksten 11:00), Rūdis ieraugot mani, atkal sāka raudāt, man pašai līdz ar viņu sāka lūpa trīcēt… Pirmā diena pagāja “tu tikai lūdzu neved mani vairāk uz turieni” gaisotnē. Arī pa nakti viņš pamodās pāris reizes ar līdzīgu tekstu… Sirdi plosoši. Bet trešajā dienā nobira vien pāris asaras no rīta. Arī katru dienu man no dārziņa piezvanīja un pastāstīja vai viņam viss ir labi, vai raud, vai nav noskumis. Jā, tik un tā katru rītu Rūdolfs man teica – lūdzu, neatstāj mani tur. Bet vienmēr, kad mēģinājām runāt par dārziņu, vienmēr nonācām pie secinājuma, ka tur ir baigi forši, tikai viņš negrib šķirties no mammas. Un kā mums gāja pēdējā nedēļas dienā? Rūdolfs pats paņēma savu somu, nevarēja sagaidīt, kad es novilkšu apavus un jau jautāja – es varu iet iekšā? Pats iegāja, sabučoja mammu, mazliet lūpiņa patrīcēja, bet tas arī viss, šķelmīgais smaidiņš, kas man liek domāt, ka viss ir kārtībā. Un tik jauki, kad viņš pusdienlaikā ierauga mammu, skrien pretī un sauc – es biju drosmīgs, es neraudāju!
Kā mums ies rīt, to redzēsim. Jo tomēr atkal jauns nedēļas sākums. Dārziņa pirmā nedēļa pagāja bez tēta, bet šonakt tētis jau būs mājās. Arī tas var kaut ko pamainīt…
Starp citu, katra mēneša beigās skolotāja rīko tikšanās ar vecākiem, lai pārrunātu kā pagājis mēnesis, ko mācījušies, kā mazajam cilvēkam veicies utt. Un šajā tikšanās reizē skolotāja man teica, ka Rūdolfs ir ļoti gudrs, ātri mācoties visu, viņam ir labi attīstīta sīkā motorika, ļoti labi un ātri iejuties, esot ļoti atvērts un jauks puika. Esot bijis sajūsmā par pikniku, kurā devušies un esot dikti aktīvs sporta nodarbībās, kurās viņi gatavojas sporta dienai. Vai mamma var vēlēties dzirdēt vēl ko labāku? :)

Jauns gads, jauni piedzīvojumi!

Tūlīt, tūlīt jau būs pagājis mēnesis kopš esam atpakaļ. Lēnām iejutušies atkal pasaules otrā malā. Pirmais brauciens atkal ar metro bij` mazliet dīvains. Paspējuši jau pa šo laiku nomainīt dažu pieturu nosaukumus. Nav jau nekas īpašs, bet vienalga pirmajā brīdī – ūūū, izmaiņas! Piemēram, gala pieturas vairs nav Rashidiya un Jebel Ali, bet Rashidiya un UAE Exchange. Nu nekas īpašs, zinu, zinu… :)
Dienas pavadām kā jau ierasts. Tiekoties ar draugiem, spēlējoties ar Rūdolfu, baudot dzīvi. Uz pludmali arī esam paspējuši aizdoties un uz baseinu ar`. Jo nemaz tik silts pie ūdeņiem nav. Nemaz nerunājot par ūdens temperatūru. Īpaši, ja Rūdolfam tik ļoti patīk pērties pa ūdeni, ka beigās zobi klab. Ēriks daudz, daudz strādā un daudz, daudz mēģina kopā ar grupu. Ne tikai vakaros, bet arī brīvdienās. Pēc pāris dienām būs atpakaļ no Losandželosas, kur puiši aizdevās pabeigt jauno albumu. Riktīgi lepojos ar viņu. Kad atlidos, noteikti uzrakstīsim arī par viņa piedzīvojumiem ASV un padalīsimies ar jums.
Bet šī nedēļa ir īpaša gan man, gan Rūdolfam. Rūdolfs ir uzsācis bērnudārza gaitas. Vispār jau te bērnus ieliek dārziņā jau no dažu mēnešu vecuma, ja nav citu variantu. Vai ap gadiņu. Būtībā Rūdolfs ir teju 4 gadus vecs un tas nozīme, ka pēc Dubaijas likumiem viņam būtu jāsāk iet skolā. Tā kā esam šeit jau tik ilgi nodzīvojuši, ka šis posms arī sasniedzis mūs, sapratām, ka kaut kā tomēr jāsāk iekļauties sistēmā. Mājās ar mammu ir forši, kā arī lēti! Jo dārziņš tomēr maksā kāpostu… Tāpēc izvēlējāmies variantu, ka Rūdolfs iziet pirmo skolas klasi dārziņā. Mana pamatdoma ir, lai viņš iemācās angļu valodu. Lai viņam ir vieglāk komunicēt. Kaut ko jau viņš māk pateikt, bet ne daudz.
Dubaijā ir divas iespējas vai nu vest bērnu angļu sistēmas mācību iestādēs vai izvēlēties internacionālo sistēmu. Lai arī biju nolēmusi, ka internacionālā sistēma man šķiet pieņemamāka, beigu beigās laimīgā loze krita par labu angļu sistēmas dārziņam. Mans visvisvisfavorītforšākais dārziņš atrodas villu rajonā, lai arī dārziņš seko angļu sistēmas priekšnoteikumiem, tomēr ievēro arī montessori principus, bet diemžēl sapratu, ka nebūsim spējīgi jaunieti izvadāt. Nav mums otras mašīnas (un pagaidām nav pat viena mašīna), tāpēc ierēķinot vēl takša izmaksas, sanāk ļoti dārgs prieks. Bet esmu ļoti apmierināta ar mūsu tagadējo izvēli. Dārziņš ir 15 minūšu gājiena attālumā, skolotājas ir anglietes (kas man ir svarīgi, lai Rūdolfs neiemācās angļu valodu ar filipīniešu akcentu), telpas ir omulīgas un ar dienas gaismu, kas daudzviet tomēr ir retums. Un šajā dārziņā bērnus ved ārā, svaigā gaisā. Katru dienu uz pusstundu vismaz. Piemēram, vakar snack time viņiem bija nevis iekštelpās, bet gāja ārā piknikot. Rūdolfs par to bija sajūsmā. Par to kā mums pagāja iejušanās laiks arī vēl uzrakstīšu. Gribu, lai paiet pirmā nedēļa un tad uztaisīšu apkopojumu.
Katrā ziņā mums iet labi, saule spīd, bet vēl necepina!

Vai dzīve Dubaijā ir veselīga?

Piekrītu tam, ka katrs pats lielā mērā ir atbildīgs par savu veselību. Un vispār, ja tā padomā, par dzīvi kopumā. Īpaši attiecinot uz to, ka tas, ko tu ēd, cik daudz tu dzer un cik daudz tu kusties – tā ir tava paša atbildība. Bet ne vienmēr viss sanāk tik viennozīmīgi.
Man ļoti patīk Latvijā tagad tik modernā lieta – ēst eko paiku, lasīt visu to, kas ar sīku druku uzrakstīts uz ēdamlietas, šķirot atkritumus, bērnus siet slingā un barot ar mammas pienu, būt kustībā un vispār… domāt par to kā tu dzīvo, kā tu audzini bērnus, ko tu viņiem māci un kā tu viņus māci. Dubaijā bieži liekas, ka esmu nokritusi no kaut kādas citas planētas. Šodien par to aizdomājos, jo gadījās dīvaina situācija. Mēs ar Rūdolfu nolēmām, nākot mājās no rotaļlaukuma, notestēt nesen atvērto piemājas sulu bāru. Ārā baigā žara (šodien jau termometra stabiņš aizvirzījies līdz +34 grādiem) un kas var būt foršāk kā launadziņā iedzert svaigi spiestu sulu? Nu ko. Pasūtīju Rūdolfam piena kokteili ar mango (viņš ļoti, ļoti uzstāja, ka vēlas dzert saldējuma kokteili, panāca savu par 50%), sev pasūtīju svaigi spiestu apelsīnu sulu. Gaidījām uz tiem dzērieniem kādas 15 minūtes. Tā kā Rūdolfs tāds saguris, tad viņš iet un prasa tantei aiz letes – sauā koko?! Koko sauā? ( Saldējuma kokteilis, kokteilis ar saldējumu?). Filipīnieštante tik ķiķina un neko nesaprot, ko mazais blondīnis viņai saka. Brīdī, kad dabūjām dzērienus, pasakām, paldies un dodamies uz māju pusi. Knapi izgājusi ārā no kafūža sāku domāt, kāpēc man tā sula tik salda liekas. Uzjautāju filipīnieštantei vai tur klāt ir cukurs? Vispār man tas nebūtu ienācis prātā, ja reiz man vienā sulu bārā kāds jau reiz nebūtu prasījis vai pie svaigi spiestās sulas piegāzt cukuru vai arī nē. Šeit man neko nejautāja. Vienkārši bija piegāzuši klāt. Kaut kā sapukojos. Pateicu, paldies, bet jums tas ir man jāprasa – vai man dzērienā vajag cukuru vai arī nē. Atstāju sulu un pat aizmirsu palūgt jaunu devu bez cukura. Puikam noņemt sauā koko roka nestiepās, jo bērns tā piesūcies, ka būtu bijis skandāls pamatīgs. Viņš jau nav vainīgs, ka māte nenoskaidro vispirms, kas un cik daudz tiek piegāzts dzērienam. Ej sazini, cik daudz cukura tur bija iekšā. Nu neko. Mācība citām reizēm.
Bet domājot par šo situāciju, arvien biežāk saprotu, ka mani uzskati ar šejieni neklāpē kopā. Piemēram, Rūdolfam ļoti garšo rīsi (te jāpiebilst, ka šeit rīsi tiešām ir kaut kas cits nekā Latvijā ierastie, ļoti garšīgi pat man, rīsu neēdājam). Tad nu, kad kopā pusdienojam, vakariņojam ārpus mājas, bieži izvēlamies rīsus ar kādu gaļu. Jūs man varat paskaidrot, kāpēc tiem rīsiem bieži vien maliņā ir jāpiestumj arī frī kartupeļi? Tas nav visur, bet tik bieži! Ja tu pasūti tos frī, tad zini – es indēšos. Man gribas. Bet tad, ja tu nemaz viņus neprasi…
Vēl par ēdienu runājot, ir visādi fast food kafūži dažādās vietās, kur servē ne tikai burgerus, bet arī dažāda veida ķīniešu, filipīniešu un co ēdienus. Tur ir iespēja pasūtīt combo porciju, kur ietilpst rīsi, nūdeles (vai nu viens vai otrs), kādas divas gaļas mērces (visādas vistas vai liellops, kas lielākoties ir panēts, ar šo un to), kā arī vēl kaut kādi loriņi. Nu tik vājprātā daudz, ka paēst var 2-3 cilvēki. Un, ja tu gribi tikai kaut ko, mazliet, tad viņi nesapratnē tev tik krāmē un krāmē šķīvī to vienu izvēlēto lietu. Esmu teikusi, paldies, man nevajag tik daudz (piemēram, ja tās nūdeles tiek ņemtas tikai Rūdolfam vienam pašam), tad viņi man saka, bet madām, tas viss ietilpst cenā. Bet manu domu par to, ka es negribu mest ēdienu vienkārši miskastē, jo nespēšu to apēst, viņi nesaprot.
Kaut kā liekas, ka tik zemā vērtībā šeit ir tavs organisms, attieksme pret to, ēšanas ieradumi. Šeit tu vari pasūtīt visu iespējamo teju 24/7 ar bezmaksas piegādi uz mājām – gan ēdienu, gan zāles no aptiekas, gan ķīmiskās tīrītavas pakalpojumus. Tas tomēr baigi notrulina. Jā, daudzi rukā zvērīgas darba stundas un visdrīzāk viņiem nemaz nav laika domāt un uztraukties par mājās gatavotu ēdienu. Bet tajās reizēs, kad tas tiek gatavots, nemaz tur nekas diži veselīgāks nav… Un kas tad ir tas, ko beigās iemāca bērniem? Rūdolfs tiek uzskatīts par brīnumbērnu, jo viņš man ēd gan zaļos lapu salātus, kur īpaši izgaršo spinātu lapiņas, viņš ēd dārzeņus, zupas, gaļu, augļus un īpaši neko nesmādē. Jā, brokoļus un zivjveidīgos neciena, bet ir jau tā, ka kaut kas var arī negaršot. Bet zinu mammu, kas bērnam uz bērnu dārzu pako pusdienpaciņā līdzi Pringles čipšu paciņu, jo citu neko jau viņš neēdot. Varbūt trīsgadniekam vienkārši ir pienācis laiks lietot zobus un atradināt no piena maisījuma dzeršanas 3-4x dienā? Man tomēr liekas, ka tās arī ir tās vērtības, ko tu vari iemācīt bērnam – saprast, kas ir garšīgs un labs uzturs. Un es neaizliedzu savējam našķēties, nē! Bet ir jābūt kaut kādai pamatbāzei puncītī, kas ļauj viņam augt stipram un veselīgam. Kaut kādām robežām, ko, cik bieži un cik daudz.
Un ja jau pie veselīguma pieminam bērnus, kas mācās no saviem vecākiem, tad kā, lai šeit bērniem veidojas izpratne par veselīgu uzturu, ja vecāki nemaz nemēģina un necenšas paši dzīvot savādāk. Viņiem viss liekas ok. Ja pavēro to, kas tiek krauts iepirkumu ratiņos lielveikalos, žoklis atkaras. Saldie, gāzētie dzērieni, pusfabrikāti, gatavā pārtika, uzkodas. Nemaz nerunājot par fiziskām aktivitātēm, kvalitatīva laika pavadīšanu kopā ar ģimeni. Bieži vien brīvdienas šeit tiek pavadītas kādā lielveikalā, kur notiek iepirkšanās maratons, bērns līdz pat kādiem 5 gadiem mierīgi sēž ratos, lai viņš būtu mierīgs, priekšā planšete un dzīve turpinās. Un pēc skaisti pavadītas ģimeniskas dienas lielveikalā, visi kopā uzēd Makdonaldā.

Pārdomas pēc “Sestdienas”

Pēc mana raksta par Dubaiju un šeit mītošajiem latviešiem pubilcēšanas “Sestdienā” mans blogs burtiski uzsprāga – tik daudz skatījumu nekad nebiju saņēmusi. Teikšu atklāti – mazliet sabijos. Viss šis projekts ir vairāk tāds traļi vaļi variants. Manas piezīmes, domas, ikdienas gaitas un notikumi. Jā, esmu Dubaijā, bet nevajag manu patiesību uztvert par vienīgo īsto un patieso. Tas ir mans redzējums. Kādam citam tas viss varbūt ir pilnīgi savādāk.

Lai nu kā labi, ka žurnālam nav komentāru sadaļas… Toties diena.lv ir. Mīļie, visu, ko katrs šeit Dubaijā, AAE, piedzīvojis nav iespējams iebāzt vienā rakstā, maisā. Ja jums katram ir kāds stāsts, sāpe stāstāma, tad lūdzu – jūs to droši varat darīt! Zinu, ka šeit mīt daudzi gudri, forši latvieši, kuriem noteikti pieredze par to kā ir AAE ir savādāka nekā man. Arī tie drosmīgie, kas piedalījās rakstā, viņiem katram ir tik daudz interesantu stāstu par savu dzīvi, pieredzi Dubaijā, kā arī citur pasaulē, ka man bija grūti to visu apcirpt līdz vienam rakstam. Piedevām, dalīties ar saviem iespaidiem un stāstiem es lūdzu publiski, tā kā katrs varēja piedalīties.

Un nevienā brīdī neesmu teikusi, ka Eiropā, Latvijā ir slikti. Nē! Jā, katrā valstī ir savas blusas, to arī rakstu par Dubaiju – ne viss ir zelts, kas spīd. Tā pat Latvijā, Anglijā, Zviedrijā u.c. Un žēl, ka cilvēki nesaprot, ka katrs no latviešiem, kas ir izbraucis ārpus Latvijas, nes valsts vārdu pasaulē. Kāpēc mēs lepojamies ar sportistiem, mūziķiem, kuriem izdodas izsisties, bet ar tiem, kas strādā zinātnes jomā, inženierijā vai veic nepopulāros darbus mēs nelepojamies? Jūs taču saprotat, ka liela daļa no aizbraucējiem, kas iegūst kvalificētu darbu ārzemēs, ir mācījušies Latvijā? Jā, ir tādi, kas zināšanas iegūst ārzemēs, kas arī ir liels solis un apsveicami. Bet par tiem, kas ir ar jums sēdējuši vienā skolas solā, padomājiet – viņi ir tādi paši kā jūs. Tikai ir pieņēmuši drosmīgu lēmumu – mest izaicinājumu sev, savām zināšanām. Un es nemusinu tagad visus mesties prom no Latvijas, jo citur zāle zaļāka, tā nav! Katram ir sava dzīve, lēmumi, vēlmes. Vai neaizdomājaties, ka kāda daļa no tiem, kas aizbrauc, atgriežas Latvijā, dibina uzņēmumus un izmanto savu pieredzi, kontaktus, zināšanas pēc tam Latvijas labā? Kāpēc citus, kas savā dzīvē pieņem savādākus lēmumus jāsauc par iznireļiem? Tas ir aizskaroši.

Starp citu, gaidīju jau, ka kāds būs minējis, ka nesaprot, ko es šeit daru. Esmu mamma! Mamma, kurai dotajā brīdī pietiek spēka nolikt savas ambīcijas mazliet malā, lai veltītu laiku savam bērnam, nevis atdotu kādai filipīniešu auklītei vai indiešu bērnudārzam. Un es lepojos ar to!

Un vispār runājot par tēmu – aizbraukšana. Šeit dzīvojot un redzot to kultūras miksli nesaprotu, kāpēc jānosoda tie, kas aizbrauc citas dzīves meklējumos? Tie paši angļi, franči, amerikāņi, krievi ir pilna pasaule! Mācās vienā pasaules malā, pastrādā kādā citā, atgriežas dzimtenē un atkal kaut kur dodas. Tāda ir mūsdienu pasaule.

Eh… Negribu, ka tas viss izklausās pēc attaisnošanās. Tikai gribu, lai kāds varbūt aizdomājās, ka ne visi citi ir slikti, bet der reizēm paskatīties pašam uz sevi. Kāpēc esmu neapmierināts un kāpēc man tik ļoti grauž, ka citam ir savādāk nekā man. Bail teikt labāk, jo tā nav! Katram ir savādāk. Un tas vai ir labi, vai slikti – nosakām mēs paši. Ar savu attieksmi pret sevi, apkārtējiem un dzīvi kopumā.

Jauku visiem Adventes laiku! Lai vienmēr gaišas un jaukas domas, mīloši cilvēki apkārt un prieks par dzīvi!

No mājām uz mājām

16. oktobrī, ar Latvijas labumiem piebāztiem koferiem, kāpām lidmašīnā, lai dotos atpakaļ uz Dubaiju. Nezinu kā ir pieredzes bagātiem ceļotājiem, bet man lidošana vienmēr saistās ar skumjām. Lai arī zināju, ka otrā galā mūs sagaidīs Ēriks, tik un tā šņaukājos jau nedēļu pirms lidojuma. Jā, skumjas pēc mājām, vecākiem, draugiem, tuvākajiem radiniekiem. Pārcelšanās uz otru pasaules malu vēl vairāk un skaudrāk radījusi sajūtu, ka nekas jau neapstājās. Visi ir spējīgi dzīvot un elpot arī bez tevis. Tā pat arī tu pats. Papuņķojies, pažēlojies – nu kā tad es tā bez jums… Un viss. Tev vienkārši sevi ir jāpiespiež iziet cauri drošības kontrolei, tev ir jānomierina sīcis, kas sauc un raud pēc omes un opja, jānovērš viņa uzmanība no skumjām. Tā pat arī tu pats sevi ieprogrammē, ka viss ir kārtībā. Un, ja tā padomā, tad viss taču tiešām ir kārtībā. Un man tas, ka zeme nav pārstājusi griezties, vienmēr atnāk brīdī, kad izeju drošības kontroli.  Laikam tas aparāts noskanē arī bēdas un skumjas. Lai nu kā, tad lidojumi bija nogurdinoši, bet ne nepārvarami. Reizē ar mums ceļoja arī mana māsa un viņas draugs. Tā kā man bija, kas stiepj visas manas parpalas un izklaidē Rūdolfu. Lidojumā no Rīgas uz Stambulu jaunskungs uzvedās labi, cīnījās ar miegu, bet tieši pirms nosēšanās šo cīņu gan zaudēja. Tiesa, līdz aizmigšanas brīdim viņu piemeklēja histēriska smieklu lēkme, kā arī viņš nez kāpēc sāka man stāstīt, ka linda, brrr, buuuum! Dūdā baiļā! (tulk. Lidmašīna, lido un buuum! Rūdim bail!). Man, kas nemīl lidot, tādas lietas labāk neteikt….Lai nu kā, bum nebija. Starp lidojumiem Stambulā nācās atsēdēt 5,5h. Tad nu viens otru izklaidējām kā mācējām. No Stambulas līdz Dubaijai nez kāpēc apkalpe ilgi negribēja slēgt ārā gaismu, piedāvāja dzērienus pa simts un vienai reizei, tāpēc kopumā biju gulējusi mazliet vairāk kā 1h.
Nolaidāmies Dubaijā, izmaršējām pa visiem labirintu labirintiem, izgājām pasu kontroli un tad tavu laimi! Tax free veikalā Grants viskijam akcija – pērc 3 un maksā par 2! Neies jau nepirkt, vai ne? Starp citu, ieceļojot Dubaijā, katrs drīkst ievest 4L alkohola. Un tieši Dubaijas lidostas veikalā, kas atrodas pēc pasu kontroles, var šo un to dabūt par ļoti labām cenām. Tā kā vēl arvien mums mājās stāv Grants viskijs…
Savācām savus koferu kalnus un tad laime vēl lielāka par viskiju – Ēriks! Rūdolfs tēti tik ļoti mīļoja, bučoja. Tā mazā bērna laime, prieks, smaids, ieraugot tēti, ir vārdos neaprakstāma. Pieaugušo bučas jau gan visiem zināmas un skaidras… Tā kā ieradāmies Dubaijā agri no rīta, nebija nāsīs cērtošais karstais gaisa bezgaiss. Tieši pretēji – silts un patīkams! Un kā jums liekas, ko mēs darījām uzreiz pēc koferu nomešanas mājās? Pareizi! Braucām uz pludmali! Spējām gan izturēt knapi stundu, jo miega bads bija nepanesams.

Un ziniet kurā brīdī es sapratu, ka no mājām es aizbraucu uz mājām? Tajā mirklī, kad izkāpu no mūsu mājas lifta, tā koridora smarža, tā sajūta… Un brīdis, kad atvēru dzīvokļa durvis. Iestājās tāda maza laimīte. Tāda, kad no tāla ceļa ierodies atkal mājās…

 

Par mammām un bērniem Dubaijā.

Tā nu redz sanācis, ka lielāko dienas daļu pavadu kopā ar Rūdolfu pa dažādiem bērnu spēļu laukumiem un pa mājām. Arvien biežāk novērtēju to, kas man bija Latvijā – vecāki, kas rokas stiepiena attālumā, māsa, kas vienmēr brauc apciemot un tuvi radi, draugi ar kuriem sazvanīties, aizstaigāt ciemos un apmainīties ar informāciju bērnu audzināšanas jautājumos. Arī iespēja kaut kur un kādam Rūdolfu atstāt. Un šajās dienās izjūtu to tuvo cilvēku trūkumu sev blakus vēl vairāk, jo pa mājām dzīvojās arī Ēriks, kurš saķēris kaut kādu puņķošanās un klepošanas vīrusu ar augstu temperatūru. Tā nu esmu mamma 24/7 un vēl bonusā māsiņa, slimnieku kopēja.

Noteikti tas, cik labi mamma ar visu tiek galā ir atkarīgs arī no mazā cilvēka rakstura. Man, atzīšos, bieži ir dienas, kuras varētu nosaukt zeme paveries… Atceros, kad Rūdolfs ieradās šajā pasaulē, jau pirmajā dienā Aija Mikova teica:”Viņš jums tāds uzstājīgs!” Un tiešām! Viņai bija/ir pilnīga taisnība! Rūdolfa raksturu vēl labāk nodefinēt nebūtu iespējams. Puikam patlaban ir kāpšanas periods – jāuzlien ir visur! Vienalga vai tas ir galds, krēsls, skapis vai lete. Tad nu es caurām dienām ceļu viņu nost no visādām virsmām, skaidrojot, ka tā nevar darīt. Bet pa vienu ausi iekšā, pa otru ārā. Divas dienas atpakaļ piedzīvojām pamatīgu izbīli. Rūdolfs uzrāpās uz vannasistabas tualetes poda, kāja paslīdēja un sasita zodu pret izlietnes malu, kā arī pakausi pret pašu podu. Brēcām abi. Skats bija tik šaušalīgs, ka to noteikti atcerēšos mūžam. Mazais pārbijies, vecāki arī. Aizvedām uz slimnīcu atrādīt. Tur piebļāva visu, jo neļāva sevi apskatīt. Pārbaudīja acis, paskatījās vai ausīs nav asinis, iztaustīja galvu, bet rentgenu netaisīja, jo atbildot uz miljoniem jautājumu par viņa uzvedību pēc kritiena tika secināts, ka varam doties mājās. Jābrauc atpakaļ tikai tad, ja sākas vemšana vai viņš zaudē samaņu. Visu nakti nespēju normāli aizmigt, jutos vainīga, ka nenosargāju bērnu, bet vismaz sirds mierīga par to, ka ārsti apskatījušies un secinājuši, ka viss ir labi.

Ierakstu par mammām un bērniem Dubaijā gribēju uzrakstīt jau sen, bet Rūdolfa gadījums man atgādināja, ka tas ir jāizdara. Pirmkārt, esmu laimīga, ka man dzīvē dota iespēja pašai audzināt savu bērnu, ka man nav vajadzīgas auklītes. Tomēr ne visi šeit saprot šādu izvēli. Jo nauda valda pāri visam. Svarīgāka ir karjera, nauda nevis tas, ka tu esi kopā ar savu bērnu. Piemēram, jau pieminētajā spēļu laukumā, kur mēdzam arī mēs ar Rūdolfu iet, mazais puika Džošuā, ieraugot mani, saka – mummy! Grib, lai ņemu viņu opā, nāk ar mani runāties… Man lūzt sirds domājot par to, cik ļoti viņš dienas laikā ilgojas pēc mammas, ja pirmo balto sievieti, ko redz spēļu laukumā, sauc par mammu.

Otrkārt, šeit mazus, sarkanus un krunkainus zīdaiņus var redzēt lielveikalos stipri biežāk kā Spicē. Atšķirība tikai, ka šeit lielveikalā ikdienā apgrozās stipri lielākas masas kā Spicē Ziemassvētku laikā. Tā pat nesaprotu, kāpēc bērnus, kas pārvietojās ar kājām jau kādus pāris gadus jāved ratiņos. Bērnam gadi 4-6, bet sēž ratos. Protams, arī fast food te valda un līdz ar mazkustīgo dzīvesveidu bieži var redzēt, ka ne tikai vecāki knapi kust, bet arī bērni.

Treškārt, nesaprotu, kāpēc tik attīstītā valstī neviens nav dzirdējis par ķengursomu kaitīgumu? Katrs trešais sīcis tiek stiepts ķengursomā. Protams, to nedara arābu sievietes savos palagos, bet gan progresīvi domājošās baltās sievietes. Tik pat nejēdzīgi liekas, ja ar zīdaini iziet pastaigā svaigā gaisā, mazo likt nevis ratos ar kulbu, bet vizināt autobeņķī, kas uzlikts uz ratu rāmja. Par krūts ēdināšanu jau vienreiz rakstīju. Te valda pudeles.

Ceturtkārt, bērnu drošība šeit ir nulles vērtībā. Bērni netiek vesti autobeņķos mašīnā. Viņi tur lēkā, spēlējās, dauzās, bet tas jums nav nekāds grants celiņš Pūres pagastā, bet gan Sheikh Zayed road, kur vidējais ātrums ir 120 km/h. Piedevām tās ir 6 joslas katrā virzienā.

Apmēram īsumā tā, ko varēju tagad atcerēties. Noteikti, ka ir vēl kas, kas patlaban piemirsies.