Paliec sveika, Dubaija!

Ir pienācis laiks teikt ardievas Dubaijai. Lai arī briedām šim lēmumam ilgi, tik un tā grūti sagremot, ka mūsu laiks tur ir beidzies.

Ja man kādreiz kāds būtu teicis, ka “aizsēdēsimies” tur četrus gadus, neticētu. Bet laiks skrien! Un katru gadu vienmēr bija kāds iemesls, kāpēc vēl uz brīdi tur palikt. Šogad saliekot visus + un -, sapratām, ka mums Dubaijas būs gana.

Paldies Dubaijai par visu labo un skaisto! Pirmkārt, paldies par Beatrisi, paldies par fantastiskiem draugiem, kas iegūti no visas pasaules. Arī no Latvijas, kurus nekad nebūtu sastapuši, ja nepieņemtu lēmumu doties uz Dubaiju. Brīnumaini, ka tik tālu prom no Latvijas izdodas atrast vienam otru un noglabāt dziļi, dziļi sirdī īpašo draugu kambarītī. Paldies par to, ka skatos uz cilvēkiem un lietām pilnīgi savādāk kā pirms pāris gadiem. Paldies par to, ka esmu kļuvusi iecietīgāka pret cilvēkiem un situācijām. Paldies par to, ka esmu mācījusies, ka savs viedoklis ir jāaizstāv, neaizskarot citus. Paldies par biezo ādu, kas uzaudzēta ņemoties par un ap Dubaijas nejēdzībām.  Paldies par to, ka skatos uz pasauli ar citām acīm. Paldies, ka biju daļa no tā milzīgā mutuļojošā katla! Paldies!

Vai bija vērts doties uz Dubaiju? Jā, noteikti. Protams, ir lietas, kuras darītu savādāk jau no paša sākuma, ja būtu zinājuši daudz ko vairāk par Emirātiem un tur valdošo sistēmu pirms mūsu braukšanas. Bet nekad nenožēlošu to, ka aizbraucām. Nekad nenožēlošu, ka metāmies dažā labā avantūrā. Tā būs pieredze uz mūžu. Nekad nenožēlošu, ka tik daudzas brīvdienas atļāvāmies vienkārši nedarīt neko, vārtīties pludmalē vai kā šprotītēm bundžiņā pa dīvānu un skatīties filmas. Tie būs bijuši četri traki, dulli, jautri, skumji un vienlaikus priecīgi gadi. Kopā un šķirti. Kas iemācījuši gan man, gan Ērikam, gan Rūdolfam ļoti daudz ko.

Jā, neesmu aprakstījusi daudzus notikumus un piedzīvojumus, kas mums bijuši Emirātos, jo vienmēr likās, ka gan jau paspēšu. Varbūt kādā brīdī man uznāks iedvesma visu apkopot un šo to ierakstīt ar atpakaļejošiem datumiem, bet tad jau redzēs.

Šobrīd izskatās, ka mēs neapmetīsimies uz dzīvi Latvijā pavisam. Grūti gan tam noticēt, bet izskatās, ka būsim tepat Eiropā, tikai ne vēl pavisam mājās. Dubaijā iemācījos vēl vienu labu lietu – pieņemt to, ko tev dod, nevis skumt par to, kā man nav. Tā kā turiet īkšķus, lai mums viss izdodas!

Trauksmes sirēnas.

Mūsu ēkā itin bieži mēdz atskanēt trauksmes sirēnas, kas informē, ka mājā ir ugunsgrēks un mums jāevakuējas. Ptu, ptu tās vienmēr ir bijušas viltus trauksmes. Vai nu kāds pīpējis dzīvoklī, vai nu kāds indietis savu dienišķo vistu piecepinājis vai kāds cits iemesls, bet reālu ugunsgrēku piedzīvojuši neesam. Tiesa, kādu nedēļu atpakaļ sirēna sāka skanēt ap trijiem no rīta, ja tagad mana atmiņa mani neviļ. Ir bijis, kad nakts vidū pēkšņi ietarkšķas vai nopīkst, bet nekad tā, ka tiešām aicina evakuēties. Un mūsmājās nav 2x jādomā, ja sirēna skan, tad ir jāiet. Bet tā cenšanās saprast, ko ātri iemest somā, ja nu trauksme ir īsta, un miega sajaukums ir ellīga. Piemēram, Ēriks, uzvilcis apenītes un kurpes, saprata, ka vajadzēs vēl ko mugurā vilkt. Un ko tad tajā somā jāiemet? Patiesībā tādā brīdī saproti, ka viss ir krāmi un nevajadzīgas lietas. Galvenais sapakot sīci un vīru. Tiesa, es vienmēr somā sametu mobilos telefonus, pases un mašīnas atslēgas. Nekas cits tajā brīdī svarīgs neliekas. Un vienmēr šajā brīdī nopriecājos, ka dzīvojam 8. stāvā, ka neesam izvēlējušies par dzīves vietu kādu 35. vai 52. stāvu. Jo trauksmes laikā lifti nestrādā, jākāpj pa trepītēm ar kājiņām… Tad nu arī šajā brīnišķīgajā rītā ar pārējiem ēkas iedzīvotājiem čunčinājām lejā. Atbrauca gan ugunsdzēsēji, gan policija, gan vēl kaut kas. Cilvēki visi satupuši uz ielas, kur nu kurais. Mani gan izbrīnīja tas, ka liela daļa nemaz pat netaisījās rausties ārā no gultām, labākajā gadījumā no gultas izkāpa, bet skatījās pa logu, kas notiek. Labi, ja dzīvoklis ir 2. vai 3. stāvā, varēsi paspēt nokāpt lejā, ja tiešām trauksme būs īsta, bet, ja mitinies tuvāk debesīm? 39. stāvs tomēr ir diezgan augstu… Arī mūsu ēkā dzīvojošā Rūdolfa mākslas skoliņas čoma tētis i nemaz neesot domājis iet lejā, palicis guļot, kamēr sieva ar mazo kāpuši lejā. Tomēr man tā liekas baigā bezatbildība. Jā, nomarinējāmies kādas divas stundas ārā un trauksme izrādījās viltus, bet vismaz, ja būtu dedzis, es un mani mīļie būtu pasargāti. Trauksme arī izrādījās tāpēc, ka dzīvoklis no kura nāca signāls, ka tur ir ugunsgrēks, bijis aizslēgts un apsargi nedrīkstot uzlauzt durvis. Tādi te Dubaijā likumi. Beigās izrādījās, ka sirēna vienkārši uzkārusies.

Tomēr aizvakar Dubaijā tiešām dega. Mums pretējā rajonā, ielā, kurā agrāk dzīvojām, dega The Torch tower. Trakums! Arī tur sirēnu skanēšana esot bijusi ierasta lieta, tāpēc daudzi sākumā domājuši, ka tā ir viltus trauksme. Paldies Dievam, neviens nopietni nav cietis. Katrā ziņā, tie, kuru dzīvokļus liesmas neskāra, ir atpakaļ mājās. Lai arī ēku no sava dzīvokļa varam redzēt, naktī plosījās smilšu vētra un redzēt pa logu neko nebija iespējams… Arī vētras darbošanās piepalīdzēja tornim degt un labi, ka apkārt esošie palika neskarti, jo no tiem arī tika evakuēti cilvēki.

Un šī degšana jau nav vienīgā, ko Dubaija piedzīvojusi. Mūsu ēkai pretī slienas riktīgs spoku debesskrāpis – Tamweel Tower.  Šo ēku es varu ļoti labi redzēt no sava guļamistabas loga, jo tā ir tieši blakus mūsu mājai. Sākumā, kad ievācāmies šajā ēkā, bija baisi skatīties… Skats likās neomolīgs, bet tagad laikam kaut kā esmu pieradusi. Katru gadu tiek solīts, ka ēku atjaunos, bet tas nenotiek. Katrā ziņā kalpo par atgādinājumu, ka vienreiz tās sirēnas var liecināt arī par to, ka tiešām deg.

Vispār, pieminot sirēnas, arī Maxima spēlē lielu lomu tajā, ka mēs vienmēr klausām sirēnām un ejam ārā. Labāk 100x evakuēties bez iemesla, nevis vienreiz piedzīvot to, ka tiešām iemesls ir bijis, bet viss jau nokavēts…

Smilšu pilsēta

Tur aiz putekļiem un smiltīm ir saule…

Kā es kļuvu par rezidenti!

Pilnīgi kauns sametās, cik ilgu laiku esmu šo vietu atstājusi novārtā. Acīm redzot, pirmais entuziasms un optimisms par to, ka nu tik rakstīšu un nu tik būs, ir mazliet pagaisis, bet nav jau tā, ka galīgi nav ko rakstīt. Katru dienu pazib doma, ka o, šitas varētu būt interesanti un arī šitas… Nu tad, lai top ieraksts par to kā tikām pie rezidenta statusa jeb pastāvīgās uzturēšanās atļaujas.
Sāksim ar to, ka, lai es ar Rūdolfu tiktu šeit par rezidentiem, Ēriks mums nokārtoja Family Resident Visa (kas būtība nozīmē to, ka, ja tētis te mums strādā un ir rezidents, tad varam kārtot šādu vīzu, nevis braukt vienkārši kā tūristi), šo vīzu vēlāk ir vieglāk pārtransformēt pavalstnieka statusa izdošanai (residency visa stamp).
Viss sākās ar to, ka vīrs rakstīja iesniegumu par katru ģimenes locekli Typing Center, kas esot, citēju: “ļoti šaurs, bez eiroremonta ūķis, kur knapi strādā kondiška.”. Bet toties tur ejot viss ātrāk nekā valsts Typing centros. Tad bonusā esot vēl jādabūn štempelis uz darba līguma imigrācijas departamentā, kā arī jāapstiprina Ārlietu ministrijā laulības apliecība un sīcim dzimšanas apliecība. Vīzas bija gatavas divu darba dienu laikā un tās tika kārtotas Dubai Imigration Authority centrālajā ēkā Al Jafilia . Sīkāks info par ģimenes vīzu te.

Pēc tam, kad vīzas kabatā un ģimene veiksmīgi ir kopā, sākās nākamā papīru kārtošana. Lai es tiktu pie pastāvīgas uzturēšanās atļaujas, man bija jāiziet medicīniskā pārbaude (visiem tā jāveic!). Mēs bijām Al Karama Medical Fitness Center , kas atrodas Al Karama rajonā.

Mājiņa Al Karama rajonā

Tur devāmies tikai tāpēc, ka pilsētā būtībā ir 3 vietas, kur veic medicīniskās pārbaudes ģimenes locekļiem, iebraucējiem. Šeit uz vietas ir iespēja rakstīt iesniegumu arī ID kartei, kā arī svarīgi, ka šeit nav tik daudz tumšo iebraucēju kā cituviet. Te sataisa visas analīzītes (nopumpē no rokas šļuku asiņu un uztaisa rentgenu), kā arī var uzrakstīt iesniegumu ID kartei. It kā nekas daudz nav jādara, bet tā ņemšanās ap 100 un 1 papīru, kā arī stāvēšana vienā rindā, tad otrā, tad trešajā un pēc katras rindas izstāvēšanas vēl jāiet pastāvēt pie kases lodziņa ir diezgan nogurdinoša. Šeit arī, pie analīžu nodošanas, sadalīta telpa divās daļās – sievišķiem un vīrišķiem.
Katrā ziņā šeit man bija jāpārbildējās, jo mana bilde, kas bija izgājusi cauri visas citas drošības kontroles, šajā ēkā nederēja. Papīrs neesot tāds kā vajag! Smieklīgākais tas, ka uzturēšanās atļaujā, kas ieķepināta manā pasē, bilde ir tā pati vecā!

Arī šī ir Dubaija!

Pēc šīs iestādes apmeklējuma jāapmeklē vēl viena, kur paņem pirkstu nospiedumus priekš ID kartes. To veicām Al Quoz Medical Fitness Center, kaut kādā ellē ratā gaģužņikā… Pilns ar rūpnīcām, noliktavām. Šajā rajonā dzīvo arī ļoooti daudz strādnieku – pakistāņi un indieši (par tiem kaut kad citreiz). Devāmies uz šejieni, jo pirmo vietu uz kuru devāmies (Al Satwa) nezināmu un mistisku iemeslu dēļ nevarējām atrast. Laikam bija piemeties vadātājs. Arī šeit viss nodalīts – vīrišķi pa kreisi un sievišķi pa labi. Sieviešu rinda 5x īsāka, bet tik un tā viss notiek gliemežu tempos.

Katrā ziņā tiem, kas taisās iet visam šitam cauri, jāapbruņojas ar naudu, jo jāmaksā ir visur un par visu (mēs ķep-ļep rēķinot, ieskaitot tos papīrus, kas bija jālegalizē arī Latvijā, sarēķinājām, ka mus tas prieks ir izmaksājis aptuveni 2500 dirhamu (aptuveni 375 ls), to, ka katrā vietā jāraksta iesniegums, jāpievieno 100 un 1 pases kopija, vīra pases kopija un dažās vietās arī vīra darba līgums un, protams, pacietību un vēlreiz pacietību. Un, kas nav mazsvarīgi, jānorij tas, ka arābu veči visur lien bez rindas.

Bildes no Al Karama rajona. Žēl, ka neko nenobildēju Al Quoz, jo tur var redzēt kāds izskatās iepirkšanās centrs, kas nav domāts tūristiem…

Kāds visu dienu noteikti centīgi zīmējis uzrakstu…

Reklāma gājēju tunelī :)

Sludinājums tajā pašā tunelī

Melnais Gulbis – Black Swan

Viena no pēdējo laiku trakākajām, bet arī labākajām filmām, ko esmu noskatījusies. Pēc noskatīšanās nevarēju mierīgi aiziet gulēt, vēl vajadzēja palasīt, kaut ko padarīt… jo tik viegli no galvas neiziet ārā. Atstāj ļoti spēcīgu pēcgaršu.

Viennozīmīgi iesaku noskatīties.

Štukošana.

Pienācis ir mirklis, kad sāku štukot par to kā un kur varētu piepelnīties. Patiesībā, nopietns un kārtīgs darbs būtu vislabākā izeja, bet, kamēr vēl superpiedāvājums nav atrasts, jāpaštuko, kur es varētu sagrabināt kādu papildus piķīti. Esmu nonākusi pie secinājuma, ka nemaz ar tik daudz to lietu ar ko es varētu nodarboties nav. Brošas netaisīšu, jo to tagad dara katra otrā sievieškārtas pārstāve, zeķes adīt nevaru, jo neatceros kā bija jāada papēdis, mūzikas instrumentus nemāku spēlēt utt., utt. Pagaidām vienīgais, kas ir ienācis prātā – rakstīt svešus kursa darbus, mājas darbus, bakalauriem gan vēl neesmu gatava ķerties klāt – pārāk laikietilpīgi. Tad jau redzēs kā veiksies :)