Kā es kļuvu par rezidenti!

Pilnīgi kauns sametās, cik ilgu laiku esmu šo vietu atstājusi novārtā. Acīm redzot, pirmais entuziasms un optimisms par to, ka nu tik rakstīšu un nu tik būs, ir mazliet pagaisis, bet nav jau tā, ka galīgi nav ko rakstīt. Katru dienu pazib doma, ka o, šitas varētu būt interesanti un arī šitas… Nu tad, lai top ieraksts par to kā tikām pie rezidenta statusa jeb pastāvīgās uzturēšanās atļaujas.
Sāksim ar to, ka, lai es ar Rūdolfu tiktu šeit par rezidentiem, Ēriks mums nokārtoja Family Resident Visa (kas būtība nozīmē to, ka, ja tētis te mums strādā un ir rezidents, tad varam kārtot šādu vīzu, nevis braukt vienkārši kā tūristi), šo vīzu vēlāk ir vieglāk pārtransformēt pavalstnieka statusa izdošanai (residency visa stamp).
Viss sākās ar to, ka vīrs rakstīja iesniegumu par katru ģimenes locekli Typing Center, kas esot, citēju: “ļoti šaurs, bez eiroremonta ūķis, kur knapi strādā kondiška.”. Bet toties tur ejot viss ātrāk nekā valsts Typing centros. Tad bonusā esot vēl jādabūn štempelis uz darba līguma imigrācijas departamentā, kā arī jāapstiprina Ārlietu ministrijā laulības apliecība un sīcim dzimšanas apliecība. Vīzas bija gatavas divu darba dienu laikā un tās tika kārtotas Dubai Imigration Authority centrālajā ēkā Al Jafilia . Sīkāks info par ģimenes vīzu te.

Pēc tam, kad vīzas kabatā un ģimene veiksmīgi ir kopā, sākās nākamā papīru kārtošana. Lai es tiktu pie pastāvīgas uzturēšanās atļaujas, man bija jāiziet medicīniskā pārbaude (visiem tā jāveic!). Mēs bijām Al Karama Medical Fitness Center , kas atrodas Al Karama rajonā.

Mājiņa Al Karama rajonā

Tur devāmies tikai tāpēc, ka pilsētā būtībā ir 3 vietas, kur veic medicīniskās pārbaudes ģimenes locekļiem, iebraucējiem. Šeit uz vietas ir iespēja rakstīt iesniegumu arī ID kartei, kā arī svarīgi, ka šeit nav tik daudz tumšo iebraucēju kā cituviet. Te sataisa visas analīzītes (nopumpē no rokas šļuku asiņu un uztaisa rentgenu), kā arī var uzrakstīt iesniegumu ID kartei. It kā nekas daudz nav jādara, bet tā ņemšanās ap 100 un 1 papīru, kā arī stāvēšana vienā rindā, tad otrā, tad trešajā un pēc katras rindas izstāvēšanas vēl jāiet pastāvēt pie kases lodziņa ir diezgan nogurdinoša. Šeit arī, pie analīžu nodošanas, sadalīta telpa divās daļās – sievišķiem un vīrišķiem.
Katrā ziņā šeit man bija jāpārbildējās, jo mana bilde, kas bija izgājusi cauri visas citas drošības kontroles, šajā ēkā nederēja. Papīrs neesot tāds kā vajag! Smieklīgākais tas, ka uzturēšanās atļaujā, kas ieķepināta manā pasē, bilde ir tā pati vecā!

Arī šī ir Dubaija!

Pēc šīs iestādes apmeklējuma jāapmeklē vēl viena, kur paņem pirkstu nospiedumus priekš ID kartes. To veicām Al Quoz Medical Fitness Center, kaut kādā ellē ratā gaģužņikā… Pilns ar rūpnīcām, noliktavām. Šajā rajonā dzīvo arī ļoooti daudz strādnieku – pakistāņi un indieši (par tiem kaut kad citreiz). Devāmies uz šejieni, jo pirmo vietu uz kuru devāmies (Al Satwa) nezināmu un mistisku iemeslu dēļ nevarējām atrast. Laikam bija piemeties vadātājs. Arī šeit viss nodalīts – vīrišķi pa kreisi un sievišķi pa labi. Sieviešu rinda 5x īsāka, bet tik un tā viss notiek gliemežu tempos.

Katrā ziņā tiem, kas taisās iet visam šitam cauri, jāapbruņojas ar naudu, jo jāmaksā ir visur un par visu (mēs ķep-ļep rēķinot, ieskaitot tos papīrus, kas bija jālegalizē arī Latvijā, sarēķinājām, ka mus tas prieks ir izmaksājis aptuveni 2500 dirhamu (aptuveni 375 ls), to, ka katrā vietā jāraksta iesniegums, jāpievieno 100 un 1 pases kopija, vīra pases kopija un dažās vietās arī vīra darba līgums un, protams, pacietību un vēlreiz pacietību. Un, kas nav mazsvarīgi, jānorij tas, ka arābu veči visur lien bez rindas.

Bildes no Al Karama rajona. Žēl, ka neko nenobildēju Al Quoz, jo tur var redzēt kāds izskatās iepirkšanās centrs, kas nav domāts tūristiem…

Kāds visu dienu noteikti centīgi zīmējis uzrakstu…

Reklāma gājēju tunelī :)

Sludinājums tajā pašā tunelī

Katram tēvam jābūt par paraugu savam dēlam

Ja jau esmu savu blogu nosaukusi “Mazo latviešu lielā dzīve Dubaijā”, tad būtu muļķīgi nepieminēt dažas lietas. Pirmkārt, laikam jau jāsāk ar to, ka man ir ļoti talantīgs un daudzpusīgs vīrs. Arī Latvijā esot es tā arī nesapratu kā viņš paspēj saorganizēt visus tos dzīves līkločus, lai paspētu būt gan labs darbinieks, kārtīgs, centīgs savā darba vietā, gan trakulīgs un riktīgs I love rock`n`roll mūziķis, ziemas laikā jau padsmito vai ne pat vēl ilgāku laiku spējīgs taisni un stabili nošļūkāt ar sniega dēli pa Latvijas pauguriem un visādām trubām un nesalauzt (ptu, ptu) kādu locekli, spēlēt tenisa turnīros un šur tur pat uzvarēt, aizjost uz dažādām modeļu kastingu atlasēm un šur tur arī uzfilmēties, aiziet ar draugiem aliņu iedzert un veltīt laiku arī ģimenei. Bail, ka būšu kaut ko izlaidusi, bet nu katrā ziņā – cilvēks orķestris! Bet nu neba šeit visu to būtu metis pie malas. Kaut ko ārpus sava darbalaika arī šeit pagūst sadarīt. Teniss gan laikam pēdējā laikā ir cietis, vien pāris reizes nedēļā. Kamēr nebijām ar dēlu ieradušies šeit, arī tas tika spēlēts uz vella paraušanu. Bet nu labi, galveno domu sapratāt.

Man vīrs arī šeit skrien uz dažādām modeļu atlasēm. Un brīnumaini bieži tiek apstiprināts dažādām lomām, foto reklāmām. Man jau liekas, ka, ja nebūtu tas pamatdarbs, tad būtu visas šīs izklaides vēl biežākas. Bet foršākais ir tas, ka par to arī labi maksā! Nu iedomājaties – tu, mazais latvieti, ierodies te jau apjucis par to, ka tavas smadzenes te vajag, bet izrādās arī purniņš smuks :)

Tēlo svarīgo, steidzīgo biznesmeni

Otra lieta, protams, ir mūzika. Tā mīlestība pret rokmūziku… Zinu, ka viņš nebūtu gribējis būt nekāds inženieris, bet tiešām mūziķis ar lielo burtu. Un nevis spēlēt kaut kādos sīkos Latvijas klubos kaverversijas. Bet spēlēt SAVU mūziku – cilvēkiem, pasaulei.

Var redzēt, ka patīk uzstāties :)

Tētis spēlē Abu Dhabi

Prieks, ka šeit viņš tika uzmeklēts (!) un uzaicināts spēlēt Jay Wud grupā. Bet nu ko tur daudz! Izrādās, ka arī šeit spēlēt basģitāru labā līmenī ir gaužām liels retums, tāpēc arī šis talants tiek likts lietā. Un, kurš būtu domājis, ka kādreiz būs iespēja spēlēt Abu Dhabi F1 pasākuma ietvaros? Nu re! Arī šis sapnis piepildījies.

Grupa ar saviem klausītājiem

Tā pat arī mēs ar mazo cilvēku izmantojām iespēju paskatīties kā tētis spēlē, jo netālu no mūsu mājām notika koncerts brīvā dabā Gulf Bike Week ietvaros. Tā kā arī dēls ir redzējis tēti spēlējam, kas liekas baigi forši, jo, lai arī troksnis bija pamatīgs, brīžiem sīcis pakratījās arī mūzikas ritmos.

Rūdolfs savā pirmajā rokkoncertā!

Tātad visa šī ieraksta jēga – man ir liels lepnums par to, ka esmu apprecējusi tik foršu cilvēku, kuram ir aizraujoša un interesanta dzīve, kuru viņš dala arī ar mani. Man ir talantīgs un foršs vīrs, kas ir arī ļoti labs tētis savam dēlam. Tā kā, prozit, bezalkoholiskais aliņš par tevi! ;)

Mani vīrieši

11.10.13

Mazliet lēciens pagātnē. Bet sapratu, ka ir vērts pastāstīt. 11. oktobrī manam vīram ir dzimšanas diena. Bijām nolēmuši to forši pasvinēt. Kad tad vēl sanāks dzimšanas dienu svinēt Dubaijā, vai ne? Kaut ko tādu noteikti atcerēsies uz visu mūžu un, zili brīnumi, dzimšanas diena izvērtās pārsteigumiem bagāta. Vīrs, ejot gulēt, teica:”Šitāda dzimšanas diena man vēl nebija bijusi!” Bet par visu pēc kārtas.

Pirmkārt, iepriekšējā vakarā viesojāmies IKEA veikalā (būs jāsāk prasīt IKEA, lai maksā man kaut ko par reklāmu…), lai iegādātos ēdamgaldu. 11. oktobra rītā vīrs ķērās klāt pie skrūvēšanas, jo gribējām smuki paēst svētku pusdienas. Ķimerējās, skrūvējās, ņēmās, bet izrādās, ka vienai galda kājai kaut kas ar vītni nav kārtībā. Vīrs elš un pūš, jo tā viena kāja kā nestāv tā nestāv!

Džeki cīnās ar galda kāju

Saku, lai liekas mierā, gan jau vienu ēdienreizi izturēs. Kamēr es šiverējos pa virtuvi vīrs nolemj veikt ķīmijas eksperimentu. Jāpiebilst gan, ka mirklī, kad viņš ķērās klāt savam plānam, viņš vēl nenojauta, ka tas būs ķīmijas eksperiments… Tātad, otrkārt, mums bija aizdambējusies izlietne. Un latvietis parastais jau par tādiem sīkumiem neies zvanīt apsaimniekotājam, visu nokārtos pats. Starp citu, tāda izlietņu aizdambēšanās te ir bieža parādība, tāpēc vīram mājās jau bija pulverītis. Es vēl noklakšķinu šim ar mēli, ka mirklī, kad ar to draņķi darbosies, lai vismaz zobu birstes novāc no izlietnes malas. Nemaz nezināju, kas man ir par gaišreģes spējām! Paiet minūtes 5, paiet 10 un es saprotu, ka vannasistabā aizdomīgs klusums. Pirmā doma – vīrs saelpojies tos pulverīša garaiņus un šim kļuvis slikti. Neeju gan skatīties, kas noticis tikai no virtuves šim uzsaucu – vai viss ok? Jā, jā, viss esot kārtībā. Tā kā atbildēt atbild, neko – dzīvs ir! Paiet vēl kādas 10 minūtes un es jau vairs nesaprotu, ko tik ilgi tur dara. Vienā mirklī skatos, ka kaut kas nav lāgā. Šis pa kluso lavās uz viesu tualeti. Nez kāpēc drēbēs un viscaur slapjš. Pirmajā mirklī domāju, ka aplējies, bet paiet laiks un es saprotu, ka šim acis zib un es jau varu vīra skatienus, kustības nolasīt kā grāmatā – što ta ņe to. Neies jau mānīties, pieķerts ir. Ķīmijas eksperiments ir nogājis greizi. Tieku ievesta vannasistabā. Un, paldies Dievam, lielākā daļa ir jau savākta un satīrīta. Brīnumlīdzeklis, vadoties pēc instrukcijas (!), ir iebērts trubās un apliets ar verdošu ūdeni(!). Tie, kas darbojušies ar šāda veida ķimikālijām, gan zinās teikt, ka retos gadījumos vai pat nekad, nav bijis jālej karsts ūdens. Bet instrukcija nemelo – tiešām, pārliecinos arī pati par uzrakstu. Nezinu gan vai tas pie vainas, vai arī trubās jau sakrājušies reāli sārņi, piedodiet, sūdi, kas tur jau sākuši izdalīt gāzes, bet visa tā masa ir uznākusi kā fontāns gaisā! Piebildīšu, ka uz izlietnes malas atradās visādas manas stellītes – smaržiņas, krēmiņi utt., kuras mans vīrs panikā bija mazgājis un pulējis no tiem, piedodiet, sūdiem nost. Nezinu, kas pašam vīram bija stāvējis klāt, ka bija paspējis pašaut seju nost, jo tā masa varēja iešauties tieši ģīmī. Tiesa, mazu apdegumu gan viņš dabūja kakla rajonā. Drēbes, kas viņam bija mugurā momentā bija skalojis ar vēsu ūdeni, bet vienojāmies, ka visu metīsim ārā, tā pat arī vairākas lietas, kas atradās notikuma epicentrā. Par ko man baigi žēl – par “Mans Mazais” oktobra numuru, kas arī izlidoja miskastē, vēl nedalasīts… Daudz laimes dzimšanas dienā!!!

Un tad iesākam vakara otro daļu… Pirmkārt, visa šī notikuma dēļ nokavējām randiņu ar mūsu radiniekiem, bet pie plāna tik un tā turējāmies – izbrauksim ar kuģīti! Bijām nolēmuši nevis vizināties pa Dubai Marina iekšējo kanālu, bet doties apkārt Palm Jumeirah. Točkas no kurām var vizināties n-tajos virzienos ir vairākas. Izvēlamies vienu, kur mazliet jāuzgaida, jo kuģītis braucot lēnāk atpakaļ, jo esot lieli viļņi. Kaut kā šim faktam uzmanību baigi nepievēršam, jo tas tiek izspļauts tā starp citu, nevis kā brīdinājums (cik tad vispār viļņi var būt lieli, ja var braukt ar laiviņu, kurā tiek sēdinātas ģimenes ar bērniem?) un, sagaidījuši savu pavadoni, dodamies uz kuģīti. Visi rātni sasēžamies, bērniem un sev uzvelkam glābšanas vestes. Sparīgi vēl sakot sīčiem, ka vestes ir obligātas, savādāk ar kuģīti braukt nevarēs. Pēc pāris minūtēm uz kuģīša sakāpj arī daži indiešu tūristi, kas priecīgi aizdodas uz pašu kuģa priekšu. Let the party begin!

Rūdolfs, acīm redzot, vienīgais nojauš, kas mūs sagaida…

Kustamies sākumā lēnām, mans jaunskungs bļauj histērijā… Jo viņš ir pārbijies kā diegs gan no glābšanas vestes, gan no tā, ka rubās ārā no pārguruma… Šeit es pieļauju savu lielāko kļūdu – novelku sīcim un sev vestes, lai varētu viņu cieši piekļaut sev klāt. Tagad, mammas, lasiet rūpīgi – NEKAD TĀ NEDARIET! Pēc šī brauciena es sapratu, lai labāk bļauj tā, ka izbļauj iekšas, bet vesti nost vilkt NEDRĪKST! Atzīstos, vēl tagad brīžiem man uznāk pašpārmetumi. Tātad kuģītis sāk traukties diezgan lielā ātrumā. Ok, mēs vēl visi priecīgi, smejamies un esam starā par ātrumu, priekšā esošie indieši bļauj aiz sajūsmas un ūdens šļakatām. Un tad vienā mirklī es saprotu, piedodiet, dirsā ir! Uz kuģīša, bez kapteiņa, ir vēl 2 džeki, kas skaitās kā apkalpojošais personāls, bet to viņu sejas izteiksmi neaizmirsīšu nekad, piedodiet, bet atkal jāizmanto necenzēti vārdi – var redzēt, ka džeki ir pārmīzuši jēgu! Ir tik lieli viļņi, ka mazā laivele svaidās no viena sāna uz otru. Laiva tā svaidās, ka ūdens tūlīt, tūlīt gāzīsies iekšā pa kādu no sāna malām. Uzmetot zibenīgu skatienu uz filipīniešonkuli bailes ir vēl lielākas, jo viņš ir ieķēries laivas trubās (vai vertikālajās margās, nezinu kā nosaukt štelles, kur var turēties) ar abām rokām un trīcošā balsī paziņo – It`s OK! Everything is fine, it`s normal. Mēs pat vairs nebraucam, bet džeks pie stūres laivu ir apturējis vispār. Visi indieši sabirzt kā pupas uz pakaļgalu pie mums. Arī viņi vairs nespiedz no sajūsmas. Paldies Dievam, mēs ar vīru sakām, lai mūs kaut kur izmet krastā, jo braucienu tālāk negribam turpināt. Filipīniešu onkuļi ir ar mieru griezt laivu riņķi un pat piedāvā citu laivu, lai varam mierīgi pavizināties pa kanālu kā normāli vācu pensionāri. Būtu es zinājusi, ka viļņi ir tik lieli, nekad tajā laivā nebūtu kāpusi ar mazu bērnu ne ar, ne bez vestes. Mūs pārsēdina citā laiviņā, kura lēnām čunčina pa kanālu…

Skats no kanāla

Viens gan ir bēdīgs par mūsu izvēli – mūsu krustdēls, kuram ir 7 gadi un, kurš būtu gribējis ekstrēmo braucienu turpināt :) Pēc brauciena ejam apēst saldējumu un padzert minerālūdeni.

Daudz laimes dzimšanas dienā!

Vajadzēja izvēlēties šito laivu!