Kur Dubaijā iepirkties?

Nesen pamanīju, ka manā blogā kāds ir gūglējis tekstu – kur Dubaijā iepirkties? Jautājums, patiesībā īzī, jo visa Dubaija ir veidota tā, lai tu, draugs mīļais, iepirktos. Šeit pat dzīvokli īrēt ir dārgāk, ja tas atrodas blakus kādam iepirkšanās centram.

Tad nu spešalī tiem, kuriem patīk tērēt naudu, Dubaijas iepirkšanās vietu tops:

1) Dubaijas mols – vieta, kur pazust uz vairākām dienām. Dubaijas mols ir lielākais pasaulē (aptuveni 1200 veikalu). Šeit veikalu klāsts ir tik plašs, ka savu maciņu varēs patukšot gan vidējas klases veikalu mīļotāji, gan tādi, kuriem zīmoli ir ļoti svarīgi. Dubaijas molā izkārtots arī pasaulē lielākais akvārijs un, ja uznāk vēlme paslidot, tad ir arī slidotava. Tā pat, ja gribēsiet uzbraukt pasaules augstākajā torni – Burj Khalifa, tad būs jāizlīkumo cauri Dubaijas molam. Dubaijas mols ir tik milzīgs, ka, ja uz turieni dodies ar metro, tad no metro pieturas, kas saucās Dubaijas mols/Burj Khalifa, līdz tiešām mola ieejai ir jāiet vēl aptuveni 20 minūtes. Daži paziņas zina stāstīt šausmu stāstus (paši no savas pieredzes, piedevām) par to, ka noparkojot automašīnu mola stāvvietā, paiet pusdiena kamēr tu to esi spējīgs atrast. Esmu šeit bijusi aptuveni 3x, vienmēr esmu apmaldījusies.

2) Mall of the Emirates – laikam skaitās kā viens no populārākajiem iepirkšanās centriem pēc apmeklētāju skaita platības ziņā. Pašai ir nācies tur atrasties brīvdienas vakarā un esmu sev nosolījusies, ka vairāk nekad šo kļūdu nepieļaušu. Cilvēku tik daudz un burziņš tik liels, ka nespēj dzirdēt savas domas. Bet, ja Dubaijā ir vēlme iepirkties, tad uz šejieni arī ir vērts atkulties. Būtībā te var atrast visus tos pašus zīmolus, ko Dubaijas molā, tikai paša iepirkšanās centra izmēri ir mazāki, tāpēc tā rīvēšanās vienam gar otru iepirkšanās laikā ir daudz lielāka. Ja maciņš atļauj, var pat palikt turpat blakus kādā no 5 zvaigžņu viesnīcām – Kempinski vai Sheraton. Un, ja nepietiek ar iepirkšanos, var arī aiziet paslēpot uz Ski Dubai.

3) Ibn Batutta – laikam mans mīļākais iepirkšanās centrs šeit. Iekārtots austrumnieciski, sadalīts sešās daļās – Andalūzija, Tunisija, Ēģipte, Persija, Indija un Ķīna. Vienlaicīgi pietiekami liels un mazs, lai izstaigātu, apskatītu, nopirktu. Katrā ziņā vērts apmeklēt kaut vai arhitektūras dēļ, mols ar dvēseli.

4) Dubai Marina mols – kaut kas izmēros līdzīgs Spicei. Uz šejieni var aizstaigāt, ja ir izvēlēts maršruts pastaigai pa Dubai Marina, tad pie reizes var iegriezties arī šajā iepirkšanās centrā. Veikali mazliet atšķiras no tiem, kas atrodami lielajos iepirkšanās centros, bet ir arī tādi paši, ko var atrast arī lielākos centros, tikai mazāki izmēros.

5) Dubai Outlet Mall – šeit gan nevarēs aizbraukt ar metro kā uz visiem iepriekšējiem, būs vajadzīgs auto vai taxis (apmēram izmaksās 100 UAE varbūt pat mazliet vairāk). Te var atrast ļoti daudz labas lietas par labām cenām. Īpaši sporta preces.

Katrā pilsētas daļā ir pa iepirkšanas centram, tikpat kā visos ir kinoteātri, milzīgi food court`i un bērnu izklaides istabas. Visos neesmu bijusi, neesmu nekāda lielā pa veikaliem staigātāja. Ja ir vēlme vēl iegriezties kādā bodē, tad var apskatīt arī Deira City Centre, kas ir visvecākais iepirkšanās centrs Dubaijā, kur atrodas arī vienīgais 4D kinoteātris Emirātos, Al Ghurair Centre, kā arī kontrastam iesaku apmeklēt Al Qouz Mall, kur neatradīsiet vispār neko no iepriekš minētā, šis būs ļoti lēti un interesanti! Varēsiet iepazīt un apskatīt Dubaijas otro, ne tik spožo seju.

Un, protams, tas vēl nav viss! Visu nevar ne aprakstīt, ne uzskaitīt.

Par mammām un bērniem Dubaijā.

Tā nu redz sanācis, ka lielāko dienas daļu pavadu kopā ar Rūdolfu pa dažādiem bērnu spēļu laukumiem un pa mājām. Arvien biežāk novērtēju to, kas man bija Latvijā – vecāki, kas rokas stiepiena attālumā, māsa, kas vienmēr brauc apciemot un tuvi radi, draugi ar kuriem sazvanīties, aizstaigāt ciemos un apmainīties ar informāciju bērnu audzināšanas jautājumos. Arī iespēja kaut kur un kādam Rūdolfu atstāt. Un šajās dienās izjūtu to tuvo cilvēku trūkumu sev blakus vēl vairāk, jo pa mājām dzīvojās arī Ēriks, kurš saķēris kaut kādu puņķošanās un klepošanas vīrusu ar augstu temperatūru. Tā nu esmu mamma 24/7 un vēl bonusā māsiņa, slimnieku kopēja.

Noteikti tas, cik labi mamma ar visu tiek galā ir atkarīgs arī no mazā cilvēka rakstura. Man, atzīšos, bieži ir dienas, kuras varētu nosaukt zeme paveries… Atceros, kad Rūdolfs ieradās šajā pasaulē, jau pirmajā dienā Aija Mikova teica:”Viņš jums tāds uzstājīgs!” Un tiešām! Viņai bija/ir pilnīga taisnība! Rūdolfa raksturu vēl labāk nodefinēt nebūtu iespējams. Puikam patlaban ir kāpšanas periods – jāuzlien ir visur! Vienalga vai tas ir galds, krēsls, skapis vai lete. Tad nu es caurām dienām ceļu viņu nost no visādām virsmām, skaidrojot, ka tā nevar darīt. Bet pa vienu ausi iekšā, pa otru ārā. Divas dienas atpakaļ piedzīvojām pamatīgu izbīli. Rūdolfs uzrāpās uz vannasistabas tualetes poda, kāja paslīdēja un sasita zodu pret izlietnes malu, kā arī pakausi pret pašu podu. Brēcām abi. Skats bija tik šaušalīgs, ka to noteikti atcerēšos mūžam. Mazais pārbijies, vecāki arī. Aizvedām uz slimnīcu atrādīt. Tur piebļāva visu, jo neļāva sevi apskatīt. Pārbaudīja acis, paskatījās vai ausīs nav asinis, iztaustīja galvu, bet rentgenu netaisīja, jo atbildot uz miljoniem jautājumu par viņa uzvedību pēc kritiena tika secināts, ka varam doties mājās. Jābrauc atpakaļ tikai tad, ja sākas vemšana vai viņš zaudē samaņu. Visu nakti nespēju normāli aizmigt, jutos vainīga, ka nenosargāju bērnu, bet vismaz sirds mierīga par to, ka ārsti apskatījušies un secinājuši, ka viss ir labi.

Ierakstu par mammām un bērniem Dubaijā gribēju uzrakstīt jau sen, bet Rūdolfa gadījums man atgādināja, ka tas ir jāizdara. Pirmkārt, esmu laimīga, ka man dzīvē dota iespēja pašai audzināt savu bērnu, ka man nav vajadzīgas auklītes. Tomēr ne visi šeit saprot šādu izvēli. Jo nauda valda pāri visam. Svarīgāka ir karjera, nauda nevis tas, ka tu esi kopā ar savu bērnu. Piemēram, jau pieminētajā spēļu laukumā, kur mēdzam arī mēs ar Rūdolfu iet, mazais puika Džošuā, ieraugot mani, saka – mummy! Grib, lai ņemu viņu opā, nāk ar mani runāties… Man lūzt sirds domājot par to, cik ļoti viņš dienas laikā ilgojas pēc mammas, ja pirmo balto sievieti, ko redz spēļu laukumā, sauc par mammu.

Otrkārt, šeit mazus, sarkanus un krunkainus zīdaiņus var redzēt lielveikalos stipri biežāk kā Spicē. Atšķirība tikai, ka šeit lielveikalā ikdienā apgrozās stipri lielākas masas kā Spicē Ziemassvētku laikā. Tā pat nesaprotu, kāpēc bērnus, kas pārvietojās ar kājām jau kādus pāris gadus jāved ratiņos. Bērnam gadi 4-6, bet sēž ratos. Protams, arī fast food te valda un līdz ar mazkustīgo dzīvesveidu bieži var redzēt, ka ne tikai vecāki knapi kust, bet arī bērni.

Treškārt, nesaprotu, kāpēc tik attīstītā valstī neviens nav dzirdējis par ķengursomu kaitīgumu? Katrs trešais sīcis tiek stiepts ķengursomā. Protams, to nedara arābu sievietes savos palagos, bet gan progresīvi domājošās baltās sievietes. Tik pat nejēdzīgi liekas, ja ar zīdaini iziet pastaigā svaigā gaisā, mazo likt nevis ratos ar kulbu, bet vizināt autobeņķī, kas uzlikts uz ratu rāmja. Par krūts ēdināšanu jau vienreiz rakstīju. Te valda pudeles.

Ceturtkārt, bērnu drošība šeit ir nulles vērtībā. Bērni netiek vesti autobeņķos mašīnā. Viņi tur lēkā, spēlējās, dauzās, bet tas jums nav nekāds grants celiņš Pūres pagastā, bet gan Sheikh Zayed road, kur vidējais ātrums ir 120 km/h. Piedevām tās ir 6 joslas katrā virzienā.

Apmēram īsumā tā, ko varēju tagad atcerēties. Noteikti, ka ir vēl kas, kas patlaban piemirsies.

Par multi-kulti

Uzskatu sevi par diezgan patriotisku latvieti. Man 11. un 18. novembris ir svarīgi datumi. Es mīlu Latviju, tās dabu (patiesībā esot ārzemēs iemīlu savu zemi vēl vairāk un spēju daudz labāk un vairāk izprast un sajust savas zemes plusus un mīnusus). Es savu bērnu nekad nevarētu nosaukt par Kevinu vai Estrelitu. Jā, man ir ļoti svarīga latviešu valoda. Un, jā, man besī, ka Latvijas krievi nespēj iemācīties runāt latviski. Tā arī laikam ir mana mazā latvieša lielā sāpe – tas, ka tās iedzīvotāji nespēj izprast elementāras lietas. Nespēj sadzīvot. Latvija ir maza. Latvieši lielajā Pasaules moļļā ir maznozīmīga vienība. Tostarp krievi… Oj, oj, oj, ku daudz! Un viņi ir visur! Ja mēs, Latvijā, ar viņiem cīnāmies kā ar vējdzirnavām, tad, ko jūs domājat, ka citur pasaulē viņi tiek gaidīti un mīlēti? Diemžēl nē! Un tas taču ir vājprāts! Pat šeit viņi ziemas sezonā savairojās kā sēnes pēc lietus. Un visdažādākās rocības pakāpēs – gan tādi, kuriem Louis Vuitton priekšā pakaļā, gan tādi, kuriem ceļojums uz Dubaiju kā ticīgajiem svētceļojums uz Izraēlu – vismaz vienreiz dzīvē uz šejieni jāatbrauc lai tur vai kas… Interesantākais gan tas, ka valodas problēmas viņiem ir neatkarīgi no kura miesta atkūlušies. Veikalā pie kasēm stāv un plikšķina acis, jo nesaprot, ko pārdevējs saka. Vai vēl labāk – runā krieviski, jo Блин, он не понимает по-русски?! идиот! Un tad nabaga filipīnietim jāizstiepjas un jāsaraujas, lai apmierinātu dārgā klienta vēlmes. Vai arī pakistāņu taksistam jāizzīlē uz kurieni viņš jānogādā. Un labākais ir tas, ka viņi šeit ir panākuši savu! Atlaižu laikā pārdevēji zina vārdu – скидка, taksisti kā mantru māk noskaitīt – привет, как Гела? Apbrīnojami! Un tas jau ir tikai tas, ko man ir nācies dzirdēt. Gan jau vēl visādi brīnumi notiek. Katrā ziņā sarkanais, saulē noceptais gurķis un attieksme Я самый крутой nodod krievu viens un divi un viņus tūristu vidū atšķirt no pārējiem ir tīrais nieks.
Bet vispār mans ieraksts nebija domāts par krieviem Dubaijā, bet salīdzinājumam, ka, ja man liekas, krievu un latviešu attiecības Latvijā kašķa, besīšanās un nervu vērtas, tad patiesībā tās ir pupu mizas. Jo izrādās, ka mana izpratne par kaut ko nepieņemamu, nesaprotamu ir tīrākā bērnu smilškaste. Piemēram, lai arī kā man nepatiktu latviešu un krievu saspīlētās attiecības un dažādā izpratne par lietām, tik un tā draugu vidū, kolēģu vidū man ir krievi, kurus pieņemu. Varu ar viņiem smieties, sarunāties un, jā, arī draudzēties. Lai arī vairumā gadījumu mūsu viedokļi par daudzām etniskām, nacionālām tēmām nesakrīt. Šeit? Nānigater! Es esmu miera, draudzīguma iemiesojums… Piemēram, es spēlēju tenisu pie trenera, kura dzimtene ir Indija, bet, kurš daudzus gadus ir nodzīvojis Ņujorkā. Super džeks! Draudzene viņam ir poliete. Saprotamies labi, viss kārtībā. Viņš bija atradis man pārinieci treniņiem, francūzieti. Laikam gan vēl jāpiemetina, ka tas nebija viegls uzdevums. Latvijā skaitos tāds vidusmēra dzeltenās bumbas pļukātājs, bet šeit manam līmenim kādu pieskaņot ir grūti. Ļoti daudzi nāk vienkārši pasist bumbiņu, pakoķetēt ar treneri. Tāda for fun lēna padarīšana, kur no tenisa ir tik, cik melns aiz naga. Bet tātad pirmais treniņš kopā ar francūzieti, man viss liekas baigi labi. Pēc treniņa izrādās, ka treneris ir reāli nikns uz francūzieti, jo viņa no sevis ir nez ko iedomājusies. Nemāk spēlēt, bet uzskata sevi par labo špīleri. Es vispār neko nesaprotu… Treniņš normāls, paķiķinu ar vienu, ar otru, spēlēju. Man pat liekas, ka briesmīgi tizlojos un varētu labāk… Paiet pāris dienas un treneris izrādās aizkadrā saka, ka tā francūziete ir taču stulba! Ka cilvēks nesaprot, ka mācīties spēlēt nenozīmē zīmēšanos laukumā un sevis stādīšanu augstāk par citiem. Arī treneri. Ja kaut kas nesanāk, tad skaties, klausies, mācies nevis šķobi ģīmi neizpratnē, ka tas treneris man neko nespēj iemācīt. Viņš vēl arvien dusmojās un pukojās. Un saka, ka mēs ar Ēriku esam kolosālākie cilvēki, ko viņš Dubaijā sastapis. Tik vienkārši, atvērti, draudzīgi. Esmu uz pakaļas, jo francūziete, jā, stāda sevi mazliet augstāk par citiem, bet es ar viņu saprotos normāli. Man nav grūti pievērt acis uz sīkumiem.
Otrs gadījums – kikboksa treniņš. Jāpiemetina, ka arī Latvijā patrenējos (diezgan īsu laiku) kikboksā pie trenera Sergeja Zemnicka Panatta sporta klubā. Man tik ļoti patika, ka gribēju arī te meklēt iespējas turpināt to, ko iemācījos. Vietu atradu. Bet problēmas sākās, tad, kad sapratu, ka cilvēki šeit trenējas citu motīvu vadīti. Jā, man arī treniņu process lielā mērā ir svarīgs svara zaudēšanai un priekam, bet, ja es ko daru, tad nopietni. Un tad arī ir tas kaifs, kad tu ko iemācies! Šeit manas gaitas kikboksā beidzās ar to, ka viens no džekiem palika nikns, ka es pārāk spēcīgi iedevu pa torbeli. Sapratu, ka neiešu darīt kaut ko uz 50%, tikai tāpēc, ka puisis trenējas kikboksā ilgāk par mani, bet raud kā skuķis, ja dabūn pa degunu… Atgriezīšos Latvijā un iešu pie Sergeja, kur džeki neraud, ja meitene pavicina kulakus. Bet kāpēc šis gadījums pie multi-kulti? Jo vīrišķis ir ar arābisku izcelsmi. Tas ir vienkārši zem viņa goda, ja bābietis ko tādu atļaujās. Un neatkarīgi no tā, ka esmu labs cilvēks, naids uz visu mūžu – tu, sieviete, mani siti! To apstiprināja arī kikboksa treneris, kurš nāk no Uzbekistānas. Trenerim vispār nebija saprotams, kā vīrietis var tā čīkstēt. Nav tajos cilvēkos sajēgas par sportu un cīņas sparu. Reiz sen senos laikos spēlēju basketbolu, ja nekļūdos, tad 8 gadus no vietas. Ar treniņiem 4 nedēļā, spēlēm brīvdienās un sporta nometnēm vasarās un reizēm arī ziemas brīvdienās. Neatkarīgi no tā, ka neizaugu par basketbolisti, tie gadi man ir iemācījuši, ja tu ko dari, tad tā pa īsto. Jo nav tāda varianta – šodien krosiņu noskriešu tikai pusīti. Mirsti nost, bet ir jānoskrien.
Un tas vēlreiz ir pierādījums tam, ka mēs, latvieši, esam ne tikai draudzīgi, bet arī ļoti sīksti. Kamēr citi tikai domā, ka ir kaut kas pārāks par otru tikai savas tautības dēļ, atklājās, ka mēs spējam daudz vairāk.

Decembris Dubaijā

Decembris ir foršākais ziemas mēnesis, manā skatījumā. Decembris ir piepildīts ilgām, gaidām, labām domām. Darbā visa steiga ir pilnīgi savādāka, jo darbi ir jāpabeidz nevis tāpēc, ka jāpabeidz, bet tāpēc, ka tuvojas jauna gada sākums, kurā visu iesākt ir daudz patīkamāk, ja visi rēķini ar aizgājušo gadu ir sakārtoti.
Ir forši vilkt biezu, adītu džemperi. Vakaros dzert tēju vai karstvīnu. Kājas sildīt villenēs. Būtībā viss decembris paiet kā tāda liela Advente. Mūsu mājās ierasts, ka es pirmajā Adventē dekorēju māju, gatavoju Adventes vainagu. Visu četru nedēļu laikā gaisā virmo kaut kas. Kaut kas neaprakstāms. TĀ sajūta.
Decembrī sniegs iegūst jēgu, jo ir taču vajadzīgi balti Ziemassvētki. Ak, decembris, decembris…

Bet kas notiek Dubaijā? Bijām Ziemassvētku tirdziņā ar draugiem. Pie tirdziņa ieejas mums gadās viens ļoti izpalīdzīgs (uz robežas starp izpalīdzīgs un uzbāzīgs) filipīniešu rūķis, kurš neliekas mierā un sagādā mums biļetes zibens ātrumā bez rindas. Tad nu ejam iekšā skatīties visus pasaules brīnumus. Jāpiebilst, ka visa teritorija ir apžogota un aizklāta ar necaurredzamām plēvēm, jo tomēr atrodamies musulmaņu zemē, kur šitas vājprāts ir pieļaujams tikai tad, ja aizžmiedz acis un skaties caur pirkstiem uz notiekošo. Interesanti, ka Ziemassvētku tirdziņš Dubaijas izpratnē ir viss iespējamais, kas nav saistīts ar Ziemassvētkiem. OK, dažas lietas bija centušies sarūpēt – plastmasas eglītes, 2 melnas sniega čupas, kas kādreiz noteikti ir izskatījušās pēc sniegavīriem (nesaprotu kā viņi to dabūja gatavu, ja ārā ir tuvu pie +30), uz milzīgas skatuves tiek dziedātās Ziemassvētku dziesmas un tad jau pats tirdziņš, kur iespējams nopirkt kaut ko līdzīgu beļģu vafelēm par astronomisku summu (piedevām tev tās vafeles jāgaida aptuveni 30 minūtes un beigās iedod to, ko neesi pasūtījis un vēl sadusmojas uz tevi, ka atļaujies protestēt), var iedzert vīnu un alu, kā arī iegādāties televizoru un banānus. Tas, kas tiek reklamēts kā handmade, rada vai nu šaubas, ka tas tiešām ir ar rokām darināts vai otrs variants ir tāds, ka man būtu neērti prasīt tik lielu kāpostu par to… Visādi indiešu pričendāļi, atrakcijas bērniem (ieskaitot mākslīgā sniega pikošanās laukumu), plastmasas slidotavu, kā arī Ziemassvētku vecītis. Un to visu pavada zvērīgs ļembasts. Bet tas viss ir tik ļoti nedabīgs, nesasaistīts kopā, ka nekāda Ziemassvētku tirdziņa atmosfēra tev nerodas.

Pati arī mēģināju i māju papušķot, i Adventes vainagu samudžināt, pat plastmasas egli nopirkām… Nekā. Nekāda sajūta, smarža. Gaisā nekas cits kā smiltis un būvgružu putekļi nevirmo.

Mana Adventes vainaga improvizācija

Rūdolfam prieks par Adventes svecītēm

Esam pieraduši, ka Ziemassvētki ir svētki vairāku dienu garumā, bet te vīram brīvs bija tikai 25. decembris. Un ne viņam vienīgajam. 24. decembra vakarā devāmies satikt latviešus Maigas mīlīgajā kultūras namā. Bija viss – skaisti dekorēta māja, bagātīgi klāts galds, jauki cilvēki visapkārt, ļoti garšīgs karstvīns, dāvaniņas un dzejolīši un pat bērniem atsevišķs dāvanu maiss, bet, lai arī cik jauki un forši, iekšēji skumu pēc mājām un mūsu Adamsu ģimenītes Ziemassvētkiem, kad vakars tik pat kā vienmēr iesākās ar kādu kašķi (!), kad ejam uz baznīcu (vienmēr steigā!) un visas nesaskaņas aizmirstas, ēdam kopīgi Ziemassvetku vakariņas tā, ka biksēm pogas sprāgst, dalām dāvaniņas un skaitam pašsacerētus-improvizētus dzejoļus, lietojam grādīgos dzērienus pārāk dažādās kombinācijās, Ēriks vienmēr sagādā joku dāvanu maisu, kur ir visvājprātīgākās lietas, ko varētu kādam dāvināt. Mēs smejamies, smejamies un smejamies… Un vienmēr to vakaru gribas pagarināt, cik nu ilgi var, tāpēc ejam gulēt tikai ar gaismiņas uzaušanu. Eh…
Tad nu ar vīru nozvērējāmies, ka nākamos Ziemassvētkus sagaidīsim Latvijā, lai tur vai kas…

Laikam pie brīvdienu tematikas jāpiezīmē, ka Ērikam bija ieplānots koncerts 27. decembrī Beirūtā, Libānā. 26. decembra rītā (ap četriem) viņš jau devās uz lidostu. Aizlidoja labi, uzspēlēja mēģī, dzīvojās pie grupas vokālista vecākiem un koncertu nenospēlēja, jo Beirūtu satricināja sprādziens. Grupas biedriem arī kāds pazīstamais aizgāja bojā. Katrā ziņā iepriekšējā vakarā Ēriks ar grupu vēl uzdzīvoja Beirūtas centrā, netālu no sprādzienza vietas. Sēdēju Dubaijā ar trīcošu sirdi kaut nu nekas neatgadītos un viņš sveiks un vesels tiktu atpakaļ. Paldies Dievam, viss kārtībā.

Jauno gadu sagaidījām trijatā. Negribējām nekur doties, kā arī nebija skaidrs vai jaunais cilvēks spēs izturēt līdz divpadsmitiem. Bet tas šogad bija vēl svarīgāk kā citus gadus, jo Dubaija grasījās uzstādīt pasaules rekordu uguņošanā. Tā kā dzīvojam netālu no Palm Jumeirah, tad negribējās to laist garām. Nodarbinājām sīci pa riktīgo, atļāvām ēst visu, ko sirds kāro (saldumu, saldumi, saldumi) un jau divpadsmitos mēs stāvējām ārā netālu no SkyDive Dubai un sveicām viens otru Jaunajā gadā! Un johaidī pasaules rekorda salūtu uzšāva gaisā 25 minūtes pēc divpadsmitiem. Bet bija to vērts. Iespaidīgi.

Mans mēģinājums nobildēt rekordsalūtu

Devāmies mājās, Rūdolfu nolikām čučēt, bet paši paskatījāmies LTV1 tiešraidi un sagaidījām Jauno gadu arī pēc Latvijas laika. Vīns un šampanietis nav laba kombinācija, jo nākamajā rītā abiem galva sāpēja, nosmējāmies – nu īsts Jaunais gads!

LTV1 arī Dubaijā Jaunajā Gadā!

Bet 31. decembrī ne viss bija tik priekpilni no a-z, jo mans suns, kas godam bija nodzīvojis 13 gadus (vidusāzijas aitu suņiem tas ir retums) aizgāja mūžībā līdz ar veco gadu… Redfords bija uzticams, kolosāls, mīlošs un sargājošs suns. Man ir ļoti palaimējies, jo mūsu ģimenē mīluļi ir bijuši visforšākie kādus vien var vēlēties.

Tā kā laimīgu, veiksmīgu, veselīgu, dzīvesprieka pilnu jums visiem Jauno gadu!

Ak, jā! Draugiem un radiem izsūtīju Ziemassvētku apsveikumus, bet pagaidām no teju 20 kartiņām ir saņemta tikai viena 24. decembrī Anglijā. Vai nu Latvijas pastā visi sačko, vai Dubaijas pasts izdomāja – nu i nafig, sūtīsim tikai vienu.

Kartiņu kaudze pirms salikšanas aploksnēs

Rūdolfa vēlmes Ziemassvētkos