Uz Latviju lidojām 29. maijā. Zīmīgi izvēlējāmies šo datumu, jo vīram darba darīšanas nācās kārtot Londonā. Tā kā nebiju drosmīgā mamma, kas lidoja no Dubaijas līdz Latvijai viena pati ar sīci, visi kopīgi aizlidojām līdz Stambulai, tur pavadījām tēti uz Londonu un paši gaidījām lidmašīnu uz Rīgu. Ziniet, tas laikam bija viens no emocionālākajiem turpu-šurpu-atpakaļ atvadīšanās pasākumiem. Jo nu jau mēs vairs neesam divi, neesam arī vairs ar pavisam mazu bērnu pie rokas. Mūsu jaunietis jau kaut ko saprot. Viņš tik uzstājīgi gribēja sekot tētim, ka puņķi un asaras gāja pa gaisu. Nācās viņa domas novērst ar somā līdzpaņemtajām mašīnām un traktoriem… Lidojumā no Dubaijas uz Stambulu ilgi lidmašīna mīcijās pa lidostu un necēlās gaisā, tas pats notika arī Stambulas lidostā, kad nelaida mūs ārā no lidmašīnas. Te nu nopriecājos, ka esam izvēlējušies lidostā pavadīt nevis 2,5 stundas, bet gan 5, jo mums nekur nebija jāsteidzas. Bet tā mīcīšanās divos naktī Dubaijas lidostā bija pārbaudījums maniem nerviem, jo Rūdolfs bija tā pārguris, ka iemigt uz sitienu vienkārši nespēja. Kašķis, asaras, dusmas, neko negribu-neko nevajag stāvoklis. Bet nu viss veiksmīgi… Atlūza kādā brīdī. Biju dikti nobažījusies kā tad man vienai ies lidojumā no Stambulas uz Rīgu, bet viss labi! To 5 stundu laikā pa lidostu jaunietis bija izlocījis kājas un jau paspējis nogurt. Visu ceļu nosusināja mammai klēpī.
Kad lidojām prom no Dubaijas tur bija tuvu 40 grādu temperatūrai, bet Latviju “veldzēja” aptuveni +10 un lietus. Ziniet, bija tik forši! Rāpāmies no lidmašīnas ārā paši pēdējie, Rūdolfs šortos, lai gan somā stāvēja sagatavotas zeķubikses, plānā jaciņā un viņam pie rokas smaidoša mamma, kurai pa galvu maisās tik viena doma – mājas! Tas svaigais, dzestrais gaiss ir vārdos neaprakstāms! Noklumburējām pa lidmašīnas trepēm lejā, izbradājām lidostas peļķes, savācām bagāžu un tas prieks un laime satiekot savējos – neaprakstāms! Ome ar opi jau nav vakarējie – mazdēlu sagaidīja ar mētelīti :)
Pirmā nedēļa, ja ne pat veselas divas, pagāja gan man, gan Rūdolfam atklimatizēšanās periodā. Kamēr vispār saproti, ko ģērbt mugurā – ārā ir auksts vai silts? Un, ja ir vēss, tad jāmeklē kaut kur nobāztas jakas un džemperi, kuri nav bijuši vajadzīgi visu šo laiku. Gulēju kā lācis. Tiešām. Miegs man nāca visu laiku. Nevarēju ieiet nekādā ritmā. Naudas vērtība arī pilnīgi neskaidra. Man tie eiriki kusa rokās kā cukurs tējā. Patiesībā vēl arvien kūst… Varbūt ne es pie vainas, bet paši eiriki?
Katrā ziņā kaut kā lēnām iedzīvojāmies. Atsākām apmeklēt Orff mūzikas nodarbības. Ziniet, mammas, tā ir viena forša vieta, kur kopā ar bērnu darboties. Mūsu favorīte ir skolotāja Sanita. Rūdolfs dziesmas atkārto un dzied mājās, kā arī nodarbībās piedalās ar prieku.
Satikām sen neredzētus draugus, radus, bet tik un tā visus apciemot nemaz ar neizdevās. Laiks ir un paliek laiks, īpaši tad, ja atlido pēc pusotra mēneša Ēriks, kuram arī ir savas iešanas, skriešanas, darīšanas. Un ir taču vēlme pavadīt laiku arī kopā trijatā, nemaz nerunājot par tādu divatā būšanas iespēju, kas Dubaijā mums ir tikai tad, kad kāds atlido ciemos.
Paši arī pabraukājām pa Latviju. Bijām Bauskas pilī un Trušu pilsētiņā. Noteikti iesaku apmeklēt ar bērniem, dikti mīlīga vieta. Bijām laukos un piedzīvojām neganto mušu uzbrukumu par kuru rakstīja pat avīzēs.
Katrā ziņā savas brīvdienas Latvijā pavadījām godam. Gan laiski atpūšoties, gan aktīvi rosoties. Un tūlīt, tūlīt jau atkal krāmējam koferus un dodamies atpakaļ. 16. oktobrī kāpjam lidmašīnā, lai šeit atgrieztos vien pēc vairākiem menešiem. Vienlaicīgi prieks, jo muksim prom no jaku, šaļļu un tuntulēšanās laika, bet tik pat lielas arī skumjas. Mājas ir un paliek mājas, lai arī kādas tās būtu. Tāpēc vēl skumjāk ir domāt par prombraukšanu tieši vēlēšanu laikā, kad visi partejiskie un bezpartejiskie bļauj viens uz otru – jūs tā un jūs atkal šitā! Un tajā visā vēl pa vidu Ingas Spriņģes un Artusa Kaimiņa 1:1 raidījums… Pēc žurnālistes vārdiem – aizbrauc prom tie, kas negrib šeit palikt un cīnīties. Mīļā Inga, arī es esmu reiz bijusi LTV sastāvdaļa un jā, strādāšana tur mēdz izvērsties par milzīgu cīņu – par idejām, par un ar kolektīvu, par motivāciju, par algu… Par visu! Bet vienlaicīgi laiks, ko pavadīju LTV man būs bijis pamācošs un savā ziņā mīļš un tuvs. Ar visām no tās vietas izrietošajām dīvainībām. Bet! Cilvēkam nav visu mūžu jācīnās! Cilvēkam kaut kad IR arī jādzīvo! Neaizbrauc jau tikai zemākie Latvijas slāņi, bet aizbrauc zinoši, izglītoti, strādāt griboši un varoši cilvēki. Vienkārši pašreizējā valsts situācijā es neredzu, ka valstij cilvēks vispār ir vajadzīgs. Ziniet, Dubaijā, no satiktajiem latviešiem, lielākā daļa sapņo un cer, ka varēs atgriezties Latvijā. Strādāt savā specialitātē, pelnīt cienīgu algu (!) par padarīto darbu, izmantot savas zināšanas savas valsts labā. Nevis izdzīvot, bet dzīvot! Ļoti ceru, ka pienāks tāda diena Latvijā, kad tiešām nevis tikai maza “virsējā kārtiņa” varēs atļauties aiziet pe ārsta tūlīt un tagad, kad ir vajadzība, nevis klusiņām nomirt, sēžot valsts rindā, kad cilvēki atvaļinājuma laikā varēs atļauties aizbraukt ceļojumā, kas ir tālāk par Palangu, kad cilvēki Latvijā varēs samaksāt komunālos maksājumus, iegādāties kvalitatīvu pārtiku un vēl mazliet paliks pāri… Kad šeit varēs justies kā cilvēks. Un, neskatoties uz visu šito, es mīlu Latviju! Es gribu te dzīvot! Un es zinu, ka tuvākā vai tālākā nākotnē es to arī darīšu. Viss, laikam izbļāvu savu sāpi.
P.S. Un 4. oktobrī es iešu uz vēlēšanām! Un arī AAE esošie latvieši pirmo reizi varēs piedalīties vēlēšanās, jo 4. oktobrī būs atvērts vēlēšanu iecirknis arī Dubaijā!
P.P.S. Vēlēšanas AAE iespējamas tikai un vienīgi tāpēc, ka Abu Dhabi nesen tika atvērta Latvijas vēstniecība. Hip hip urrrā!
ANCHAANS DUBAIJĀ 