Mūsu ēkā itin bieži mēdz atskanēt trauksmes sirēnas, kas informē, ka mājā ir ugunsgrēks un mums jāevakuējas. Ptu, ptu tās vienmēr ir bijušas viltus trauksmes. Vai nu kāds pīpējis dzīvoklī, vai nu kāds indietis savu dienišķo vistu piecepinājis vai kāds cits iemesls, bet reālu ugunsgrēku piedzīvojuši neesam. Tiesa, kādu nedēļu atpakaļ sirēna sāka skanēt ap trijiem no rīta, ja tagad mana atmiņa mani neviļ. Ir bijis, kad nakts vidū pēkšņi ietarkšķas vai nopīkst, bet nekad tā, ka tiešām aicina evakuēties. Un mūsmājās nav 2x jādomā, ja sirēna skan, tad ir jāiet. Bet tā cenšanās saprast, ko ātri iemest somā, ja nu trauksme ir īsta, un miega sajaukums ir ellīga. Piemēram, Ēriks, uzvilcis apenītes un kurpes, saprata, ka vajadzēs vēl ko mugurā vilkt. Un ko tad tajā somā jāiemet? Patiesībā tādā brīdī saproti, ka viss ir krāmi un nevajadzīgas lietas. Galvenais sapakot sīci un vīru. Tiesa, es vienmēr somā sametu mobilos telefonus, pases un mašīnas atslēgas. Nekas cits tajā brīdī svarīgs neliekas. Un vienmēr šajā brīdī nopriecājos, ka dzīvojam 8. stāvā, ka neesam izvēlējušies par dzīves vietu kādu 35. vai 52. stāvu. Jo trauksmes laikā lifti nestrādā, jākāpj pa trepītēm ar kājiņām… Tad nu arī šajā brīnišķīgajā rītā ar pārējiem ēkas iedzīvotājiem čunčinājām lejā. Atbrauca gan ugunsdzēsēji, gan policija, gan vēl kaut kas. Cilvēki visi satupuši uz ielas, kur nu kurais. Mani gan izbrīnīja tas, ka liela daļa nemaz pat netaisījās rausties ārā no gultām, labākajā gadījumā no gultas izkāpa, bet skatījās pa logu, kas notiek. Labi, ja dzīvoklis ir 2. vai 3. stāvā, varēsi paspēt nokāpt lejā, ja tiešām trauksme būs īsta, bet, ja mitinies tuvāk debesīm? 39. stāvs tomēr ir diezgan augstu… Arī mūsu ēkā dzīvojošā Rūdolfa mākslas skoliņas čoma tētis i nemaz neesot domājis iet lejā, palicis guļot, kamēr sieva ar mazo kāpuši lejā. Tomēr man tā liekas baigā bezatbildība. Jā, nomarinējāmies kādas divas stundas ārā un trauksme izrādījās viltus, bet vismaz, ja būtu dedzis, es un mani mīļie būtu pasargāti. Trauksme arī izrādījās tāpēc, ka dzīvoklis no kura nāca signāls, ka tur ir ugunsgrēks, bijis aizslēgts un apsargi nedrīkstot uzlauzt durvis. Tādi te Dubaijā likumi. Beigās izrādījās, ka sirēna vienkārši uzkārusies.
Tomēr aizvakar Dubaijā tiešām dega. Mums pretējā rajonā, ielā, kurā agrāk dzīvojām, dega The Torch tower. Trakums! Arī tur sirēnu skanēšana esot bijusi ierasta lieta, tāpēc daudzi sākumā domājuši, ka tā ir viltus trauksme. Paldies Dievam, neviens nopietni nav cietis. Katrā ziņā, tie, kuru dzīvokļus liesmas neskāra, ir atpakaļ mājās. Lai arī ēku no sava dzīvokļa varam redzēt, naktī plosījās smilšu vētra un redzēt pa logu neko nebija iespējams… Arī vētras darbošanās piepalīdzēja tornim degt un labi, ka apkārt esošie palika neskarti, jo no tiem arī tika evakuēti cilvēki.
Un šī degšana jau nav vienīgā, ko Dubaija piedzīvojusi. Mūsu ēkai pretī slienas riktīgs spoku debesskrāpis – Tamweel Tower. Šo ēku es varu ļoti labi redzēt no sava guļamistabas loga, jo tā ir tieši blakus mūsu mājai. Sākumā, kad ievācāmies šajā ēkā, bija baisi skatīties… Skats likās neomolīgs, bet tagad laikam kaut kā esmu pieradusi. Katru gadu tiek solīts, ka ēku atjaunos, bet tas nenotiek. Katrā ziņā kalpo par atgādinājumu, ka vienreiz tās sirēnas var liecināt arī par to, ka tiešām deg.
Vispār, pieminot sirēnas, arī Maxima spēlē lielu lomu tajā, ka mēs vienmēr klausām sirēnām un ejam ārā. Labāk 100x evakuēties bez iemesla, nevis vienreiz piedzīvot to, ka tiešām iemesls ir bijis, bet viss jau nokavēts…
Smilšu pilsēta
Tur aiz putekļiem un smiltīm ir saule…
ANCHAANS DUBAIJĀ 