Pirmā nedēļa dārziņā!

Esam aizvadījuši pirmo nedēļu dārziņā. Vispār Rūdolfs ir jau tajā vecumā, kad viņam dārziņā būtu jāpavada piecas dienas nedēļā. Tomēr mēs izvēlējāmies četras dienas un vienu dienu vest tikai uz fonētikas nodarbību. Nodarbība ir ļoti laba bērniem, kuriem angļu valoda nav dzimtā, lai labāk saprastu vārdu uzbūvi, kā veidojas skaņas utt. Bet pirmo nedēļu nodarbību izlaidām, tā vietā, lai Rūdis pierastu pie jaunās sistēmas, gāja visas piecas dienas no 8:00 – 12:30.
Par to, ka būs jāiet skoliņā (kā mēs to saucam mūsmājās, jo pasarg` dies` pieminēs bērnudārza vārdu!), Rūdolfu informēju jau laikus. Runāju un stāstīju, kas tas par zvēru un ko tur dara. Bet jau tad viņš teica, ka negrib iet, labāk ar mammu dzīvošoties mājās. Vispār abi kopā arī izvēlējāmies dārziņu, kurā iet. Kā jau minēju iepriekš, man sirdij tuvāka tomēr ir internacionālā sistēma, bet palikām pie angļu varianta, jo sapratu, ka ne jau sistēmā slēpjas kvalitāte un foršums, bet gan pašā vietā un cilvēkos, kas tur darbojas.
Mani kritēriji dārziņa izvēlē bija:
1) Lai varam finansiāli to atļauties (bet tik un tā pārrēķinot eiro, mati ceļas stāvus);
2) Lai nav dikti tālu no mājām. Mūsējais ir 15 minūšu gājiena attālumā;
3) Lai jūtu, ka viņiem ir svarīgs mans sīcis;
4) Skolotājai jābūt perfekti angliski runājošai. Filipīnieštantes man tomēr nederēs…;
5) Lai ir laba saskarsme ar personālu – man bija iespēja gan ar vadītāju, gan skolotāju un viņas asistentēm iepazīties (starp citu, grupiņā ir 15 bērni, 1 skolotāja un 2 asistentes), gan ar pašu īpašnieci, kuras dēliņš arī mācās tajā pašā bērnudārzā;
6) Lai ir jaukas, gaišas, tīras telpas;
7) Lai bērniem ir arī aktivitātes svaigā gaisā;
8) Lai redzu, ka Rūdolfam tur patīk.

Un man pagaidām nav sajūtas, ka būtu kļūdījusies ar izvēli. Pirmkārt, dārziņš ir jauns, tāpēc personāls cenšas, lai viss ir labi. Par to telpu gaišumu runājot, tik bieži nācās redzēt dārziņus, kur telpās nevienu brīdi neiespīd saulīte… Man tas liekas tik nomācoši un depresīvi. Arī faktors, ka bērnus neved ārā, svaigā gaisā. Nu vells, nav jau jācepina pusdienlaika saulē, bet uz brīdi izvest paskriet un padauzīties, kas var būt labāks par svaigu gaisu?

Kā tad mans kundziņš iejutās? Pirmie divi rīti bija asaru, puņķu un kliegšanas pilni. Tas bija tik smagi, ka likās – ārprāts! Ko es daru?! Pirmajā dienā, kad atnācu pakaļ (un tas jau bija uz pulksten 11:00), Rūdis ieraugot mani, atkal sāka raudāt, man pašai līdz ar viņu sāka lūpa trīcēt… Pirmā diena pagāja “tu tikai lūdzu neved mani vairāk uz turieni” gaisotnē. Arī pa nakti viņš pamodās pāris reizes ar līdzīgu tekstu… Sirdi plosoši. Bet trešajā dienā nobira vien pāris asaras no rīta. Arī katru dienu man no dārziņa piezvanīja un pastāstīja vai viņam viss ir labi, vai raud, vai nav noskumis. Jā, tik un tā katru rītu Rūdolfs man teica – lūdzu, neatstāj mani tur. Bet vienmēr, kad mēģinājām runāt par dārziņu, vienmēr nonācām pie secinājuma, ka tur ir baigi forši, tikai viņš negrib šķirties no mammas. Un kā mums gāja pēdējā nedēļas dienā? Rūdolfs pats paņēma savu somu, nevarēja sagaidīt, kad es novilkšu apavus un jau jautāja – es varu iet iekšā? Pats iegāja, sabučoja mammu, mazliet lūpiņa patrīcēja, bet tas arī viss, šķelmīgais smaidiņš, kas man liek domāt, ka viss ir kārtībā. Un tik jauki, kad viņš pusdienlaikā ierauga mammu, skrien pretī un sauc – es biju drosmīgs, es neraudāju!
Kā mums ies rīt, to redzēsim. Jo tomēr atkal jauns nedēļas sākums. Dārziņa pirmā nedēļa pagāja bez tēta, bet šonakt tētis jau būs mājās. Arī tas var kaut ko pamainīt…
Starp citu, katra mēneša beigās skolotāja rīko tikšanās ar vecākiem, lai pārrunātu kā pagājis mēnesis, ko mācījušies, kā mazajam cilvēkam veicies utt. Un šajā tikšanās reizē skolotāja man teica, ka Rūdolfs ir ļoti gudrs, ātri mācoties visu, viņam ir labi attīstīta sīkā motorika, ļoti labi un ātri iejuties, esot ļoti atvērts un jauks puika. Esot bijis sajūsmā par pikniku, kurā devušies un esot dikti aktīvs sporta nodarbībās, kurās viņi gatavojas sporta dienai. Vai mamma var vēlēties dzirdēt vēl ko labāku? :)

Jauns gads, jauni piedzīvojumi!

Tūlīt, tūlīt jau būs pagājis mēnesis kopš esam atpakaļ. Lēnām iejutušies atkal pasaules otrā malā. Pirmais brauciens atkal ar metro bij` mazliet dīvains. Paspējuši jau pa šo laiku nomainīt dažu pieturu nosaukumus. Nav jau nekas īpašs, bet vienalga pirmajā brīdī – ūūū, izmaiņas! Piemēram, gala pieturas vairs nav Rashidiya un Jebel Ali, bet Rashidiya un UAE Exchange. Nu nekas īpašs, zinu, zinu… :)
Dienas pavadām kā jau ierasts. Tiekoties ar draugiem, spēlējoties ar Rūdolfu, baudot dzīvi. Uz pludmali arī esam paspējuši aizdoties un uz baseinu ar`. Jo nemaz tik silts pie ūdeņiem nav. Nemaz nerunājot par ūdens temperatūru. Īpaši, ja Rūdolfam tik ļoti patīk pērties pa ūdeni, ka beigās zobi klab. Ēriks daudz, daudz strādā un daudz, daudz mēģina kopā ar grupu. Ne tikai vakaros, bet arī brīvdienās. Pēc pāris dienām būs atpakaļ no Losandželosas, kur puiši aizdevās pabeigt jauno albumu. Riktīgi lepojos ar viņu. Kad atlidos, noteikti uzrakstīsim arī par viņa piedzīvojumiem ASV un padalīsimies ar jums.
Bet šī nedēļa ir īpaša gan man, gan Rūdolfam. Rūdolfs ir uzsācis bērnudārza gaitas. Vispār jau te bērnus ieliek dārziņā jau no dažu mēnešu vecuma, ja nav citu variantu. Vai ap gadiņu. Būtībā Rūdolfs ir teju 4 gadus vecs un tas nozīme, ka pēc Dubaijas likumiem viņam būtu jāsāk iet skolā. Tā kā esam šeit jau tik ilgi nodzīvojuši, ka šis posms arī sasniedzis mūs, sapratām, ka kaut kā tomēr jāsāk iekļauties sistēmā. Mājās ar mammu ir forši, kā arī lēti! Jo dārziņš tomēr maksā kāpostu… Tāpēc izvēlējāmies variantu, ka Rūdolfs iziet pirmo skolas klasi dārziņā. Mana pamatdoma ir, lai viņš iemācās angļu valodu. Lai viņam ir vieglāk komunicēt. Kaut ko jau viņš māk pateikt, bet ne daudz.
Dubaijā ir divas iespējas vai nu vest bērnu angļu sistēmas mācību iestādēs vai izvēlēties internacionālo sistēmu. Lai arī biju nolēmusi, ka internacionālā sistēma man šķiet pieņemamāka, beigu beigās laimīgā loze krita par labu angļu sistēmas dārziņam. Mans visvisvisfavorītforšākais dārziņš atrodas villu rajonā, lai arī dārziņš seko angļu sistēmas priekšnoteikumiem, tomēr ievēro arī montessori principus, bet diemžēl sapratu, ka nebūsim spējīgi jaunieti izvadāt. Nav mums otras mašīnas (un pagaidām nav pat viena mašīna), tāpēc ierēķinot vēl takša izmaksas, sanāk ļoti dārgs prieks. Bet esmu ļoti apmierināta ar mūsu tagadējo izvēli. Dārziņš ir 15 minūšu gājiena attālumā, skolotājas ir anglietes (kas man ir svarīgi, lai Rūdolfs neiemācās angļu valodu ar filipīniešu akcentu), telpas ir omulīgas un ar dienas gaismu, kas daudzviet tomēr ir retums. Un šajā dārziņā bērnus ved ārā, svaigā gaisā. Katru dienu uz pusstundu vismaz. Piemēram, vakar snack time viņiem bija nevis iekštelpās, bet gāja ārā piknikot. Rūdolfs par to bija sajūsmā. Par to kā mums pagāja iejušanās laiks arī vēl uzrakstīšu. Gribu, lai paiet pirmā nedēļa un tad uztaisīšu apkopojumu.
Katrā ziņā mums iet labi, saule spīd, bet vēl necepina!

Esam klāt!

Esam atpakaļ Dubaijā. Apskatoties kalendārā, nespēju noticēt, ka tiešām pagājuši jau 8 mēneši. Jā, tiešām! Mēs Latvijā bijām 8 mēnešus! Kur gan pazūd laiks?
No Latvijas izlidojām 4. janvāra pēcpusdienā, bet kā uz adatām jau biju nedēļu pirms lidojuma. Pirmkārt, man ir bail lidot. To saprotu arvien biežāk, kad jākāpj lidmašīnā. Ēriks gan saka, ka tas tāpēc, ka lidoju vien 2x gadā. Un, otrkārt, es biju apslimusi. Ar aizliktu degunu, neforšu krekšķi un mazu temperatūru. Riebīga jušana. Diezgan ilgu laiku izlikos, ka viss ir labi, bet tomēr ģimene mani pierunāja aiziet līdz ģimenes ārstam. Izrakstīja pilieniņus, dražejiņas un vualā jutos tīri abi. Sagaidījām Jauno gadu. Stundu bijām ārā, šāvām salūtu, dzērām aukstu šampanieti, lējām laimītes un bāc… 1. janvāris mani atgrieza atpakaļ slikti-jūtos-gribu-gulēt-deguns-ciet-kakls-sāp pulciņā. Tā kā nācās atcelt visus pēdējos pasākumus un tikšanās, par ko man vēl arvien bišķi žēl. Lai sevi vēl vairāk nekacinātu, temperatūru pārstāju mērīt. Nu i nav ko, tāpat būs jālido. Vienu gan izdarīju, aizbraucu līdz savai vecaimātei pirms lidošanas, viņa gan spurojās, lai nemet līkumu pirms lidostas, bet sen nebiju bijusi ciemos un domāju, ka tā gan nevar pazust uz vairākiem mēnešiem! Vecomāt, zinu, ka Aija tev lasa šo visu priekšā! Čau! :)
Lidostā atdevām visus mēteļus, zābakus, jakas maniem vecākiem (Rīgā dienu pirms mūsu lidošanas bij` sniegputenis!), sabučojāmies, samīļojāmies un atā, atā – tiekamies vien vasaras sākumā. Skumji. Man ir riktīga Adamsu ģimenīte, bet labāku nevar vēlēties! Un tieši tāpēc, ka esam tik ļoti tuvi, atvadas vienmēr ir mokpilna cīņa ar bimbuli.
Lidostā sagaidījām mūsu jauno čomiņu Alanu un viņa mammu Ingu. Ar abiem iepazināmies dažādās nodarbībās Latvijā. Izrādījās, ka arī viņu tētis strādā Dubaijā. Forši, ka pateicoties Dubaijai, atkal esam iepazinuši jaunus foršus cilvēkus ar ko draudzēties.
Kā tad mēs atlidojām? Pirmā lidmašīna bij` easy peasy, ja neņem vērā to, ka deguns man bij totāli ciet un līdz ar to galva kā spainis. Bet sapratu to, cik ļoti Rūdolfs ir izaudzis. No mazā knēveļa, kas visu laiku jāizklaidē, kuram neko nevar iestāstīt, kuru nevar aizmidzināt… Viņš bija paraugbērns. Krāsoja savas grāmatiņas, skatījās pa logu, pļāpāja un smējās ar mums, uzēda bez kašķiem un pats pateica – esmu saguris, mazliet pagulēšu. Idille! Arī tagad ikdiena liekas tīrā medusmaize, visu var sarunāt, visu mēs izdarām.
Starp abām lidmašīnām mums bija vien stunda. Rīgā jau nervozēju par to vai paspēsim, Ēriks gan smējās par mani un teica – tu nenervozē, tāpat nokavēsim un lidosim ar nākamo! Bet brīdī, kad nolaidās pirmā lidmašīna, mēs jau bijām kaujas gatavībā, ka jāskrien. Un mēs tiešām paspējām! Bija jau last call, pēdējais autobus uz lidmašīnu, bet mēs paspējām! Tā laimes un atvieglojuma sajūta bija neaprakstāma. Un laikam tajā brīdī man arī ieslēdzās totāls atslābums, lai es saprastu – johaidī, man ir migrēna. Patiesībā, tikai pats sākums. Migrēnas slimnieki zinās, ka mēdz būt tā saucamā aura. Tad nu sapratu, ka teju vispār vairs neko neredzu, jo ir “aura” – skats samiglojies un bilde peld prom. Rāvu iekšā ibumetīnus, centos pagulēt un likās jau, ka viss ir labi. Atkal jāsaka, cik forši, ka Rūdolfs ir paaudzes. Viņš mierīgi skatījās multenes, spēlējās ar tēti un viss bija labi. Viss bija labi līdz brīdim, kad Dubaijā sapratām, ka mēs paspējām, bet mūsu bagāža gan ne. Tā ir palikusi Stambulā. Saņēmām vien nākamās dienas vakarā. Ar migrēnu nomocījos visu pirmo nedēļu. Varu teikt, ka tikai šodien tiešām jūtos labi.
Arī man ir atkārtots kultūršoks. Esmu jau piemirsusi daudzas lietas, kas agrāk likās ikdienišķas. Bet nekas, gan atkal ieiesim ritmā. Neko daudz vēl neesam paspējuši izdarīt.
Ak, nē! Meloju! No Rīgas man atceļoja līdzi maizes ieraudziņš (manā ģimenē mums maizīti cep tētis), tad nu es arī šodien izmēģināju laimi. Redzēs, kas būs sanācis.