OMG, OMG, OMG… Kur pazūd mans laiks? Katru dienu nosolos, ka man jāieraksta, jo ir ko stāstīt! Bet vai es ierakstu? Ka tevi divi deviņi – nē! Labošos.
Mūs apciemot bija ieradušies pirmie ciemiņi – mani vecāki. Laiks, kurā viņi ieradās, bija saplānots ar šeit notiekošo Dubai Duty Free Tennis Championships, jo esam lieli tenisa fani un paši arī spēlējam. Ziniet, ja arī jūs fanojat par tenisu, tad iesaku uz šejieni atbraukt. Te redzēt visas lielās zvaigznes tuvu, tuvu ir daudz lielākas izredzes kā, piemēram, French Open. Redz, es jau neesmu braukājusi pa turnīriem, bet vīra čomi, kas regulāri apmeklē lielākus un mazākus ATP turnīrus, zināja stāstīt, ka citviet pasaulē tie drošības pasākumi tiek ievēroti daudz stingrāk. Šeit tomēr ir Dubaija, kuru man gribētos uzskatīt par ļoti drošu zemi. Šeit drošības standarti tomēr ir ļoti augstā līmenī paši par sevi. Par zagšanu roku nost necirtīs, bet cietumā nokļūt par sīkām lietām var ļoti ātri, tā pat arī, ja būsi, ko noziedzies, viss – vīzu nost, atā, atā uz savu zemīti un atpakaļ tu te nekad arī vairs netiksi.
Džokovičs un mana roka. Biju pietiekami apjukusi, ka savā stulbumā nepajautāju, lai nobildējas arī ar mani. Toties parakstu uz Ērika drauga cepurītes dabūju Jautājums tiem, kas skatās tenisu – vai atpazīstat ar ko esam nobildējušies trešajā bildē?
Teikšu godīgi, savu vecāku ierašanos gaidīju kā Ziemassvētkus. Biju tik ļoti noilgojusies, ka bail. Kā arī man vajadzēja atpūtu no mājas dzīves un ikdienas. Man ļoti patīk, ka varu būt kopā ar savu dēlu ikdienu, bet tomēr… tas ir darbs 24/7. Un ir dienas, kad vienkārši pārdedz. Tāpēc palīdzīgu roku ierašanās atļauj uzkrāt spēkus tālākām gaitām.
Kā tad mēs to opi ar omi izklaidējām? Pirmkārt, vispār bija forši kopā būt. Izklaides es biju saplānojusi krustu šķērsu, bet mani vecāki teica, ka viņi jau te nebrauc pirmo un vienīgo reizi, neesot viss jāiespēj. Tad nu arī vadījāmies pēc tāda scenārija un sajūtam. Gājām sauļoties un peldēties uz pludmali, kas bija baigi forši. Aizdevāmies uz Burj Khalifa pakāji strūklakas paskatīties. Vecāki braukšanu tornī atstāja uz nākošo reizi.
Burj Khalifa strūklakas.
Savukārt, izvēlējās došanos uz tuksnesi. Mums pašiem nebija bijusi izdevība aizdoties safari braucienā, bet, pateicoties tam, ka vecāki ieradās un bija, kur atstāt Rūdolfu, arī mēs aizdevāmies. Ja nu esat nolēmuši braukt uz Dubaiju, safari braucienu obligāti iekļaujiet programmā! Tas bija kolosāli! Tiesa, sākumā domāju, ka maniem vecākiem nepatiks, jo tur ir baigā dragāšana ar džipiem pa tuksnesi, bet nē! Viņi bija sajūsmā! Brauciens ir traks un dulls, bet beigās nogādā uz “ciemu”, kur cienā ar vietējiem ēdieniem (starp citu, tur ēdu garšīgāko humusu, ko vispār esmu ēdusi!), dejo vēderdejas, pīpē šišu (tas arī obligāti Dubaijā jāizmēģina. Līdzīgi ūdenspīpei.) un zīmē hennu. Tuksnesis arī ir viens no maniem šī brīža spilgtākajiem piedzīvojumiem šeit. Vispār ir tā, ka mēs ar vīru uz tuksnesi devāmies draugu kompānijā, kamēr vecvecāki pieskatīja mazdēlu. Bijām norunājuši, ka piektdienas vakarā mūs savāks brauciena organizatori. Stāvam un gaidām, bet mašīna kā nav tā nav. Zvanam un mums saka, ka kaut kas sajucis mūsu pieteikumā, līdz ar to neviens mums pakaļ nav izbraucis. Nosolās, ka tūlīt, tūlīt izsūtīšot mašīnu pakaļ. Stāvam un gaidām, bet neviens vēl pēc teju stundas nav atbraucis. Beigās viņiem tur viss sajucis un tomēr mums pakaļ neatbrauc. Uz vīra zvaniem arī vairs klausuli neceļ. Beigās zvanu es, izlamājos un vualā! mums piesola ar atlaidi izvizināt pa tuksnesi nākamajā dienā. Piekrītam. Sestdienas pēcpusdienā mūs paķer norunātajā laikā un vietā. Aizbraucot uz tuksnesi, riepām tiek nolaists mazliet gaiss un kratīšanās var sākties! Teikšu godīgi, biju baigi nobijusies, jo vairāki pazīstamie stāstīja, ka brauciens esot vājprātīgs, citi vemjot un esot ļoti bīstami. Iespējams, viss atkarīgs no šofera. Mums arī bija nervus kutinoši, bet man baigi patika! Smējos un baidījos vienlaicīgi. Beigās arī parunājāmies ar šoferi, kurš izstāstīja, ka ir arī citiem šoferiem gadījies apgāzties, bet viņam šādas lietas nav notikušas. Dragājot pa tuksnesi jau sesto gadu. Mājupceļā mums vēl uz ātrgaitas ceļa pārsprāgst riepa, bet viss čiki piki. Tā tiek ātri nomainīta. Mēs ar vīru sajūsmā un vecāki piekrīt arī doties uz safari pēc pāris dienām.
Tuksnesis!!!
Vel mani vecāki ļoti gribēja redzēt vecpilsētu. Devāmies uz Deiru jeb precīzāk uz Bastakiya, kur pastaigājām pa mazajām ieliņām, nokaulējām cenu dažiem suvenīriem un mans tētis tika pie pakistāņu outfita. Solījās vilkt savā dzimšanas dienā.
Vecpilsētas šarms.
Bildes no manu vecāku ciemošanās laika ir ļoti daudz, bet visas kaut kā tik privātas, ka negribas likt publiskai apskatei. Katrā ziņā es noteikti gaidu vēl ciemiņus :)
ANCHAANS DUBAIJĀ 