Pirmie ciemiņi

OMG, OMG, OMG… Kur pazūd mans laiks? Katru dienu nosolos, ka man jāieraksta, jo ir ko stāstīt! Bet vai es ierakstu? Ka tevi divi deviņi – nē! Labošos.

Mūs apciemot bija ieradušies pirmie ciemiņi – mani vecāki. Laiks, kurā viņi ieradās, bija saplānots ar šeit notiekošo Dubai Duty Free Tennis Championships, jo esam lieli tenisa fani un paši arī spēlējam. Ziniet, ja arī jūs fanojat par tenisu, tad iesaku uz šejieni atbraukt. Te redzēt visas lielās zvaigznes tuvu, tuvu ir daudz lielākas izredzes kā, piemēram, French Open. Redz, es jau neesmu braukājusi pa turnīriem, bet vīra čomi, kas regulāri apmeklē lielākus un mazākus ATP turnīrus, zināja stāstīt, ka citviet pasaulē tie drošības pasākumi tiek ievēroti daudz stingrāk. Šeit tomēr ir Dubaija, kuru man gribētos uzskatīt par ļoti drošu zemi. Šeit drošības standarti tomēr ir ļoti augstā līmenī paši par sevi. Par zagšanu roku nost necirtīs, bet cietumā nokļūt par sīkām lietām var ļoti ātri, tā pat arī, ja būsi, ko noziedzies, viss – vīzu nost, atā, atā uz savu zemīti un atpakaļ tu te nekad arī vairs netiksi.

Džokovičs un mana roka. Biju pietiekami apjukusi, ka savā stulbumā nepajautāju, lai nobildējas arī ar mani. Toties parakstu uz Ērika drauga cepurītes dabūju Jautājums tiem, kas skatās tenisu - vai atpazīstat ar ko esam nobildējušies trešajā bildē?

Džokovičs un mana roka. Biju pietiekami apjukusi, ka savā stulbumā nepajautāju, lai nobildējas arī ar mani. Toties parakstu uz Ērika drauga cepurītes dabūju Jautājums tiem, kas skatās tenisu – vai atpazīstat ar ko esam nobildējušies trešajā bildē?

Teikšu godīgi, savu vecāku ierašanos gaidīju kā Ziemassvētkus. Biju tik ļoti noilgojusies, ka bail. Kā arī man vajadzēja atpūtu no mājas dzīves un ikdienas. Man ļoti patīk, ka varu būt kopā ar savu dēlu ikdienu, bet tomēr… tas ir darbs 24/7. Un ir dienas, kad vienkārši pārdedz. Tāpēc palīdzīgu roku ierašanās atļauj uzkrāt spēkus tālākām gaitām.
Kā tad mēs to opi ar omi izklaidējām? Pirmkārt, vispār bija forši kopā būt. Izklaides es biju saplānojusi krustu šķērsu, bet mani vecāki teica, ka viņi jau te nebrauc pirmo un vienīgo reizi, neesot viss jāiespēj. Tad nu arī vadījāmies pēc tāda scenārija un sajūtam. Gājām sauļoties un peldēties uz pludmali, kas bija baigi forši. Aizdevāmies uz Burj Khalifa pakāji strūklakas paskatīties. Vecāki braukšanu tornī atstāja uz nākošo reizi.

Burj Khalifa strūklakas.

Burj Khalifa strūklakas.

Savukārt, izvēlējās došanos uz tuksnesi. Mums pašiem nebija bijusi izdevība aizdoties safari braucienā, bet, pateicoties tam, ka vecāki ieradās un bija, kur atstāt Rūdolfu, arī mēs aizdevāmies. Ja nu esat nolēmuši braukt uz Dubaiju, safari braucienu obligāti iekļaujiet programmā! Tas bija kolosāli! Tiesa, sākumā domāju, ka maniem vecākiem nepatiks, jo tur ir baigā dragāšana ar džipiem pa tuksnesi, bet nē! Viņi bija sajūsmā! Brauciens ir traks un dulls, bet beigās nogādā uz “ciemu”, kur cienā ar vietējiem ēdieniem (starp citu, tur ēdu garšīgāko humusu, ko vispār esmu ēdusi!), dejo vēderdejas, pīpē šišu (tas arī obligāti Dubaijā jāizmēģina. Līdzīgi ūdenspīpei.) un zīmē hennu. Tuksnesis arī ir viens no maniem šī brīža spilgtākajiem piedzīvojumiem šeit. Vispār ir tā, ka mēs ar vīru uz tuksnesi devāmies draugu kompānijā, kamēr vecvecāki pieskatīja mazdēlu. Bijām norunājuši, ka piektdienas vakarā mūs savāks brauciena organizatori. Stāvam un gaidām, bet mašīna kā nav tā nav. Zvanam un mums saka, ka kaut kas sajucis mūsu pieteikumā, līdz ar to neviens mums pakaļ nav izbraucis. Nosolās, ka tūlīt, tūlīt izsūtīšot mašīnu pakaļ. Stāvam un gaidām, bet neviens vēl pēc teju stundas nav atbraucis. Beigās viņiem tur viss sajucis un tomēr mums pakaļ neatbrauc. Uz vīra zvaniem arī vairs klausuli neceļ. Beigās zvanu es, izlamājos un vualā! mums piesola ar atlaidi izvizināt pa tuksnesi nākamajā dienā. Piekrītam. Sestdienas pēcpusdienā mūs paķer norunātajā laikā un vietā. Aizbraucot uz tuksnesi, riepām tiek nolaists mazliet gaiss un kratīšanās var sākties! Teikšu godīgi, biju baigi nobijusies, jo vairāki pazīstamie stāstīja, ka brauciens esot vājprātīgs, citi vemjot un esot ļoti bīstami. Iespējams, viss atkarīgs no šofera. Mums arī bija nervus kutinoši, bet man baigi patika! Smējos un baidījos vienlaicīgi. Beigās arī parunājāmies ar šoferi, kurš izstāstīja, ka ir arī citiem šoferiem gadījies apgāzties, bet viņam šādas lietas nav notikušas. Dragājot pa tuksnesi jau sesto gadu. Mājupceļā mums vēl uz ātrgaitas ceļa pārsprāgst riepa, bet viss čiki piki. Tā tiek ātri nomainīta. Mēs ar vīru sajūsmā un vecāki piekrīt arī doties uz safari pēc pāris dienām.

Tuksnesis!!!

Tuksnesis!!!

Vel mani vecāki ļoti gribēja redzēt vecpilsētu. Devāmies uz Deiru jeb precīzāk uz Bastakiya, kur pastaigājām pa mazajām ieliņām, nokaulējām cenu dažiem suvenīriem un mans tētis tika pie pakistāņu outfita. Solījās vilkt savā dzimšanas dienā.

Vecpilsētas šarms.

Vecpilsētas šarms.

Bildes no manu vecāku ciemošanās laika ir ļoti daudz, bet visas kaut kā tik privātas, ka negribas likt publiskai apskatei. Katrā ziņā es noteikti gaidu vēl ciemiņus :)

Dubaijas Delfinārijs jeb pirmais izbesījiens.

Laikam jau jāsāk ar to, ka šeit, Dubaijā, līdz 27. oktobrim uzturas arī mana vīra brāļa ģimene – sieva un viņu 3 bērni, mūsu krustbērni. Starp citu, vīra brāļa ģimene uz šejieni atlidoja ar mums kopā. Tā nu bija sanācis, ka mēs divas latviešu sievietītes kūlāmies pa Latvijas ārēm un plašumiem vienas, kamēr vīri melnos sviedros rāvās Dubaijā. Tātad, kamēr viņi vēl ir šeit, laiku diezgan bieži pavadām kopā.

Bet tuvojoties tēmai par izbesīšanos – mēs, latviešu sievietītes, izdomājām, ka jāaizved bērni uz Delfināriju. Vispirms, lai nokļūtu no mūsu rajoniem (Dubai Marina un Discovery gardens) līdz delfinārijam jāieplāno aptuveni stunda – brauciens ar diviem metro un mazs gabaliņš vai nu ar autobusu vai taxi. Sarunājām satikties mūsu metro pieturā un uz turieni doties kopā. Te arī sākās mana 100% besīšanās diena. Besis nr.1: Pie mūsu mājas notiek remontdarbi, tiek būvētas sliedes tramvajam un pāri ielai celts jauns debesskrāpis (it kā vēl nepietiek, ne?). Tad nu katru dienu pārvietojos klupdama un krizdama pa tiem kurmja rakumiem, cilādama ratus tur un šur, bet šodien bija kronis visam! Tur, kur ir vismaz kaut kāda grubuļaina, necaurejama vieta paredzēta gājējiem pēkšņi ceļa vidū – hops! Aiztaisīta ciet! Man pa priekšu gāja vīrietis un sieviete arī ar bērnu ratiņiem, kas tieši tā pat kā es bija šokā. Visi draudzīgi, viens otram palīdzēdami, stiepjot vienus un tad otrus ratus kaut kā galamērķi sasniedzām. Protams, apturējām arī satiksmi, bet nu mums bija pofig.
Besis nr.2: Izrādās, ka ārā ir diezgan vējains un man ar vienu roku ik pa brīdim jāpietur kleitas apakšmala, jo, neesmu es nekāda Merlina Monro…
Besis nr3: Brauciens ar pirmo metro nav nekāds īsais pāris padsmit pieturas ir jānorullē un mans mazais ķiļķēns vēl nav gulējis pusdienmiegu. Vienā mirklī viss sāk viņu besīt. Viņš bļauj, sviež visu pa gaisu, met vēderu gaisā… Brrr…. Un TAD! Dzirdu pīk-pīk-pīk sev aiz muguras. Kas? Ko? Kā? Paskaidrošu, ka Dubaijā iekš metro ik pa gabaliņam ir iebūvētas pogas ārkārtas situācijām, ja nu tev vai kādam paliek slikti, ja nu metro noskrien no sliedēm utt. Un mans puika ir to pogu nospiedis!!! Sāku sarkt un bālēt, svīst un vispār… Kādā veidā viņš to pogu, pa kuru brīdi ir nospiedis?! Un, kas liek avārijas pogas TIK zemu!!! AAA! Otrā galā sāk runāt onkulītis, kurš aicina man pastāstīt, kas par problēmu, kas noticis. Sākumā liekas, ka labāk neatbildēt, varbūt atstāsies… Bet nu nē, ja nu attešas vesela brigāde un domā, ka tiešām visi esam beigti un neviens nevar atbildēt? No, sir, everything is fine… Iestājas klusums. Viss kārtībā. Paldies Dievam, arī mūsu pietura klāt. Pārējie metro pasažieri šausminās, cits ierēc kopā ar mums. Buf… Vēl priekšā brauciens ar otru metro! Un liekas, ka esmu gatava iešaut sev kāja un nekādu Delfināriju man nevajag. Bet, ja jau esam tikuši tik tālu, dodamies ceļā. Viss izvēršas veiksmīgi, jo man ir līdzi arī daži našķi, kurus jaunskungs ēd labprāt.

Esam klāt! Aleluja!
Dubaijas Delfinārijs atrodas iekš Creek Park Dubai, kas ir ļoti skaists un sakopts parks, kurā var atrast izklaides dažādu vecumu bērniem. Ir iespēja pavizināties arī ar gaisa tramvajiņu, kuru mēs gan šoreiz neizmantojām. Ieeja parkā maksā 5 dirhamus (aptuveni 75 santīmi). Esam ļoti laicīgi un nolemjam, ka mazu brīdi pavadīsim arī parkā. Jau sākumā sarunāju ar līdzbraucējiem, ka uzreiz biļeti uz Delfināriju nepirkšu, jo, ja mans kundziņš neaizmigs, tad Delfinārija apmeklējums būs elle un Indija mums visiem. Bet viss norit veiksmīgi un tas, kuram jāguļ, guļ, tie, kuriem jāspēlējas, spēlējās un tiem, kuriem jāpasēž uz soliņa un jāuzsit klačiņa, to arī dara :)
Mirklī, kad dodamies iekšā mans jaunietis ir pamodies, tiesa visai neapmierināts, bet tas ātri pazūd. Un paldies Delfinārija kasē sēdošajam, laipnajam onkulītim, kurš pataupīja rezervētu vietu blakus mūsu radiniekiem, lai visi varam sēdēt kopā, jo biļeti iegādājos tikai iekšā ejot (biļetes cena pieaugušajam 120 dirhami, kas ir aptuveni 18 lati).
Pats delfīnu šovs bija foršs. Tiesa pirms tam bija jānoskatās kaut kāds Nāriņas un prinča iestudējums, kur rādīja dažādus trikus – Nāriņa karājās pie griestiem tādās kā virvēs (vienu gadu Latvijas Mūzikas ierakstu gada balvā Liene Candy ko tādu līdzīgu demonstrēja), princis Nāriņu slēpa kastē un dūra tajā zobenus utt., utt. Bērni jau līdz tam bija paguvuši pajautāt, kad būs delfīni?, aptuveni 100 reizes. Bet vēl starp Nāriņu un delfīniem savus trikus nodemonstrēja jūras lauvas. Kopumā viss baigi forši, bērniem un arī mums, latviešu sievietītēm, patika. Besis nr.4: Ejot ārā no zāles, tiek radīta ilūzija, ka bērniem tiek doti hēlija baloni delfīnu formā. Tiek piedāvāts sīcim balons un tu jau arī, mamma parastā, domā, ka tev kāds kaut ko pa brīvu dos. HA! 20 dirhami (aptuveni 3ls) madam! Figu! Nevajag mums tos balonus. Nopriecājos, ka mans kundziņš vēl īsti nenojauš, kas ir balons un nekādu traci nerīko. Lielākie bērni gan ir neizpratnē – kāpēc tos balonus mēs nenopirkām? Un es viņus ļoti labi saprotu. Tas bija kaut kas līdzīgs kā tie melnie onkulīši Itālijā pie The Duomo Milānā brutāli tev iekaisa rokā graudiņus, lai baloži nāk ēst tev no sauja, un tad pieprasa, lai tu samaksā.
Besis nr5: Kungs un ķēniņš atsakās kāpt ratos un taisa kārtējo brēcienu… Brr… Nu neko darīt, brutāli piešnallēju un dodamies autobusa virzienā.
Besis nr6: Atbrauc autobus, iekāpj 2 cilvēki, aiz viņiem seko indiešu pāris, kuri kaut ko mīcās un dīdās, kamēr šoferis aizver durvis. Mēs viņam – eueueueu! Spaidam pogas utt., kamēr šis mūs ielaiž ar. Problēma tik tāda, ka tā indiete ne kāpj iekšā, ne laiž mūs garām… Tu ar savu excuse me vari iet ieskrieties. Viņa tur mīcās un smaida, neko nesaprot, kamēr viens kungs viņu brutāli pagrūž malā un palīdz man iecelt ratus. Huh, autobusā esam. Viss kārtībā!
Besis nr7: Liekās, ka nu jau viss ir +/- ok, jo škandāla nav, bet tā jau, redz, ir ilūzija. Otrajā metro, pusceļā atkal jāškandalē. Bet visu kopīgiem spēkiem tiekam līdz gala pieturai. Esmu svētlaimē – viss! Čāpojam mājās!
Besis nr8: Jaunskungs ratos nesēdēs un ar kājām arī neies! Nes mani, mammīt! AAAAAA! Škandāls uz pilnu klapi. Kādu brīdi pastiepju, bet nu nevaru izlavierēt ar ratiem un kunkuli rokās. Viss, lieku ratos. Vēders gaisā. Puņķi un asaras šķīst. Pēc 2 minūtēm viss ir ok. Esam ārā, ir ko brīnīties, cilvēks laimīgs.
Besis nr9: Kurmju rakumi nekur nav pazuduši. Stiepju ratus, stumju atspērusies…

Ienākam mājā, uzbraucam ar liftu, atslēdzu dzīvokli, ieslēdzu gaismu un nez kāpēc sāku pinkšķēt. Besis nr10. Šodienai bija, acīm redzot, par daudz.
Mazais kundziņš ierauga, ka mamma bēdājās, izstiepj roķeles un mani samīļo, pieglaužas klāt un tur apķēris. Visi beši ir pagaisuši. Man ir visforšākais dēls pasaulē.