Tūristu izklaidītes

Jā, jā, jā! Mēs arī dodamies tūristu izklaidēs. Dažādus apskates, izklaides objektus mēs atstājam tām reizēm, kad kāds mūs atbrauc apciemot. Tā arī šoreiz. Atlantis The Palm ūdens atrakciju parka apmeklējumu bijām atstājuši tai reizei, kad mana māsa un viņas draugs mūs apciemos. Man gan jāsaka, ka neesmu es ūdens atrakciju parku cienītāja. Esmu baigā zaķpastala. Nekādas trubas un dulli braucieni mani nespēj iekārdināt. Lielāko daļu laika pavadīju ar Rūdolfu mazajiem bērniem domātajā ūdens pļekā un šļūkājot pa lēzeno, mierīgo upīti. Toties pārējie atrakciju parku izbaudīja pēc pilnas programmas! Visādu pūšļu un šļakatu braucienus, trakas trubas un poseidona atriebību. Ja rindas uz populārākajām un foršākajām atrakcijām būtu īsākas, tad, domājams, šie būtu iztrakojušies pa visām iespējamajām vietām. Katrā ziņā, laime un nogurums viņu acīs bija redzams. BET. Tā jau nebūtu mana māsa, ja viņa neizdomātu mani izčakarēt. “Nu ko tu tā, tiešām neko negribi pamēģināt? Nāc, tur ir viena tāda atrakcija, pavisam nekaitīga… Tur pat mazi bērni brauc!” Tā un šā viņa mani aptina ap pirkstu. Tiešām, skatos, ka pat mazi bērni ar to 5 cilvēku pūsli brauc. Vai tad es ar` nevaru? Blakus gan atrodas bišķi trakāks pūšļa nobrauciens, bet nē, nē… Tas esot cits. Pierunāšanā iesaistās jau visi – gan Ēriks, gan masas draugs. Nu labi. Varu jau pamēģināt. Rūdolfs tiek atstāts tēta gādīgajās rokās un es dodos pretī pūslim ar ko pat mazi bērni brauc. Vēl 100 un 1 reizi pārjautāju – vai tiešām tas būs īstais. Jā, jā! Beidz baidīties! Sakāpjam pūslī, māsa man vēl liek nosēsties ar skatu tā, lai redzu braucienu, lai man esot drošāk. Nu neko, sākam tā lēzeni šļūkt un es jau noelšos, ka tiešām nav nemaz tik traki. Un tad redzu māsas un viņas drauga prieku acīs un saucienu – Nu ir s***i!!! Jau tajā sekundē sapratu, ka esmu iesēdināta citā pūslī… Pūslis palecas gaisā, vēders nokut un aiziet – augšā, lejā, ūdens sejā! Eh… Bļāvu kā traka! Paldies māsai un pārējiem, man tiešām būs ko atcerēties no Atlantis. Pēc tam arī paprovēju izbraukt ar otru pūsli, kur tie mazie bērni brauc, arī bija forši. Diena būtībā paskrēja nemanot. Kā no rīta tur ieradāmies, tā tikai vakarā, kad saule rietēja, devāmies no Atlantis prom. Mēs izbaudījām akvaparka priekus, bet Atlantis piedāvā vēl dažādas izklaides iespējas. Visu informāciju var iegūt – te.

Šļūcamtruba

Šļūcamtruba

Visi šļūc ar pūšļiem pa upīti...

Visi šļūc ar pūšļiem pa upīti…

Kaut kāds Mauglis... Šito nepaprovējām

Kaut kāds Mauglis… Šito nepaprovējām

Atlantis akvaparkā ir arī pludmale

Atlantis akvaparkā ir arī pludmale

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Izklaide kā tūristiem nr.2 bija došanās uz Lielāko mošeju Emirātos – Sheikh Zayed Grand Mosque, kas atrodas Abu Dhabi. Lielākajā daļa mošeju tā vienkārši nemusulmanis nevar tikt iekšā, taču šī ir atvērta tūristiem. Mošeja nosaukta par godu Sheikh Zayed bin Sultan Al Nahyan, kurš tiek uzskatīts par vienu no AAE dibinātājiem, kā arī bija pirmais AAE prezidents. Mošejas teritorijā esot apglabātas arī viņa mirstīgās atliekas.  Mošeju gribēju apmeklēt jau sen, jo biju gan dzirdējusi, gan lasījusi brīnumstāstus par to. Un redzētās bildes likās prātam neaptveramas. Viss teiktais un lasītais tiešām ir patiess – vieta ir apbrīnojama! Milzīga, gracioza, iespaidīga, bet vienlaikus tik mierpilna. Žēl, ka nepaguvām turp ierasties līdz ar saulrietu, bet nekas – būs iemesls doties turp vēlreiz.

Saule jau riet, bet mēs vēl ceļā...

Saule jau riet, bet mēs vēl ceļā…

Viss tik grandiozs...

Pavisam kopā mošejā ir 7 kristāla lustras. Grandiozākā no lustrām, kas atrodas galvenajā lūgšanu zālē, tiek uzskatīta arī par lielāko lustru, kas atrodas mošejā, pasaulē.

Spīd un laistās...

Visas lustras izgatavotas no apzeltīta nerūsējošā tērauda un apzeltīta misiņa (izmantots aptuveni 40kg 24 karātu necinkota zelta), kā arī visas lustras spīd un laistās Swarovski kristālos.

 

 

Ieeja

Ieeja uz galveno lūgšanu zāli

Mošejas gaismu spēles ūdenī

Mošejas gaismu spēles ūdenī

 

Ārā tumšs vakars, bet mošejā gaišs kā dienā

Ārā tumšs vakars, bet mošejā gaišs kā dienā

 

Acis žilbst

Acis žilbst, cik skaisti!

 

No mājām uz mājām

16. oktobrī, ar Latvijas labumiem piebāztiem koferiem, kāpām lidmašīnā, lai dotos atpakaļ uz Dubaiju. Nezinu kā ir pieredzes bagātiem ceļotājiem, bet man lidošana vienmēr saistās ar skumjām. Lai arī zināju, ka otrā galā mūs sagaidīs Ēriks, tik un tā šņaukājos jau nedēļu pirms lidojuma. Jā, skumjas pēc mājām, vecākiem, draugiem, tuvākajiem radiniekiem. Pārcelšanās uz otru pasaules malu vēl vairāk un skaudrāk radījusi sajūtu, ka nekas jau neapstājās. Visi ir spējīgi dzīvot un elpot arī bez tevis. Tā pat arī tu pats. Papuņķojies, pažēlojies – nu kā tad es tā bez jums… Un viss. Tev vienkārši sevi ir jāpiespiež iziet cauri drošības kontrolei, tev ir jānomierina sīcis, kas sauc un raud pēc omes un opja, jānovērš viņa uzmanība no skumjām. Tā pat arī tu pats sevi ieprogrammē, ka viss ir kārtībā. Un, ja tā padomā, tad viss taču tiešām ir kārtībā. Un man tas, ka zeme nav pārstājusi griezties, vienmēr atnāk brīdī, kad izeju drošības kontroli.  Laikam tas aparāts noskanē arī bēdas un skumjas. Lai nu kā, tad lidojumi bija nogurdinoši, bet ne nepārvarami. Reizē ar mums ceļoja arī mana māsa un viņas draugs. Tā kā man bija, kas stiepj visas manas parpalas un izklaidē Rūdolfu. Lidojumā no Rīgas uz Stambulu jaunskungs uzvedās labi, cīnījās ar miegu, bet tieši pirms nosēšanās šo cīņu gan zaudēja. Tiesa, līdz aizmigšanas brīdim viņu piemeklēja histēriska smieklu lēkme, kā arī viņš nez kāpēc sāka man stāstīt, ka linda, brrr, buuuum! Dūdā baiļā! (tulk. Lidmašīna, lido un buuum! Rūdim bail!). Man, kas nemīl lidot, tādas lietas labāk neteikt….Lai nu kā, bum nebija. Starp lidojumiem Stambulā nācās atsēdēt 5,5h. Tad nu viens otru izklaidējām kā mācējām. No Stambulas līdz Dubaijai nez kāpēc apkalpe ilgi negribēja slēgt ārā gaismu, piedāvāja dzērienus pa simts un vienai reizei, tāpēc kopumā biju gulējusi mazliet vairāk kā 1h.
Nolaidāmies Dubaijā, izmaršējām pa visiem labirintu labirintiem, izgājām pasu kontroli un tad tavu laimi! Tax free veikalā Grants viskijam akcija – pērc 3 un maksā par 2! Neies jau nepirkt, vai ne? Starp citu, ieceļojot Dubaijā, katrs drīkst ievest 4L alkohola. Un tieši Dubaijas lidostas veikalā, kas atrodas pēc pasu kontroles, var šo un to dabūt par ļoti labām cenām. Tā kā vēl arvien mums mājās stāv Grants viskijs…
Savācām savus koferu kalnus un tad laime vēl lielāka par viskiju – Ēriks! Rūdolfs tēti tik ļoti mīļoja, bučoja. Tā mazā bērna laime, prieks, smaids, ieraugot tēti, ir vārdos neaprakstāma. Pieaugušo bučas jau gan visiem zināmas un skaidras… Tā kā ieradāmies Dubaijā agri no rīta, nebija nāsīs cērtošais karstais gaisa bezgaiss. Tieši pretēji – silts un patīkams! Un kā jums liekas, ko mēs darījām uzreiz pēc koferu nomešanas mājās? Pareizi! Braucām uz pludmali! Spējām gan izturēt knapi stundu, jo miega bads bija nepanesams.

Un ziniet kurā brīdī es sapratu, ka no mājām es aizbraucu uz mājām? Tajā mirklī, kad izkāpu no mūsu mājas lifta, tā koridora smarža, tā sajūta… Un brīdis, kad atvēru dzīvokļa durvis. Iestājās tāda maza laimīte. Tāda, kad no tāla ceļa ierodies atkal mājās…

 

Pirmie ciemiņi

OMG, OMG, OMG… Kur pazūd mans laiks? Katru dienu nosolos, ka man jāieraksta, jo ir ko stāstīt! Bet vai es ierakstu? Ka tevi divi deviņi – nē! Labošos.

Mūs apciemot bija ieradušies pirmie ciemiņi – mani vecāki. Laiks, kurā viņi ieradās, bija saplānots ar šeit notiekošo Dubai Duty Free Tennis Championships, jo esam lieli tenisa fani un paši arī spēlējam. Ziniet, ja arī jūs fanojat par tenisu, tad iesaku uz šejieni atbraukt. Te redzēt visas lielās zvaigznes tuvu, tuvu ir daudz lielākas izredzes kā, piemēram, French Open. Redz, es jau neesmu braukājusi pa turnīriem, bet vīra čomi, kas regulāri apmeklē lielākus un mazākus ATP turnīrus, zināja stāstīt, ka citviet pasaulē tie drošības pasākumi tiek ievēroti daudz stingrāk. Šeit tomēr ir Dubaija, kuru man gribētos uzskatīt par ļoti drošu zemi. Šeit drošības standarti tomēr ir ļoti augstā līmenī paši par sevi. Par zagšanu roku nost necirtīs, bet cietumā nokļūt par sīkām lietām var ļoti ātri, tā pat arī, ja būsi, ko noziedzies, viss – vīzu nost, atā, atā uz savu zemīti un atpakaļ tu te nekad arī vairs netiksi.

Džokovičs un mana roka. Biju pietiekami apjukusi, ka savā stulbumā nepajautāju, lai nobildējas arī ar mani. Toties parakstu uz Ērika drauga cepurītes dabūju Jautājums tiem, kas skatās tenisu - vai atpazīstat ar ko esam nobildējušies trešajā bildē?

Džokovičs un mana roka. Biju pietiekami apjukusi, ka savā stulbumā nepajautāju, lai nobildējas arī ar mani. Toties parakstu uz Ērika drauga cepurītes dabūju Jautājums tiem, kas skatās tenisu – vai atpazīstat ar ko esam nobildējušies trešajā bildē?

Teikšu godīgi, savu vecāku ierašanos gaidīju kā Ziemassvētkus. Biju tik ļoti noilgojusies, ka bail. Kā arī man vajadzēja atpūtu no mājas dzīves un ikdienas. Man ļoti patīk, ka varu būt kopā ar savu dēlu ikdienu, bet tomēr… tas ir darbs 24/7. Un ir dienas, kad vienkārši pārdedz. Tāpēc palīdzīgu roku ierašanās atļauj uzkrāt spēkus tālākām gaitām.
Kā tad mēs to opi ar omi izklaidējām? Pirmkārt, vispār bija forši kopā būt. Izklaides es biju saplānojusi krustu šķērsu, bet mani vecāki teica, ka viņi jau te nebrauc pirmo un vienīgo reizi, neesot viss jāiespēj. Tad nu arī vadījāmies pēc tāda scenārija un sajūtam. Gājām sauļoties un peldēties uz pludmali, kas bija baigi forši. Aizdevāmies uz Burj Khalifa pakāji strūklakas paskatīties. Vecāki braukšanu tornī atstāja uz nākošo reizi.

Burj Khalifa strūklakas.

Burj Khalifa strūklakas.

Savukārt, izvēlējās došanos uz tuksnesi. Mums pašiem nebija bijusi izdevība aizdoties safari braucienā, bet, pateicoties tam, ka vecāki ieradās un bija, kur atstāt Rūdolfu, arī mēs aizdevāmies. Ja nu esat nolēmuši braukt uz Dubaiju, safari braucienu obligāti iekļaujiet programmā! Tas bija kolosāli! Tiesa, sākumā domāju, ka maniem vecākiem nepatiks, jo tur ir baigā dragāšana ar džipiem pa tuksnesi, bet nē! Viņi bija sajūsmā! Brauciens ir traks un dulls, bet beigās nogādā uz “ciemu”, kur cienā ar vietējiem ēdieniem (starp citu, tur ēdu garšīgāko humusu, ko vispār esmu ēdusi!), dejo vēderdejas, pīpē šišu (tas arī obligāti Dubaijā jāizmēģina. Līdzīgi ūdenspīpei.) un zīmē hennu. Tuksnesis arī ir viens no maniem šī brīža spilgtākajiem piedzīvojumiem šeit. Vispār ir tā, ka mēs ar vīru uz tuksnesi devāmies draugu kompānijā, kamēr vecvecāki pieskatīja mazdēlu. Bijām norunājuši, ka piektdienas vakarā mūs savāks brauciena organizatori. Stāvam un gaidām, bet mašīna kā nav tā nav. Zvanam un mums saka, ka kaut kas sajucis mūsu pieteikumā, līdz ar to neviens mums pakaļ nav izbraucis. Nosolās, ka tūlīt, tūlīt izsūtīšot mašīnu pakaļ. Stāvam un gaidām, bet neviens vēl pēc teju stundas nav atbraucis. Beigās viņiem tur viss sajucis un tomēr mums pakaļ neatbrauc. Uz vīra zvaniem arī vairs klausuli neceļ. Beigās zvanu es, izlamājos un vualā! mums piesola ar atlaidi izvizināt pa tuksnesi nākamajā dienā. Piekrītam. Sestdienas pēcpusdienā mūs paķer norunātajā laikā un vietā. Aizbraucot uz tuksnesi, riepām tiek nolaists mazliet gaiss un kratīšanās var sākties! Teikšu godīgi, biju baigi nobijusies, jo vairāki pazīstamie stāstīja, ka brauciens esot vājprātīgs, citi vemjot un esot ļoti bīstami. Iespējams, viss atkarīgs no šofera. Mums arī bija nervus kutinoši, bet man baigi patika! Smējos un baidījos vienlaicīgi. Beigās arī parunājāmies ar šoferi, kurš izstāstīja, ka ir arī citiem šoferiem gadījies apgāzties, bet viņam šādas lietas nav notikušas. Dragājot pa tuksnesi jau sesto gadu. Mājupceļā mums vēl uz ātrgaitas ceļa pārsprāgst riepa, bet viss čiki piki. Tā tiek ātri nomainīta. Mēs ar vīru sajūsmā un vecāki piekrīt arī doties uz safari pēc pāris dienām.

Tuksnesis!!!

Tuksnesis!!!

Vel mani vecāki ļoti gribēja redzēt vecpilsētu. Devāmies uz Deiru jeb precīzāk uz Bastakiya, kur pastaigājām pa mazajām ieliņām, nokaulējām cenu dažiem suvenīriem un mans tētis tika pie pakistāņu outfita. Solījās vilkt savā dzimšanas dienā.

Vecpilsētas šarms.

Vecpilsētas šarms.

Bildes no manu vecāku ciemošanās laika ir ļoti daudz, bet visas kaut kā tik privātas, ka negribas likt publiskai apskatei. Katrā ziņā es noteikti gaidu vēl ciemiņus :)