Ir pienācis laiks teikt ardievas Dubaijai. Lai arī briedām šim lēmumam ilgi, tik un tā grūti sagremot, ka mūsu laiks tur ir beidzies.
Ja man kādreiz kāds būtu teicis, ka “aizsēdēsimies” tur četrus gadus, neticētu. Bet laiks skrien! Un katru gadu vienmēr bija kāds iemesls, kāpēc vēl uz brīdi tur palikt. Šogad saliekot visus + un -, sapratām, ka mums Dubaijas būs gana.
Paldies Dubaijai par visu labo un skaisto! Pirmkārt, paldies par Beatrisi, paldies par fantastiskiem draugiem, kas iegūti no visas pasaules. Arī no Latvijas, kurus nekad nebūtu sastapuši, ja nepieņemtu lēmumu doties uz Dubaiju. Brīnumaini, ka tik tālu prom no Latvijas izdodas atrast vienam otru un noglabāt dziļi, dziļi sirdī īpašo draugu kambarītī. Paldies par to, ka skatos uz cilvēkiem un lietām pilnīgi savādāk kā pirms pāris gadiem. Paldies par to, ka esmu kļuvusi iecietīgāka pret cilvēkiem un situācijām. Paldies par to, ka esmu mācījusies, ka savs viedoklis ir jāaizstāv, neaizskarot citus. Paldies par biezo ādu, kas uzaudzēta ņemoties par un ap Dubaijas nejēdzībām. Paldies par to, ka skatos uz pasauli ar citām acīm. Paldies, ka biju daļa no tā milzīgā mutuļojošā katla! Paldies!
Vai bija vērts doties uz Dubaiju? Jā, noteikti. Protams, ir lietas, kuras darītu savādāk jau no paša sākuma, ja būtu zinājuši daudz ko vairāk par Emirātiem un tur valdošo sistēmu pirms mūsu braukšanas. Bet nekad nenožēlošu to, ka aizbraucām. Nekad nenožēlošu, ka metāmies dažā labā avantūrā. Tā būs pieredze uz mūžu. Nekad nenožēlošu, ka tik daudzas brīvdienas atļāvāmies vienkārši nedarīt neko, vārtīties pludmalē vai kā šprotītēm bundžiņā pa dīvānu un skatīties filmas. Tie būs bijuši četri traki, dulli, jautri, skumji un vienlaikus priecīgi gadi. Kopā un šķirti. Kas iemācījuši gan man, gan Ērikam, gan Rūdolfam ļoti daudz ko.
Jā, neesmu aprakstījusi daudzus notikumus un piedzīvojumus, kas mums bijuši Emirātos, jo vienmēr likās, ka gan jau paspēšu. Varbūt kādā brīdī man uznāks iedvesma visu apkopot un šo to ierakstīt ar atpakaļejošiem datumiem, bet tad jau redzēs.
Šobrīd izskatās, ka mēs neapmetīsimies uz dzīvi Latvijā pavisam. Grūti gan tam noticēt, bet izskatās, ka būsim tepat Eiropā, tikai ne vēl pavisam mājās. Dubaijā iemācījos vēl vienu labu lietu – pieņemt to, ko tev dod, nevis skumt par to, kā man nav. Tā kā turiet īkšķus, lai mums viss izdodas!
ANCHAANS DUBAIJĀ 