Klusums no mūsu puses pamatīgi ievilcies, vai ne? Nedrīkst tā pamest novārtā rakstīšanas lietas. Vai tomēr drīskt? Nu jau vairāk kā divus mēnešus ar Rūdolfu esam atpakaļ Latvijā. Atlidojām jūnija vidū. Nav nekādi ieraksti par pēdējiem mēnešiem Dubaijā, jo tam neatlika laika, kā arī diži rakstīt nebija ko. Kāpēc tā? Pirms lidošanas uz Latviju laiks lielākoties pagāja vārtoties kā plācenim pa gultu. Kas par dillēm, ne? Nu redz, mūsu saime kļūs kuplāka un uz novembra sākumu gaidām pievienojamies mūsu bariņam vēl vienu atvasīti. Mazulīša gaidīšanas sākums pagāja Dubaijā, kur mocījos ar zvērīgi sliktu dūšu un arī pašsajūtu. Kad dūšas problēmas mazliet nostabilizējās, nāca migrēnas. Un tas viss beidzās ar to, ka kondiška – sauna ārpasaulē – kondiška iespaidā sadabūju sev klepu. Kā kārtīgs latvietis, sākumā ārstējos ar tējām, c-vitamīnu, medu u.c. dabīgām lietām, bet kļuva tikai štruntīgāk un parādījās temperatūra, devos pie ārsta, kurš manas plaušas pat īsti nepaklausījās, izrakstīja antibiotikas un izteica varbūtību, ka man ir kakla infekcija. Biju jau uz diezgan lielas bezspēcības un izmisuma robežas, jo klepus mani jau bija nomocījis, temperatūra visu padarīja sliktāku, bet sapratu, ka nekas ar kaklu man nekaiš, ka situācija ir nopietnāka un vienīgā doma, kas bija, ka nedēļas beigās ir biļetes uz Latviju un man ir jātiek uz pekām, lai varu lidot. Nomocījos vēl vienu dienu, līdz (paralēli sazinoties ar ārsti Latvijā) aizdevos uz slimnīcu pie pulmonologa. Cilvēkam jau vajadzētu saprast vai un kas man kaiš. Izrakstīja inhalatoru, man esot bronhiāla astma, kas radusies no gaisā esošajiem putekļiem. Tā pavadīju vēl 2 dienas līdz kravājām koferus. Lieki teikt, ka jutos ļoti slikti, mazākās kustības izraisīja baigās klepus lēkmes, nebija spēka nekam. Un domas vai mazajam punčiemītniekam viss ir labi, radīja vēl lielāku nemieru… Lai arī cik grūti, bet pārcietu abus lidojumus. Stambulā saucām pat ārstu, jo man galīgi aizgāja ciet ausis (komplektā ar asām sāpēm) nosēšanās brīdī. Bet sapilināja man visu ko, dabūja vaļā un teica, ka varu lidot. Uz Rīgas lidmašīnu skrējām kā traki, ielēcām kā pēdējie, aiz mums durvis aizvēra. Paskriet man bija neiespējamā misija, jo klepoju kā smēķētājs ar stāžu. Bet tā laime un atvieglojums, kad tiku mājās. Grūti aprakstīt. Tikai diemžēl prieki bija īsi, jo temperatūra arī Latvijā turpināja kāpt un jau nākamajā rītā ātrie mani veda uz Stradiņiem, kur beidzot man tika uzstādīta diagnoze – akūts bronhīts ar noslieci uz plaušu karsoni (izpētot zāles, kas man bija izrakstītas Dubaijā, visi ieplēta acis un nesaprata, kāpēc kas tāds man izrakstīts, piedevām tas būtu pēdējais, ko grūtniecei grūzt iekšā…). Mazulīti arī apskatīja, ka tam viss kārtībā. Arī par to man sirds kļuva mierīgāka. Nedēļa gultas režīmā ar antibiotikām un ļoti lēnu spēku atgūšanu un veseļošanos. Paldies Stradiņu dakteriem, kuri izturējās jauki un laipni. Tas viss jau tagad liekas tik tālu. Liela daļa no notikumiem jau aizpeldējusi manas galvas nezināmajās dzīlēs, lai gan krekšķinu vēl arvien.
Tā kā kādu brīdi nebūs ieraksti par to kā mums klājas Dubaijā, jo mazo gaidīsim Latvijā. Varbūt kādā brīdī piesēdīšos un uzrakstīšu, kā mums iet pa Latviju, jo savu laiku un dienas aizpildām ar visādām aktivitātēm.
Lai jums visiem siltas pēdējās vasaras dienas un jauks rudens!
ANCHAANS DUBAIJĀ 