Dod pieci!

Šis ieraksts nav saistīts ar Dubaiju un dzīvošanu šeit, tomēr man liekas lieliska iespēja palīdzēt Latvijas vientuļajiem senioriem. Akcija gan pavisam drīz noslēgsies, bet tu vēl vari pagūt izdarīt labu darbu, pretī saņemot iespēju dzirdēt sevis izvēlēto dziesmu! Vai nav lieliski?

Tātad no 17. – 23. decembrim trīs dīdžeji 144 stundas dzīvos stikla studijā, neēdot un atskaņojot dziesmas par ziedojumiem! Izvēlies savu dziesmu par minimālo ziedojumu 5 eiro un palīdzi  sarūpēt svētku dāvanas Latvijas vientuļajiem senioriem! Visa informācija un tālākās darbības atradīsi gan šeit, gan šeit.

Jauku jums Ziemassvētku gaidīšanas laiku!

 

Kā es kāju dakterēju

Tie, kas mani pazīst, zina, ka esmu vienmēr aktīvi kustējusies, sports man vienmēr bijis tuvs. Lai arī pēc kļūšanas par mammu, nevaru lepoties ar kačāto presīti kā agrāk, tik un tā cenšos sportot, cik nu manos spēkos un laika termiņos iespējams. Agrāk bija basketbols, tagad reizēm kickbox, fitness, pat pāris reizes mēģinu paskriet, lai arī tas man vienmēr ir licies mokoši un nepatīkami. Bet pāri visam stāv teniss. Nezinu vai tāpēc, ka tik ilgus gadus nomarinēju sevi basketbola laukumā, kas ir komandas sporta veids, vai kādu citu iemeslu dēļ, bet teniss man liekas sporta veids nr.1. Viss atkarīgs no tevis – pieņemtie lēmumi laukumā, vinnētie punkti, izspēles, kombinācijas, kļūdas. Tā visa ir tikai tava atbildība. Atgriežoties Dubaijā, izdevās atrast foršu treniņu kompāniju pie labas treneres. Kas Dubaijā ir retums! Pārsvarā šeit treneri nav ieinteresēti tevi mācīt normāli apgūt spēli, tehniku. Viņi tikai masveidā nokāš piķi no tevis. Tā pat arī vienu reizi nedēļā dodos uzspēlēt dubultspēles. Tur arī foršā, jaukā kompānijā un patīkamā gaisotnē var dabūt mazu slodzīti. Nu lieliski! Bet vienā no treniņiem samežģīju potīti. Tik muļķīgā situācija – servējot! Jā, man labā kājas potīte vienmēr bijusi vājā vieta, jo basketbola treniņos tā ir mežģīta neskaitāmas reizes, kā arī man ir izdevies pārraut saites un to salauzt. Tā, ka ģipsis ar kādu laiku ir nēsāts. Tiesa, pēc tās traumas ilgi nēsāju potītes sargu. Tādu verķi, kas neļauj potītei kustēties ne pa labi, ne kreisi. Bet nu jau pāris gadus iztiku bez tā, jo likās, ka saites ir pietiekami spēcīgas un traumas man jau aizmirsušās. Figu. Mežģījuma brīdī dzirdēju dīvainu krakšķi un sabijos. Ja reiz jau nebūtu piedzīvotas visas tās likstas, tad neuztrauktos un brauktu mājās, bet tomēr redzot, cik ātri kāja pampst, devāmies uz slimnīcu. Līdz slimnīcas durvīm aizlecu pati saviem spēkiem, kad viens medmāsiņš man piegādāja ratiņkrēslu un smejoties sauca mani par Šarapovu. Pagulēju uzņemšanā, ik pa brīdim tikai kāds ienāca un pateica – ārsts tūlīt nāks, tūlīt nāks. Kāja tik pampst un pampst… Neviens man ledu pat nepiedāvā. Līdz kamēr pati nesāku dīkt, ka vajag. Pēc kādām pāris minūtēm man tika atnests ledus klucis maisiņā, kuru īsti normāli ap kāju aplikt nebija iespējams. Tā es tur kādu stundu novārtījos, atnāca ārsts, kurš paziņoja, ka jātaisa rentgens. Kamēr sagaidīju rentgenu, kamēr sagaidīju kādu, kas mani aizved atpakaļ uz manu kušetīti, paspēju dzirdēt visādus vaidošus, kunkstošus moku pārņemtus ievestos, kuriem klājās gauži bēdīgāk kā man. Un jau tajā brīdī sāku besīties, kāpēc vispār atbraucu… Nu neko, rentgenā varot redzēt, ka ir kaut kāds knikšķis bijis, bet nevarot saprast vai tā veca trauma vai tagadējā. Neko, nosaitēja kāju, 3 dienu gultas režīms, ripu un smēru maiss un aidā mājās. Pēc 3 dienām jānākot pie ortopēda. Ierados. Likās, ka es no mežģījumiem zinu un saprotu vairāk nekā mans jauniegūtais indiešu draugs. Kurš pēc 3 dienām liek pacientam likt ledu uz traumētās vietas? Hello! Tas līdz pirmajā dienā, pirmajās stundās! Tā pat arī viņa medmāsiņas nejēdza normāli elastīgo saiti uztīt… Nobindēja man visu pēdu no pirkstu galiem uz augšu. Kad tās izdevās ārā, pati pārbindēju. Katrā ziņā pati jau šo dienu laikā sapratu, ka nekas lūzis nav, tā kā dzīvošu. Uz nākamo vizīti neierados. Katrā ziņā, kad aptiekā gaidīju ziņu no ārsta, kādas smēres jāsmērē. Sāku smieties! Manā priekšā tika nokrāmēta milzu čupa ar visu ko – ripas pret sāpēm (lai gan teicu, ka man nesāp), tad sīrups pret sāpju ripām, lai noņemtu nelabumu, tad smēre, kurai arī ir ripas(!) un tad jau kaut kas pazīstams – Fastumgels. Man gan to visu atmaksā apdrošināšana, bet vienalga… Kam tas viss?! Smērēju Fastumgelu un dzīvoju laimīgi! Eh, tāds nu ir mans stāsts ar pieredzi slimnīcā. Ceru tikt ātri atpakaļ uz kājām tenisa laukumā.

zāļu čupiņa

zāļu čupiņa

Tā tas izskatās

Tā tas izskatās

Pārdomas pēc “Sestdienas”

Pēc mana raksta par Dubaiju un šeit mītošajiem latviešiem pubilcēšanas “Sestdienā” mans blogs burtiski uzsprāga – tik daudz skatījumu nekad nebiju saņēmusi. Teikšu atklāti – mazliet sabijos. Viss šis projekts ir vairāk tāds traļi vaļi variants. Manas piezīmes, domas, ikdienas gaitas un notikumi. Jā, esmu Dubaijā, bet nevajag manu patiesību uztvert par vienīgo īsto un patieso. Tas ir mans redzējums. Kādam citam tas viss varbūt ir pilnīgi savādāk.

Lai nu kā labi, ka žurnālam nav komentāru sadaļas… Toties diena.lv ir. Mīļie, visu, ko katrs šeit Dubaijā, AAE, piedzīvojis nav iespējams iebāzt vienā rakstā, maisā. Ja jums katram ir kāds stāsts, sāpe stāstāma, tad lūdzu – jūs to droši varat darīt! Zinu, ka šeit mīt daudzi gudri, forši latvieši, kuriem noteikti pieredze par to kā ir AAE ir savādāka nekā man. Arī tie drosmīgie, kas piedalījās rakstā, viņiem katram ir tik daudz interesantu stāstu par savu dzīvi, pieredzi Dubaijā, kā arī citur pasaulē, ka man bija grūti to visu apcirpt līdz vienam rakstam. Piedevām, dalīties ar saviem iespaidiem un stāstiem es lūdzu publiski, tā kā katrs varēja piedalīties.

Un nevienā brīdī neesmu teikusi, ka Eiropā, Latvijā ir slikti. Nē! Jā, katrā valstī ir savas blusas, to arī rakstu par Dubaiju – ne viss ir zelts, kas spīd. Tā pat Latvijā, Anglijā, Zviedrijā u.c. Un žēl, ka cilvēki nesaprot, ka katrs no latviešiem, kas ir izbraucis ārpus Latvijas, nes valsts vārdu pasaulē. Kāpēc mēs lepojamies ar sportistiem, mūziķiem, kuriem izdodas izsisties, bet ar tiem, kas strādā zinātnes jomā, inženierijā vai veic nepopulāros darbus mēs nelepojamies? Jūs taču saprotat, ka liela daļa no aizbraucējiem, kas iegūst kvalificētu darbu ārzemēs, ir mācījušies Latvijā? Jā, ir tādi, kas zināšanas iegūst ārzemēs, kas arī ir liels solis un apsveicami. Bet par tiem, kas ir ar jums sēdējuši vienā skolas solā, padomājiet – viņi ir tādi paši kā jūs. Tikai ir pieņēmuši drosmīgu lēmumu – mest izaicinājumu sev, savām zināšanām. Un es nemusinu tagad visus mesties prom no Latvijas, jo citur zāle zaļāka, tā nav! Katram ir sava dzīve, lēmumi, vēlmes. Vai neaizdomājaties, ka kāda daļa no tiem, kas aizbrauc, atgriežas Latvijā, dibina uzņēmumus un izmanto savu pieredzi, kontaktus, zināšanas pēc tam Latvijas labā? Kāpēc citus, kas savā dzīvē pieņem savādākus lēmumus jāsauc par iznireļiem? Tas ir aizskaroši.

Starp citu, gaidīju jau, ka kāds būs minējis, ka nesaprot, ko es šeit daru. Esmu mamma! Mamma, kurai dotajā brīdī pietiek spēka nolikt savas ambīcijas mazliet malā, lai veltītu laiku savam bērnam, nevis atdotu kādai filipīniešu auklītei vai indiešu bērnudārzam. Un es lepojos ar to!

Un vispār runājot par tēmu – aizbraukšana. Šeit dzīvojot un redzot to kultūras miksli nesaprotu, kāpēc jānosoda tie, kas aizbrauc citas dzīves meklējumos? Tie paši angļi, franči, amerikāņi, krievi ir pilna pasaule! Mācās vienā pasaules malā, pastrādā kādā citā, atgriežas dzimtenē un atkal kaut kur dodas. Tāda ir mūsdienu pasaule.

Eh… Negribu, ka tas viss izklausās pēc attaisnošanās. Tikai gribu, lai kāds varbūt aizdomājās, ka ne visi citi ir slikti, bet der reizēm paskatīties pašam uz sevi. Kāpēc esmu neapmierināts un kāpēc man tik ļoti grauž, ka citam ir savādāk nekā man. Bail teikt labāk, jo tā nav! Katram ir savādāk. Un tas vai ir labi, vai slikti – nosakām mēs paši. Ar savu attieksmi pret sevi, apkārtējiem un dzīvi kopumā.

Jauku visiem Adventes laiku! Lai vienmēr gaišas un jaukas domas, mīloši cilvēki apkārt un prieks par dzīvi!