Esam klāt!

Esam atpakaļ Dubaijā. Apskatoties kalendārā, nespēju noticēt, ka tiešām pagājuši jau 8 mēneši. Jā, tiešām! Mēs Latvijā bijām 8 mēnešus! Kur gan pazūd laiks?
No Latvijas izlidojām 4. janvāra pēcpusdienā, bet kā uz adatām jau biju nedēļu pirms lidojuma. Pirmkārt, man ir bail lidot. To saprotu arvien biežāk, kad jākāpj lidmašīnā. Ēriks gan saka, ka tas tāpēc, ka lidoju vien 2x gadā. Un, otrkārt, es biju apslimusi. Ar aizliktu degunu, neforšu krekšķi un mazu temperatūru. Riebīga jušana. Diezgan ilgu laiku izlikos, ka viss ir labi, bet tomēr ģimene mani pierunāja aiziet līdz ģimenes ārstam. Izrakstīja pilieniņus, dražejiņas un vualā jutos tīri abi. Sagaidījām Jauno gadu. Stundu bijām ārā, šāvām salūtu, dzērām aukstu šampanieti, lējām laimītes un bāc… 1. janvāris mani atgrieza atpakaļ slikti-jūtos-gribu-gulēt-deguns-ciet-kakls-sāp pulciņā. Tā kā nācās atcelt visus pēdējos pasākumus un tikšanās, par ko man vēl arvien bišķi žēl. Lai sevi vēl vairāk nekacinātu, temperatūru pārstāju mērīt. Nu i nav ko, tāpat būs jālido. Vienu gan izdarīju, aizbraucu līdz savai vecaimātei pirms lidošanas, viņa gan spurojās, lai nemet līkumu pirms lidostas, bet sen nebiju bijusi ciemos un domāju, ka tā gan nevar pazust uz vairākiem mēnešiem! Vecomāt, zinu, ka Aija tev lasa šo visu priekšā! Čau! :)
Lidostā atdevām visus mēteļus, zābakus, jakas maniem vecākiem (Rīgā dienu pirms mūsu lidošanas bij` sniegputenis!), sabučojāmies, samīļojāmies un atā, atā – tiekamies vien vasaras sākumā. Skumji. Man ir riktīga Adamsu ģimenīte, bet labāku nevar vēlēties! Un tieši tāpēc, ka esam tik ļoti tuvi, atvadas vienmēr ir mokpilna cīņa ar bimbuli.
Lidostā sagaidījām mūsu jauno čomiņu Alanu un viņa mammu Ingu. Ar abiem iepazināmies dažādās nodarbībās Latvijā. Izrādījās, ka arī viņu tētis strādā Dubaijā. Forši, ka pateicoties Dubaijai, atkal esam iepazinuši jaunus foršus cilvēkus ar ko draudzēties.
Kā tad mēs atlidojām? Pirmā lidmašīna bij` easy peasy, ja neņem vērā to, ka deguns man bij totāli ciet un līdz ar to galva kā spainis. Bet sapratu to, cik ļoti Rūdolfs ir izaudzis. No mazā knēveļa, kas visu laiku jāizklaidē, kuram neko nevar iestāstīt, kuru nevar aizmidzināt… Viņš bija paraugbērns. Krāsoja savas grāmatiņas, skatījās pa logu, pļāpāja un smējās ar mums, uzēda bez kašķiem un pats pateica – esmu saguris, mazliet pagulēšu. Idille! Arī tagad ikdiena liekas tīrā medusmaize, visu var sarunāt, visu mēs izdarām.
Starp abām lidmašīnām mums bija vien stunda. Rīgā jau nervozēju par to vai paspēsim, Ēriks gan smējās par mani un teica – tu nenervozē, tāpat nokavēsim un lidosim ar nākamo! Bet brīdī, kad nolaidās pirmā lidmašīna, mēs jau bijām kaujas gatavībā, ka jāskrien. Un mēs tiešām paspējām! Bija jau last call, pēdējais autobus uz lidmašīnu, bet mēs paspējām! Tā laimes un atvieglojuma sajūta bija neaprakstāma. Un laikam tajā brīdī man arī ieslēdzās totāls atslābums, lai es saprastu – johaidī, man ir migrēna. Patiesībā, tikai pats sākums. Migrēnas slimnieki zinās, ka mēdz būt tā saucamā aura. Tad nu sapratu, ka teju vispār vairs neko neredzu, jo ir “aura” – skats samiglojies un bilde peld prom. Rāvu iekšā ibumetīnus, centos pagulēt un likās jau, ka viss ir labi. Atkal jāsaka, cik forši, ka Rūdolfs ir paaudzes. Viņš mierīgi skatījās multenes, spēlējās ar tēti un viss bija labi. Viss bija labi līdz brīdim, kad Dubaijā sapratām, ka mēs paspējām, bet mūsu bagāža gan ne. Tā ir palikusi Stambulā. Saņēmām vien nākamās dienas vakarā. Ar migrēnu nomocījos visu pirmo nedēļu. Varu teikt, ka tikai šodien tiešām jūtos labi.
Arī man ir atkārtots kultūršoks. Esmu jau piemirsusi daudzas lietas, kas agrāk likās ikdienišķas. Bet nekas, gan atkal ieiesim ritmā. Neko daudz vēl neesam paspējuši izdarīt.
Ak, nē! Meloju! No Rīgas man atceļoja līdzi maizes ieraudziņš (manā ģimenē mums maizīti cep tētis), tad nu es arī šodien izmēģināju laimi. Redzēs, kas būs sanācis.

Merry Christmas and a Happy New Year!

Pirms gada nosolījos sev, ka, lai tur vai kas, bet Ziemassvētkus pavadīsim Latvijā. Kā jums šķiet vai es savu solījumu pašai sev izpildīju? Ne vella… Jo viena lieta ir tas, ko esi iedomājies, pavisam cita – kas ir iespējams. Tā nu šogad atkal bijām Dubaijā. Jau esmu rakstījusi par to, ka palmas, +25 un šorti manī neraisa nekādu Ziemassvētku noskaņu. Arī šogad kaut kā mēģināju to noskaņu mākslīgi uzburt – adventes vainadziņš, Ziemassvētku kartiņu gatavošana draugiem (kuras gan neviens vēl nav saņēmis!) lampiņas, plastmasas egle utt. Un šogad liekas, ka pat izdevās. Bija mums mazi, jauki Ziemassvētki trijatā. 24. decembra rītā, kamēr tētis darbā, mēs ar Rūdolfu cepām piparkūkas no paštaisītas mīklas. Jāatzīst, ka to gatavoju pirmo reizi un nesanāca kaut kas līdz galam, jo mīkla bija dīvaini drupena. It kā turas kopā, bet, kad jārullē vai jāsamīca bumbiņa, izšķīst kā drupačiņas. Varbūt kāds no gudrākiem pavāriem var mani pakonsultēt, kas  par vainu, ka mīkla tāda? Bet, neskatoties uz to, piparkūkas bija ļoti garšīgas.

Šī gada Ziemassvētku kartiņu čupiņa

Šī gada paštaisīto Ziemassvētku kartiņu čupiņa. Izsūtītas decembra sākumā, bet neviens vēl viņas nav saņēmis… Baigā škrobe.

Aiziet peperkoki!

Aiziet peperkoki!

Mūsu šī gada Adventes vainags

Mūsu šī gada Adventes vainags izskatījās pat pēc vainaga! Man gan paveicās, nedēļu pirms Adventes būt IKEA un iegādāties pēdējo zaļa paskata vainadziņu… Dzirdēju, ka palīdzētājonka vairākām dāmām teica – oh, this is out of stock! Un, kad būs pievedums? Nākošgad :)

Pirmo reizi šeit gāju iegādāt arī cūkgaļu karbonādēm. Kaut kā nebija mums īpaša vajadzība pēc cūkgaļas, krampjos neraustījāmies, tāpēc arī nepirkām un lieliski iztikām ar liellopu, jēru un vistu. Jāpiezīmē, ka šeit cūkgaļu nevar iegādāties kurā katrā veikalā. Ir atsevišķi specializētie gaļas veikali, kā arī daži pārtikas preču lielveikali, kur ir atsevišķa gaļas sekcija ar uzrakstu for non muslims only. Tad nu jūtoties kā īpašais izredzētais, kuram atļauts pārkāpt likumu, vari nopirkt savu aizliegto augli. Par 100 dirhamiem (aptuveni 20 eiro) iegādājos 5 gb cūkgaļas karbonādes tādā biezumā, ka mājās varēju vēl sašķēpelēt uz pusēm. Un bija tik garšīgi, ka prieks! Nebija mums Ziemassvētku vakariņas, bija pusdienas.  Jāpiezīmē, ka Rūdolfs bija saķēris puņķklepu, kas radīja viņā īpašu kašķīgumu un niķīgumu, tāpēc pēc pusdienām jaunā cilvēka pusdienmiedziņš bija kā saldais ēdiens mums visiem. Pēc pačučēšanas aizdevāmies ar jaunatklāto tramvaju uz JBR The Walk, kur svētku laikā katru vakaru ap 20:00 notika kaut kāds Ziemassvētku uzvedums ar balerīnām, dziedāšanu, cirka trikiem utt. Rūdolfs bija sajūsmā. Un, kamēr mēs tā pa izklaidītēm, rūķis bija paspējis paciemoties mūsmājās. Jaunais cilvēks bija sajūsmā, jo onka ar bārdu (Ziemassvētku vecītis Rūdolfa izpratnē) atnesa visu, ko mazā sirds varēja vēlēties – puzlītes ar traktoriem, gultasveļu ar traktoriem un koka vilcieniņu. Cik gan maz vajag pilnai laimei – pāris traktoru :)

JBR vakara uzvedums ar dziedāšanu, balerīnām un visu pārējo

JBR vakara uzvedums ar dziedāšanu, balerīnām un visu pārējo

Wafi mola lielā egle. Šī bija viena no vietām, kur varēja sastapt Ziemassvētku vecīti (rindu gan neizstāvējām).

Wafi mola lielā egle. Šī bija viena no vietām, kur varēja sastapt Ziemassvētku vecīti (rindu gan neizstāvējām).Kā arī ārā uz mola sienas ik pa stundai notika “gaismu šovs” par un ap Ziemassvētkiem. Nekāds Staro Rīga jau nebija, bet forši, ka centušies ko izdomāt

Ēriks ar supermazu Ziemassvētku vecīti un gigantiskiem rūķiem :)

Ēriks ar supermazu Ziemassvētku vecīti un gigantiskiem rūķiem Ibn Battuta molā :)

Runājot par dāvanām, nekādi nevarēju saprast kā labāk rīkoties. Mums ir pāris tuvi draugi, kuriem ir bērni Rūdolfa vecumā. Un man liekas, ka nav vajadzīgs apmainīties ar dāvanām tikai dāvināšanas pēc. Vispār man nepatīk trakais mantu kults. Biju nolēmusi Rūdolfa mazajiem draugiem uzdāvināt viņa paša mākslas nodarbībās veidotās Ziemassvētku eglītes mantiņas, bet nejauši uzzināju, ka viens no viņa draugiem dāvinās nesamērīgi dārgu gadžetmašīnu… Nu ko man darīt? Negribēju pārkāpt savus principus, bet tajā pašā laikā arī palikt kaunā, tā teikt. Izlīdzējos ar lietu, kas man pašai liekas forša un noderīga – uzdāvinājām veidošanas masu, kur bērns var atstāt savus plaukstu, pēdu nospiedumus. Gan radoša nodarbe bērnam, cerams, kopā ar vecākiem, gan paliekoša vērtība, gan nav jāiztērē puskaraļvalsts mantas iegādei. Klāt pieliku balonus ar Ziemassvētku motīviem (starp citu, tā bija lieta, ko gan Rūdolfs, gan viņa draugs vēlējās – balonu!), kā arī Rūdolfa jau pieminētos dekoriņus. Liekas, ka viņiem patika.

Rūdolfa pirmssvētku aktivitātes mākslas nodarbībās. Egles dekoriņi un spīdīgs ziemeļbriedis!

Rūdolfa pirmssvētku aktivitātes mākslas nodarbībās. Egles dekoriņi un spīdīgs ziemeļbriedis!

Tā ir vēl viena Dubaijas lieta – visu vajag lielu, spīdīgu un dārgu. Ja vecākiem ir Ferrari, tad bērnam vajag vislielāko mantu, ko rotaļlietu veikalā iespējams atrast. Protams, protams, ja to var atļauties un uzskatu, ka vajag savus bērnus lutināt, bet tomēr reizēm gribas, lai cilvēki arī šeit saprot, ka neatkarīgi no naudas daudzuma pastāv kaut kāda sakarība starp – vajag un nevajag. Un nav svarīgi vai gribu, vai negribu. Vienkārši – vai tiešām vajag?

Ko vēl mēs sadarījām svētku brīvdienās? Centāmies apmeklēt pasākumus svaigā gaisā, lai mazā cilvēka tekošais deguns var mazliet paelpot, gulšņājām mājās pa dīvānu un skatījāmies Ziemassvētku filmas un multenes, cepām pīrāgus un priecājāmies par to, ka esam viens otram. Rūdolfa iesnu dēļ gan neaizdevāmies uz emirātu latviešu Ziemassvētku pasākumu. Par ko mazliet žēl, jo rādās bijis jauks, mazs un omulīgs kopā būšanas baļļuks. Bet ko padarīsi? Mazā cilvēka veselība un baciļu neizplatīšana tālāk tomēr ir svarīgākā.

Kas notika jaunajā gadā? Visiem liekas, ka, ja esi Dubaijā, tad tavs jaunais gads noteikti ir ūbermega grandiozs. Godīgi sakot, no vienas puses man liekas, ka tā tiešām ir jābūt. Bet mums nebija nekādu plānu, jo Rūdis vēl arvien baisi puņķojās. Tā kā bijām rēķinājušies, ka iespējams paliksim mājās, rūķis Rūdim atnesa arī dāvanu no omīšopīša Latvijas rūķa – kasīti. Te jāatzīmē, ka laime bija lielāka kā saņemot visus traktorpričendālus. Jo kasīte bija veikalā 100x apmīļota, katalogā katru dienu apskatīta… Vecāki gan bija bargi nolēmuši, ka nekādi rūķi nekādas kasītes nenesīs, jo pagājušajā gadā Rūdolfs jau pie vienas kasītes tika, bet to veiksmīgi apstrādāja līdz totālai nestrādāšanas stadijai. Tagad gan saprotu, ka pagājušajā gadā viņš vienkārši bija par mazu tādam brīnumam. Tagad tās spēles un kaifs ap to kasīti darboties ir neizmērojams. Un tomēr, atgriežoties pie baļļuka par godu gadu mijai, tad, kad sadomājām, ka varbūt tomēr jāmēģina kāda ballīte, būtībā bija jau par vēlu. Pie Burj Khalifa korķi veidojās jau pusdienlaikā. Un ar mazu bērnu kaut kur spiesties un drūzmēties ar nav vērts. Tuvākie draugi svinēja ārpus Dubaijas, kaut kur Eiropā, kāds ASV, kāds vēl sazin kur… Tā nu noskatījāmies divatā (ar guļošu Rūdolfu padusē) salūtu, ko piedāvāja Atlantis The Palm, novēlējām laimīgu Jauno Gadu, sagaidījām arī pēc divām stundām Latvijas jauno gadu, saglinginājām ar draugiem un radiem skype un skat, jau puspieci rītā un jāiet gulēt. Paldies kasītei, kas nākamajā rītā vecākiem ļāva susināt vēl kādu stundu pēc jaunā cilvēka mošanās :)

Ko es sagaidu no jaunā 2015. gada? Gribu, lai izkristalizējās vairākas lietas, kas saistītas ar mūsu sadzīvi, vīra darbu. Gribu iegūt mazliet lielāku stabilitātes sajūtu, lai saprotam vismaz daļēji, kas un kā ar mums notiks. Pagaidām viss šis gads ir bijis gaidīšanas režīmā – paliksim Dubaijā, brauksim atpakaļ uz Latviju vai brauksim citur laimi meklēt. Ja ar lielajām lietām viss būs mazliet vairāk skaidrs, tad jau atrisināsies arī viss pārējais.

Un viens no maniem šī gada lielajiem mērķiem – palīdzēt māsai noorganizēt un sarīkot skaistas kāzas! Lai ir tik pat RŪGTS! kā mums pirms teju 5 gadiem!

Mīļie, lai jums skaists, raibiem notikumiem un panākumiem bagāts, laimīgs un izdevies JAUNAIS GADS! Priekā!

Decembris Dubaijā

Decembris ir foršākais ziemas mēnesis, manā skatījumā. Decembris ir piepildīts ilgām, gaidām, labām domām. Darbā visa steiga ir pilnīgi savādāka, jo darbi ir jāpabeidz nevis tāpēc, ka jāpabeidz, bet tāpēc, ka tuvojas jauna gada sākums, kurā visu iesākt ir daudz patīkamāk, ja visi rēķini ar aizgājušo gadu ir sakārtoti.
Ir forši vilkt biezu, adītu džemperi. Vakaros dzert tēju vai karstvīnu. Kājas sildīt villenēs. Būtībā viss decembris paiet kā tāda liela Advente. Mūsu mājās ierasts, ka es pirmajā Adventē dekorēju māju, gatavoju Adventes vainagu. Visu četru nedēļu laikā gaisā virmo kaut kas. Kaut kas neaprakstāms. TĀ sajūta.
Decembrī sniegs iegūst jēgu, jo ir taču vajadzīgi balti Ziemassvētki. Ak, decembris, decembris…

Bet kas notiek Dubaijā? Bijām Ziemassvētku tirdziņā ar draugiem. Pie tirdziņa ieejas mums gadās viens ļoti izpalīdzīgs (uz robežas starp izpalīdzīgs un uzbāzīgs) filipīniešu rūķis, kurš neliekas mierā un sagādā mums biļetes zibens ātrumā bez rindas. Tad nu ejam iekšā skatīties visus pasaules brīnumus. Jāpiebilst, ka visa teritorija ir apžogota un aizklāta ar necaurredzamām plēvēm, jo tomēr atrodamies musulmaņu zemē, kur šitas vājprāts ir pieļaujams tikai tad, ja aizžmiedz acis un skaties caur pirkstiem uz notiekošo. Interesanti, ka Ziemassvētku tirdziņš Dubaijas izpratnē ir viss iespējamais, kas nav saistīts ar Ziemassvētkiem. OK, dažas lietas bija centušies sarūpēt – plastmasas eglītes, 2 melnas sniega čupas, kas kādreiz noteikti ir izskatījušās pēc sniegavīriem (nesaprotu kā viņi to dabūja gatavu, ja ārā ir tuvu pie +30), uz milzīgas skatuves tiek dziedātās Ziemassvētku dziesmas un tad jau pats tirdziņš, kur iespējams nopirkt kaut ko līdzīgu beļģu vafelēm par astronomisku summu (piedevām tev tās vafeles jāgaida aptuveni 30 minūtes un beigās iedod to, ko neesi pasūtījis un vēl sadusmojas uz tevi, ka atļaujies protestēt), var iedzert vīnu un alu, kā arī iegādāties televizoru un banānus. Tas, kas tiek reklamēts kā handmade, rada vai nu šaubas, ka tas tiešām ir ar rokām darināts vai otrs variants ir tāds, ka man būtu neērti prasīt tik lielu kāpostu par to… Visādi indiešu pričendāļi, atrakcijas bērniem (ieskaitot mākslīgā sniega pikošanās laukumu), plastmasas slidotavu, kā arī Ziemassvētku vecītis. Un to visu pavada zvērīgs ļembasts. Bet tas viss ir tik ļoti nedabīgs, nesasaistīts kopā, ka nekāda Ziemassvētku tirdziņa atmosfēra tev nerodas.

Pati arī mēģināju i māju papušķot, i Adventes vainagu samudžināt, pat plastmasas egli nopirkām… Nekā. Nekāda sajūta, smarža. Gaisā nekas cits kā smiltis un būvgružu putekļi nevirmo.

Mana Adventes vainaga improvizācija

Mana Adventes vainaga improvizācija

Rūdolfam prieks par Adventes svecītēm

Rūdolfam prieks par Adventes svecītēm

Esam pieraduši, ka Ziemassvētki ir svētki vairāku dienu garumā, bet te vīram brīvs bija tikai 25. decembris. Un ne viņam vienīgajam. 24. decembra vakarā devāmies satikt latviešus Maigas mīlīgajā kultūras namā. Bija viss – skaisti dekorēta māja, bagātīgi klāts galds, jauki cilvēki visapkārt, ļoti garšīgs karstvīns, dāvaniņas un dzejolīši un pat bērniem atsevišķs dāvanu maiss, bet, lai arī cik jauki un forši, iekšēji skumu pēc mājām un mūsu Adamsu ģimenītes Ziemassvētkiem, kad vakars tik pat kā vienmēr iesākās ar kādu kašķi (!), kad ejam uz baznīcu (vienmēr steigā!) un visas nesaskaņas aizmirstas, ēdam kopīgi Ziemassvetku vakariņas tā, ka biksēm pogas sprāgst, dalām dāvaniņas un skaitam pašsacerētus-improvizētus dzejoļus, lietojam grādīgos dzērienus pārāk dažādās kombinācijās, Ēriks vienmēr sagādā joku dāvanu maisu, kur ir visvājprātīgākās lietas, ko varētu kādam dāvināt. Mēs smejamies, smejamies un smejamies… Un vienmēr to vakaru gribas pagarināt, cik nu ilgi var, tāpēc ejam gulēt tikai ar gaismiņas uzaušanu. Eh…
Tad nu ar vīru nozvērējāmies, ka nākamos Ziemassvētkus sagaidīsim Latvijā, lai tur vai kas…

Laikam pie brīvdienu tematikas jāpiezīmē, ka Ērikam bija ieplānots koncerts 27. decembrī Beirūtā, Libānā. 26. decembra rītā (ap četriem) viņš jau devās uz lidostu. Aizlidoja labi, uzspēlēja mēģī, dzīvojās pie grupas vokālista vecākiem un koncertu nenospēlēja, jo Beirūtu satricināja sprādziens. Grupas biedriem arī kāds pazīstamais aizgāja bojā. Katrā ziņā iepriekšējā vakarā Ēriks ar grupu vēl uzdzīvoja Beirūtas centrā, netālu no sprādzienza vietas. Sēdēju Dubaijā ar trīcošu sirdi kaut nu nekas neatgadītos un viņš sveiks un vesels tiktu atpakaļ. Paldies Dievam, viss kārtībā.

Jauno gadu sagaidījām trijatā. Negribējām nekur doties, kā arī nebija skaidrs vai jaunais cilvēks spēs izturēt līdz divpadsmitiem. Bet tas šogad bija vēl svarīgāk kā citus gadus, jo Dubaija grasījās uzstādīt pasaules rekordu uguņošanā. Tā kā dzīvojam netālu no Palm Jumeirah, tad negribējās to laist garām. Nodarbinājām sīci pa riktīgo, atļāvām ēst visu, ko sirds kāro (saldumu, saldumi, saldumi) un jau divpadsmitos mēs stāvējām ārā netālu no SkyDive Dubai un sveicām viens otru Jaunajā gadā! Un johaidī pasaules rekorda salūtu uzšāva gaisā 25 minūtes pēc divpadsmitiem. Bet bija to vērts. Iespaidīgi.

Mans mēģinājums nobildēt rekordsalūtu

Mans mēģinājums nobildēt rekordsalūtu

Devāmies mājās, Rūdolfu nolikām čučēt, bet paši paskatījāmies LTV1 tiešraidi un sagaidījām Jauno gadu arī pēc Latvijas laika. Vīns un šampanietis nav laba kombinācija, jo nākamajā rītā abiem galva sāpēja, nosmējāmies – nu īsts Jaunais gads!

LTV1 arī Dubaijā Jaunajā Gadā!

LTV1 arī Dubaijā Jaunajā Gadā!

Bet 31. decembrī ne viss bija tik priekpilni no a-z, jo mans suns, kas godam bija nodzīvojis 13 gadus (vidusāzijas aitu suņiem tas ir retums) aizgāja mūžībā līdz ar veco gadu… Redfords bija uzticams, kolosāls, mīlošs un sargājošs suns. Man ir ļoti palaimējies, jo mūsu ģimenē mīluļi ir bijuši visforšākie kādus vien var vēlēties.

Tā kā laimīgu, veiksmīgu, veselīgu, dzīvesprieka pilnu jums visiem Jauno gadu!

Ak, jā! Draugiem un radiem izsūtīju Ziemassvētku apsveikumus, bet pagaidām no teju 20 kartiņām ir saņemta tikai viena 24. decembrī Anglijā. Vai nu Latvijas pastā visi sačko, vai Dubaijas pasts izdomāja – nu i nafig, sūtīsim tikai vienu.

Kartiņu kaudze pirms salikšanas aploksnēs

Kartiņu kaudze pirms salikšanas aploksnēs

Rūdolfa vēlmes Ziemassvētkos

Rūdolfa vēlmes Ziemassvētkos