Būt par mammu pasaulē

Pēdējā laikā notiek pārāk daudz kas un tajā pašā laikā nekas, tāpēc aizčammājos ar dažādu lietu pierakstīšanu un ierakstīšanu. Bijām pat dabūjuši vēdera vīrusu. Pē, pē, tas bija dikti nejauks…
Pirmkārt, ir forša štellīte. Emirātos mammas no Latvijas kļūst arvien vairāk. Ir bērniņi, kas atceļo līdzi vecākiem un ir tādi, kas piedzimst šeit. Izveidojām Latviešu Emirātu mammu lapu Feisbukā, kur mums satikties, aprunāties par dažādām mums aktuālām lietām un tēmām. Rīkojam regulārus mammu saietus un tusiņus. Uzskatu, ka tie ir ļoti vajadzīgi un noderīgi, ja dzīvo ārpus savas dzimtenes un, ja bērni iet skolās, dārziņos, tad, lai viņiem parādītu, ka tajā jocīgajā latviešu valodā taču vēl kāds runā, izņemot mammu un tēti! Īpaši forši, ja vēl tie ir vienaudži mazajiem. Rūdolfam, starp citu, uzradies jauns čoms Alberts. Tik vien runā par to, kad atkal satiks un ko abi atkal kopā darīs. Abi čalīši ir uz viena viļņa. Un runā tajā jokainajā latviešu valodā. Abi!

Otrkārt, izlasīju viensplusviens.lv rakstiņu par to, kāpēc forši bērnus audzināt Latvijā. Esmu jau par to ik pa laikam rakstījusi, bet, izlasot šo ierakstu, man sagribējās arī padalīties ar savām pārdomām. Būtībā visam, kas tur minēts saku lielu – jā! Tā tas ir! Kā man gribētos dzīvot Latvijā, kā man gribētos, lai Rūdolfs izbauda četru gada laiku kaifu, lai ēd omes un opja dārza labumus, lai skrien pa dārzu basām kājām, lai varam vasarā zvilnēt laukos, rudenī dzenāt košas lapas un ziemā velt sniegavīrus… TIK ļoti gribas! Bet, diemžēl vai par laimi, dzīve mums šobrīd iekārtojusies savādāk. Kas tad te ir savādāk?
Piemēram, rakstā minētais bērnu kopšanas atvaļinājums. Arī te tas ir nieka 3 mēnešus. Es pat nespēju iedomāties kā sirds mammām lūzt, ka tas mazais kunkulis jāatstāj auklītei vai jānodod dārziņā.
Klimats un daba ir tāds 50:50 faktors, jo nevar jau sūdzēties, ka teju katrās brīvdienās var braukt zvilnēt pludmalē vai biezākais apģērbs, kas šeit nepieciešams ir džinsas un garroku jaciņa. Bet Ziemassvētkos gan tas galīgi neiet kopā… Latvijas meža smarža, sēnes un ogas tak te nedabūsi. Vasarās iziet ārā nevar, jo temperatūra ir ap 50 grādiem un ir ļoti, ļoti mitrs gaiss. Protams, tad mēs abi ar Rūdi kravājam koferus un braucam baudīt Latvijas vasaru, kas būtībā ir tāda pati kā Dubaijas ziema. Bet, tā kā aizbraucam uz vairākiem mēnešiem, tad tēti mēs arī ilgi nesatiekam un tas nav forši…
Medicīna. Baismīgi dārga :) Un ne vienmēr laba, jo mēs tomēr cenšamies pieturēties pie “dabīgām” ārstēšanas metodēm, kas šeit bieži vien nav savienojami jēdzieni.
Izmaksas… Brrrr. Dievs pasarg`, to visu, ko iztērējam, pārrēķināt eiro, sirmus matus var dabūt. Bet, kādu brīdi padzīvojot šeit, pierodi gan pie cenām, gan lietu kārtības.
Pārtika. Uzskatu, ka tik lielā pilsētā laba pārtika ir neiespējama. Vai arī, ja ir, tad tā tiešām maksā lielu naudu. Esam gan uzgājuši vietējos tirdziņus, fermas, kur var šo un to nopirkt dabīgāku un lētāku nekā lielveikalos, bet tad tie ir īpaši braucieni. Jebkurā gadījumā, cenšamies ēst veselīgi, lai arī bieži vien liekas, ka tas te nav iespējams.
Valodas. Dubaijai varu likt lielu plusiņu, jo man ir liels prieks, ka šeit ir liels multi-kuliti mikslis. Angļu valoda ir pašsaprotama, Rūdolfam dārziņā tiek mācīta arī arābu un franču valoda. Protams, cik daudz viņam no tā visa kaut kas aizķeras ir cits jautājums, bet pamati tiek ielikti. Īpaši angļu valodā. Mēs nekad ar Ēriku nebūsim spējīgi runāt ar tik tīru angļu izrunu kā mūsu jaunais cilvēks, lai arī cik gadus mēs būtu nomācījušies Rīgas Angļu ģimnāzijā. Šajā vecumā viņš ir kā sūklītis, kas ātri visu apgūst. Tagad tikai, aizbraucot uz Latviju, to nedrīkst palaist vējā un pazaudēt.
Drošība. Nekad un nekur neesmu jutusies tik droši kā Dubaijā. Un to, man liekas, jums teiks jebkurš, kurš šeit ir dzīvojis vai bijis. Man nav bail vēlu vakarā iziet pastaigāties, man nav bail atstāt somu rotaļlaukumā uz soliņa, kamēr aizeju pašūpināt Rūdolfu šūpolēs. Tomēr Latvijā tik droši ikdienas situācijās nejūtos… Soma sabiedriskajā transportā ir jāiespiež padusē.
Iespējas nākotnē. Gan profesionālajā jomā, gan ikdienas lietās Dubaija ir devusi milzīgu pakāpienu nākotnei. Var jau likties, kas tad man. Sēdi mājās un neko nedari, ko man tas dod? Bet es tieši tā pat iepazīstos ar cilvēkiem, tieši tā pat iegūstu draugus, kontaktus no visas pasaules. Nemaz nerunājot par Ērika profesionālās izaugsmes iespējām, kuras diemžēl Latvijas tirgū ir gaužām niecīgas…

Katrā ziņā uzskatu, ka bērnus audzināt visur ir forši! Jāatrod tikai tas labais it visā. Protams, man Latvija vienmēr būs nr1, jo tās ir manas mājas, mana ģimene, bet pēc Dubaijas pieredzes ir sajūta, ka mierīgi varētu doties vēl kur pasaulē izzināt vēl ko. Jo izbraukšana no komforta zonas iedod tik daudz! Tā atļauj paskatīties uz vietu no kuras nāc ar pilnīgi citām acīm. Paldies Laurai par rakstu, sapratu, ka esmu ļoti noilgojusies pēc mājām. Tik vien kā divi mēneši palikuši un būsim jau klāt!

Jauku dienu, mammas visā plašajā pasaulē :)

Nesteidzīgam brīvdienu rītam

Ziniet, kas ir forši, ja ir draudzenes? Īpaši, ja viņas ir mammas. Jaunas idejas tam, ko dot ēst saviem mazajiem bandītiem. Jā, jā, jā… tas nekādā veidā nav saistīts ar Dubaiju un iespaidiem par to, bet tomēr. Vienā brīdī Dubaija jau ir kļuvusi par zināmu ikdienu. Zinu un saprotu, ka neesmu vēl pati daudz ko šeit piedzīvojusi un redzējusi, bet, lai arī kurā pasaules malā tu atrastos, vienā brīdī tevi pārņem ikdiena, rutīna.
Man šeit ir divas kolosālas draudzenes. Viena ir angliete un otra poliete. Interesanti, ka šeit, pasaules otrā malā, esmu atradusi divas tik kolosālus un pilnīgi atšķirīgus cilvēkus. Jā, sākotnēji mūs vienoja vienāda vecuma bērni (puikas, kas nav mazsvarīgi), bet tagad jau mammošanās lietas ir pārgājušas citā gultnē. Uzskatu, ka viņas ir divi foršākie cilvēki, ko man Dubaija ir devusi. Divas īstas draudzenes. Ar kurām var runāt par visu, var paraudāt, pasmieties un podus nogāzt ar`. Ak, jā! Un apmainīties ar garšīgām receptēm!
Tad nu lūk, manas polietes ieteiktā recepte, kas noteikti forši iederēsies kādā brīvdienu rītā kā brokastu ēdiens. Mums garšoja!

Ricottas siera pankūkas

Sastāvdaļas:
250g ricottas siera
1 glāze miltu
1/2 t.k. cepamais pulveris
1,5 ēd.k. ar cukuru (ja grib saldākas, var likt klāt vairāk)
šķipsniņa sāls
1/2 glāze piena
2 olas, atdalīti dzeltenumi no baltumiem

Gatavošana:
Sajauc kopā sausās sastāvdaļas – miltus, cepamo pulveri, cukuru, sāli. Atsevišķā traukā sajauc ricotta sieru un pienu ar olu dzeltenumiem. Pievieno samaisītās sausās sastāvdaļas. Visu kārtīgi samaisa viendabīgā masā. Sakuļ olu baltumus gaisīgās putās un pēc tam lēni iecilā mīklā. Veido mazus plācenīšus un liek cepties tā pat kā pankūkas. Garšīgi, ja izmanto sviestu cepšanai.

Mums garšoja ar medu un ogām. Var ēst ar ievārījumu, krējumu un kanēli. Visgaršīgāk, ja ēd uzreiz, siltas un pufīgas :)

Lai labi garšo!

Sēņojam pa mājām.

Tā nu sanācis, ka Rūdolfa iesnas pārauga krekšķī, kurš ilgi neatkāpās. Vienu nedēļu nomarinēju jaunieti pa mājām, negāja uz dārziņu un šonedēļ dārziņā mid term break. Visās skolās un dārziņos gan šonedēļ nav brīvs, bet dažās, tai skaitā mūsējā, var bumbulēt pa mājām. Protams, ja nav, kur mazo likt, tad var vest uz dārziņu, kur ir mid term break camp. Kas, protams, atkal maksā papildus kāpostu. Biju jau domājusi, ka ne varbūt uz visu nedēļu, bet kādā dienā Rūdi aizvest, lai neaizmirst, kas tas dārziņš ir par zvēru, bet tā kā viņš man nebeidza puņķoties un klepot, palika dzīvoties pa mājām. Pāris dienas bija arī temperatūra. Tāpēc vakar aizdevāmies pie ārsta. Rūdis dabūjis kakla infekciju (analīzes gan būs tikai ceturtdien) un ir arī bronhīts vieglā formā. Tagad puika pirmo reizi savā mūžā lieto antibiotikas. Mēģinājām dabīgos ceļus iet, bet nekā…
Patiesībā dzīvošanās tik ilgi pa mājām ir liels pārbaudījums manai nervu sistēmai, jo puika ir kašķīgs, viegli aizkaitināms, dusmīgs 24/7. Viss tiek uztverts saasināti. Man jau sācis raustīties acs plakstiņš un rokas drebēt! Bet šodien otro dienu lietojam antibiotikas un tiešām var manīt, ka ir labāk. Kašķi mitējušies, varam visu sarunāt. Acīm redzot, pašsajūta jaunskungam uzlabojas.
Ko tad darām pa mājām? Zīmējam ar ūdens krāsām, kas bieži vien atkal pārvēršas par mammas pārbaudījumu, jo krāsa pēkšņi ir visur, tai skaitā arī ūdens pa visurieni. Lipinām plastilīnu, liekam Lego, taisām trasītes mašīnām, skatāmies pa logu kā brauc dzeltenie skolas autobusi un kā strādā blakus mājā strādnieciņi. Mācāmies ciparus, burtus, krāsas un formas. Gan latviešu, gan angļu valodā. Spēlējam spēles. Protams, arī multenes iet uz urrā. Ceru, ka jaunnedēļ jau viss būs labi un varēs atgriezties dārziņā.

Šitā ir forša štelle. Rūdolfs cenšas katru rītu iedot tētim kaut ko līdzi uz darbu ar tekstu:”ja tev paliek garlaicīgi, paspēlējies!”

Viss pludo…

Lipinām plastilīna piciņas, sniega vīrus, dārzeņus utt.

Krāsas.

Tautas medicīna – silts piens ar medu, sviestu un bik sodu.

Dzīvās būtnes un ēdamlietas. Rūdolfam dikti patīk pildīt šitādus uzdevumus, paldies par uzdevumu grāmatām Zaigas omei.

Pirmā nedēļa dārziņā!

Esam aizvadījuši pirmo nedēļu dārziņā. Vispār Rūdolfs ir jau tajā vecumā, kad viņam dārziņā būtu jāpavada piecas dienas nedēļā. Tomēr mēs izvēlējāmies četras dienas un vienu dienu vest tikai uz fonētikas nodarbību. Nodarbība ir ļoti laba bērniem, kuriem angļu valoda nav dzimtā, lai labāk saprastu vārdu uzbūvi, kā veidojas skaņas utt. Bet pirmo nedēļu nodarbību izlaidām, tā vietā, lai Rūdis pierastu pie jaunās sistēmas, gāja visas piecas dienas no 8:00 – 12:30.
Par to, ka būs jāiet skoliņā (kā mēs to saucam mūsmājās, jo pasarg` dies` pieminēs bērnudārza vārdu!), Rūdolfu informēju jau laikus. Runāju un stāstīju, kas tas par zvēru un ko tur dara. Bet jau tad viņš teica, ka negrib iet, labāk ar mammu dzīvošoties mājās. Vispār abi kopā arī izvēlējāmies dārziņu, kurā iet. Kā jau minēju iepriekš, man sirdij tuvāka tomēr ir internacionālā sistēma, bet palikām pie angļu varianta, jo sapratu, ka ne jau sistēmā slēpjas kvalitāte un foršums, bet gan pašā vietā un cilvēkos, kas tur darbojas.
Mani kritēriji dārziņa izvēlē bija:
1) Lai varam finansiāli to atļauties (bet tik un tā pārrēķinot eiro, mati ceļas stāvus);
2) Lai nav dikti tālu no mājām. Mūsējais ir 15 minūšu gājiena attālumā;
3) Lai jūtu, ka viņiem ir svarīgs mans sīcis;
4) Skolotājai jābūt perfekti angliski runājošai. Filipīnieštantes man tomēr nederēs…;
5) Lai ir laba saskarsme ar personālu – man bija iespēja gan ar vadītāju, gan skolotāju un viņas asistentēm iepazīties (starp citu, grupiņā ir 15 bērni, 1 skolotāja un 2 asistentes), gan ar pašu īpašnieci, kuras dēliņš arī mācās tajā pašā bērnudārzā;
6) Lai ir jaukas, gaišas, tīras telpas;
7) Lai bērniem ir arī aktivitātes svaigā gaisā;
8) Lai redzu, ka Rūdolfam tur patīk.

Un man pagaidām nav sajūtas, ka būtu kļūdījusies ar izvēli. Pirmkārt, dārziņš ir jauns, tāpēc personāls cenšas, lai viss ir labi. Par to telpu gaišumu runājot, tik bieži nācās redzēt dārziņus, kur telpās nevienu brīdi neiespīd saulīte… Man tas liekas tik nomācoši un depresīvi. Arī faktors, ka bērnus neved ārā, svaigā gaisā. Nu vells, nav jau jācepina pusdienlaika saulē, bet uz brīdi izvest paskriet un padauzīties, kas var būt labāks par svaigu gaisu?

Kā tad mans kundziņš iejutās? Pirmie divi rīti bija asaru, puņķu un kliegšanas pilni. Tas bija tik smagi, ka likās – ārprāts! Ko es daru?! Pirmajā dienā, kad atnācu pakaļ (un tas jau bija uz pulksten 11:00), Rūdis ieraugot mani, atkal sāka raudāt, man pašai līdz ar viņu sāka lūpa trīcēt… Pirmā diena pagāja “tu tikai lūdzu neved mani vairāk uz turieni” gaisotnē. Arī pa nakti viņš pamodās pāris reizes ar līdzīgu tekstu… Sirdi plosoši. Bet trešajā dienā nobira vien pāris asaras no rīta. Arī katru dienu man no dārziņa piezvanīja un pastāstīja vai viņam viss ir labi, vai raud, vai nav noskumis. Jā, tik un tā katru rītu Rūdolfs man teica – lūdzu, neatstāj mani tur. Bet vienmēr, kad mēģinājām runāt par dārziņu, vienmēr nonācām pie secinājuma, ka tur ir baigi forši, tikai viņš negrib šķirties no mammas. Un kā mums gāja pēdējā nedēļas dienā? Rūdolfs pats paņēma savu somu, nevarēja sagaidīt, kad es novilkšu apavus un jau jautāja – es varu iet iekšā? Pats iegāja, sabučoja mammu, mazliet lūpiņa patrīcēja, bet tas arī viss, šķelmīgais smaidiņš, kas man liek domāt, ka viss ir kārtībā. Un tik jauki, kad viņš pusdienlaikā ierauga mammu, skrien pretī un sauc – es biju drosmīgs, es neraudāju!
Kā mums ies rīt, to redzēsim. Jo tomēr atkal jauns nedēļas sākums. Dārziņa pirmā nedēļa pagāja bez tēta, bet šonakt tētis jau būs mājās. Arī tas var kaut ko pamainīt…
Starp citu, katra mēneša beigās skolotāja rīko tikšanās ar vecākiem, lai pārrunātu kā pagājis mēnesis, ko mācījušies, kā mazajam cilvēkam veicies utt. Un šajā tikšanās reizē skolotāja man teica, ka Rūdolfs ir ļoti gudrs, ātri mācoties visu, viņam ir labi attīstīta sīkā motorika, ļoti labi un ātri iejuties, esot ļoti atvērts un jauks puika. Esot bijis sajūsmā par pikniku, kurā devušies un esot dikti aktīvs sporta nodarbībās, kurās viņi gatavojas sporta dienai. Vai mamma var vēlēties dzirdēt vēl ko labāku? :)

Jauns gads, jauni piedzīvojumi!

Tūlīt, tūlīt jau būs pagājis mēnesis kopš esam atpakaļ. Lēnām iejutušies atkal pasaules otrā malā. Pirmais brauciens atkal ar metro bij` mazliet dīvains. Paspējuši jau pa šo laiku nomainīt dažu pieturu nosaukumus. Nav jau nekas īpašs, bet vienalga pirmajā brīdī – ūūū, izmaiņas! Piemēram, gala pieturas vairs nav Rashidiya un Jebel Ali, bet Rashidiya un UAE Exchange. Nu nekas īpašs, zinu, zinu… :)
Dienas pavadām kā jau ierasts. Tiekoties ar draugiem, spēlējoties ar Rūdolfu, baudot dzīvi. Uz pludmali arī esam paspējuši aizdoties un uz baseinu ar`. Jo nemaz tik silts pie ūdeņiem nav. Nemaz nerunājot par ūdens temperatūru. Īpaši, ja Rūdolfam tik ļoti patīk pērties pa ūdeni, ka beigās zobi klab. Ēriks daudz, daudz strādā un daudz, daudz mēģina kopā ar grupu. Ne tikai vakaros, bet arī brīvdienās. Pēc pāris dienām būs atpakaļ no Losandželosas, kur puiši aizdevās pabeigt jauno albumu. Riktīgi lepojos ar viņu. Kad atlidos, noteikti uzrakstīsim arī par viņa piedzīvojumiem ASV un padalīsimies ar jums.
Bet šī nedēļa ir īpaša gan man, gan Rūdolfam. Rūdolfs ir uzsācis bērnudārza gaitas. Vispār jau te bērnus ieliek dārziņā jau no dažu mēnešu vecuma, ja nav citu variantu. Vai ap gadiņu. Būtībā Rūdolfs ir teju 4 gadus vecs un tas nozīme, ka pēc Dubaijas likumiem viņam būtu jāsāk iet skolā. Tā kā esam šeit jau tik ilgi nodzīvojuši, ka šis posms arī sasniedzis mūs, sapratām, ka kaut kā tomēr jāsāk iekļauties sistēmā. Mājās ar mammu ir forši, kā arī lēti! Jo dārziņš tomēr maksā kāpostu… Tāpēc izvēlējāmies variantu, ka Rūdolfs iziet pirmo skolas klasi dārziņā. Mana pamatdoma ir, lai viņš iemācās angļu valodu. Lai viņam ir vieglāk komunicēt. Kaut ko jau viņš māk pateikt, bet ne daudz.
Dubaijā ir divas iespējas vai nu vest bērnu angļu sistēmas mācību iestādēs vai izvēlēties internacionālo sistēmu. Lai arī biju nolēmusi, ka internacionālā sistēma man šķiet pieņemamāka, beigu beigās laimīgā loze krita par labu angļu sistēmas dārziņam. Mans visvisvisfavorītforšākais dārziņš atrodas villu rajonā, lai arī dārziņš seko angļu sistēmas priekšnoteikumiem, tomēr ievēro arī montessori principus, bet diemžēl sapratu, ka nebūsim spējīgi jaunieti izvadāt. Nav mums otras mašīnas (un pagaidām nav pat viena mašīna), tāpēc ierēķinot vēl takša izmaksas, sanāk ļoti dārgs prieks. Bet esmu ļoti apmierināta ar mūsu tagadējo izvēli. Dārziņš ir 15 minūšu gājiena attālumā, skolotājas ir anglietes (kas man ir svarīgi, lai Rūdolfs neiemācās angļu valodu ar filipīniešu akcentu), telpas ir omulīgas un ar dienas gaismu, kas daudzviet tomēr ir retums. Un šajā dārziņā bērnus ved ārā, svaigā gaisā. Katru dienu uz pusstundu vismaz. Piemēram, vakar snack time viņiem bija nevis iekštelpās, bet gāja ārā piknikot. Rūdolfs par to bija sajūsmā. Par to kā mums pagāja iejušanās laiks arī vēl uzrakstīšu. Gribu, lai paiet pirmā nedēļa un tad uztaisīšu apkopojumu.
Katrā ziņā mums iet labi, saule spīd, bet vēl necepina!

Esam klāt!

Esam atpakaļ Dubaijā. Apskatoties kalendārā, nespēju noticēt, ka tiešām pagājuši jau 8 mēneši. Jā, tiešām! Mēs Latvijā bijām 8 mēnešus! Kur gan pazūd laiks?
No Latvijas izlidojām 4. janvāra pēcpusdienā, bet kā uz adatām jau biju nedēļu pirms lidojuma. Pirmkārt, man ir bail lidot. To saprotu arvien biežāk, kad jākāpj lidmašīnā. Ēriks gan saka, ka tas tāpēc, ka lidoju vien 2x gadā. Un, otrkārt, es biju apslimusi. Ar aizliktu degunu, neforšu krekšķi un mazu temperatūru. Riebīga jušana. Diezgan ilgu laiku izlikos, ka viss ir labi, bet tomēr ģimene mani pierunāja aiziet līdz ģimenes ārstam. Izrakstīja pilieniņus, dražejiņas un vualā jutos tīri abi. Sagaidījām Jauno gadu. Stundu bijām ārā, šāvām salūtu, dzērām aukstu šampanieti, lējām laimītes un bāc… 1. janvāris mani atgrieza atpakaļ slikti-jūtos-gribu-gulēt-deguns-ciet-kakls-sāp pulciņā. Tā kā nācās atcelt visus pēdējos pasākumus un tikšanās, par ko man vēl arvien bišķi žēl. Lai sevi vēl vairāk nekacinātu, temperatūru pārstāju mērīt. Nu i nav ko, tāpat būs jālido. Vienu gan izdarīju, aizbraucu līdz savai vecaimātei pirms lidošanas, viņa gan spurojās, lai nemet līkumu pirms lidostas, bet sen nebiju bijusi ciemos un domāju, ka tā gan nevar pazust uz vairākiem mēnešiem! Vecomāt, zinu, ka Aija tev lasa šo visu priekšā! Čau! :)
Lidostā atdevām visus mēteļus, zābakus, jakas maniem vecākiem (Rīgā dienu pirms mūsu lidošanas bij` sniegputenis!), sabučojāmies, samīļojāmies un atā, atā – tiekamies vien vasaras sākumā. Skumji. Man ir riktīga Adamsu ģimenīte, bet labāku nevar vēlēties! Un tieši tāpēc, ka esam tik ļoti tuvi, atvadas vienmēr ir mokpilna cīņa ar bimbuli.
Lidostā sagaidījām mūsu jauno čomiņu Alanu un viņa mammu Ingu. Ar abiem iepazināmies dažādās nodarbībās Latvijā. Izrādījās, ka arī viņu tētis strādā Dubaijā. Forši, ka pateicoties Dubaijai, atkal esam iepazinuši jaunus foršus cilvēkus ar ko draudzēties.
Kā tad mēs atlidojām? Pirmā lidmašīna bij` easy peasy, ja neņem vērā to, ka deguns man bij totāli ciet un līdz ar to galva kā spainis. Bet sapratu to, cik ļoti Rūdolfs ir izaudzis. No mazā knēveļa, kas visu laiku jāizklaidē, kuram neko nevar iestāstīt, kuru nevar aizmidzināt… Viņš bija paraugbērns. Krāsoja savas grāmatiņas, skatījās pa logu, pļāpāja un smējās ar mums, uzēda bez kašķiem un pats pateica – esmu saguris, mazliet pagulēšu. Idille! Arī tagad ikdiena liekas tīrā medusmaize, visu var sarunāt, visu mēs izdarām.
Starp abām lidmašīnām mums bija vien stunda. Rīgā jau nervozēju par to vai paspēsim, Ēriks gan smējās par mani un teica – tu nenervozē, tāpat nokavēsim un lidosim ar nākamo! Bet brīdī, kad nolaidās pirmā lidmašīna, mēs jau bijām kaujas gatavībā, ka jāskrien. Un mēs tiešām paspējām! Bija jau last call, pēdējais autobus uz lidmašīnu, bet mēs paspējām! Tā laimes un atvieglojuma sajūta bija neaprakstāma. Un laikam tajā brīdī man arī ieslēdzās totāls atslābums, lai es saprastu – johaidī, man ir migrēna. Patiesībā, tikai pats sākums. Migrēnas slimnieki zinās, ka mēdz būt tā saucamā aura. Tad nu sapratu, ka teju vispār vairs neko neredzu, jo ir “aura” – skats samiglojies un bilde peld prom. Rāvu iekšā ibumetīnus, centos pagulēt un likās jau, ka viss ir labi. Atkal jāsaka, cik forši, ka Rūdolfs ir paaudzes. Viņš mierīgi skatījās multenes, spēlējās ar tēti un viss bija labi. Viss bija labi līdz brīdim, kad Dubaijā sapratām, ka mēs paspējām, bet mūsu bagāža gan ne. Tā ir palikusi Stambulā. Saņēmām vien nākamās dienas vakarā. Ar migrēnu nomocījos visu pirmo nedēļu. Varu teikt, ka tikai šodien tiešām jūtos labi.
Arī man ir atkārtots kultūršoks. Esmu jau piemirsusi daudzas lietas, kas agrāk likās ikdienišķas. Bet nekas, gan atkal ieiesim ritmā. Neko daudz vēl neesam paspējuši izdarīt.
Ak, nē! Meloju! No Rīgas man atceļoja līdzi maizes ieraudziņš (manā ģimenē mums maizīti cep tētis), tad nu es arī šodien izmēģināju laimi. Redzēs, kas būs sanācis.

Vai dzīve Dubaijā ir veselīga?

Piekrītu tam, ka katrs pats lielā mērā ir atbildīgs par savu veselību. Un vispār, ja tā padomā, par dzīvi kopumā. Īpaši attiecinot uz to, ka tas, ko tu ēd, cik daudz tu dzer un cik daudz tu kusties – tā ir tava paša atbildība. Bet ne vienmēr viss sanāk tik viennozīmīgi.
Man ļoti patīk Latvijā tagad tik modernā lieta – ēst eko paiku, lasīt visu to, kas ar sīku druku uzrakstīts uz ēdamlietas, šķirot atkritumus, bērnus siet slingā un barot ar mammas pienu, būt kustībā un vispār… domāt par to kā tu dzīvo, kā tu audzini bērnus, ko tu viņiem māci un kā tu viņus māci. Dubaijā bieži liekas, ka esmu nokritusi no kaut kādas citas planētas. Šodien par to aizdomājos, jo gadījās dīvaina situācija. Mēs ar Rūdolfu nolēmām, nākot mājās no rotaļlaukuma, notestēt nesen atvērto piemājas sulu bāru. Ārā baigā žara (šodien jau termometra stabiņš aizvirzījies līdz +34 grādiem) un kas var būt foršāk kā launadziņā iedzert svaigi spiestu sulu? Nu ko. Pasūtīju Rūdolfam piena kokteili ar mango (viņš ļoti, ļoti uzstāja, ka vēlas dzert saldējuma kokteili, panāca savu par 50%), sev pasūtīju svaigi spiestu apelsīnu sulu. Gaidījām uz tiem dzērieniem kādas 15 minūtes. Tā kā Rūdolfs tāds saguris, tad viņš iet un prasa tantei aiz letes – sauā koko?! Koko sauā? ( Saldējuma kokteilis, kokteilis ar saldējumu?). Filipīnieštante tik ķiķina un neko nesaprot, ko mazais blondīnis viņai saka. Brīdī, kad dabūjām dzērienus, pasakām, paldies un dodamies uz māju pusi. Knapi izgājusi ārā no kafūža sāku domāt, kāpēc man tā sula tik salda liekas. Uzjautāju filipīnieštantei vai tur klāt ir cukurs? Vispār man tas nebūtu ienācis prātā, ja reiz man vienā sulu bārā kāds jau reiz nebūtu prasījis vai pie svaigi spiestās sulas piegāzt cukuru vai arī nē. Šeit man neko nejautāja. Vienkārši bija piegāzuši klāt. Kaut kā sapukojos. Pateicu, paldies, bet jums tas ir man jāprasa – vai man dzērienā vajag cukuru vai arī nē. Atstāju sulu un pat aizmirsu palūgt jaunu devu bez cukura. Puikam noņemt sauā koko roka nestiepās, jo bērns tā piesūcies, ka būtu bijis skandāls pamatīgs. Viņš jau nav vainīgs, ka māte nenoskaidro vispirms, kas un cik daudz tiek piegāzts dzērienam. Ej sazini, cik daudz cukura tur bija iekšā. Nu neko. Mācība citām reizēm.
Bet domājot par šo situāciju, arvien biežāk saprotu, ka mani uzskati ar šejieni neklāpē kopā. Piemēram, Rūdolfam ļoti garšo rīsi (te jāpiebilst, ka šeit rīsi tiešām ir kaut kas cits nekā Latvijā ierastie, ļoti garšīgi pat man, rīsu neēdājam). Tad nu, kad kopā pusdienojam, vakariņojam ārpus mājas, bieži izvēlamies rīsus ar kādu gaļu. Jūs man varat paskaidrot, kāpēc tiem rīsiem bieži vien maliņā ir jāpiestumj arī frī kartupeļi? Tas nav visur, bet tik bieži! Ja tu pasūti tos frī, tad zini – es indēšos. Man gribas. Bet tad, ja tu nemaz viņus neprasi…
Vēl par ēdienu runājot, ir visādi fast food kafūži dažādās vietās, kur servē ne tikai burgerus, bet arī dažāda veida ķīniešu, filipīniešu un co ēdienus. Tur ir iespēja pasūtīt combo porciju, kur ietilpst rīsi, nūdeles (vai nu viens vai otrs), kādas divas gaļas mērces (visādas vistas vai liellops, kas lielākoties ir panēts, ar šo un to), kā arī vēl kaut kādi loriņi. Nu tik vājprātā daudz, ka paēst var 2-3 cilvēki. Un, ja tu gribi tikai kaut ko, mazliet, tad viņi nesapratnē tev tik krāmē un krāmē šķīvī to vienu izvēlēto lietu. Esmu teikusi, paldies, man nevajag tik daudz (piemēram, ja tās nūdeles tiek ņemtas tikai Rūdolfam vienam pašam), tad viņi man saka, bet madām, tas viss ietilpst cenā. Bet manu domu par to, ka es negribu mest ēdienu vienkārši miskastē, jo nespēšu to apēst, viņi nesaprot.
Kaut kā liekas, ka tik zemā vērtībā šeit ir tavs organisms, attieksme pret to, ēšanas ieradumi. Šeit tu vari pasūtīt visu iespējamo teju 24/7 ar bezmaksas piegādi uz mājām – gan ēdienu, gan zāles no aptiekas, gan ķīmiskās tīrītavas pakalpojumus. Tas tomēr baigi notrulina. Jā, daudzi rukā zvērīgas darba stundas un visdrīzāk viņiem nemaz nav laika domāt un uztraukties par mājās gatavotu ēdienu. Bet tajās reizēs, kad tas tiek gatavots, nemaz tur nekas diži veselīgāks nav… Un kas tad ir tas, ko beigās iemāca bērniem? Rūdolfs tiek uzskatīts par brīnumbērnu, jo viņš man ēd gan zaļos lapu salātus, kur īpaši izgaršo spinātu lapiņas, viņš ēd dārzeņus, zupas, gaļu, augļus un īpaši neko nesmādē. Jā, brokoļus un zivjveidīgos neciena, bet ir jau tā, ka kaut kas var arī negaršot. Bet zinu mammu, kas bērnam uz bērnu dārzu pako pusdienpaciņā līdzi Pringles čipšu paciņu, jo citu neko jau viņš neēdot. Varbūt trīsgadniekam vienkārši ir pienācis laiks lietot zobus un atradināt no piena maisījuma dzeršanas 3-4x dienā? Man tomēr liekas, ka tās arī ir tās vērtības, ko tu vari iemācīt bērnam – saprast, kas ir garšīgs un labs uzturs. Un es neaizliedzu savējam našķēties, nē! Bet ir jābūt kaut kādai pamatbāzei puncītī, kas ļauj viņam augt stipram un veselīgam. Kaut kādām robežām, ko, cik bieži un cik daudz.
Un ja jau pie veselīguma pieminam bērnus, kas mācās no saviem vecākiem, tad kā, lai šeit bērniem veidojas izpratne par veselīgu uzturu, ja vecāki nemaz nemēģina un necenšas paši dzīvot savādāk. Viņiem viss liekas ok. Ja pavēro to, kas tiek krauts iepirkumu ratiņos lielveikalos, žoklis atkaras. Saldie, gāzētie dzērieni, pusfabrikāti, gatavā pārtika, uzkodas. Nemaz nerunājot par fiziskām aktivitātēm, kvalitatīva laika pavadīšanu kopā ar ģimeni. Bieži vien brīvdienas šeit tiek pavadītas kādā lielveikalā, kur notiek iepirkšanās maratons, bērns līdz pat kādiem 5 gadiem mierīgi sēž ratos, lai viņš būtu mierīgs, priekšā planšete un dzīve turpinās. Un pēc skaisti pavadītas ģimeniskas dienas lielveikalā, visi kopā uzēd Makdonaldā.

Merry Christmas and a Happy New Year!

Pirms gada nosolījos sev, ka, lai tur vai kas, bet Ziemassvētkus pavadīsim Latvijā. Kā jums šķiet vai es savu solījumu pašai sev izpildīju? Ne vella… Jo viena lieta ir tas, ko esi iedomājies, pavisam cita – kas ir iespējams. Tā nu šogad atkal bijām Dubaijā. Jau esmu rakstījusi par to, ka palmas, +25 un šorti manī neraisa nekādu Ziemassvētku noskaņu. Arī šogad kaut kā mēģināju to noskaņu mākslīgi uzburt – adventes vainadziņš, Ziemassvētku kartiņu gatavošana draugiem (kuras gan neviens vēl nav saņēmis!) lampiņas, plastmasas egle utt. Un šogad liekas, ka pat izdevās. Bija mums mazi, jauki Ziemassvētki trijatā. 24. decembra rītā, kamēr tētis darbā, mēs ar Rūdolfu cepām piparkūkas no paštaisītas mīklas. Jāatzīst, ka to gatavoju pirmo reizi un nesanāca kaut kas līdz galam, jo mīkla bija dīvaini drupena. It kā turas kopā, bet, kad jārullē vai jāsamīca bumbiņa, izšķīst kā drupačiņas. Varbūt kāds no gudrākiem pavāriem var mani pakonsultēt, kas  par vainu, ka mīkla tāda? Bet, neskatoties uz to, piparkūkas bija ļoti garšīgas.

Šī gada paštaisīto Ziemassvētku kartiņu čupiņa. Izsūtītas decembra sākumā, bet neviens vēl viņas nav saņēmis… Baigā škrobe.

Aiziet peperkoki!

Mūsu šī gada Adventes vainags izskatījās pat pēc vainaga! Man gan paveicās, nedēļu pirms Adventes būt IKEA un iegādāties pēdējo zaļa paskata vainadziņu… Dzirdēju, ka palīdzētājonka vairākām dāmām teica – oh, this is out of stock! Un, kad būs pievedums? Nākošgad :)

Pirmo reizi šeit gāju iegādāt arī cūkgaļu karbonādēm. Kaut kā nebija mums īpaša vajadzība pēc cūkgaļas, krampjos neraustījāmies, tāpēc arī nepirkām un lieliski iztikām ar liellopu, jēru un vistu. Jāpiezīmē, ka šeit cūkgaļu nevar iegādāties kurā katrā veikalā. Ir atsevišķi specializētie gaļas veikali, kā arī daži pārtikas preču lielveikali, kur ir atsevišķa gaļas sekcija ar uzrakstu for non muslims only. Tad nu jūtoties kā īpašais izredzētais, kuram atļauts pārkāpt likumu, vari nopirkt savu aizliegto augli. Par 100 dirhamiem (aptuveni 20 eiro) iegādājos 5 gb cūkgaļas karbonādes tādā biezumā, ka mājās varēju vēl sašķēpelēt uz pusēm. Un bija tik garšīgi, ka prieks! Nebija mums Ziemassvētku vakariņas, bija pusdienas.  Jāpiezīmē, ka Rūdolfs bija saķēris puņķklepu, kas radīja viņā īpašu kašķīgumu un niķīgumu, tāpēc pēc pusdienām jaunā cilvēka pusdienmiedziņš bija kā saldais ēdiens mums visiem. Pēc pačučēšanas aizdevāmies ar jaunatklāto tramvaju uz JBR The Walk, kur svētku laikā katru vakaru ap 20:00 notika kaut kāds Ziemassvētku uzvedums ar balerīnām, dziedāšanu, cirka trikiem utt. Rūdolfs bija sajūsmā. Un, kamēr mēs tā pa izklaidītēm, rūķis bija paspējis paciemoties mūsmājās. Jaunais cilvēks bija sajūsmā, jo onka ar bārdu (Ziemassvētku vecītis Rūdolfa izpratnē) atnesa visu, ko mazā sirds varēja vēlēties – puzlītes ar traktoriem, gultasveļu ar traktoriem un koka vilcieniņu. Cik gan maz vajag pilnai laimei – pāris traktoru :)

JBR vakara uzvedums ar dziedāšanu, balerīnām un visu pārējo

Wafi mola lielā egle. Šī bija viena no vietām, kur varēja sastapt Ziemassvētku vecīti (rindu gan neizstāvējām).Kā arī ārā uz mola sienas ik pa stundai notika “gaismu šovs” par un ap Ziemassvētkiem. Nekāds Staro Rīga jau nebija, bet forši, ka centušies ko izdomāt

Ēriks ar supermazu Ziemassvētku vecīti un gigantiskiem rūķiem Ibn Battuta molā :)

Runājot par dāvanām, nekādi nevarēju saprast kā labāk rīkoties. Mums ir pāris tuvi draugi, kuriem ir bērni Rūdolfa vecumā. Un man liekas, ka nav vajadzīgs apmainīties ar dāvanām tikai dāvināšanas pēc. Vispār man nepatīk trakais mantu kults. Biju nolēmusi Rūdolfa mazajiem draugiem uzdāvināt viņa paša mākslas nodarbībās veidotās Ziemassvētku eglītes mantiņas, bet nejauši uzzināju, ka viens no viņa draugiem dāvinās nesamērīgi dārgu gadžetmašīnu… Nu ko man darīt? Negribēju pārkāpt savus principus, bet tajā pašā laikā arī palikt kaunā, tā teikt. Izlīdzējos ar lietu, kas man pašai liekas forša un noderīga – uzdāvinājām veidošanas masu, kur bērns var atstāt savus plaukstu, pēdu nospiedumus. Gan radoša nodarbe bērnam, cerams, kopā ar vecākiem, gan paliekoša vērtība, gan nav jāiztērē puskaraļvalsts mantas iegādei. Klāt pieliku balonus ar Ziemassvētku motīviem (starp citu, tā bija lieta, ko gan Rūdolfs, gan viņa draugs vēlējās – balonu!), kā arī Rūdolfa jau pieminētos dekoriņus. Liekas, ka viņiem patika.

Rūdolfa pirmssvētku aktivitātes mākslas nodarbībās. Egles dekoriņi un spīdīgs ziemeļbriedis!

Tā ir vēl viena Dubaijas lieta – visu vajag lielu, spīdīgu un dārgu. Ja vecākiem ir Ferrari, tad bērnam vajag vislielāko mantu, ko rotaļlietu veikalā iespējams atrast. Protams, protams, ja to var atļauties un uzskatu, ka vajag savus bērnus lutināt, bet tomēr reizēm gribas, lai cilvēki arī šeit saprot, ka neatkarīgi no naudas daudzuma pastāv kaut kāda sakarība starp – vajag un nevajag. Un nav svarīgi vai gribu, vai negribu. Vienkārši – vai tiešām vajag?

Ko vēl mēs sadarījām svētku brīvdienās? Centāmies apmeklēt pasākumus svaigā gaisā, lai mazā cilvēka tekošais deguns var mazliet paelpot, gulšņājām mājās pa dīvānu un skatījāmies Ziemassvētku filmas un multenes, cepām pīrāgus un priecājāmies par to, ka esam viens otram. Rūdolfa iesnu dēļ gan neaizdevāmies uz emirātu latviešu Ziemassvētku pasākumu. Par ko mazliet žēl, jo rādās bijis jauks, mazs un omulīgs kopā būšanas baļļuks. Bet ko padarīsi? Mazā cilvēka veselība un baciļu neizplatīšana tālāk tomēr ir svarīgākā.

Kas notika jaunajā gadā? Visiem liekas, ka, ja esi Dubaijā, tad tavs jaunais gads noteikti ir ūbermega grandiozs. Godīgi sakot, no vienas puses man liekas, ka tā tiešām ir jābūt. Bet mums nebija nekādu plānu, jo Rūdis vēl arvien baisi puņķojās. Tā kā bijām rēķinājušies, ka iespējams paliksim mājās, rūķis Rūdim atnesa arī dāvanu no omīšopīša Latvijas rūķa – kasīti. Te jāatzīmē, ka laime bija lielāka kā saņemot visus traktorpričendālus. Jo kasīte bija veikalā 100x apmīļota, katalogā katru dienu apskatīta… Vecāki gan bija bargi nolēmuši, ka nekādi rūķi nekādas kasītes nenesīs, jo pagājušajā gadā Rūdolfs jau pie vienas kasītes tika, bet to veiksmīgi apstrādāja līdz totālai nestrādāšanas stadijai. Tagad gan saprotu, ka pagājušajā gadā viņš vienkārši bija par mazu tādam brīnumam. Tagad tās spēles un kaifs ap to kasīti darboties ir neizmērojams. Un tomēr, atgriežoties pie baļļuka par godu gadu mijai, tad, kad sadomājām, ka varbūt tomēr jāmēģina kāda ballīte, būtībā bija jau par vēlu. Pie Burj Khalifa korķi veidojās jau pusdienlaikā. Un ar mazu bērnu kaut kur spiesties un drūzmēties ar nav vērts. Tuvākie draugi svinēja ārpus Dubaijas, kaut kur Eiropā, kāds ASV, kāds vēl sazin kur… Tā nu noskatījāmies divatā (ar guļošu Rūdolfu padusē) salūtu, ko piedāvāja Atlantis The Palm, novēlējām laimīgu Jauno Gadu, sagaidījām arī pēc divām stundām Latvijas jauno gadu, saglinginājām ar draugiem un radiem skype un skat, jau puspieci rītā un jāiet gulēt. Paldies kasītei, kas nākamajā rītā vecākiem ļāva susināt vēl kādu stundu pēc jaunā cilvēka mošanās :)

Ko es sagaidu no jaunā 2015. gada? Gribu, lai izkristalizējās vairākas lietas, kas saistītas ar mūsu sadzīvi, vīra darbu. Gribu iegūt mazliet lielāku stabilitātes sajūtu, lai saprotam vismaz daļēji, kas un kā ar mums notiks. Pagaidām viss šis gads ir bijis gaidīšanas režīmā – paliksim Dubaijā, brauksim atpakaļ uz Latviju vai brauksim citur laimi meklēt. Ja ar lielajām lietām viss būs mazliet vairāk skaidrs, tad jau atrisināsies arī viss pārējais.

Un viens no maniem šī gada lielajiem mērķiem – palīdzēt māsai noorganizēt un sarīkot skaistas kāzas! Lai ir tik pat RŪGTS! kā mums pirms teju 5 gadiem!

Mīļie, lai jums skaists, raibiem notikumiem un panākumiem bagāts, laimīgs un izdevies JAUNAIS GADS! Priekā!

Pārdomas pēc “Sestdienas”

Pēc mana raksta par Dubaiju un šeit mītošajiem latviešiem pubilcēšanas “Sestdienā” mans blogs burtiski uzsprāga – tik daudz skatījumu nekad nebiju saņēmusi. Teikšu atklāti – mazliet sabijos. Viss šis projekts ir vairāk tāds traļi vaļi variants. Manas piezīmes, domas, ikdienas gaitas un notikumi. Jā, esmu Dubaijā, bet nevajag manu patiesību uztvert par vienīgo īsto un patieso. Tas ir mans redzējums. Kādam citam tas viss varbūt ir pilnīgi savādāk.

Lai nu kā labi, ka žurnālam nav komentāru sadaļas… Toties diena.lv ir. Mīļie, visu, ko katrs šeit Dubaijā, AAE, piedzīvojis nav iespējams iebāzt vienā rakstā, maisā. Ja jums katram ir kāds stāsts, sāpe stāstāma, tad lūdzu – jūs to droši varat darīt! Zinu, ka šeit mīt daudzi gudri, forši latvieši, kuriem noteikti pieredze par to kā ir AAE ir savādāka nekā man. Arī tie drosmīgie, kas piedalījās rakstā, viņiem katram ir tik daudz interesantu stāstu par savu dzīvi, pieredzi Dubaijā, kā arī citur pasaulē, ka man bija grūti to visu apcirpt līdz vienam rakstam. Piedevām, dalīties ar saviem iespaidiem un stāstiem es lūdzu publiski, tā kā katrs varēja piedalīties.

Un nevienā brīdī neesmu teikusi, ka Eiropā, Latvijā ir slikti. Nē! Jā, katrā valstī ir savas blusas, to arī rakstu par Dubaiju – ne viss ir zelts, kas spīd. Tā pat Latvijā, Anglijā, Zviedrijā u.c. Un žēl, ka cilvēki nesaprot, ka katrs no latviešiem, kas ir izbraucis ārpus Latvijas, nes valsts vārdu pasaulē. Kāpēc mēs lepojamies ar sportistiem, mūziķiem, kuriem izdodas izsisties, bet ar tiem, kas strādā zinātnes jomā, inženierijā vai veic nepopulāros darbus mēs nelepojamies? Jūs taču saprotat, ka liela daļa no aizbraucējiem, kas iegūst kvalificētu darbu ārzemēs, ir mācījušies Latvijā? Jā, ir tādi, kas zināšanas iegūst ārzemēs, kas arī ir liels solis un apsveicami. Bet par tiem, kas ir ar jums sēdējuši vienā skolas solā, padomājiet – viņi ir tādi paši kā jūs. Tikai ir pieņēmuši drosmīgu lēmumu – mest izaicinājumu sev, savām zināšanām. Un es nemusinu tagad visus mesties prom no Latvijas, jo citur zāle zaļāka, tā nav! Katram ir sava dzīve, lēmumi, vēlmes. Vai neaizdomājaties, ka kāda daļa no tiem, kas aizbrauc, atgriežas Latvijā, dibina uzņēmumus un izmanto savu pieredzi, kontaktus, zināšanas pēc tam Latvijas labā? Kāpēc citus, kas savā dzīvē pieņem savādākus lēmumus jāsauc par iznireļiem? Tas ir aizskaroši.

Starp citu, gaidīju jau, ka kāds būs minējis, ka nesaprot, ko es šeit daru. Esmu mamma! Mamma, kurai dotajā brīdī pietiek spēka nolikt savas ambīcijas mazliet malā, lai veltītu laiku savam bērnam, nevis atdotu kādai filipīniešu auklītei vai indiešu bērnudārzam. Un es lepojos ar to!

Un vispār runājot par tēmu – aizbraukšana. Šeit dzīvojot un redzot to kultūras miksli nesaprotu, kāpēc jānosoda tie, kas aizbrauc citas dzīves meklējumos? Tie paši angļi, franči, amerikāņi, krievi ir pilna pasaule! Mācās vienā pasaules malā, pastrādā kādā citā, atgriežas dzimtenē un atkal kaut kur dodas. Tāda ir mūsdienu pasaule.

Eh… Negribu, ka tas viss izklausās pēc attaisnošanās. Tikai gribu, lai kāds varbūt aizdomājās, ka ne visi citi ir slikti, bet der reizēm paskatīties pašam uz sevi. Kāpēc esmu neapmierināts un kāpēc man tik ļoti grauž, ka citam ir savādāk nekā man. Bail teikt labāk, jo tā nav! Katram ir savādāk. Un tas vai ir labi, vai slikti – nosakām mēs paši. Ar savu attieksmi pret sevi, apkārtējiem un dzīvi kopumā.

Jauku visiem Adventes laiku! Lai vienmēr gaišas un jaukas domas, mīloši cilvēki apkārt un prieks par dzīvi!

Welcome summer!

Kas ir tas, ko visi Latvijā ļoti, ļoti gaida? Vasaru! Protams, ja tev ir nācies tupēt kā kurmim alā teju sešus mēnešus (rudens, ziema, pavasaris – būtībā liela, gara ziema) tu to vien gaidi kā kusīs sniegs, sniegpulksteņi plauks un tūlīt, tūlīt jau varēs peldēties, sauļoties, cept gaļu dārzā utt. Un vispār Normunds Rutulis swh man ziņo, ka esot karsts, karsts dienas vidus. Kur, lai glābjas no karstuma? Cik jums tur? Esot solīti 27 grādi. Uj, uj, uj! Ziniet mums jau kādu laiku iet līdz 41! Un gaiss ir mitrs. Ko nu? Kaut kā tās dienas jāpavada ir. Būtībā pāris reizes deguni “svaigā gaisā” arī tiek izbāzti. Laikam jau jāsaka, ka laimīgs tas, kurš strādā, jo no kondicionētā mājas gaisa, iekāp mašīnā, ierubī kondišku, aizbrauc uz darbu, kur atkal kondiška utt. Nemaz to svelmi tā nejūt. Arī mana čomene no Anglijas, kas šeit mitinās jau astoto gadu saka to pašu – kamēr viņa un vīrs strādāja, nemaz karstumu tik ļoti nemanīja, bet tagad, kad ir puika Rūdolfa vecumā, sāk saprast, ka ir taču baigi karsts! Jo tev ar to mazo pa dienu kaut kas ir jāsadara. Visu dienu mājās nenosēdēsi.

Izklaides iespēja nr.1 – mammas iet ciemos viena pie otras. Mammas dzer kafiju, bērni lauž mantas. Visi noguruši, visi laimīgi.

Izklaides iespēja nr.2 – sīci aizvest uz mazo bērnu ūdens atrakciju parku. Vieta forša, cena par 1h 60 dirhami (aptuveni 15 eiro), bet ar vienu stundu pilnīgi pietiekami. Vienīgais, jāsagaida, lai temperatūra nokrītas zem 40.

Izklaides iespēja nr.3 – iepirkšanās. Jā, šeit tā man liekas, ka ir izklaide nr.1. Ko cilvēki šeit dara brīvdienās? Iepērkās! Korķis lielveikala autostāvvietā ir normala parādība. Iedomājies autostāvvietai ir 7 stāvi, bet viss ir pilns! Nav, kur nolikt mašīnu.

Izklaides iespēja nr.4 – ar mazo var aizdoties uz kādu no iepirkšanās centru rotaļu laukumiem. Tie ir iekštelpās, protams, kaut kas ir jāsamaksā… Piemēram, jau pieminētajā Ibn Battuta molā ir Fun City, kur izklaides var atrast gan divgadnieks, gan arī lielāki bērni.

Izklaides iespēja nr.5 – šeit tik at kā visām mājām ir bonuss – baseins. Tad nu var mērcēties baseinā.

Izklaides iespēja nr.6 – negaidīti notikumi! Piemēram, saņēmām ielūgumu no draugiem uz cirku! Uz blakus emirātu Sharjah ir atbraucis ceļojošais cirks. Šis bija mans otrais cirka apmeklējums manā mūžā, biju bijusi tikai uz Cirque du Soleil, kad tie viesojās Latvijā. Bija interesanti gan pieaugušajiem, gan bērniem. Rūdolfs teju visas 2h nosēdēja ar muti vaļā.

Ja nav totāla svelme, bet ap 30, tad jau var iet arī ārā. Var braukt uz pludmali, parku. Katrā ziņā darīt kaut ko, kas nav iekštelpās. 29. maijā es ar Rūdolfu lidojam uz Latviju. Jūs pat nespējat iztēloties, cik ļoti to gaidu! Būsim mājās visu vasaru. Jipī!