Esam klāt!

Esam atpakaļ Dubaijā. Apskatoties kalendārā, nespēju noticēt, ka tiešām pagājuši jau 8 mēneši. Jā, tiešām! Mēs Latvijā bijām 8 mēnešus! Kur gan pazūd laiks?
No Latvijas izlidojām 4. janvāra pēcpusdienā, bet kā uz adatām jau biju nedēļu pirms lidojuma. Pirmkārt, man ir bail lidot. To saprotu arvien biežāk, kad jākāpj lidmašīnā. Ēriks gan saka, ka tas tāpēc, ka lidoju vien 2x gadā. Un, otrkārt, es biju apslimusi. Ar aizliktu degunu, neforšu krekšķi un mazu temperatūru. Riebīga jušana. Diezgan ilgu laiku izlikos, ka viss ir labi, bet tomēr ģimene mani pierunāja aiziet līdz ģimenes ārstam. Izrakstīja pilieniņus, dražejiņas un vualā jutos tīri abi. Sagaidījām Jauno gadu. Stundu bijām ārā, šāvām salūtu, dzērām aukstu šampanieti, lējām laimītes un bāc… 1. janvāris mani atgrieza atpakaļ slikti-jūtos-gribu-gulēt-deguns-ciet-kakls-sāp pulciņā. Tā kā nācās atcelt visus pēdējos pasākumus un tikšanās, par ko man vēl arvien bišķi žēl. Lai sevi vēl vairāk nekacinātu, temperatūru pārstāju mērīt. Nu i nav ko, tāpat būs jālido. Vienu gan izdarīju, aizbraucu līdz savai vecaimātei pirms lidošanas, viņa gan spurojās, lai nemet līkumu pirms lidostas, bet sen nebiju bijusi ciemos un domāju, ka tā gan nevar pazust uz vairākiem mēnešiem! Vecomāt, zinu, ka Aija tev lasa šo visu priekšā! Čau! :)
Lidostā atdevām visus mēteļus, zābakus, jakas maniem vecākiem (Rīgā dienu pirms mūsu lidošanas bij` sniegputenis!), sabučojāmies, samīļojāmies un atā, atā – tiekamies vien vasaras sākumā. Skumji. Man ir riktīga Adamsu ģimenīte, bet labāku nevar vēlēties! Un tieši tāpēc, ka esam tik ļoti tuvi, atvadas vienmēr ir mokpilna cīņa ar bimbuli.
Lidostā sagaidījām mūsu jauno čomiņu Alanu un viņa mammu Ingu. Ar abiem iepazināmies dažādās nodarbībās Latvijā. Izrādījās, ka arī viņu tētis strādā Dubaijā. Forši, ka pateicoties Dubaijai, atkal esam iepazinuši jaunus foršus cilvēkus ar ko draudzēties.
Kā tad mēs atlidojām? Pirmā lidmašīna bij` easy peasy, ja neņem vērā to, ka deguns man bij totāli ciet un līdz ar to galva kā spainis. Bet sapratu to, cik ļoti Rūdolfs ir izaudzis. No mazā knēveļa, kas visu laiku jāizklaidē, kuram neko nevar iestāstīt, kuru nevar aizmidzināt… Viņš bija paraugbērns. Krāsoja savas grāmatiņas, skatījās pa logu, pļāpāja un smējās ar mums, uzēda bez kašķiem un pats pateica – esmu saguris, mazliet pagulēšu. Idille! Arī tagad ikdiena liekas tīrā medusmaize, visu var sarunāt, visu mēs izdarām.
Starp abām lidmašīnām mums bija vien stunda. Rīgā jau nervozēju par to vai paspēsim, Ēriks gan smējās par mani un teica – tu nenervozē, tāpat nokavēsim un lidosim ar nākamo! Bet brīdī, kad nolaidās pirmā lidmašīna, mēs jau bijām kaujas gatavībā, ka jāskrien. Un mēs tiešām paspējām! Bija jau last call, pēdējais autobus uz lidmašīnu, bet mēs paspējām! Tā laimes un atvieglojuma sajūta bija neaprakstāma. Un laikam tajā brīdī man arī ieslēdzās totāls atslābums, lai es saprastu – johaidī, man ir migrēna. Patiesībā, tikai pats sākums. Migrēnas slimnieki zinās, ka mēdz būt tā saucamā aura. Tad nu sapratu, ka teju vispār vairs neko neredzu, jo ir “aura” – skats samiglojies un bilde peld prom. Rāvu iekšā ibumetīnus, centos pagulēt un likās jau, ka viss ir labi. Atkal jāsaka, cik forši, ka Rūdolfs ir paaudzes. Viņš mierīgi skatījās multenes, spēlējās ar tēti un viss bija labi. Viss bija labi līdz brīdim, kad Dubaijā sapratām, ka mēs paspējām, bet mūsu bagāža gan ne. Tā ir palikusi Stambulā. Saņēmām vien nākamās dienas vakarā. Ar migrēnu nomocījos visu pirmo nedēļu. Varu teikt, ka tikai šodien tiešām jūtos labi.
Arī man ir atkārtots kultūršoks. Esmu jau piemirsusi daudzas lietas, kas agrāk likās ikdienišķas. Bet nekas, gan atkal ieiesim ritmā. Neko daudz vēl neesam paspējuši izdarīt.
Ak, nē! Meloju! No Rīgas man atceļoja līdzi maizes ieraudziņš (manā ģimenē mums maizīti cep tētis), tad nu es arī šodien izmēģināju laimi. Redzēs, kas būs sanācis.

5 domas par “Esam klāt!

  1. Lidot slimam nav patīkami, bet labs, kas labi beidzies.
    Jūs gan ilgi sabijāt LV. Tad jau tiešām atklal japiedzīvo kultūršoks, vasara jau atkal būsiet atpakaļ.
    Es arī līdzīgi jūtos, kad lidoju ar bērniem, vienīgi kad viens jau sāk lidot kaut cik jēdzīgi, tā piesakās nākamais un uz pāris gadiem atkal ‘iet vaļā’. Par nākamās vasaras lidojumu nemaz negribas domāt!:)

    • Oj, ar vienu jau vēl var kaut kā izcīnīties, bet, ja ir vairāki, tad mammai vajag stiprus nervus :) Jo noteikti visiem uz tualeti jāiet ik pēc 5 min., jāpalīdz paēst, atrast aizripojušais zīmulis un brālis vēl ne tā blakus sēž utt.
      Sveicu ar priecīgo ziņu un gaidāmo trešo mazulīti! Liela ģimene – tas ir spēks!

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s