Pirmā nedēļa dārziņā!

Esam aizvadījuši pirmo nedēļu dārziņā. Vispār Rūdolfs ir jau tajā vecumā, kad viņam dārziņā būtu jāpavada piecas dienas nedēļā. Tomēr mēs izvēlējāmies četras dienas un vienu dienu vest tikai uz fonētikas nodarbību. Nodarbība ir ļoti laba bērniem, kuriem angļu valoda nav dzimtā, lai labāk saprastu vārdu uzbūvi, kā veidojas skaņas utt. Bet pirmo nedēļu nodarbību izlaidām, tā vietā, lai Rūdis pierastu pie jaunās sistēmas, gāja visas piecas dienas no 8:00 – 12:30.
Par to, ka būs jāiet skoliņā (kā mēs to saucam mūsmājās, jo pasarg` dies` pieminēs bērnudārza vārdu!), Rūdolfu informēju jau laikus. Runāju un stāstīju, kas tas par zvēru un ko tur dara. Bet jau tad viņš teica, ka negrib iet, labāk ar mammu dzīvošoties mājās. Vispār abi kopā arī izvēlējāmies dārziņu, kurā iet. Kā jau minēju iepriekš, man sirdij tuvāka tomēr ir internacionālā sistēma, bet palikām pie angļu varianta, jo sapratu, ka ne jau sistēmā slēpjas kvalitāte un foršums, bet gan pašā vietā un cilvēkos, kas tur darbojas.
Mani kritēriji dārziņa izvēlē bija:
1) Lai varam finansiāli to atļauties (bet tik un tā pārrēķinot eiro, mati ceļas stāvus);
2) Lai nav dikti tālu no mājām. Mūsējais ir 15 minūšu gājiena attālumā;
3) Lai jūtu, ka viņiem ir svarīgs mans sīcis;
4) Skolotājai jābūt perfekti angliski runājošai. Filipīnieštantes man tomēr nederēs…;
5) Lai ir laba saskarsme ar personālu – man bija iespēja gan ar vadītāju, gan skolotāju un viņas asistentēm iepazīties (starp citu, grupiņā ir 15 bērni, 1 skolotāja un 2 asistentes), gan ar pašu īpašnieci, kuras dēliņš arī mācās tajā pašā bērnudārzā;
6) Lai ir jaukas, gaišas, tīras telpas;
7) Lai bērniem ir arī aktivitātes svaigā gaisā;
8) Lai redzu, ka Rūdolfam tur patīk.

Un man pagaidām nav sajūtas, ka būtu kļūdījusies ar izvēli. Pirmkārt, dārziņš ir jauns, tāpēc personāls cenšas, lai viss ir labi. Par to telpu gaišumu runājot, tik bieži nācās redzēt dārziņus, kur telpās nevienu brīdi neiespīd saulīte… Man tas liekas tik nomācoši un depresīvi. Arī faktors, ka bērnus neved ārā, svaigā gaisā. Nu vells, nav jau jācepina pusdienlaika saulē, bet uz brīdi izvest paskriet un padauzīties, kas var būt labāks par svaigu gaisu?

Kā tad mans kundziņš iejutās? Pirmie divi rīti bija asaru, puņķu un kliegšanas pilni. Tas bija tik smagi, ka likās – ārprāts! Ko es daru?! Pirmajā dienā, kad atnācu pakaļ (un tas jau bija uz pulksten 11:00), Rūdis ieraugot mani, atkal sāka raudāt, man pašai līdz ar viņu sāka lūpa trīcēt… Pirmā diena pagāja “tu tikai lūdzu neved mani vairāk uz turieni” gaisotnē. Arī pa nakti viņš pamodās pāris reizes ar līdzīgu tekstu… Sirdi plosoši. Bet trešajā dienā nobira vien pāris asaras no rīta. Arī katru dienu man no dārziņa piezvanīja un pastāstīja vai viņam viss ir labi, vai raud, vai nav noskumis. Jā, tik un tā katru rītu Rūdolfs man teica – lūdzu, neatstāj mani tur. Bet vienmēr, kad mēģinājām runāt par dārziņu, vienmēr nonācām pie secinājuma, ka tur ir baigi forši, tikai viņš negrib šķirties no mammas. Un kā mums gāja pēdējā nedēļas dienā? Rūdolfs pats paņēma savu somu, nevarēja sagaidīt, kad es novilkšu apavus un jau jautāja – es varu iet iekšā? Pats iegāja, sabučoja mammu, mazliet lūpiņa patrīcēja, bet tas arī viss, šķelmīgais smaidiņš, kas man liek domāt, ka viss ir kārtībā. Un tik jauki, kad viņš pusdienlaikā ierauga mammu, skrien pretī un sauc – es biju drosmīgs, es neraudāju!
Kā mums ies rīt, to redzēsim. Jo tomēr atkal jauns nedēļas sākums. Dārziņa pirmā nedēļa pagāja bez tēta, bet šonakt tētis jau būs mājās. Arī tas var kaut ko pamainīt…
Starp citu, katra mēneša beigās skolotāja rīko tikšanās ar vecākiem, lai pārrunātu kā pagājis mēnesis, ko mācījušies, kā mazajam cilvēkam veicies utt. Un šajā tikšanās reizē skolotāja man teica, ka Rūdolfs ir ļoti gudrs, ātri mācoties visu, viņam ir labi attīstīta sīkā motorika, ļoti labi un ātri iejuties, esot ļoti atvērts un jauks puika. Esot bijis sajūsmā par pikniku, kurā devušies un esot dikti aktīvs sporta nodarbībās, kurās viņi gatavojas sporta dienai. Vai mamma var vēlēties dzirdēt vēl ko labāku? :)

Kur bijām pazuduši?

Vai zināt kur? Latvijā!
Šis gads būs aizritējis kā pa kalniem. 2015. mums būs bijis liels pārbaudījums, jo brīžiem likās, ka trakāk jau vairs nevar būt. Visi plāni, projekti, vēlmes un ieceres aizgāja tik ļoti šķērsām, ka paši vairs nesapratām – kas notiek? Bet esmu ļoti pateicīga šim gadam, jo tas atļāva paskatīties uz ļoti daudz ko no cita skatu punkta. Izvērtēt gan savas vēlmes, vajadzības, iespējas, kā arī cilvēkus sev apkārt. Šobrīd viss jau lēnām ieiet jaunās sliedēs un ilgi vairs nav jāgaida, kad mēs ar Rūdolfu lidosim pie tēta atpakaļ uz Dubaiju. Jā, lai arī šajā laika periodā bijām tikuši līdz pārdomām par atgriešanos Latvijā atpakaļ pavisam, tad jau ar domām gan par Saūdi Arābiju, gan arī par to, ka varbūt jāpieņem kāds no Anglijas darba piedāvājumiem, viss izvērties tā, ka būsim atpakaļ Dubaijā.
Kamēr es Latvijā izbaudīju darbā atgriešanās priekus un bēdas, tikmēr Ēriks klusībā, bet ar lielu centību, kala nākotnes plānus mūzikā. Kas pa šo laiku ir noticis? Viņam ir izdevies neiespējamais. Mazais latviešu bāleliņš ir pabijis ar savu grupu Jay Wud pie Hovarda Bensona ierakstu studijā Losandželosā. Un šovakar iesilda Motley Crue Abu Dhabi. Tā pat džeki kaļ lielus nākotnes plānus saistībā ar trešā albuma ierakstīšanu studijā, pie tā paša, iepriekš pieminētā, Hovarda Bensona. Un tur, draugi, mēs visi varam pielikt roku un palīdzēt! Kā? Lūk, te – palīdzi džekiem piepildīt sapņus :)

18. novembris Dubaijā

Ziniet, laiks skrien ne pa jokam! Sanāk, ka precīzi gadu atpakaļ iepazinos ar tiem latviešiem, kas mīt šeit, Dubaijā. Ierakstu par pirmo 18. novembri, kuru šeit svinēju var atrast paskrullējot mazliet zemāk vai arī, ja slinkums meklēt, tad šeit.

Divreiz vienā un tajā pašā 18. novembrī neiekāpsi. Pagājušajā gadā uz svinēšanu devos satraukusies, kā nu būs un kas nu būs. Nepazinu nevienu! Ilgi domāju braukt vai nebraukt. Nenožēloju, ka pārkāpu savu zaķpastalas dabu, jo šī gada laikā iepazīti kolosāli, talantīgi, gudri, asprātīgi un jauki Dubaijas (un ne tikai Dubaijas) latvieši. Pagājušajā gadā svētkus svinējām diezgan neformāli. Jā, himnu dziedājām, Latviju atcerējāmies, bet tas vairāk bija tāds foršs kopā būšanas brīdis. Šogad pasākums bija daudz oficiālāks un svinīgāks. Iemesls? Laikam jau viens no galvenajiem, ka Abu Dhabi atvērta Latvijas vēstniecība un tās pilnvarotais pārstāvis arī piedalījās pasākumā, kopā ar viņu vēl dažas oficiālās personas no citām pasaules malām, kā arī no pašas Latvijas atbraukuši Kaspars Zemītis un Linda Leen. Lai nu kā, tikšanās vieta nemainīga – Maigas kultūras nams. Ierodoties pasākumā gan sākumā apjuku, jo Maigas māja bija pārvērsta līdz nepazīšanai – mēbeles citur, milzīgs projektors, maza skatuvīte, gaismas, smalki klāts galds un cilvēki, kas ieradušies, sākumā visi nepazīstami. Eu, izrādās, ka mēs esam vēl vairāk nekā sākumā domāts! AAE esot aptuveni 300 latviešu! Un liekas, ka mazliet mazāk kā puse arī pasākumu apmeklēja. Fantastiski, kādi cilvēki tikai nedzīvo AAE. Man ir neizmērojams prieks kautru reizi iepazīt arvien jaunus un jaunus Latvijas pārstāvjus šajos platuma grādos. Piemēram, Māra, kas visu savu dzīvi ir ceļojusi un dzīvojusi dažādās pasaules vietās, Dubaijā dzīvo jau 12 gadus, bet nezināja, ka ir šāda latviešu kopiena. Tā pat arī Diāna, kura dzīvo pavisam netālu no manis un mums bērni vienāda vecuma. Un, kur nu vēl visi tie, kas jau iepazīti!

Vakars aizritēja sākumā ar oficiālo daļu, kur noklausījāmies A. Bērziņa uzrunu latviešiem ārzemēs, tad vēstniecības pārstāvja Rūdolfa Brēmaņa runu (jā, jā bez mūsu mazā Rūdolfa mums tagad ir vēl viens!), kā arī namamātes Maigas runu. Pēc tam pavisam īss, bet skaists un sirsnīgs Linda Leen un Kaspara Zemīša koncerts, pieēšanās, pļāpas un neoficiālā pasākuma daļa ar dziesmām un dejām. Sirsnīgi!

Daudz laimes, Latvija, arī no mums siltajās zemēs!

Kopbilde
Foto: Edijs Pālens

Mēs visi trīs ar Lindu Leen
Foto: Edijs Pālens

Tā kā pašiem arī kaut kas uz galda liekams bija jāaiznes, es ierados ar lavašiņiem. Bet vislielākais prieks man par pašgatavotājām dekorācijām, kuras novērtēja arī filipīniešu galda klājēji, kuri pa kluso manus lavašiņus ar dekorācijām virtuvē fočēja. Pati redzēju, hihi :)

Bija jāizveido vārdu zīmītes, kas tevi pašu raksturo. Kas raksturo Rūdolfu? Ziemeļbriedis :)

Kas raksturo mani? Televizors!

Kas raksturo Ēriku? Asfalts un marķējums :)

Latvieši Dubaijā?

Jā, tiešām ir! Dodoties uz šejieni, vienīgais cilvēks par kura eksistenci Dubaijā es zināju, bija Kaspars. Pirms Ēriks lidoja šurp mans ziņkārīgais fāterīts iegūglēja informāciju par Dubaiju un tur mītošajiem iespējamajiem latviešiem un uzgāja Kaspara blogu. Visi izlasījām ar interesi no a-z. Būtībā Kaspara blogu var uzskatīt par maniem PIRMSpirms iespaidiem par Duabiju un dzīvi šeit. Pagāja pirmais mēnesis svešumā un nolēmu uzjautāt Kasparam viņa bologā, kur tad atrodas viņa eļļiņu veikaliņš (kas par veikaliņu var uzzināt viņa blogā). Tā un šā, izrādās, ka ir pat facebook lapa, kur pulcējas latvieši, kas dzīvo Emirātos. Un tiek rīkots pasākums par godu 18. novembrim. Nezinu kāpēc, bet vēl dienu pirms pasākuma šaubījos vai iesim… Bet viss ir labs, kas labi beidzas, jo pasākumā piedalījāmies. Ja jūs zinātu, cik daudz foršu latviešu mīt Emirātos! Piedevām, pasākumā piedalījās ap 30 cilvēkiem, bet bija tādi, kas nebija ieradušies (facebook lapā ir ap 70). Un nedod dievs vēl visus tos, kas par šīs lapas eksistenci nemaz nezin. Nodziedājām visi himnu, uzēdām dažādus gan ar Latviju, gan ar ārvalstīm saistītus labumus, sapazināmies ar cilvēkiem un mājās braucām pacilātā noskaņojumā. Jau pasākuma laikā tikām ielūgti arī uz mazā Jēkaba 6 gadu dzimšanas dienas ballīti (kas arī bija super pasākums).

Un, ja jau pieminam latviešus, kas mīt šeit. Tad varu uzskatīt, ka esmu šeit ieguvusi arī draudzeni Agnesi, kas ir dzimusi, augusi Latvijā, bet lielu daļu savas dzīves pavadījusi Vācijā, pēc tam kādu laiku arī Libānā. Agnesei ir super ģimene – 2 bērni un vīrs. Vispār ar Agnesi iepazināmies jokaini. Tādas tikšanās gadās laikam tikai pāris reizes dzīvē. Draugiem.lv man pienāca vēstule, kur kāda sieviete prasīja vai man nav vajadzība pēc Sprīdīšu bibliotēkas grāmatām, tā kā esmu bildē ar bērnu un informācijā norādīts, ka dzīvoju Dubaijā, mēs varot varbūt satikties un tās grāmatas man noteikti noderēšot. Sākumā domāju – hmm? Ko tas varētu nozīmēt? Bet nu es arī esmu pieteikami dulla, lai teiktu – davaj! Tiekamies! Satikāmies, samainījāmies ar dažādām grāmatām (Sprīdīša bibliotēka gan vēl Rūdolfam bus par sarežģītu) un sākām čupoties. Kopīgi ejam pasportot, iedzert vīnu un skaisti papļāpāt. Prieks, ka esmu šeit satikusi Agnesi!

Otra interneta pazīšanās izveidojās pavisam nesen, kuru arī var uzskatīt par one in a lifetime. Domāju, ka manu blogu vien radi, draugi, paziņas lasa, kuriem esmu izstāstījusi, ka šī lapa eksistē, bet izrādās figu! Ir cilvēki, kas tiešām lasa manu blogu, kurus es nemaz nepazīstu! Tā nu mani atrada arī Bruno. Pēc tautības francūzis, bet sieva viņam latviete (kas gan mīt tagad Francijā ar abu kopīgajiem 3 bērniem). Norunājām, ka jāsatiekas! Tikšanās vieta bija pietiekami neskaidra, lai es ar ģimeni nokavētu stundu un, ieraugot Bruno, sarktu un bālētu aiz kauna… Vakars paskrēja nemanot! Katrā ziņā ir fantastiski apzināties, ka pasaulē mīt cittautību cilvēki, kas Latviju izjūt kā savu, runā skaisti un tekoši mūsu valodā un piedevām vēl piezīmē, ka arī ar pāris latviešiem atzīmējuši 18. novembri Abu Dhabi. Vai nav skaisti?

Tā kā tie, kas man prasa vai esam vienīgie dimdaru-damdaristi Emirātos – nē, neesam! Te mīt vēl daudzi atvēti, jauki, talantīgi, gudri, asprātīgi un smaidoši latvieši ar kuriem esmu iepazinusies un noteikti ir vēl tik pat daudzi ar kuriem iepazīšos!

Latvieši, kas svinēja 18. novembri Maigas viesmīlīgajā kultūras namā. Bildē gan nav visi…

Katram tēvam jābūt par paraugu savam dēlam

Ja jau esmu savu blogu nosaukusi “Mazo latviešu lielā dzīve Dubaijā”, tad būtu muļķīgi nepieminēt dažas lietas. Pirmkārt, laikam jau jāsāk ar to, ka man ir ļoti talantīgs un daudzpusīgs vīrs. Arī Latvijā esot es tā arī nesapratu kā viņš paspēj saorganizēt visus tos dzīves līkločus, lai paspētu būt gan labs darbinieks, kārtīgs, centīgs savā darba vietā, gan trakulīgs un riktīgs I love rock`n`roll mūziķis, ziemas laikā jau padsmito vai ne pat vēl ilgāku laiku spējīgs taisni un stabili nošļūkāt ar sniega dēli pa Latvijas pauguriem un visādām trubām un nesalauzt (ptu, ptu) kādu locekli, spēlēt tenisa turnīros un šur tur pat uzvarēt, aizjost uz dažādām modeļu kastingu atlasēm un šur tur arī uzfilmēties, aiziet ar draugiem aliņu iedzert un veltīt laiku arī ģimenei. Bail, ka būšu kaut ko izlaidusi, bet nu katrā ziņā – cilvēks orķestris! Bet nu neba šeit visu to būtu metis pie malas. Kaut ko ārpus sava darbalaika arī šeit pagūst sadarīt. Teniss gan laikam pēdējā laikā ir cietis, vien pāris reizes nedēļā. Kamēr nebijām ar dēlu ieradušies šeit, arī tas tika spēlēts uz vella paraušanu. Bet nu labi, galveno domu sapratāt.

Man vīrs arī šeit skrien uz dažādām modeļu atlasēm. Un brīnumaini bieži tiek apstiprināts dažādām lomām, foto reklāmām. Man jau liekas, ka, ja nebūtu tas pamatdarbs, tad būtu visas šīs izklaides vēl biežākas. Bet foršākais ir tas, ka par to arī labi maksā! Nu iedomājaties – tu, mazais latvieti, ierodies te jau apjucis par to, ka tavas smadzenes te vajag, bet izrādās arī purniņš smuks :)

Tēlo svarīgo, steidzīgo biznesmeni

Otra lieta, protams, ir mūzika. Tā mīlestība pret rokmūziku… Zinu, ka viņš nebūtu gribējis būt nekāds inženieris, bet tiešām mūziķis ar lielo burtu. Un nevis spēlēt kaut kādos sīkos Latvijas klubos kaverversijas. Bet spēlēt SAVU mūziku – cilvēkiem, pasaulei.

Var redzēt, ka patīk uzstāties :)

Tētis spēlē Abu Dhabi

Prieks, ka šeit viņš tika uzmeklēts (!) un uzaicināts spēlēt Jay Wud grupā. Bet nu ko tur daudz! Izrādās, ka arī šeit spēlēt basģitāru labā līmenī ir gaužām liels retums, tāpēc arī šis talants tiek likts lietā. Un, kurš būtu domājis, ka kādreiz būs iespēja spēlēt Abu Dhabi F1 pasākuma ietvaros? Nu re! Arī šis sapnis piepildījies.

Grupa ar saviem klausītājiem

Tā pat arī mēs ar mazo cilvēku izmantojām iespēju paskatīties kā tētis spēlē, jo netālu no mūsu mājām notika koncerts brīvā dabā Gulf Bike Week ietvaros. Tā kā arī dēls ir redzējis tēti spēlējam, kas liekas baigi forši, jo, lai arī troksnis bija pamatīgs, brīžiem sīcis pakratījās arī mūzikas ritmos.

Rūdolfs savā pirmajā rokkoncertā!

Tātad visa šī ieraksta jēga – man ir liels lepnums par to, ka esmu apprecējusi tik foršu cilvēku, kuram ir aizraujoša un interesanta dzīve, kuru viņš dala arī ar mani. Man ir talantīgs un foršs vīrs, kas ir arī ļoti labs tētis savam dēlam. Tā kā, prozit, bezalkoholiskais aliņš par tevi! ;)

Mani vīrieši