11.10.13

Mazliet lēciens pagātnē. Bet sapratu, ka ir vērts pastāstīt. 11. oktobrī manam vīram ir dzimšanas diena. Bijām nolēmuši to forši pasvinēt. Kad tad vēl sanāks dzimšanas dienu svinēt Dubaijā, vai ne? Kaut ko tādu noteikti atcerēsies uz visu mūžu un, zili brīnumi, dzimšanas diena izvērtās pārsteigumiem bagāta. Vīrs, ejot gulēt, teica:”Šitāda dzimšanas diena man vēl nebija bijusi!” Bet par visu pēc kārtas.

Pirmkārt, iepriekšējā vakarā viesojāmies IKEA veikalā (būs jāsāk prasīt IKEA, lai maksā man kaut ko par reklāmu…), lai iegādātos ēdamgaldu. 11. oktobra rītā vīrs ķērās klāt pie skrūvēšanas, jo gribējām smuki paēst svētku pusdienas. Ķimerējās, skrūvējās, ņēmās, bet izrādās, ka vienai galda kājai kaut kas ar vītni nav kārtībā. Vīrs elš un pūš, jo tā viena kāja kā nestāv tā nestāv!

Džeki cīnās ar galda kāju

Džeki cīnās ar galda kāju

Saku, lai liekas mierā, gan jau vienu ēdienreizi izturēs. Kamēr es šiverējos pa virtuvi vīrs nolemj veikt ķīmijas eksperimentu. Jāpiebilst gan, ka mirklī, kad viņš ķērās klāt savam plānam, viņš vēl nenojauta, ka tas būs ķīmijas eksperiments… Tātad, otrkārt, mums bija aizdambējusies izlietne. Un latvietis parastais jau par tādiem sīkumiem neies zvanīt apsaimniekotājam, visu nokārtos pats. Starp citu, tāda izlietņu aizdambēšanās te ir bieža parādība, tāpēc vīram mājās jau bija pulverītis. Es vēl noklakšķinu šim ar mēli, ka mirklī, kad ar to draņķi darbosies, lai vismaz zobu birstes novāc no izlietnes malas. Nemaz nezināju, kas man ir par gaišreģes spējām! Paiet minūtes 5, paiet 10 un es saprotu, ka vannasistabā aizdomīgs klusums. Pirmā doma – vīrs saelpojies tos pulverīša garaiņus un šim kļuvis slikti. Neeju gan skatīties, kas noticis tikai no virtuves šim uzsaucu – vai viss ok? Jā, jā, viss esot kārtībā. Tā kā atbildēt atbild, neko – dzīvs ir! Paiet vēl kādas 10 minūtes un es jau vairs nesaprotu, ko tik ilgi tur dara. Vienā mirklī skatos, ka kaut kas nav lāgā. Šis pa kluso lavās uz viesu tualeti. Nez kāpēc drēbēs un viscaur slapjš. Pirmajā mirklī domāju, ka aplējies, bet paiet laiks un es saprotu, ka šim acis zib un es jau varu vīra skatienus, kustības nolasīt kā grāmatā – što ta ņe to. Neies jau mānīties, pieķerts ir. Ķīmijas eksperiments ir nogājis greizi. Tieku ievesta vannasistabā. Un, paldies Dievam, lielākā daļa ir jau savākta un satīrīta. Brīnumlīdzeklis, vadoties pēc instrukcijas (!), ir iebērts trubās un apliets ar verdošu ūdeni(!). Tie, kas darbojušies ar šāda veida ķimikālijām, gan zinās teikt, ka retos gadījumos vai pat nekad, nav bijis jālej karsts ūdens. Bet instrukcija nemelo – tiešām, pārliecinos arī pati par uzrakstu. Nezinu gan vai tas pie vainas, vai arī trubās jau sakrājušies reāli sārņi, piedodiet, sūdi, kas tur jau sākuši izdalīt gāzes, bet visa tā masa ir uznākusi kā fontāns gaisā! Piebildīšu, ka uz izlietnes malas atradās visādas manas stellītes – smaržiņas, krēmiņi utt., kuras mans vīrs panikā bija mazgājis un pulējis no tiem, piedodiet, sūdiem nost. Nezinu, kas pašam vīram bija stāvējis klāt, ka bija paspējis pašaut seju nost, jo tā masa varēja iešauties tieši ģīmī. Tiesa, mazu apdegumu gan viņš dabūja kakla rajonā. Drēbes, kas viņam bija mugurā momentā bija skalojis ar vēsu ūdeni, bet vienojāmies, ka visu metīsim ārā, tā pat arī vairākas lietas, kas atradās notikuma epicentrā. Par ko man baigi žēl – par “Mans Mazais” oktobra numuru, kas arī izlidoja miskastē, vēl nedalasīts… Daudz laimes dzimšanas dienā!!!

Un tad iesākam vakara otro daļu… Pirmkārt, visa šī notikuma dēļ nokavējām randiņu ar mūsu radiniekiem, bet pie plāna tik un tā turējāmies – izbrauksim ar kuģīti! Bijām nolēmuši nevis vizināties pa Dubai Marina iekšējo kanālu, bet doties apkārt Palm Jumeirah. Točkas no kurām var vizināties n-tajos virzienos ir vairākas. Izvēlamies vienu, kur mazliet jāuzgaida, jo kuģītis braucot lēnāk atpakaļ, jo esot lieli viļņi. Kaut kā šim faktam uzmanību baigi nepievēršam, jo tas tiek izspļauts tā starp citu, nevis kā brīdinājums (cik tad vispār viļņi var būt lieli, ja var braukt ar laiviņu, kurā tiek sēdinātas ģimenes ar bērniem?) un, sagaidījuši savu pavadoni, dodamies uz kuģīti. Visi rātni sasēžamies, bērniem un sev uzvelkam glābšanas vestes. Sparīgi vēl sakot sīčiem, ka vestes ir obligātas, savādāk ar kuģīti braukt nevarēs. Pēc pāris minūtēm uz kuģīša sakāpj arī daži indiešu tūristi, kas priecīgi aizdodas uz pašu kuģa priekšu. Let the party begin!

Rūdolfs, acīm redzot, vienīgais nojauš, kas mūs sagaida...

Rūdolfs, acīm redzot, vienīgais nojauš, kas mūs sagaida…

Kustamies sākumā lēnām, mans jaunskungs bļauj histērijā… Jo viņš ir pārbijies kā diegs gan no glābšanas vestes, gan no tā, ka rubās ārā no pārguruma… Šeit es pieļauju savu lielāko kļūdu – novelku sīcim un sev vestes, lai varētu viņu cieši piekļaut sev klāt. Tagad, mammas, lasiet rūpīgi – NEKAD TĀ NEDARIET! Pēc šī brauciena es sapratu, lai labāk bļauj tā, ka izbļauj iekšas, bet vesti nost vilkt NEDRĪKST! Atzīstos, vēl tagad brīžiem man uznāk pašpārmetumi. Tātad kuģītis sāk traukties diezgan lielā ātrumā. Ok, mēs vēl visi priecīgi, smejamies un esam starā par ātrumu, priekšā esošie indieši bļauj aiz sajūsmas un ūdens šļakatām. Un tad vienā mirklī es saprotu, piedodiet, dirsā ir! Uz kuģīša, bez kapteiņa, ir vēl 2 džeki, kas skaitās kā apkalpojošais personāls, bet to viņu sejas izteiksmi neaizmirsīšu nekad, piedodiet, bet atkal jāizmanto necenzēti vārdi – var redzēt, ka džeki ir pārmīzuši jēgu! Ir tik lieli viļņi, ka mazā laivele svaidās no viena sāna uz otru. Laiva tā svaidās, ka ūdens tūlīt, tūlīt gāzīsies iekšā pa kādu no sāna malām. Uzmetot zibenīgu skatienu uz filipīniešonkuli bailes ir vēl lielākas, jo viņš ir ieķēries laivas trubās (vai vertikālajās margās, nezinu kā nosaukt štelles, kur var turēties) ar abām rokām un trīcošā balsī paziņo – It`s OK! Everything is fine, it`s normal. Mēs pat vairs nebraucam, bet džeks pie stūres laivu ir apturējis vispār. Visi indieši sabirzt kā pupas uz pakaļgalu pie mums. Arī viņi vairs nespiedz no sajūsmas. Paldies Dievam, mēs ar vīru sakām, lai mūs kaut kur izmet krastā, jo braucienu tālāk negribam turpināt. Filipīniešu onkuļi ir ar mieru griezt laivu riņķi un pat piedāvā citu laivu, lai varam mierīgi pavizināties pa kanālu kā normāli vācu pensionāri. Būtu es zinājusi, ka viļņi ir tik lieli, nekad tajā laivā nebūtu kāpusi ar mazu bērnu ne ar, ne bez vestes. Mūs pārsēdina citā laiviņā, kura lēnām čunčina pa kanālu…

Skats no kanāla

Skats no kanāla

Viens gan ir bēdīgs par mūsu izvēli – mūsu krustdēls, kuram ir 7 gadi un, kurš būtu gribējis ekstrēmo braucienu turpināt :) Pēc brauciena ejam apēst saldējumu un padzert minerālūdeni.

Daudz laimes dzimšanas dienā!

Vajadzēja izvēlēties šito laivu!

Vajadzēja izvēlēties šito laivu!

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s