Dod pieci!

Šis ieraksts nav saistīts ar Dubaiju un dzīvošanu šeit, tomēr man liekas lieliska iespēja palīdzēt Latvijas vientuļajiem senioriem. Akcija gan pavisam drīz noslēgsies, bet tu vēl vari pagūt izdarīt labu darbu, pretī saņemot iespēju dzirdēt sevis izvēlēto dziesmu! Vai nav lieliski?

Tātad no 17. – 23. decembrim trīs dīdžeji 144 stundas dzīvos stikla studijā, neēdot un atskaņojot dziesmas par ziedojumiem! Izvēlies savu dziesmu par minimālo ziedojumu 5 eiro un palīdzi  sarūpēt svētku dāvanas Latvijas vientuļajiem senioriem! Visa informācija un tālākās darbības atradīsi gan šeit, gan šeit.

Jauku jums Ziemassvētku gaidīšanas laiku!

 

Kā es kāju dakterēju

Tie, kas mani pazīst, zina, ka esmu vienmēr aktīvi kustējusies, sports man vienmēr bijis tuvs. Lai arī pēc kļūšanas par mammu, nevaru lepoties ar kačāto presīti kā agrāk, tik un tā cenšos sportot, cik nu manos spēkos un laika termiņos iespējams. Agrāk bija basketbols, tagad reizēm kickbox, fitness, pat pāris reizes mēģinu paskriet, lai arī tas man vienmēr ir licies mokoši un nepatīkami. Bet pāri visam stāv teniss. Nezinu vai tāpēc, ka tik ilgus gadus nomarinēju sevi basketbola laukumā, kas ir komandas sporta veids, vai kādu citu iemeslu dēļ, bet teniss man liekas sporta veids nr.1. Viss atkarīgs no tevis – pieņemtie lēmumi laukumā, vinnētie punkti, izspēles, kombinācijas, kļūdas. Tā visa ir tikai tava atbildība. Atgriežoties Dubaijā, izdevās atrast foršu treniņu kompāniju pie labas treneres. Kas Dubaijā ir retums! Pārsvarā šeit treneri nav ieinteresēti tevi mācīt normāli apgūt spēli, tehniku. Viņi tikai masveidā nokāš piķi no tevis. Tā pat arī vienu reizi nedēļā dodos uzspēlēt dubultspēles. Tur arī foršā, jaukā kompānijā un patīkamā gaisotnē var dabūt mazu slodzīti. Nu lieliski! Bet vienā no treniņiem samežģīju potīti. Tik muļķīgā situācija – servējot! Jā, man labā kājas potīte vienmēr bijusi vājā vieta, jo basketbola treniņos tā ir mežģīta neskaitāmas reizes, kā arī man ir izdevies pārraut saites un to salauzt. Tā, ka ģipsis ar kādu laiku ir nēsāts. Tiesa, pēc tās traumas ilgi nēsāju potītes sargu. Tādu verķi, kas neļauj potītei kustēties ne pa labi, ne kreisi. Bet nu jau pāris gadus iztiku bez tā, jo likās, ka saites ir pietiekami spēcīgas un traumas man jau aizmirsušās. Figu. Mežģījuma brīdī dzirdēju dīvainu krakšķi un sabijos. Ja reiz jau nebūtu piedzīvotas visas tās likstas, tad neuztrauktos un brauktu mājās, bet tomēr redzot, cik ātri kāja pampst, devāmies uz slimnīcu. Līdz slimnīcas durvīm aizlecu pati saviem spēkiem, kad viens medmāsiņš man piegādāja ratiņkrēslu un smejoties sauca mani par Šarapovu. Pagulēju uzņemšanā, ik pa brīdim tikai kāds ienāca un pateica – ārsts tūlīt nāks, tūlīt nāks. Kāja tik pampst un pampst… Neviens man ledu pat nepiedāvā. Līdz kamēr pati nesāku dīkt, ka vajag. Pēc kādām pāris minūtēm man tika atnests ledus klucis maisiņā, kuru īsti normāli ap kāju aplikt nebija iespējams. Tā es tur kādu stundu novārtījos, atnāca ārsts, kurš paziņoja, ka jātaisa rentgens. Kamēr sagaidīju rentgenu, kamēr sagaidīju kādu, kas mani aizved atpakaļ uz manu kušetīti, paspēju dzirdēt visādus vaidošus, kunkstošus moku pārņemtus ievestos, kuriem klājās gauži bēdīgāk kā man. Un jau tajā brīdī sāku besīties, kāpēc vispār atbraucu… Nu neko, rentgenā varot redzēt, ka ir kaut kāds knikšķis bijis, bet nevarot saprast vai tā veca trauma vai tagadējā. Neko, nosaitēja kāju, 3 dienu gultas režīms, ripu un smēru maiss un aidā mājās. Pēc 3 dienām jānākot pie ortopēda. Ierados. Likās, ka es no mežģījumiem zinu un saprotu vairāk nekā mans jauniegūtais indiešu draugs. Kurš pēc 3 dienām liek pacientam likt ledu uz traumētās vietas? Hello! Tas līdz pirmajā dienā, pirmajās stundās! Tā pat arī viņa medmāsiņas nejēdza normāli elastīgo saiti uztīt… Nobindēja man visu pēdu no pirkstu galiem uz augšu. Kad tās izdevās ārā, pati pārbindēju. Katrā ziņā pati jau šo dienu laikā sapratu, ka nekas lūzis nav, tā kā dzīvošu. Uz nākamo vizīti neierados. Katrā ziņā, kad aptiekā gaidīju ziņu no ārsta, kādas smēres jāsmērē. Sāku smieties! Manā priekšā tika nokrāmēta milzu čupa ar visu ko – ripas pret sāpēm (lai gan teicu, ka man nesāp), tad sīrups pret sāpju ripām, lai noņemtu nelabumu, tad smēre, kurai arī ir ripas(!) un tad jau kaut kas pazīstams – Fastumgels. Man gan to visu atmaksā apdrošināšana, bet vienalga… Kam tas viss?! Smērēju Fastumgelu un dzīvoju laimīgi! Eh, tāds nu ir mans stāsts ar pieredzi slimnīcā. Ceru tikt ātri atpakaļ uz kājām tenisa laukumā.

zāļu čupiņa

zāļu čupiņa

Tā tas izskatās

Tā tas izskatās

Pārdomas pēc “Sestdienas”

Pēc mana raksta par Dubaiju un šeit mītošajiem latviešiem pubilcēšanas “Sestdienā” mans blogs burtiski uzsprāga – tik daudz skatījumu nekad nebiju saņēmusi. Teikšu atklāti – mazliet sabijos. Viss šis projekts ir vairāk tāds traļi vaļi variants. Manas piezīmes, domas, ikdienas gaitas un notikumi. Jā, esmu Dubaijā, bet nevajag manu patiesību uztvert par vienīgo īsto un patieso. Tas ir mans redzējums. Kādam citam tas viss varbūt ir pilnīgi savādāk.

Lai nu kā labi, ka žurnālam nav komentāru sadaļas… Toties diena.lv ir. Mīļie, visu, ko katrs šeit Dubaijā, AAE, piedzīvojis nav iespējams iebāzt vienā rakstā, maisā. Ja jums katram ir kāds stāsts, sāpe stāstāma, tad lūdzu – jūs to droši varat darīt! Zinu, ka šeit mīt daudzi gudri, forši latvieši, kuriem noteikti pieredze par to kā ir AAE ir savādāka nekā man. Arī tie drosmīgie, kas piedalījās rakstā, viņiem katram ir tik daudz interesantu stāstu par savu dzīvi, pieredzi Dubaijā, kā arī citur pasaulē, ka man bija grūti to visu apcirpt līdz vienam rakstam. Piedevām, dalīties ar saviem iespaidiem un stāstiem es lūdzu publiski, tā kā katrs varēja piedalīties.

Un nevienā brīdī neesmu teikusi, ka Eiropā, Latvijā ir slikti. Nē! Jā, katrā valstī ir savas blusas, to arī rakstu par Dubaiju – ne viss ir zelts, kas spīd. Tā pat Latvijā, Anglijā, Zviedrijā u.c. Un žēl, ka cilvēki nesaprot, ka katrs no latviešiem, kas ir izbraucis ārpus Latvijas, nes valsts vārdu pasaulē. Kāpēc mēs lepojamies ar sportistiem, mūziķiem, kuriem izdodas izsisties, bet ar tiem, kas strādā zinātnes jomā, inženierijā vai veic nepopulāros darbus mēs nelepojamies? Jūs taču saprotat, ka liela daļa no aizbraucējiem, kas iegūst kvalificētu darbu ārzemēs, ir mācījušies Latvijā? Jā, ir tādi, kas zināšanas iegūst ārzemēs, kas arī ir liels solis un apsveicami. Bet par tiem, kas ir ar jums sēdējuši vienā skolas solā, padomājiet – viņi ir tādi paši kā jūs. Tikai ir pieņēmuši drosmīgu lēmumu – mest izaicinājumu sev, savām zināšanām. Un es nemusinu tagad visus mesties prom no Latvijas, jo citur zāle zaļāka, tā nav! Katram ir sava dzīve, lēmumi, vēlmes. Vai neaizdomājaties, ka kāda daļa no tiem, kas aizbrauc, atgriežas Latvijā, dibina uzņēmumus un izmanto savu pieredzi, kontaktus, zināšanas pēc tam Latvijas labā? Kāpēc citus, kas savā dzīvē pieņem savādākus lēmumus jāsauc par iznireļiem? Tas ir aizskaroši.

Starp citu, gaidīju jau, ka kāds būs minējis, ka nesaprot, ko es šeit daru. Esmu mamma! Mamma, kurai dotajā brīdī pietiek spēka nolikt savas ambīcijas mazliet malā, lai veltītu laiku savam bērnam, nevis atdotu kādai filipīniešu auklītei vai indiešu bērnudārzam. Un es lepojos ar to!

Un vispār runājot par tēmu – aizbraukšana. Šeit dzīvojot un redzot to kultūras miksli nesaprotu, kāpēc jānosoda tie, kas aizbrauc citas dzīves meklējumos? Tie paši angļi, franči, amerikāņi, krievi ir pilna pasaule! Mācās vienā pasaules malā, pastrādā kādā citā, atgriežas dzimtenē un atkal kaut kur dodas. Tāda ir mūsdienu pasaule.

Eh… Negribu, ka tas viss izklausās pēc attaisnošanās. Tikai gribu, lai kāds varbūt aizdomājās, ka ne visi citi ir slikti, bet der reizēm paskatīties pašam uz sevi. Kāpēc esmu neapmierināts un kāpēc man tik ļoti grauž, ka citam ir savādāk nekā man. Bail teikt labāk, jo tā nav! Katram ir savādāk. Un tas vai ir labi, vai slikti – nosakām mēs paši. Ar savu attieksmi pret sevi, apkārtējiem un dzīvi kopumā.

Jauku visiem Adventes laiku! Lai vienmēr gaišas un jaukas domas, mīloši cilvēki apkārt un prieks par dzīvi!

18. novembris Dubaijā

Ziniet, laiks skrien ne pa jokam! Sanāk, ka precīzi gadu atpakaļ iepazinos ar tiem latviešiem, kas mīt šeit, Dubaijā. Ierakstu par pirmo 18. novembri, kuru šeit svinēju var atrast paskrullējot mazliet zemāk vai arī, ja slinkums meklēt, tad šeit.

Divreiz vienā un tajā pašā 18. novembrī neiekāpsi. Pagājušajā gadā uz svinēšanu devos satraukusies, kā nu būs un kas nu būs. Nepazinu nevienu! Ilgi domāju braukt vai nebraukt. Nenožēloju, ka pārkāpu savu zaķpastalas dabu, jo šī gada laikā iepazīti kolosāli, talantīgi, gudri, asprātīgi un jauki Dubaijas (un ne tikai Dubaijas) latvieši. Pagājušajā gadā svētkus svinējām diezgan neformāli. Jā, himnu dziedājām, Latviju atcerējāmies, bet tas vairāk bija tāds foršs kopā būšanas brīdis. Šogad pasākums bija daudz oficiālāks un svinīgāks. Iemesls? Laikam jau viens no galvenajiem, ka Abu Dhabi atvērta Latvijas vēstniecība un tās pilnvarotais pārstāvis arī piedalījās pasākumā, kopā ar viņu vēl dažas oficiālās personas no citām pasaules malām, kā arī no pašas Latvijas atbraukuši Kaspars Zemītis un Linda Leen. Lai nu kā, tikšanās vieta nemainīga – Maigas kultūras nams. Ierodoties pasākumā gan sākumā apjuku, jo Maigas māja bija pārvērsta līdz nepazīšanai – mēbeles citur, milzīgs projektors, maza skatuvīte, gaismas, smalki klāts galds un cilvēki, kas ieradušies, sākumā visi nepazīstami. Eu, izrādās, ka mēs esam vēl vairāk nekā sākumā domāts! AAE esot aptuveni 300 latviešu! Un liekas, ka mazliet mazāk kā puse arī pasākumu apmeklēja. Fantastiski, kādi cilvēki tikai nedzīvo AAE. Man ir neizmērojams prieks kautru reizi iepazīt arvien jaunus un jaunus Latvijas pārstāvjus šajos platuma grādos. Piemēram, Māra, kas visu savu dzīvi ir ceļojusi un dzīvojusi dažādās pasaules vietās, Dubaijā dzīvo jau 12 gadus, bet nezināja, ka ir šāda latviešu kopiena. Tā pat arī Diāna, kura dzīvo pavisam netālu no manis un mums bērni vienāda vecuma. Un, kur nu vēl visi tie, kas jau iepazīti!

Vakars aizritēja sākumā ar oficiālo daļu, kur noklausījāmies A. Bērziņa uzrunu latviešiem ārzemēs, tad vēstniecības pārstāvja Rūdolfa Brēmaņa runu (jā, jā bez mūsu mazā Rūdolfa mums tagad ir vēl viens!), kā arī namamātes Maigas runu. Pēc tam pavisam īss, bet skaists un sirsnīgs Linda Leen un Kaspara Zemīša koncerts, pieēšanās, pļāpas un neoficiālā pasākuma daļa ar dziesmām un dejām. Sirsnīgi!

Daudz laimes, Latvija, arī no mums siltajās zemēs!

Kopbilde Foto: Edijs Pālens

Kopbilde
Foto: Edijs Pālens

Mēs visi trīs ar Lindu Leen  Foto: Edijs Pālens

Mēs visi trīs ar Lindu Leen
Foto: Edijs Pālens

Tā kā pašiem arī kaut kas uz galda liekams bija jāaiznes, es ierados ar lavašiņiem. Bet vislielākais prieks man par pašgatavotājām dekorācijām, kuras novērtēja arī filipīniešu galda klājēji, kuri pa kluso manus lavašiņus ar dekorācijām virtuvē fočēja. Pati redzēju, hihi :)

Tā kā pašiem arī kaut kas uz galda liekams bija jāaiznes, es ierados ar lavašiņiem. Bet vislielākais prieks man par pašgatavotājām dekorācijām, kuras novērtēja arī filipīniešu galda klājēji, kuri pa kluso manus lavašiņus ar dekorācijām virtuvē fočēja. Pati redzēju, hihi :)

Bija jāizveido vārdu zīmītes, kas tevi pašu raksturo. Kas raksturo Rūdolfu? Ziemeļbriedis :)

Bija jāizveido vārdu zīmītes, kas tevi pašu raksturo. Kas raksturo Rūdolfu? Ziemeļbriedis :)

Kas raksturo mani? Televizors!

Kas raksturo mani? Televizors!

Kas raksturo Ēriku? Asfalts un marķējums :)

Kas raksturo Ēriku? Asfalts un marķējums :)

Tūristu izklaidītes

Jā, jā, jā! Mēs arī dodamies tūristu izklaidēs. Dažādus apskates, izklaides objektus mēs atstājam tām reizēm, kad kāds mūs atbrauc apciemot. Tā arī šoreiz. Atlantis The Palm ūdens atrakciju parka apmeklējumu bijām atstājuši tai reizei, kad mana māsa un viņas draugs mūs apciemos. Man gan jāsaka, ka neesmu es ūdens atrakciju parku cienītāja. Esmu baigā zaķpastala. Nekādas trubas un dulli braucieni mani nespēj iekārdināt. Lielāko daļu laika pavadīju ar Rūdolfu mazajiem bērniem domātajā ūdens pļekā un šļūkājot pa lēzeno, mierīgo upīti. Toties pārējie atrakciju parku izbaudīja pēc pilnas programmas! Visādu pūšļu un šļakatu braucienus, trakas trubas un poseidona atriebību. Ja rindas uz populārākajām un foršākajām atrakcijām būtu īsākas, tad, domājams, šie būtu iztrakojušies pa visām iespējamajām vietām. Katrā ziņā, laime un nogurums viņu acīs bija redzams. BET. Tā jau nebūtu mana māsa, ja viņa neizdomātu mani izčakarēt. “Nu ko tu tā, tiešām neko negribi pamēģināt? Nāc, tur ir viena tāda atrakcija, pavisam nekaitīga… Tur pat mazi bērni brauc!” Tā un šā viņa mani aptina ap pirkstu. Tiešām, skatos, ka pat mazi bērni ar to 5 cilvēku pūsli brauc. Vai tad es ar` nevaru? Blakus gan atrodas bišķi trakāks pūšļa nobrauciens, bet nē, nē… Tas esot cits. Pierunāšanā iesaistās jau visi – gan Ēriks, gan masas draugs. Nu labi. Varu jau pamēģināt. Rūdolfs tiek atstāts tēta gādīgajās rokās un es dodos pretī pūslim ar ko pat mazi bērni brauc. Vēl 100 un 1 reizi pārjautāju – vai tiešām tas būs īstais. Jā, jā! Beidz baidīties! Sakāpjam pūslī, māsa man vēl liek nosēsties ar skatu tā, lai redzu braucienu, lai man esot drošāk. Nu neko, sākam tā lēzeni šļūkt un es jau noelšos, ka tiešām nav nemaz tik traki. Un tad redzu māsas un viņas drauga prieku acīs un saucienu – Nu ir s***i!!! Jau tajā sekundē sapratu, ka esmu iesēdināta citā pūslī… Pūslis palecas gaisā, vēders nokut un aiziet – augšā, lejā, ūdens sejā! Eh… Bļāvu kā traka! Paldies māsai un pārējiem, man tiešām būs ko atcerēties no Atlantis. Pēc tam arī paprovēju izbraukt ar otru pūsli, kur tie mazie bērni brauc, arī bija forši. Diena būtībā paskrēja nemanot. Kā no rīta tur ieradāmies, tā tikai vakarā, kad saule rietēja, devāmies no Atlantis prom. Mēs izbaudījām akvaparka priekus, bet Atlantis piedāvā vēl dažādas izklaides iespējas. Visu informāciju var iegūt – te.

Šļūcamtruba

Šļūcamtruba

Visi šļūc ar pūšļiem pa upīti...

Visi šļūc ar pūšļiem pa upīti…

Kaut kāds Mauglis... Šito nepaprovējām

Kaut kāds Mauglis… Šito nepaprovējām

Atlantis akvaparkā ir arī pludmale

Atlantis akvaparkā ir arī pludmale

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Izklaide kā tūristiem nr.2 bija došanās uz Lielāko mošeju Emirātos – Sheikh Zayed Grand Mosque, kas atrodas Abu Dhabi. Lielākajā daļa mošeju tā vienkārši nemusulmanis nevar tikt iekšā, taču šī ir atvērta tūristiem. Mošeja nosaukta par godu Sheikh Zayed bin Sultan Al Nahyan, kurš tiek uzskatīts par vienu no AAE dibinātājiem, kā arī bija pirmais AAE prezidents. Mošejas teritorijā esot apglabātas arī viņa mirstīgās atliekas.  Mošeju gribēju apmeklēt jau sen, jo biju gan dzirdējusi, gan lasījusi brīnumstāstus par to. Un redzētās bildes likās prātam neaptveramas. Viss teiktais un lasītais tiešām ir patiess – vieta ir apbrīnojama! Milzīga, gracioza, iespaidīga, bet vienlaikus tik mierpilna. Žēl, ka nepaguvām turp ierasties līdz ar saulrietu, bet nekas – būs iemesls doties turp vēlreiz.

Saule jau riet, bet mēs vēl ceļā...

Saule jau riet, bet mēs vēl ceļā…

Viss tik grandiozs...

Pavisam kopā mošejā ir 7 kristāla lustras. Grandiozākā no lustrām, kas atrodas galvenajā lūgšanu zālē, tiek uzskatīta arī par lielāko lustru, kas atrodas mošejā, pasaulē.

Spīd un laistās...

Visas lustras izgatavotas no apzeltīta nerūsējošā tērauda un apzeltīta misiņa (izmantots aptuveni 40kg 24 karātu necinkota zelta), kā arī visas lustras spīd un laistās Swarovski kristālos.

 

 

Ieeja

Ieeja uz galveno lūgšanu zāli

Mošejas gaismu spēles ūdenī

Mošejas gaismu spēles ūdenī

 

Ārā tumšs vakars, bet mošejā gaišs kā dienā

Ārā tumšs vakars, bet mošejā gaišs kā dienā

 

Acis žilbst

Acis žilbst, cik skaisti!

 

No mājām uz mājām

16. oktobrī, ar Latvijas labumiem piebāztiem koferiem, kāpām lidmašīnā, lai dotos atpakaļ uz Dubaiju. Nezinu kā ir pieredzes bagātiem ceļotājiem, bet man lidošana vienmēr saistās ar skumjām. Lai arī zināju, ka otrā galā mūs sagaidīs Ēriks, tik un tā šņaukājos jau nedēļu pirms lidojuma. Jā, skumjas pēc mājām, vecākiem, draugiem, tuvākajiem radiniekiem. Pārcelšanās uz otru pasaules malu vēl vairāk un skaudrāk radījusi sajūtu, ka nekas jau neapstājās. Visi ir spējīgi dzīvot un elpot arī bez tevis. Tā pat arī tu pats. Papuņķojies, pažēlojies – nu kā tad es tā bez jums… Un viss. Tev vienkārši sevi ir jāpiespiež iziet cauri drošības kontrolei, tev ir jānomierina sīcis, kas sauc un raud pēc omes un opja, jānovērš viņa uzmanība no skumjām. Tā pat arī tu pats sevi ieprogrammē, ka viss ir kārtībā. Un, ja tā padomā, tad viss taču tiešām ir kārtībā. Un man tas, ka zeme nav pārstājusi griezties, vienmēr atnāk brīdī, kad izeju drošības kontroli.  Laikam tas aparāts noskanē arī bēdas un skumjas. Lai nu kā, tad lidojumi bija nogurdinoši, bet ne nepārvarami. Reizē ar mums ceļoja arī mana māsa un viņas draugs. Tā kā man bija, kas stiepj visas manas parpalas un izklaidē Rūdolfu. Lidojumā no Rīgas uz Stambulu jaunskungs uzvedās labi, cīnījās ar miegu, bet tieši pirms nosēšanās šo cīņu gan zaudēja. Tiesa, līdz aizmigšanas brīdim viņu piemeklēja histēriska smieklu lēkme, kā arī viņš nez kāpēc sāka man stāstīt, ka linda, brrr, buuuum! Dūdā baiļā! (tulk. Lidmašīna, lido un buuum! Rūdim bail!). Man, kas nemīl lidot, tādas lietas labāk neteikt….Lai nu kā, bum nebija. Starp lidojumiem Stambulā nācās atsēdēt 5,5h. Tad nu viens otru izklaidējām kā mācējām. No Stambulas līdz Dubaijai nez kāpēc apkalpe ilgi negribēja slēgt ārā gaismu, piedāvāja dzērienus pa simts un vienai reizei, tāpēc kopumā biju gulējusi mazliet vairāk kā 1h.
Nolaidāmies Dubaijā, izmaršējām pa visiem labirintu labirintiem, izgājām pasu kontroli un tad tavu laimi! Tax free veikalā Grants viskijam akcija – pērc 3 un maksā par 2! Neies jau nepirkt, vai ne? Starp citu, ieceļojot Dubaijā, katrs drīkst ievest 4L alkohola. Un tieši Dubaijas lidostas veikalā, kas atrodas pēc pasu kontroles, var šo un to dabūt par ļoti labām cenām. Tā kā vēl arvien mums mājās stāv Grants viskijs…
Savācām savus koferu kalnus un tad laime vēl lielāka par viskiju – Ēriks! Rūdolfs tēti tik ļoti mīļoja, bučoja. Tā mazā bērna laime, prieks, smaids, ieraugot tēti, ir vārdos neaprakstāma. Pieaugušo bučas jau gan visiem zināmas un skaidras… Tā kā ieradāmies Dubaijā agri no rīta, nebija nāsīs cērtošais karstais gaisa bezgaiss. Tieši pretēji – silts un patīkams! Un kā jums liekas, ko mēs darījām uzreiz pēc koferu nomešanas mājās? Pareizi! Braucām uz pludmali! Spējām gan izturēt knapi stundu, jo miega bads bija nepanesams.

Un ziniet kurā brīdī es sapratu, ka no mājām es aizbraucu uz mājām? Tajā mirklī, kad izkāpu no mūsu mājas lifta, tā koridora smarža, tā sajūta… Un brīdis, kad atvēru dzīvokļa durvis. Iestājās tāda maza laimīte. Tāda, kad no tāla ceļa ierodies atkal mājās…

 

Pirmā atgriešanās Latvijā

Uz Latviju lidojām 29. maijā. Zīmīgi izvēlējāmies šo datumu, jo vīram darba darīšanas nācās kārtot Londonā. Tā kā nebiju drosmīgā mamma, kas lidoja no Dubaijas līdz Latvijai viena pati ar sīci, visi kopīgi aizlidojām līdz Stambulai, tur pavadījām tēti uz Londonu un paši gaidījām lidmašīnu uz Rīgu. Ziniet, tas laikam bija viens no emocionālākajiem turpu-šurpu-atpakaļ atvadīšanās pasākumiem. Jo nu jau mēs vairs neesam divi, neesam arī vairs ar pavisam mazu bērnu pie rokas. Mūsu jaunietis jau kaut ko saprot. Viņš tik uzstājīgi gribēja sekot tētim, ka puņķi un asaras gāja pa gaisu. Nācās viņa domas novērst ar somā līdzpaņemtajām mašīnām un traktoriem… Lidojumā no Dubaijas uz Stambulu ilgi lidmašīna mīcijās pa lidostu un necēlās gaisā, tas pats notika arī Stambulas lidostā, kad nelaida mūs ārā no lidmašīnas. Te nu nopriecājos, ka esam izvēlējušies lidostā pavadīt nevis 2,5 stundas, bet gan 5, jo mums nekur nebija jāsteidzas. Bet tā mīcīšanās divos naktī Dubaijas lidostā bija pārbaudījums maniem nerviem, jo Rūdolfs bija tā pārguris, ka iemigt uz sitienu vienkārši nespēja. Kašķis, asaras, dusmas, neko negribu-neko nevajag stāvoklis. Bet nu viss veiksmīgi… Atlūza kādā brīdī. Biju dikti nobažījusies kā tad man vienai ies lidojumā no Stambulas uz Rīgu, bet viss labi! To 5 stundu laikā pa lidostu jaunietis bija izlocījis kājas un jau paspējis nogurt. Visu ceļu nosusināja mammai klēpī.

Kad lidojām prom no Dubaijas tur bija tuvu 40 grādu temperatūrai, bet Latviju “veldzēja” aptuveni +10 un lietus. Ziniet, bija tik forši! Rāpāmies no lidmašīnas ārā paši pēdējie, Rūdolfs šortos, lai gan somā stāvēja sagatavotas zeķubikses, plānā jaciņā un viņam pie rokas smaidoša mamma, kurai pa galvu maisās tik viena doma – mājas! Tas svaigais, dzestrais gaiss ir vārdos neaprakstāms! Noklumburējām pa lidmašīnas trepēm lejā, izbradājām lidostas peļķes, savācām bagāžu un tas prieks un laime satiekot savējos – neaprakstāms! Ome ar opi jau nav vakarējie – mazdēlu sagaidīja ar mētelīti :)

Pirmā nedēļa, ja ne pat veselas divas, pagāja gan man, gan Rūdolfam atklimatizēšanās periodā. Kamēr vispār saproti, ko ģērbt mugurā – ārā ir auksts vai silts? Un, ja ir vēss, tad jāmeklē kaut kur nobāztas jakas un džemperi, kuri nav bijuši vajadzīgi visu šo laiku. Gulēju kā lācis. Tiešām. Miegs man nāca visu laiku. Nevarēju ieiet nekādā ritmā. Naudas vērtība arī pilnīgi neskaidra. Man tie eiriki kusa rokās kā cukurs tējā. Patiesībā vēl arvien kūst… Varbūt ne es pie vainas, bet paši eiriki?

Katrā ziņā kaut kā lēnām iedzīvojāmies. Atsākām apmeklēt Orff mūzikas nodarbības. Ziniet, mammas, tā ir viena forša vieta, kur kopā ar bērnu darboties. Mūsu favorīte ir skolotāja Sanita. Rūdolfs dziesmas atkārto un dzied mājās, kā arī nodarbībās piedalās ar prieku.

Satikām sen neredzētus draugus, radus, bet tik un tā visus apciemot nemaz ar neizdevās. Laiks ir un paliek laiks, īpaši tad, ja atlido pēc pusotra mēneša Ēriks, kuram arī ir savas iešanas, skriešanas, darīšanas. Un ir taču vēlme pavadīt laiku arī kopā trijatā, nemaz nerunājot par tādu divatā būšanas iespēju, kas Dubaijā mums ir tikai tad, kad kāds atlido ciemos.

Paši arī pabraukājām pa Latviju. Bijām Bauskas pilī un Trušu pilsētiņā. Noteikti iesaku apmeklēt ar bērniem, dikti mīlīga vieta. Bijām laukos un piedzīvojām neganto mušu uzbrukumu par kuru rakstīja pat avīzēs.

Katrā ziņā savas brīvdienas Latvijā pavadījām godam. Gan laiski atpūšoties, gan aktīvi rosoties. Un tūlīt, tūlīt jau atkal krāmējam koferus un dodamies atpakaļ. 16. oktobrī kāpjam lidmašīnā, lai šeit atgrieztos vien pēc vairākiem menešiem. Vienlaicīgi prieks, jo muksim prom no jaku, šaļļu un tuntulēšanās laika, bet tik pat lielas arī skumjas. Mājas ir un paliek mājas, lai arī kādas tās būtu. Tāpēc vēl skumjāk ir domāt par prombraukšanu tieši vēlēšanu laikā, kad visi partejiskie un bezpartejiskie bļauj viens uz otru – jūs tā un jūs atkal šitā! Un tajā visā vēl pa vidu Ingas Spriņģes un Artusa Kaimiņa 1:1 raidījums… Pēc žurnālistes vārdiem – aizbrauc prom tie, kas negrib šeit palikt un cīnīties. Mīļā Inga, arī es esmu reiz bijusi LTV sastāvdaļa un jā, strādāšana tur mēdz izvērsties par milzīgu cīņu – par idejām, par un ar kolektīvu, par motivāciju, par algu… Par visu! Bet vienlaicīgi laiks, ko pavadīju LTV man būs bijis pamācošs un savā ziņā mīļš un tuvs. Ar visām no tās vietas izrietošajām dīvainībām. Bet! Cilvēkam nav visu mūžu jācīnās! Cilvēkam kaut kad IR arī jādzīvo! Neaizbrauc jau tikai zemākie Latvijas slāņi, bet aizbrauc zinoši, izglītoti, strādāt griboši un varoši cilvēki. Vienkārši pašreizējā valsts situācijā es neredzu, ka valstij cilvēks vispār ir vajadzīgs. Ziniet, Dubaijā, no satiktajiem latviešiem, lielākā daļa sapņo un cer, ka varēs atgriezties Latvijā. Strādāt savā specialitātē, pelnīt cienīgu algu (!) par padarīto darbu, izmantot savas zināšanas savas valsts labā. Nevis izdzīvot, bet dzīvot! Ļoti ceru, ka pienāks tāda diena Latvijā, kad tiešām nevis tikai maza “virsējā kārtiņa” varēs atļauties aiziet pe ārsta tūlīt un tagad, kad ir vajadzība, nevis klusiņām nomirt, sēžot valsts rindā, kad cilvēki atvaļinājuma laikā varēs atļauties aizbraukt ceļojumā, kas ir tālāk par Palangu, kad cilvēki Latvijā varēs samaksāt komunālos maksājumus, iegādāties kvalitatīvu pārtiku un vēl mazliet paliks pāri… Kad šeit varēs justies kā cilvēks. Un, neskatoties uz visu šito, es mīlu Latviju! Es gribu te dzīvot! Un es zinu, ka tuvākā vai tālākā nākotnē es to arī darīšu. Viss, laikam izbļāvu savu sāpi.

P.S. Un 4. oktobrī es iešu uz vēlēšanām! Un arī AAE esošie latvieši pirmo reizi varēs piedalīties vēlēšanās, jo 4. oktobrī būs atvērts vēlēšanu iecirknis arī Dubaijā!

P.P.S. Vēlēšanas AAE iespējamas tikai un vienīgi tāpēc, ka Abu Dhabi nesen tika atvērta Latvijas vēstniecība. Hip hip urrrā!

Welcome summer!

Kas ir tas, ko visi Latvijā ļoti, ļoti gaida? Vasaru! Protams, ja tev ir nācies tupēt kā kurmim alā teju sešus mēnešus (rudens, ziema, pavasaris – būtībā liela, gara ziema) tu to vien gaidi kā kusīs sniegs, sniegpulksteņi plauks un tūlīt, tūlīt jau varēs peldēties, sauļoties, cept gaļu dārzā utt. Un vispār Normunds Rutulis swh man ziņo, ka esot karsts, karsts dienas vidus. Kur, lai glābjas no karstuma? Cik jums tur? Esot solīti 27 grādi. Uj, uj, uj! Ziniet mums jau kādu laiku iet līdz 41! Un gaiss ir mitrs. Ko nu? Kaut kā tās dienas jāpavada ir. Būtībā pāris reizes deguni “svaigā gaisā” arī tiek izbāzti. Laikam jau jāsaka, ka laimīgs tas, kurš strādā, jo no kondicionētā mājas gaisa, iekāp mašīnā, ierubī kondišku, aizbrauc uz darbu, kur atkal kondiška utt. Nemaz to svelmi tā nejūt. Arī mana čomene no Anglijas, kas šeit mitinās jau astoto gadu saka to pašu – kamēr viņa un vīrs strādāja, nemaz karstumu tik ļoti nemanīja, bet tagad, kad ir puika Rūdolfa vecumā, sāk saprast, ka ir taču baigi karsts! Jo tev ar to mazo pa dienu kaut kas ir jāsadara. Visu dienu mājās nenosēdēsi.

Izklaides iespēja nr.1 – mammas iet ciemos viena pie otras. Mammas dzer kafiju, bērni lauž mantas. Visi noguruši, visi laimīgi.

Izklaides iespēja nr.2 – sīci aizvest uz mazo bērnu ūdens atrakciju parku. Vieta forša, cena par 1h 60 dirhami (aptuveni 15 eiro), bet ar vienu stundu pilnīgi pietiekami. Vienīgais, jāsagaida, lai temperatūra nokrītas zem 40.

Izklaides iespēja nr.3 – iepirkšanās. Jā, šeit tā man liekas, ka ir izklaide nr.1. Ko cilvēki šeit dara brīvdienās? Iepērkās! Korķis lielveikala autostāvvietā ir normala parādība. Iedomājies autostāvvietai ir 7 stāvi, bet viss ir pilns! Nav, kur nolikt mašīnu.

Izklaides iespēja nr.4 – ar mazo var aizdoties uz kādu no iepirkšanās centru rotaļu laukumiem. Tie ir iekštelpās, protams, kaut kas ir jāsamaksā… Piemēram, jau pieminētajā Ibn Battuta molā ir Fun City, kur izklaides var atrast gan divgadnieks, gan arī lielāki bērni.

Izklaides iespēja nr.5 – šeit tik at kā visām mājām ir bonuss – baseins. Tad nu var mērcēties baseinā.

Izklaides iespēja nr.6 – negaidīti notikumi! Piemēram, saņēmām ielūgumu no draugiem uz cirku! Uz blakus emirātu Sharjah ir atbraucis ceļojošais cirks. Šis bija mans otrais cirka apmeklējums manā mūžā, biju bijusi tikai uz Cirque du Soleil, kad tie viesojās Latvijā. Bija interesanti gan pieaugušajiem, gan bērniem. Rūdolfs teju visas 2h nosēdēja ar muti vaļā.

Ja nav totāla svelme, bet ap 30, tad jau var iet arī ārā. Var braukt uz pludmali, parku. Katrā ziņā darīt kaut ko, kas nav iekštelpās. 29. maijā es ar Rūdolfu lidojam uz Latviju. Jūs pat nespējat iztēloties, cik ļoti to gaidu! Būsim mājās visu vasaru. Jipī!

Kā mēs jaunās mājas meklējām

Ēriks, ierodoties Dubaijā, nezināja, cik ilgi mēs šeit paliksim. Tāpēc dzīvokli izīrēja uz vienu gadu. Dubaijā tu par dzīvokļa īri nemaksā katru mēnesi, bet gan gadu uz priekšu. Vēl reizēm ir iespēja maksājumu sadalīt vairākos čekos. Bet būtībā doma tāda, ja samaksā visu vienā čekā, tad tas ir mazliet lētāk nekā maksāt visu, piemēram, četros čekos.
Tātad maijā tuvojās mūsu īres līguma beigu termiņš, skaidri zinājām, ka mums tur vairs palikšana nespīd un paši bijām vienojušies, ka tur nemaz dzīvot vairs negribam. Pārāk daudz visādu sīkumu, kas saslēdzas kopā un liekas, ka citur zāle zaļāka.
Kā jau kārtīgi latvieši, visu sākām laicīgi plānot. Sākumā ne tik daudz orientējāmies uz konkrētiem dzīvokļiem, ko apskatīt, bet gan apskatīt rajonus, cenas utt. Visi dīleri/brokeri kā viens mums sašutuši raustīja plecus – ko jūs tik ātri dzīvokli meklējat, ja jums īres līgums beidzas pēc mēneša? Pirmā mācība – Dubaijā dzīvokli meklē pēdējā brīdī, aptuveni 2 nedēļas pirms izvākšanās beigu datuma, jo te tev neviens dzīvokli “nerezervēs” uz priekšdienām. Vairāk ir tā – atbrauci, apskatījies, ņem. Izbraukājām visvisādus Dubaijas rajonus, kaktus un nostūrus. Gribējām nepārmaksāt par jauno dzīvesvietu, varbūt pat vēl vairāk ietaupīt. Bet visur, kur ir iespēja ietaupīt, rodas citas grūtības – esi tālu no civilizācijas, ne tur metro, autobuss, tuksnesis visriņķī. Piemēram, Jumeirah Village, kur dzīvoklīši zemās ēkās, smuki, jauni, bet tur nekā cita nav! Pat ceļi līdz galam nav uztaisīti, ne veikals, ne kafūzis, ne bērnam rotaļlaukums. Mums tas neder, jo ģimenē ir tikai viena mašīna un tikai Ērikam ir vietējās tiesības. Ja man jākārto te tiesības, lai arī man ir Latvijas autovadītāja apliecība, tā te neder. Tev ir jāiet un jāpierāda, ka māki braukt. Jāiziet gan teorija, gan braukšanas apmācības un eksāmeni. Tā kā beigās visu to, ko ietaupi pārvācoties nekurienē, iztērē papildus tēriņiem par tiesībām, vēl vienu mašīnu, taxi utt. Bijām arī rajonā ar nosaukumu Motor City, super rajons, draudzīgs ģimenēm ar bērniem, bet dzīvokļi neomolīgi, priekš mums pārāk lieli. Kā tādas halles. Mums nav tik daudz pekeļu, lai to platību apdzīvotu. Vēl apsvērām Silicon Oasis, bet tur bija tik neomolīgi, ka bail. Dzīvoklis, ko skatījāmies smakoja pēc visa kā, gribējās tīties pēc iesējas ātrāk. Interesanti gāja arī Al Barsha rajonā, kur aizbraucām, mūs “savāca” norunātajā vietā kaut kāds indiešu midžets ar garu bārdu, kas uzdevās par real estate agent (man goda vārds bija diezgan neomolīgi, jo pie stūres sēdēja miesās kupls onka, kurš neizskatījās diez ko laipns). Aizveda mūs uz kaut kādu netīru dzīvokli bez balkona (lai gan Ēriks telefonsarunā prasīja vai balkons ir, jo tas šeit ir diezgan noderīgs veļas žāvēšanai) un teica, ka šitas brīnums maksājot bargu naudu… Bija sašutis, ka mēs ātri, ātri gribējām no turienes tīties prom.
Pa vairākiem lāgiem dažādās vietās jau pateicām “jā” dzīvoklim, bet, atbraucot mājās, secinājām, ka kaut kas līdz galam nav bijis ok. Piemēram, Dubai Marina rajonā bija dievīgs dzīvoklis, bet ne tur ir balkons, ne arī kādu logu var atvērt. Vienīgā vieta, kur apošņāt svaigu gaisu ir virtuves zonā. Tā pat arī viens no dzīvokļiem Jumeirah Lakes Towers (JLT), kur tik šika viesistaba, ar tik greznu skatu, bet guļamistaba kā sērkociņu kastīte. Un uz vienu no JLT torņiem braucām, ja nekļūdos, tad reizes piecas, jo tur bija brīvi 2 dzīvokļi, it kā viss forši, bet abiem kādi mīnusi, piemēram, viens no dzīvokļiem 3. stāva un ar skatu uz būvlaukumu. Mums it kā viens no iemesliem, kāpēc gribam pārvākties ir tas, ka blakus bliež torni, a te veselus divus… Bet dzīvoklis superīgs. Tā pat arī dzīvoklis 32. stāvā, bet beigas tas tik augstu, ka nespēju iziet uz balkona, galva reibst… Nu baigā ņuņņa, ne? Brīžiem jau likās, ka esam kā princeses uz zirņa, kas pašas nesaprot, ko grib. Bet mirklī, kad tu saproti, kādu naudu izdod par dzīvokli, tad arī gribās, lai nav tie kompromisi, samierināšanās pārāk daudz un lieli. Bet jāatzīst, ka retā dzīvokļa kvalitāte tiešām atbilst cenai. Cenas, pateicoties Expo 2020, ir augušas teju par 50%, īpaši dzīvokļiem. Kāpēc? Ko tas Expo izmanīja? Neko! Vienkārši vēl viens iemesls nokāst piķi. Otrkārt, šeit cilvēki tik bieži maina dzīvesvietas, kā arī atbrauc, pastrādā un dodas atkal uz citu valsti, ka rūpes par to, lai aiz tevis paliktu kārtīga un sakopta vide uztrauc tikai reto. Sanāk, ka dzīvokli kāds noīrē uz gadu, tad atkal cits utt. Līdz piecus gadus veca ēka jau skaitās veca. Milzīgs nolietojums.

Ko tad mēs izvēlējāmies? Pirmkārt, nolēmām netaupīt un dzīvot civilizācijā, izvēlējāmies JLT. Lai gan JLT rajonā lielākoties īrnieki paši apmaksā savas kondiškas izmaksas, mums izdevās vienoties ar īpašnieku, ka to apmaksā viņš. Otrkārt, svarīgi, ka metro 5 minūšu gājienā. Treškārt, apkārt nav būvdarbu. Ceturtkārt, kolosāls skats. Piektkārt, šajā dzīvoklī jūtamies labi! Nevienu brīdi vēl nav nācies nožēlot izvēli, kas laikam ir pats galvenais.

Pēdējā bilde no vecā dzīvokļa...

Pēdējā bilde no vecā dzīvokļa…

Sveicinātas, jaunās mājās!

Sveicinātas, jaunās mājās!

Atā, atā, vecās mājas!

Atā, atā, vecās mājas!

Ievākšanās.

Ievākšanās.