Eiropa, musulmaņi, demokrātija – pārdomas

Kaut kā pa galvu maļas pārāk daudz ideju, domu, sajūtu. Gan pilnīgas muļķības, kuras it kā varētu un vajadzētu pierakstīt, gan jautājumi par lietām, situācijām uz kuriem gribu pati sev noformulēt atbildes.

Šoreiz muļķības likšu malā, bet mēģināšu pati sev noformulēt domu par Franciju. Kas, ko, kā un kāpēc? Līdz brīdim, kad nonācu Dubaijā, man ar musulmaņiem nebija bijusi nekāda saskare. Atceros, ka miljons gadus atpakaļ biju viena no tām, kas vāca parakstus “pret” košera likuma ieviešanu Latvijā. Nesapratu, kāpēc kas tāds ir vajadzīgs? Viena uzņēmēja interesēs mainīt likumus… Kaut dzīvniekus mūsu platuma grādiem nepieņemamā un nesaprotamā veidā. Katrā ziņā šo gadījumu arī var uzskatīt un pieskaitīt pie Eiropas tolerances, demokrātijas. Vismaz man liekas, ka aiz šīs tolerances var nomaskēties ļoti veiksmīgi. Man ir izdevīgs piedāvājums un iespēja nopelnīt, lieku lietā savus kontaktus un vualā! Viss gatavs. Un te nu sākas auzas, jo demokrātija tomēr ir viens liels haoss. Pat, ja tev ir labi nodomi, tad vienā brīdī tas viss pārvēršas atčgānā putrā. Protams, es nezinu vai šajā gadījumā par gaļu tiešām bija labi nodomi izpatikt kādam vai vienkārši iespēja uzvārīties. Nenovirzoties no galvenās domas – demokrātija ir auzas. Nu ir taču! Padomājiet paši. Viss ir forši, viss ir labi līdz brīdim, kad kāds ar savu demokrātiju iekāpj tavā demokrātijā. Tas ir kā? Elementāri, Vatson! Tas ir brīdis, kad tavi uzskati, vēlmes, paradumi saduras ar kāda cita vēlmēm, paradumiem, uzskatiem, kas krasi atšķiras no tavējiem. Mums visiem patīk, ka mūs ciena, novērtē. Bet, kas notiek brīdī, kad tavi uzskati kādam sāk traucēt? Kas notiek brīdī, kad tava patiesība kādam citam ir nepatiesība? Kas notiek, ja tavas vēlmes un vajadzības kādam sāk traucēt? Kur sākas demokrātija un kur tā beidzas? Demokrātijai kā tādai nav pietiekami krasi novilktas robežas. Un tā laikam arī ir Eiropas kļūda. Atceros, kad mācījos augstskolā, mums bija priekšmets “subkultūru teorija un prakse”. Tas ir ellīgi sen atpakaļ, bet viens teikums man ir ļoti, ļoti iespiedies atmiņā, ko pasniedzēja jau tad uzsvēra – multikulturālisms ir izgāzies. Tagad pagūglējot var atrast ļoti daudz rakstus par to. Bet tajā laikā man vispār bija jaunums jēdziens kā tāds – “multi-kulturālisms”. Un jau tad tas bija izgāzies! Tad, kas ir tas, kas notiek tagad? Tās ir zvērīgas sekas tam, ka nav robežu. Demokrātijai nav robežu, jo tajā brīdī, kad viena demokrātija beidzas, sākas nākamā un bieži vien tās pārklājas. Iedomājieties, Anglijā ir bērnu dārzi, kur bērniem Ziemassvētkos netiek rīkoti pasākumi, nav eglītes. Kāpēc? Jo tas aizskar musulmaņu bērnu jūtas. Un kur paliek mana bērna jūtas? Viņš dzīvo zemē, kur eglīte, dāvanas, Ziemassvētku vecītis ir ierasta lieta. To es saucu par vienas demokrātijas uzbāšanos otrai. Un tas vispār ir jocīgi, jo šeit, Dubaijā, kas skaitās musulmaņu zeme, notiek Ziemassvētku pasākumi. Gan skolās, gan bērnudārzos u.c. Tad nu jāsāk domāt vai mēs, baltie, nemācamies virsū ar savu demokrātiju? No vienas puses, nezinu kā būs vēl pēc pāris gadiem, jo jau šogad Ziemassvētku pasākumi likās daudz vairāk kā pagājušajā gadā. Iespējams, ka iebraucēju kļūst arvien vairāk, iespējams, ka likumi kļūst maigāki… Viss ir iespējams. Bet es negribētu ar savu domu un ideju uzmākties un teikt, ka vajag tā. Tā ir pareizi dzīvot un tas, ko jūs darāt ir slikti un nepareizi. Nē! Esmu ciemiņš un vienmēr šeit būšu ciemiņš. Nezinu kā ir tiem, kas šeit ir nodzīvojuši 10 un vairāk gadus, bet man liekas, ka attieksme, likumi liek tev justies kā mūžīgajam ciemiņam. Jā, dzīvo šeit pārticībā, labklājībā, bet vienlaicīgi neaizmirsi, kurš ir saimnieks. Būtībā, ja tā padomā, tad ikviens, kurš šeit atrodas un nav arābs, savā ziņā ir vergs. Jo visa sistēma ir uzbūvēta tā, lai tu strādātu (jā, arī nopelnītu daudz) arābu labā. Tev pat ir atļauts šur un tur iemalkot grādīgos dzērienus, nakts uzdzīve sit augstu vilni, bet tu vienmēr atceries, ka nedrīkst pazaudēt mēru, robežu, jo ir likumi, kurus jāievēro. Kas notiek Eiropā? Piekrītu, ka savā ziņā demokrātija ir kļuvusi par visatļautību, kas jau aiziet haosā.  Kāpēc? Jo tie, kas iebrauc, sāk diktēt noteikumus un tas nav pareizi. Kaut kā man liekas, lai būtu kārtība, ir jābūt mēram, robežām, ciemiņš un saimnieks sistēmai. Bet, ja par to nav domāts no paša sākuma, tad ir lielas auzas. Atgriežoties pie Francijas, vai kāds vēl atceras kāds mums bērnībā tika raksturots francūzis? Gaiša āda, izteikti vaigu kauli… Tagad francūža ādas krāsa ir kļuvusi tumšāka un kurš nu vairs uztraucas par kaut kādiem kauliem. Jā, jā, tur arī kolonijas spēlē savu lomu, bet tomēr domu uztvērāt. No vienas puses tas viss ir apsveicami, bet no otras? Kas tad īsti ir francūzis? Vai kāds var man pateikt kāds izskatās mūsdienu brits? Šeit, Dubaijā, esmu iepazinusies ar vairākiem cilvēkiem, kuri saka, ka ir briti. Jā, britu akcents ir, bet, mazliet tālāk pašķetinot, apakšā slēpjas indietis, sīrietis, libānis utt. Protams, ir arī briti, kas ir sakņu saknēs briti, bet tomēr. Man, kā augušai Latvijā, ar piederības izjūtu, ar savas zemes, sakņu apjausmu, daļēji tas liekas tik skumji… Kas, piemēram, sanāk tie bērni, kas dzimst libāņa un anglietes ģimenē, bet dzīvo, Francijā, Polijā, Itālijā? Nekas cits laikam nesanāk kā pašam izvēlēties par ko būt. Skumji.

Esmu gan es novirzījusies no tēmas, bet tas viss ir savā starpā saistīts. Cilvēkam ir vajadzīga piederības izjūta. Un tu vari būt gaidīts ciemiņš kādā zemē līdz brīdim, kad sāc diktēt savus noteikumus. Grūtākais ir tas, ka ne visi islāmticīgie ir agresīvi. Katrs korānu (tā pat kā kristietis bībeli) tulko pa savam, pēc sava intelekta, saprāta, ģimenes vērtību sistēmas. Tāpēc visus vienā maisā neiebāzīsi. Un tas vai Eiropa dzīvo tikumīgu, pareizu dzīvi uz nevienu citu neattiecas. Tas, kas vienam ir pareizs, otram ir nepareizs. Un pierādījums, ka daļai musulmaņu vēlme pēc tās demokrātijas ir ļoti liela, jo viņi taču iebrauc Eiropā u.c. pasaulē. It kā gribas to brīvo dzīvošanu, domāšanu, bet tajā pašā laikā palikt pie saviem principiem, nesanāks, draugi. Konflikti, sasprindzinājuma situācijas ir jārisina sarunu ceļa, nevis apšaujot vienam otru. Ko tā var panākt? Neko! Varmācīga savas idejas un domas uzspiešana novedīs tikai pie pretošanās, islāma ienīšanas, musulmaņu nepieņemšanas. Un, kā jau teicu, ne jau visi musulmaņi ir teroristi. Ne jau visas sievietes, kas nēsā abaiju ir teroristes pašnāvnieces. Bet atsevišķi gadījumi, islāma kaujinieki iznīcina to labo, kas varbūt reiz ir bijis. Fanātisms, savas taisnības uzspiešana ir novedusi pasauli vairākkārt pie lielām un smagām krīzēm. Jācer, ka šajā reizē tomēr sapratīsim, ka taisnība ir relatīvs jēdziens un būtībā tā neeksistē. Tā pat kā demokrātija.

Pārdomas pēc “Sestdienas”

Pēc mana raksta par Dubaiju un šeit mītošajiem latviešiem pubilcēšanas “Sestdienā” mans blogs burtiski uzsprāga – tik daudz skatījumu nekad nebiju saņēmusi. Teikšu atklāti – mazliet sabijos. Viss šis projekts ir vairāk tāds traļi vaļi variants. Manas piezīmes, domas, ikdienas gaitas un notikumi. Jā, esmu Dubaijā, bet nevajag manu patiesību uztvert par vienīgo īsto un patieso. Tas ir mans redzējums. Kādam citam tas viss varbūt ir pilnīgi savādāk.

Lai nu kā labi, ka žurnālam nav komentāru sadaļas… Toties diena.lv ir. Mīļie, visu, ko katrs šeit Dubaijā, AAE, piedzīvojis nav iespējams iebāzt vienā rakstā, maisā. Ja jums katram ir kāds stāsts, sāpe stāstāma, tad lūdzu – jūs to droši varat darīt! Zinu, ka šeit mīt daudzi gudri, forši latvieši, kuriem noteikti pieredze par to kā ir AAE ir savādāka nekā man. Arī tie drosmīgie, kas piedalījās rakstā, viņiem katram ir tik daudz interesantu stāstu par savu dzīvi, pieredzi Dubaijā, kā arī citur pasaulē, ka man bija grūti to visu apcirpt līdz vienam rakstam. Piedevām, dalīties ar saviem iespaidiem un stāstiem es lūdzu publiski, tā kā katrs varēja piedalīties.

Un nevienā brīdī neesmu teikusi, ka Eiropā, Latvijā ir slikti. Nē! Jā, katrā valstī ir savas blusas, to arī rakstu par Dubaiju – ne viss ir zelts, kas spīd. Tā pat Latvijā, Anglijā, Zviedrijā u.c. Un žēl, ka cilvēki nesaprot, ka katrs no latviešiem, kas ir izbraucis ārpus Latvijas, nes valsts vārdu pasaulē. Kāpēc mēs lepojamies ar sportistiem, mūziķiem, kuriem izdodas izsisties, bet ar tiem, kas strādā zinātnes jomā, inženierijā vai veic nepopulāros darbus mēs nelepojamies? Jūs taču saprotat, ka liela daļa no aizbraucējiem, kas iegūst kvalificētu darbu ārzemēs, ir mācījušies Latvijā? Jā, ir tādi, kas zināšanas iegūst ārzemēs, kas arī ir liels solis un apsveicami. Bet par tiem, kas ir ar jums sēdējuši vienā skolas solā, padomājiet – viņi ir tādi paši kā jūs. Tikai ir pieņēmuši drosmīgu lēmumu – mest izaicinājumu sev, savām zināšanām. Un es nemusinu tagad visus mesties prom no Latvijas, jo citur zāle zaļāka, tā nav! Katram ir sava dzīve, lēmumi, vēlmes. Vai neaizdomājaties, ka kāda daļa no tiem, kas aizbrauc, atgriežas Latvijā, dibina uzņēmumus un izmanto savu pieredzi, kontaktus, zināšanas pēc tam Latvijas labā? Kāpēc citus, kas savā dzīvē pieņem savādākus lēmumus jāsauc par iznireļiem? Tas ir aizskaroši.

Starp citu, gaidīju jau, ka kāds būs minējis, ka nesaprot, ko es šeit daru. Esmu mamma! Mamma, kurai dotajā brīdī pietiek spēka nolikt savas ambīcijas mazliet malā, lai veltītu laiku savam bērnam, nevis atdotu kādai filipīniešu auklītei vai indiešu bērnudārzam. Un es lepojos ar to!

Un vispār runājot par tēmu – aizbraukšana. Šeit dzīvojot un redzot to kultūras miksli nesaprotu, kāpēc jānosoda tie, kas aizbrauc citas dzīves meklējumos? Tie paši angļi, franči, amerikāņi, krievi ir pilna pasaule! Mācās vienā pasaules malā, pastrādā kādā citā, atgriežas dzimtenē un atkal kaut kur dodas. Tāda ir mūsdienu pasaule.

Eh… Negribu, ka tas viss izklausās pēc attaisnošanās. Tikai gribu, lai kāds varbūt aizdomājās, ka ne visi citi ir slikti, bet der reizēm paskatīties pašam uz sevi. Kāpēc esmu neapmierināts un kāpēc man tik ļoti grauž, ka citam ir savādāk nekā man. Bail teikt labāk, jo tā nav! Katram ir savādāk. Un tas vai ir labi, vai slikti – nosakām mēs paši. Ar savu attieksmi pret sevi, apkārtējiem un dzīvi kopumā.

Jauku visiem Adventes laiku! Lai vienmēr gaišas un jaukas domas, mīloši cilvēki apkārt un prieks par dzīvi!