Kur bijām pazuduši?

Vai zināt kur? Latvijā!
Šis gads būs aizritējis kā pa kalniem. 2015. mums būs bijis liels pārbaudījums, jo brīžiem likās, ka trakāk jau vairs nevar būt. Visi plāni, projekti, vēlmes un ieceres aizgāja tik ļoti šķērsām, ka paši vairs nesapratām – kas notiek? Bet esmu ļoti pateicīga šim gadam, jo tas atļāva paskatīties uz ļoti daudz ko no cita skatu punkta. Izvērtēt gan savas vēlmes, vajadzības, iespējas, kā arī cilvēkus sev apkārt. Šobrīd viss jau lēnām ieiet jaunās sliedēs un ilgi vairs nav jāgaida, kad mēs ar Rūdolfu lidosim pie tēta atpakaļ uz Dubaiju. Jā, lai arī šajā laika periodā bijām tikuši līdz pārdomām par atgriešanos Latvijā atpakaļ pavisam, tad jau ar domām gan par Saūdi Arābiju, gan arī par to, ka varbūt jāpieņem kāds no Anglijas darba piedāvājumiem, viss izvērties tā, ka būsim atpakaļ Dubaijā.
Kamēr es Latvijā izbaudīju darbā atgriešanās priekus un bēdas, tikmēr Ēriks klusībā, bet ar lielu centību, kala nākotnes plānus mūzikā. Kas pa šo laiku ir noticis? Viņam ir izdevies neiespējamais. Mazais latviešu bāleliņš ir pabijis ar savu grupu Jay Wud pie Hovarda Bensona ierakstu studijā Losandželosā. Un šovakar iesilda Motley Crue Abu Dhabi. Tā pat džeki kaļ lielus nākotnes plānus saistībā ar trešā albuma ierakstīšanu studijā, pie tā paša, iepriekš pieminētā, Hovarda Bensona. Un tur, draugi, mēs visi varam pielikt roku un palīdzēt! Kā? Lūk, te – palīdzi džekiem piepildīt sapņus :)

Latvijas mākslas mēnesis Abu Dabī

Abu Dabī mākslas centrs „Art Hub” savas rezidences telpās jau ceturto gadu uzņem dažādu valstu māksliniekus no visas pasaules, un šogad pirmo reizi, pateicoties arhitekta Bruno Delānda (Bruno Deslandes) iniciatīvai, marts pasludināts par Latvijas mākslas mēnesi, kurš noslēgsies ar izstādes atklāšanu 28. martā.
Latviju aicināti pārstāvēt gleznotāji Ritums Ivanovs, Sandra Krastiņa, Andris Vītoliņš, Vineta Kaulača, fotogrāfs Reinis Hofmanis un tēlnieks Ivars Drulle, kā viesmāksliniece uzaicināta arī Dubaijas latviete, jaunā fotogrāfe, Magda Jentgen.
„Art Hub” devīze – live, create, exhibit ( no angļu val. – dzīvo, radi, parādi) precīzi atspoguļo to, kas notiek mākslas mēneša ietvaros. Tā ir sava veida mākslas nometne, kurā mākslinieki tiek iepazīstināti ar vietējo kultūru un vidi, kuras iespaidā top jauni darbi. Stāsta viens no projekta dalībniekiem Andris Vītoliņš: „Mākslinieki vienmēr ir ceļojuši, tā ir daļa no procesa, tas veido personību. Kad tiec ārā no ikdienas rutīnas, tad uz dažādām lietām esi spējīgs paskatīties daudz savādāk.” „Art Hub” nevēlas, lai mākslinieki ierodas ar jau gataviem darbiem no Eiropas, viņi vēlas, lai māksla taptu uz vietas. „Šeit dzīvesveids ir krasi atšķirīgs no Latvijas. Daba un mentalitāte atšķiras, var pavērot, kā daba ietekmē mentalitāti. Kad ir iespēja padzīvot citur, rodas pilnīgi jaunas emocijas,” saka Vītoliņš.
Latvijas vēstniecības pārstāvis Abu Dabī Rūdolfs Brēmanis uzsver, ka šī ir lieliska iespēja Apvienotajiem Arābu Emirātiem parādīt to, kas ir Latvija un ko tā var piedāvāt, jo „šajā reģionā ir mazs vai vispār nekāds priekšstats par mūsu valsti, līdz ar to mēs varam gaumīgi un labā kvalitātē paši veidot valsts tēlu”. Latviešu mākslinieku viesošanās Abu Dabī ir tikai sākums tālākai sadarbībai, jo jau tagad „Art Hub” īpašnieks Ahmeds al Džafejs (Ahmad Al Yafei) izteicis vēlmi viesoties Latvijā un iepazīties plašāk ar to, ko Latvijas mākslinieki var piedāvāt.

Foto - Reinis Hofmanis

Foto – Reinis Hofmanis

Mīlasstāsts

Pavisam nesen biju ielikusi  fotogrāfijas ar rakstu par Dubaijas latviešiem un viņu dzīvi šeit. Viena no raksta varonēm bija Māra Ziemele. Māru iepazinu pavisam nejauši, bet man ir neizsakāms prieks, ka tas ir noticis. Jau pēc pavisam īsas sarunas sapratu, ka Māras dzīve ir bijusi notikumiem un piedzīvojumiem pilna, ko ir vērts pierakstīt. Un ne tikai Māras, jo viņas piedzīvojumi iet roku rokā ar viņas vīru Uģi. Un man bija fantastiska iespēja ar viņiem abiem parunāt. Un uzlikt uz papīra to, kas viņiem sakāms. Tas ir neizsakāms prieks un gods, ka viņi man uzticēja savu stāstu. Un nav jau uzrakstīta pat puse no tā, ko mēs runājām, izrunājām… Šī intervija man iedeva milzīgu pozitīvismu, savā ziņā spēku un padziļināja manu pārliecību par to, ko nozīmē mīlēt, būt mīlētam, kas ir ģimene.

Tad nu iespēja tiem, kuriem nebija pa rokai 14. februāra “Sestdiena”. Iepazīstieties, Māra un Uģis Ziemeļi!

1

1

2

2

3

3

4

4

5

5

6

6

7

7

8

8

9

9

10

10

11

11

12

12

13

13

14

14

15

15

16

16

17

17

18

18

19

19

atvērums

atvērums

Foto1

Foto1

foto2

foto2

Dubaijas sapņi

Lai arī krietns laiks pagājis, kopš raksts par Dubaijas latviešiem nopublicēts “Sestdienā” (05.12.14, ja nekļūdos…), nebeidzas jautājumi par to, kur un kā to var izlasīt. Tie, kas Latvijā, avīzi nopirka, bet tie, kas pa pasauli izkaisīti… Nevaru visiem personīgi izsūtīt. Pašai arī vēl nav sanācis rakstu turēt taustāmā formātā rokās. Tātad ieskanēt arī nevaru. Tad nu lai iet, pateicoties manai māsai, sabildēts raksts. Izlasīt tad nu var bildīšu formā… Ņemiet par labu :)

P.S. Nezinu kāpēc wordpress.com izmaina bilžu secību un tik ķēmīgi izkārto. Ai em sorī par to.

1

1

2

2

3

3

4

4

5

5

6

6

7

7

8

8

9

9

10

10

11

11

12

12

13

13

Pārdomas pēc “Sestdienas”

Pēc mana raksta par Dubaiju un šeit mītošajiem latviešiem pubilcēšanas “Sestdienā” mans blogs burtiski uzsprāga – tik daudz skatījumu nekad nebiju saņēmusi. Teikšu atklāti – mazliet sabijos. Viss šis projekts ir vairāk tāds traļi vaļi variants. Manas piezīmes, domas, ikdienas gaitas un notikumi. Jā, esmu Dubaijā, bet nevajag manu patiesību uztvert par vienīgo īsto un patieso. Tas ir mans redzējums. Kādam citam tas viss varbūt ir pilnīgi savādāk.

Lai nu kā labi, ka žurnālam nav komentāru sadaļas… Toties diena.lv ir. Mīļie, visu, ko katrs šeit Dubaijā, AAE, piedzīvojis nav iespējams iebāzt vienā rakstā, maisā. Ja jums katram ir kāds stāsts, sāpe stāstāma, tad lūdzu – jūs to droši varat darīt! Zinu, ka šeit mīt daudzi gudri, forši latvieši, kuriem noteikti pieredze par to kā ir AAE ir savādāka nekā man. Arī tie drosmīgie, kas piedalījās rakstā, viņiem katram ir tik daudz interesantu stāstu par savu dzīvi, pieredzi Dubaijā, kā arī citur pasaulē, ka man bija grūti to visu apcirpt līdz vienam rakstam. Piedevām, dalīties ar saviem iespaidiem un stāstiem es lūdzu publiski, tā kā katrs varēja piedalīties.

Un nevienā brīdī neesmu teikusi, ka Eiropā, Latvijā ir slikti. Nē! Jā, katrā valstī ir savas blusas, to arī rakstu par Dubaiju – ne viss ir zelts, kas spīd. Tā pat Latvijā, Anglijā, Zviedrijā u.c. Un žēl, ka cilvēki nesaprot, ka katrs no latviešiem, kas ir izbraucis ārpus Latvijas, nes valsts vārdu pasaulē. Kāpēc mēs lepojamies ar sportistiem, mūziķiem, kuriem izdodas izsisties, bet ar tiem, kas strādā zinātnes jomā, inženierijā vai veic nepopulāros darbus mēs nelepojamies? Jūs taču saprotat, ka liela daļa no aizbraucējiem, kas iegūst kvalificētu darbu ārzemēs, ir mācījušies Latvijā? Jā, ir tādi, kas zināšanas iegūst ārzemēs, kas arī ir liels solis un apsveicami. Bet par tiem, kas ir ar jums sēdējuši vienā skolas solā, padomājiet – viņi ir tādi paši kā jūs. Tikai ir pieņēmuši drosmīgu lēmumu – mest izaicinājumu sev, savām zināšanām. Un es nemusinu tagad visus mesties prom no Latvijas, jo citur zāle zaļāka, tā nav! Katram ir sava dzīve, lēmumi, vēlmes. Vai neaizdomājaties, ka kāda daļa no tiem, kas aizbrauc, atgriežas Latvijā, dibina uzņēmumus un izmanto savu pieredzi, kontaktus, zināšanas pēc tam Latvijas labā? Kāpēc citus, kas savā dzīvē pieņem savādākus lēmumus jāsauc par iznireļiem? Tas ir aizskaroši.

Starp citu, gaidīju jau, ka kāds būs minējis, ka nesaprot, ko es šeit daru. Esmu mamma! Mamma, kurai dotajā brīdī pietiek spēka nolikt savas ambīcijas mazliet malā, lai veltītu laiku savam bērnam, nevis atdotu kādai filipīniešu auklītei vai indiešu bērnudārzam. Un es lepojos ar to!

Un vispār runājot par tēmu – aizbraukšana. Šeit dzīvojot un redzot to kultūras miksli nesaprotu, kāpēc jānosoda tie, kas aizbrauc citas dzīves meklējumos? Tie paši angļi, franči, amerikāņi, krievi ir pilna pasaule! Mācās vienā pasaules malā, pastrādā kādā citā, atgriežas dzimtenē un atkal kaut kur dodas. Tāda ir mūsdienu pasaule.

Eh… Negribu, ka tas viss izklausās pēc attaisnošanās. Tikai gribu, lai kāds varbūt aizdomājās, ka ne visi citi ir slikti, bet der reizēm paskatīties pašam uz sevi. Kāpēc esmu neapmierināts un kāpēc man tik ļoti grauž, ka citam ir savādāk nekā man. Bail teikt labāk, jo tā nav! Katram ir savādāk. Un tas vai ir labi, vai slikti – nosakām mēs paši. Ar savu attieksmi pret sevi, apkārtējiem un dzīvi kopumā.

Jauku visiem Adventes laiku! Lai vienmēr gaišas un jaukas domas, mīloši cilvēki apkārt un prieks par dzīvi!

18. novembris Dubaijā

Ziniet, laiks skrien ne pa jokam! Sanāk, ka precīzi gadu atpakaļ iepazinos ar tiem latviešiem, kas mīt šeit, Dubaijā. Ierakstu par pirmo 18. novembri, kuru šeit svinēju var atrast paskrullējot mazliet zemāk vai arī, ja slinkums meklēt, tad šeit.

Divreiz vienā un tajā pašā 18. novembrī neiekāpsi. Pagājušajā gadā uz svinēšanu devos satraukusies, kā nu būs un kas nu būs. Nepazinu nevienu! Ilgi domāju braukt vai nebraukt. Nenožēloju, ka pārkāpu savu zaķpastalas dabu, jo šī gada laikā iepazīti kolosāli, talantīgi, gudri, asprātīgi un jauki Dubaijas (un ne tikai Dubaijas) latvieši. Pagājušajā gadā svētkus svinējām diezgan neformāli. Jā, himnu dziedājām, Latviju atcerējāmies, bet tas vairāk bija tāds foršs kopā būšanas brīdis. Šogad pasākums bija daudz oficiālāks un svinīgāks. Iemesls? Laikam jau viens no galvenajiem, ka Abu Dhabi atvērta Latvijas vēstniecība un tās pilnvarotais pārstāvis arī piedalījās pasākumā, kopā ar viņu vēl dažas oficiālās personas no citām pasaules malām, kā arī no pašas Latvijas atbraukuši Kaspars Zemītis un Linda Leen. Lai nu kā, tikšanās vieta nemainīga – Maigas kultūras nams. Ierodoties pasākumā gan sākumā apjuku, jo Maigas māja bija pārvērsta līdz nepazīšanai – mēbeles citur, milzīgs projektors, maza skatuvīte, gaismas, smalki klāts galds un cilvēki, kas ieradušies, sākumā visi nepazīstami. Eu, izrādās, ka mēs esam vēl vairāk nekā sākumā domāts! AAE esot aptuveni 300 latviešu! Un liekas, ka mazliet mazāk kā puse arī pasākumu apmeklēja. Fantastiski, kādi cilvēki tikai nedzīvo AAE. Man ir neizmērojams prieks kautru reizi iepazīt arvien jaunus un jaunus Latvijas pārstāvjus šajos platuma grādos. Piemēram, Māra, kas visu savu dzīvi ir ceļojusi un dzīvojusi dažādās pasaules vietās, Dubaijā dzīvo jau 12 gadus, bet nezināja, ka ir šāda latviešu kopiena. Tā pat arī Diāna, kura dzīvo pavisam netālu no manis un mums bērni vienāda vecuma. Un, kur nu vēl visi tie, kas jau iepazīti!

Vakars aizritēja sākumā ar oficiālo daļu, kur noklausījāmies A. Bērziņa uzrunu latviešiem ārzemēs, tad vēstniecības pārstāvja Rūdolfa Brēmaņa runu (jā, jā bez mūsu mazā Rūdolfa mums tagad ir vēl viens!), kā arī namamātes Maigas runu. Pēc tam pavisam īss, bet skaists un sirsnīgs Linda Leen un Kaspara Zemīša koncerts, pieēšanās, pļāpas un neoficiālā pasākuma daļa ar dziesmām un dejām. Sirsnīgi!

Daudz laimes, Latvija, arī no mums siltajās zemēs!

Kopbilde Foto: Edijs Pālens

Kopbilde
Foto: Edijs Pālens

Mēs visi trīs ar Lindu Leen  Foto: Edijs Pālens

Mēs visi trīs ar Lindu Leen
Foto: Edijs Pālens

Tā kā pašiem arī kaut kas uz galda liekams bija jāaiznes, es ierados ar lavašiņiem. Bet vislielākais prieks man par pašgatavotājām dekorācijām, kuras novērtēja arī filipīniešu galda klājēji, kuri pa kluso manus lavašiņus ar dekorācijām virtuvē fočēja. Pati redzēju, hihi :)

Tā kā pašiem arī kaut kas uz galda liekams bija jāaiznes, es ierados ar lavašiņiem. Bet vislielākais prieks man par pašgatavotājām dekorācijām, kuras novērtēja arī filipīniešu galda klājēji, kuri pa kluso manus lavašiņus ar dekorācijām virtuvē fočēja. Pati redzēju, hihi :)

Bija jāizveido vārdu zīmītes, kas tevi pašu raksturo. Kas raksturo Rūdolfu? Ziemeļbriedis :)

Bija jāizveido vārdu zīmītes, kas tevi pašu raksturo. Kas raksturo Rūdolfu? Ziemeļbriedis :)

Kas raksturo mani? Televizors!

Kas raksturo mani? Televizors!

Kas raksturo Ēriku? Asfalts un marķējums :)

Kas raksturo Ēriku? Asfalts un marķējums :)

Pirms karstuma izklaides

Kamēr Latvijā cilvēki priecājas par pavasara tuvošanos, krokusiņu un sniegpulkstenīšu spraukšanos ārā no zemes, mēs sākam svīst. Jo mums lēnām tuvojas vasara. Jau vakar temperatūra uzkāpa līdz 36, bet laika prognozes rāda, ka ceturtdien gaidāms jau 39. Mums sāksies laiks, kad ārā iesim tikai agri, agri no rīta vai vēlu vakarā. 

Bet, kamēr karstums vēl nebija ieradies, mēs šo un to sadarījām.
Piemēram, bijām Miracle Gardens. Laikam to var nosaukt par tādu kā wannabe Holandes tulpju dārzu. Tulpes gan tur neredzēju, jo tās karstumu nepanestu, bet petūnijas gan zied krāšņi, krāšņi. Ja ir vēlme doties uz Miracle Gardens, tad tas jādara laikā, kad nav vēl temperatūra uzkāpusi pāri 30, tad dārzu slēdz un tur nekas nenotiek. Uz šejieni var nokļūt tikai ar mašīnu vai taxi. Cena pieaugušajiem 30 AED. 

Puķu māja

Puķu māja

Kurš šito izdomājis man nav ne jausmas... Mašīnas, kas rokas ārā no zemes.

Kurš šito izdomājis man nav ne jausmas… Mašīnas, kas rokas ārā no zemes.

Buč, buč!

Buč, buč!

Lietussargu aleja

Lietussargu aleja

Lietussargu aleja un Rūdolfs

Lietussargu aleja un Rūdolfs

Pirms kāda laika Dubaijā norisinājās arī Dubai Food Carnival. Šī pasākuma ietvaros notika arī The Great Yalla BBQ, kur vairāku valstu vidū piedalījās arī latvieši. Pasākums interesants, katrai valsts komandai līdzi bija fanu pulciņš, tad nu iedomājieties, cik daudz indiešu ir Dubaijā un cik maz latviešu… Tomēr gan ēdiena gatavošanā, gan fanošanā latvieši turējās braši! Arī mēs dziedājām, dancojām un vienkārši forši pavadījām laiku kopā ar latviešiem. 

Latviešu atbalsta komanda savējiem!

Latviešu atbalsta komanda savējiem!

Ak, jā! Un Dubaijā latviete Guna cep kolosālu tumšo maizi. Ņammm! Ja mēs maizi te ēdām diezgan reti, tad tagad laikam būsim pastāvīgie klienti, jo maize ir svaiga, garšīga un bez jebkādām ķīmijām. 

 

 

Maize

Maize

Par multi-kulti

Uzskatu sevi par diezgan patriotisku latvieti. Man 11. un 18. novembris ir svarīgi datumi. Es mīlu Latviju, tās dabu (patiesībā esot ārzemēs iemīlu savu zemi vēl vairāk un spēju daudz labāk un vairāk izprast un sajust savas zemes plusus un mīnusus). Es savu bērnu nekad nevarētu nosaukt par Kevinu vai Estrelitu. Jā, man ir ļoti svarīga latviešu valoda. Un, jā, man besī, ka Latvijas krievi nespēj iemācīties runāt latviski. Tā arī laikam ir mana mazā latvieša lielā sāpe – tas, ka tās iedzīvotāji nespēj izprast elementāras lietas. Nespēj sadzīvot. Latvija ir maza. Latvieši lielajā Pasaules moļļā ir maznozīmīga vienība. Tostarp krievi… Oj, oj, oj, ku daudz! Un viņi ir visur! Ja mēs, Latvijā, ar viņiem cīnāmies kā ar vējdzirnavām, tad, ko jūs domājat, ka citur pasaulē viņi tiek gaidīti un mīlēti? Diemžēl nē! Un tas taču ir vājprāts! Pat šeit viņi ziemas sezonā savairojās kā sēnes pēc lietus. Un visdažādākās rocības pakāpēs – gan tādi, kuriem Louis Vuitton priekšā pakaļā, gan tādi, kuriem ceļojums uz Dubaiju kā ticīgajiem svētceļojums uz Izraēlu – vismaz vienreiz dzīvē uz šejieni jāatbrauc lai tur vai kas… Interesantākais gan tas, ka valodas problēmas viņiem ir neatkarīgi no kura miesta atkūlušies. Veikalā pie kasēm stāv un plikšķina acis, jo nesaprot, ko pārdevējs saka. Vai vēl labāk – runā krieviski, jo Блин, он не понимает по-русски?! идиот! Un tad nabaga filipīnietim jāizstiepjas un jāsaraujas, lai apmierinātu dārgā klienta vēlmes. Vai arī pakistāņu taksistam jāizzīlē uz kurieni viņš jānogādā. Un labākais ir tas, ka viņi šeit ir panākuši savu! Atlaižu laikā pārdevēji zina vārdu – скидка, taksisti kā mantru māk noskaitīt – привет, как Гела? Apbrīnojami! Un tas jau ir tikai tas, ko man ir nācies dzirdēt. Gan jau vēl visādi brīnumi notiek. Katrā ziņā sarkanais, saulē noceptais gurķis un attieksme Я самый крутой nodod krievu viens un divi un viņus tūristu vidū atšķirt no pārējiem ir tīrais nieks.
Bet vispār mans ieraksts nebija domāts par krieviem Dubaijā, bet salīdzinājumam, ka, ja man liekas, krievu un latviešu attiecības Latvijā kašķa, besīšanās un nervu vērtas, tad patiesībā tās ir pupu mizas. Jo izrādās, ka mana izpratne par kaut ko nepieņemamu, nesaprotamu ir tīrākā bērnu smilškaste. Piemēram, lai arī kā man nepatiktu latviešu un krievu saspīlētās attiecības un dažādā izpratne par lietām, tik un tā draugu vidū, kolēģu vidū man ir krievi, kurus pieņemu. Varu ar viņiem smieties, sarunāties un, jā, arī draudzēties. Lai arī vairumā gadījumu mūsu viedokļi par daudzām etniskām, nacionālām tēmām nesakrīt. Šeit? Nānigater! Es esmu miera, draudzīguma iemiesojums… Piemēram, es spēlēju tenisu pie trenera, kura dzimtene ir Indija, bet, kurš daudzus gadus ir nodzīvojis Ņujorkā. Super džeks! Draudzene viņam ir poliete. Saprotamies labi, viss kārtībā. Viņš bija atradis man pārinieci treniņiem, francūzieti. Laikam gan vēl jāpiemetina, ka tas nebija viegls uzdevums. Latvijā skaitos tāds vidusmēra dzeltenās bumbas pļukātājs, bet šeit manam līmenim kādu pieskaņot ir grūti. Ļoti daudzi nāk vienkārši pasist bumbiņu, pakoķetēt ar treneri. Tāda for fun lēna padarīšana, kur no tenisa ir tik, cik melns aiz naga. Bet tātad pirmais treniņš kopā ar francūzieti, man viss liekas baigi labi. Pēc treniņa izrādās, ka treneris ir reāli nikns uz francūzieti, jo viņa no sevis ir nez ko iedomājusies. Nemāk spēlēt, bet uzskata sevi par labo špīleri. Es vispār neko nesaprotu… Treniņš normāls, paķiķinu ar vienu, ar otru, spēlēju. Man pat liekas, ka briesmīgi tizlojos un varētu labāk… Paiet pāris dienas un treneris izrādās aizkadrā saka, ka tā francūziete ir taču stulba! Ka cilvēks nesaprot, ka mācīties spēlēt nenozīmē zīmēšanos laukumā un sevis stādīšanu augstāk par citiem. Arī treneri. Ja kaut kas nesanāk, tad skaties, klausies, mācies nevis šķobi ģīmi neizpratnē, ka tas treneris man neko nespēj iemācīt. Viņš vēl arvien dusmojās un pukojās. Un saka, ka mēs ar Ēriku esam kolosālākie cilvēki, ko viņš Dubaijā sastapis. Tik vienkārši, atvērti, draudzīgi. Esmu uz pakaļas, jo francūziete, jā, stāda sevi mazliet augstāk par citiem, bet es ar viņu saprotos normāli. Man nav grūti pievērt acis uz sīkumiem.
Otrs gadījums – kikboksa treniņš. Jāpiemetina, ka arī Latvijā patrenējos (diezgan īsu laiku) kikboksā pie trenera Sergeja Zemnicka Panatta sporta klubā. Man tik ļoti patika, ka gribēju arī te meklēt iespējas turpināt to, ko iemācījos. Vietu atradu. Bet problēmas sākās, tad, kad sapratu, ka cilvēki šeit trenējas citu motīvu vadīti. Jā, man arī treniņu process lielā mērā ir svarīgs svara zaudēšanai un priekam, bet, ja es ko daru, tad nopietni. Un tad arī ir tas kaifs, kad tu ko iemācies! Šeit manas gaitas kikboksā beidzās ar to, ka viens no džekiem palika nikns, ka es pārāk spēcīgi iedevu pa torbeli. Sapratu, ka neiešu darīt kaut ko uz 50%, tikai tāpēc, ka puisis trenējas kikboksā ilgāk par mani, bet raud kā skuķis, ja dabūn pa degunu… Atgriezīšos Latvijā un iešu pie Sergeja, kur džeki neraud, ja meitene pavicina kulakus. Bet kāpēc šis gadījums pie multi-kulti? Jo vīrišķis ir ar arābisku izcelsmi. Tas ir vienkārši zem viņa goda, ja bābietis ko tādu atļaujās. Un neatkarīgi no tā, ka esmu labs cilvēks, naids uz visu mūžu – tu, sieviete, mani siti! To apstiprināja arī kikboksa treneris, kurš nāk no Uzbekistānas. Trenerim vispār nebija saprotams, kā vīrietis var tā čīkstēt. Nav tajos cilvēkos sajēgas par sportu un cīņas sparu. Reiz sen senos laikos spēlēju basketbolu, ja nekļūdos, tad 8 gadus no vietas. Ar treniņiem 4 nedēļā, spēlēm brīvdienās un sporta nometnēm vasarās un reizēm arī ziemas brīvdienās. Neatkarīgi no tā, ka neizaugu par basketbolisti, tie gadi man ir iemācījuši, ja tu ko dari, tad tā pa īsto. Jo nav tāda varianta – šodien krosiņu noskriešu tikai pusīti. Mirsti nost, bet ir jānoskrien.
Un tas vēlreiz ir pierādījums tam, ka mēs, latvieši, esam ne tikai draudzīgi, bet arī ļoti sīksti. Kamēr citi tikai domā, ka ir kaut kas pārāks par otru tikai savas tautības dēļ, atklājās, ka mēs spējam daudz vairāk.

Latvieši Dubaijā?

Jā, tiešām ir! Dodoties uz šejieni, vienīgais cilvēks par kura eksistenci Dubaijā es zināju, bija Kaspars. Pirms Ēriks lidoja šurp mans ziņkārīgais fāterīts iegūglēja informāciju par Dubaiju un tur mītošajiem iespējamajiem latviešiem un uzgāja Kaspara blogu. Visi izlasījām ar interesi no a-z. Būtībā Kaspara blogu var uzskatīt par maniem PIRMSpirms iespaidiem par Duabiju un dzīvi šeit. Pagāja pirmais mēnesis svešumā un nolēmu uzjautāt Kasparam viņa bologā, kur tad atrodas viņa eļļiņu veikaliņš (kas par veikaliņu var uzzināt viņa blogā). Tā un šā, izrādās, ka ir pat facebook lapa, kur pulcējas latvieši, kas dzīvo Emirātos. Un tiek rīkots pasākums par godu 18. novembrim. Nezinu kāpēc, bet vēl dienu pirms pasākuma šaubījos vai iesim… Bet viss ir labs, kas labi beidzas, jo pasākumā piedalījāmies. Ja jūs zinātu, cik daudz foršu latviešu mīt Emirātos! Piedevām, pasākumā piedalījās ap 30 cilvēkiem, bet bija tādi, kas nebija ieradušies (facebook lapā ir ap 70). Un nedod dievs vēl visus tos, kas par šīs lapas eksistenci nemaz nezin. Nodziedājām visi himnu, uzēdām dažādus gan ar Latviju, gan ar ārvalstīm saistītus labumus, sapazināmies ar cilvēkiem un mājās braucām pacilātā noskaņojumā. Jau pasākuma laikā tikām ielūgti arī uz mazā Jēkaba 6 gadu dzimšanas dienas ballīti (kas arī bija super pasākums).

Un, ja jau pieminam latviešus, kas mīt šeit. Tad varu uzskatīt, ka esmu šeit ieguvusi arī draudzeni Agnesi, kas ir dzimusi, augusi Latvijā, bet lielu daļu savas dzīves pavadījusi Vācijā, pēc tam kādu laiku arī Libānā. Agnesei ir super ģimene – 2 bērni un vīrs. Vispār ar Agnesi iepazināmies jokaini. Tādas tikšanās gadās laikam tikai pāris reizes dzīvē. Draugiem.lv man pienāca vēstule, kur kāda sieviete prasīja vai man nav vajadzība pēc Sprīdīšu bibliotēkas grāmatām, tā kā esmu bildē ar bērnu un informācijā norādīts, ka dzīvoju Dubaijā, mēs varot varbūt satikties un tās grāmatas man noteikti noderēšot. Sākumā domāju – hmm? Ko tas varētu nozīmēt? Bet nu es arī esmu pieteikami dulla, lai teiktu – davaj! Tiekamies! Satikāmies, samainījāmies ar dažādām grāmatām (Sprīdīša bibliotēka gan vēl Rūdolfam bus par sarežģītu) un sākām čupoties. Kopīgi ejam pasportot, iedzert vīnu un skaisti papļāpāt. Prieks, ka esmu šeit satikusi Agnesi!

Otra interneta pazīšanās izveidojās pavisam nesen, kuru arī var uzskatīt par one in a lifetime. Domāju, ka manu blogu vien radi, draugi, paziņas lasa, kuriem esmu izstāstījusi, ka šī lapa eksistē, bet izrādās figu! Ir cilvēki, kas tiešām lasa manu blogu, kurus es nemaz nepazīstu! Tā nu mani atrada arī Bruno. Pēc tautības francūzis, bet sieva viņam latviete (kas gan mīt tagad Francijā ar abu kopīgajiem 3 bērniem). Norunājām, ka jāsatiekas! Tikšanās vieta bija pietiekami neskaidra, lai es ar ģimeni nokavētu stundu un, ieraugot Bruno, sarktu un bālētu aiz kauna… Vakars paskrēja nemanot! Katrā ziņā ir fantastiski apzināties, ka pasaulē mīt cittautību cilvēki, kas Latviju izjūt kā savu, runā skaisti un tekoši mūsu valodā un piedevām vēl piezīmē, ka arī ar pāris latviešiem atzīmējuši 18. novembri Abu Dhabi. Vai nav skaisti?

Tā kā tie, kas man prasa vai esam vienīgie dimdaru-damdaristi Emirātos – nē, neesam! Te mīt vēl daudzi atvēti, jauki, talantīgi, gudri, asprātīgi un smaidoši latvieši ar kuriem esmu iepazinusies un noteikti ir vēl tik pat daudzi ar kuriem iepazīšos!

Latvieši, kas svinēja 18. novembri Maigas viesmīlīgajā kultūras namā. Bildē gan nav visi...

Latvieši, kas svinēja 18. novembri Maigas viesmīlīgajā kultūras namā. Bildē gan nav visi…