Kā mēs jaunās mājas meklējām

Ēriks, ierodoties Dubaijā, nezināja, cik ilgi mēs šeit paliksim. Tāpēc dzīvokli izīrēja uz vienu gadu. Dubaijā tu par dzīvokļa īri nemaksā katru mēnesi, bet gan gadu uz priekšu. Vēl reizēm ir iespēja maksājumu sadalīt vairākos čekos. Bet būtībā doma tāda, ja samaksā visu vienā čekā, tad tas ir mazliet lētāk nekā maksāt visu, piemēram, četros čekos.
Tātad maijā tuvojās mūsu īres līguma beigu termiņš, skaidri zinājām, ka mums tur vairs palikšana nespīd un paši bijām vienojušies, ka tur nemaz dzīvot vairs negribam. Pārāk daudz visādu sīkumu, kas saslēdzas kopā un liekas, ka citur zāle zaļāka.
Kā jau kārtīgi latvieši, visu sākām laicīgi plānot. Sākumā ne tik daudz orientējāmies uz konkrētiem dzīvokļiem, ko apskatīt, bet gan apskatīt rajonus, cenas utt. Visi dīleri/brokeri kā viens mums sašutuši raustīja plecus – ko jūs tik ātri dzīvokli meklējat, ja jums īres līgums beidzas pēc mēneša? Pirmā mācība – Dubaijā dzīvokli meklē pēdējā brīdī, aptuveni 2 nedēļas pirms izvākšanās beigu datuma, jo te tev neviens dzīvokli “nerezervēs” uz priekšdienām. Vairāk ir tā – atbrauci, apskatījies, ņem. Izbraukājām visvisādus Dubaijas rajonus, kaktus un nostūrus. Gribējām nepārmaksāt par jauno dzīvesvietu, varbūt pat vēl vairāk ietaupīt. Bet visur, kur ir iespēja ietaupīt, rodas citas grūtības – esi tālu no civilizācijas, ne tur metro, autobuss, tuksnesis visriņķī. Piemēram, Jumeirah Village, kur dzīvoklīši zemās ēkās, smuki, jauni, bet tur nekā cita nav! Pat ceļi līdz galam nav uztaisīti, ne veikals, ne kafūzis, ne bērnam rotaļlaukums. Mums tas neder, jo ģimenē ir tikai viena mašīna un tikai Ērikam ir vietējās tiesības. Ja man jākārto te tiesības, lai arī man ir Latvijas autovadītāja apliecība, tā te neder. Tev ir jāiet un jāpierāda, ka māki braukt. Jāiziet gan teorija, gan braukšanas apmācības un eksāmeni. Tā kā beigās visu to, ko ietaupi pārvācoties nekurienē, iztērē papildus tēriņiem par tiesībām, vēl vienu mašīnu, taxi utt. Bijām arī rajonā ar nosaukumu Motor City, super rajons, draudzīgs ģimenēm ar bērniem, bet dzīvokļi neomolīgi, priekš mums pārāk lieli. Kā tādas halles. Mums nav tik daudz pekeļu, lai to platību apdzīvotu. Vēl apsvērām Silicon Oasis, bet tur bija tik neomolīgi, ka bail. Dzīvoklis, ko skatījāmies smakoja pēc visa kā, gribējās tīties pēc iesējas ātrāk. Interesanti gāja arī Al Barsha rajonā, kur aizbraucām, mūs “savāca” norunātajā vietā kaut kāds indiešu midžets ar garu bārdu, kas uzdevās par real estate agent (man goda vārds bija diezgan neomolīgi, jo pie stūres sēdēja miesās kupls onka, kurš neizskatījās diez ko laipns). Aizveda mūs uz kaut kādu netīru dzīvokli bez balkona (lai gan Ēriks telefonsarunā prasīja vai balkons ir, jo tas šeit ir diezgan noderīgs veļas žāvēšanai) un teica, ka šitas brīnums maksājot bargu naudu… Bija sašutis, ka mēs ātri, ātri gribējām no turienes tīties prom.
Pa vairākiem lāgiem dažādās vietās jau pateicām “jā” dzīvoklim, bet, atbraucot mājās, secinājām, ka kaut kas līdz galam nav bijis ok. Piemēram, Dubai Marina rajonā bija dievīgs dzīvoklis, bet ne tur ir balkons, ne arī kādu logu var atvērt. Vienīgā vieta, kur apošņāt svaigu gaisu ir virtuves zonā. Tā pat arī viens no dzīvokļiem Jumeirah Lakes Towers (JLT), kur tik šika viesistaba, ar tik greznu skatu, bet guļamistaba kā sērkociņu kastīte. Un uz vienu no JLT torņiem braucām, ja nekļūdos, tad reizes piecas, jo tur bija brīvi 2 dzīvokļi, it kā viss forši, bet abiem kādi mīnusi, piemēram, viens no dzīvokļiem 3. stāva un ar skatu uz būvlaukumu. Mums it kā viens no iemesliem, kāpēc gribam pārvākties ir tas, ka blakus bliež torni, a te veselus divus… Bet dzīvoklis superīgs. Tā pat arī dzīvoklis 32. stāvā, bet beigas tas tik augstu, ka nespēju iziet uz balkona, galva reibst… Nu baigā ņuņņa, ne? Brīžiem jau likās, ka esam kā princeses uz zirņa, kas pašas nesaprot, ko grib. Bet mirklī, kad tu saproti, kādu naudu izdod par dzīvokli, tad arī gribās, lai nav tie kompromisi, samierināšanās pārāk daudz un lieli. Bet jāatzīst, ka retā dzīvokļa kvalitāte tiešām atbilst cenai. Cenas, pateicoties Expo 2020, ir augušas teju par 50%, īpaši dzīvokļiem. Kāpēc? Ko tas Expo izmanīja? Neko! Vienkārši vēl viens iemesls nokāst piķi. Otrkārt, šeit cilvēki tik bieži maina dzīvesvietas, kā arī atbrauc, pastrādā un dodas atkal uz citu valsti, ka rūpes par to, lai aiz tevis paliktu kārtīga un sakopta vide uztrauc tikai reto. Sanāk, ka dzīvokli kāds noīrē uz gadu, tad atkal cits utt. Līdz piecus gadus veca ēka jau skaitās veca. Milzīgs nolietojums.

Ko tad mēs izvēlējāmies? Pirmkārt, nolēmām netaupīt un dzīvot civilizācijā, izvēlējāmies JLT. Lai gan JLT rajonā lielākoties īrnieki paši apmaksā savas kondiškas izmaksas, mums izdevās vienoties ar īpašnieku, ka to apmaksā viņš. Otrkārt, svarīgi, ka metro 5 minūšu gājienā. Treškārt, apkārt nav būvdarbu. Ceturtkārt, kolosāls skats. Piektkārt, šajā dzīvoklī jūtamies labi! Nevienu brīdi vēl nav nācies nožēlot izvēli, kas laikam ir pats galvenais.

Pēdējā bilde no vecā dzīvokļa...

Pēdējā bilde no vecā dzīvokļa…

Sveicinātas, jaunās mājās!

Sveicinātas, jaunās mājās!

Atā, atā, vecās mājas!

Atā, atā, vecās mājas!

Ievākšanās.

Ievākšanās.

Pirms karstuma izklaides

Kamēr Latvijā cilvēki priecājas par pavasara tuvošanos, krokusiņu un sniegpulkstenīšu spraukšanos ārā no zemes, mēs sākam svīst. Jo mums lēnām tuvojas vasara. Jau vakar temperatūra uzkāpa līdz 36, bet laika prognozes rāda, ka ceturtdien gaidāms jau 39. Mums sāksies laiks, kad ārā iesim tikai agri, agri no rīta vai vēlu vakarā. 

Bet, kamēr karstums vēl nebija ieradies, mēs šo un to sadarījām.
Piemēram, bijām Miracle Gardens. Laikam to var nosaukt par tādu kā wannabe Holandes tulpju dārzu. Tulpes gan tur neredzēju, jo tās karstumu nepanestu, bet petūnijas gan zied krāšņi, krāšņi. Ja ir vēlme doties uz Miracle Gardens, tad tas jādara laikā, kad nav vēl temperatūra uzkāpusi pāri 30, tad dārzu slēdz un tur nekas nenotiek. Uz šejieni var nokļūt tikai ar mašīnu vai taxi. Cena pieaugušajiem 30 AED. 

Puķu māja

Puķu māja

Kurš šito izdomājis man nav ne jausmas... Mašīnas, kas rokas ārā no zemes.

Kurš šito izdomājis man nav ne jausmas… Mašīnas, kas rokas ārā no zemes.

Buč, buč!

Buč, buč!

Lietussargu aleja

Lietussargu aleja

Lietussargu aleja un Rūdolfs

Lietussargu aleja un Rūdolfs

Pirms kāda laika Dubaijā norisinājās arī Dubai Food Carnival. Šī pasākuma ietvaros notika arī The Great Yalla BBQ, kur vairāku valstu vidū piedalījās arī latvieši. Pasākums interesants, katrai valsts komandai līdzi bija fanu pulciņš, tad nu iedomājieties, cik daudz indiešu ir Dubaijā un cik maz latviešu… Tomēr gan ēdiena gatavošanā, gan fanošanā latvieši turējās braši! Arī mēs dziedājām, dancojām un vienkārši forši pavadījām laiku kopā ar latviešiem. 

Latviešu atbalsta komanda savējiem!

Latviešu atbalsta komanda savējiem!

Ak, jā! Un Dubaijā latviete Guna cep kolosālu tumšo maizi. Ņammm! Ja mēs maizi te ēdām diezgan reti, tad tagad laikam būsim pastāvīgie klienti, jo maize ir svaiga, garšīga un bez jebkādām ķīmijām. 

 

 

Maize

Maize

Pirmie ciemiņi

OMG, OMG, OMG… Kur pazūd mans laiks? Katru dienu nosolos, ka man jāieraksta, jo ir ko stāstīt! Bet vai es ierakstu? Ka tevi divi deviņi – nē! Labošos.

Mūs apciemot bija ieradušies pirmie ciemiņi – mani vecāki. Laiks, kurā viņi ieradās, bija saplānots ar šeit notiekošo Dubai Duty Free Tennis Championships, jo esam lieli tenisa fani un paši arī spēlējam. Ziniet, ja arī jūs fanojat par tenisu, tad iesaku uz šejieni atbraukt. Te redzēt visas lielās zvaigznes tuvu, tuvu ir daudz lielākas izredzes kā, piemēram, French Open. Redz, es jau neesmu braukājusi pa turnīriem, bet vīra čomi, kas regulāri apmeklē lielākus un mazākus ATP turnīrus, zināja stāstīt, ka citviet pasaulē tie drošības pasākumi tiek ievēroti daudz stingrāk. Šeit tomēr ir Dubaija, kuru man gribētos uzskatīt par ļoti drošu zemi. Šeit drošības standarti tomēr ir ļoti augstā līmenī paši par sevi. Par zagšanu roku nost necirtīs, bet cietumā nokļūt par sīkām lietām var ļoti ātri, tā pat arī, ja būsi, ko noziedzies, viss – vīzu nost, atā, atā uz savu zemīti un atpakaļ tu te nekad arī vairs netiksi.

Džokovičs un mana roka. Biju pietiekami apjukusi, ka savā stulbumā nepajautāju, lai nobildējas arī ar mani. Toties parakstu uz Ērika drauga cepurītes dabūju Jautājums tiem, kas skatās tenisu - vai atpazīstat ar ko esam nobildējušies trešajā bildē?

Džokovičs un mana roka. Biju pietiekami apjukusi, ka savā stulbumā nepajautāju, lai nobildējas arī ar mani. Toties parakstu uz Ērika drauga cepurītes dabūju Jautājums tiem, kas skatās tenisu – vai atpazīstat ar ko esam nobildējušies trešajā bildē?

Teikšu godīgi, savu vecāku ierašanos gaidīju kā Ziemassvētkus. Biju tik ļoti noilgojusies, ka bail. Kā arī man vajadzēja atpūtu no mājas dzīves un ikdienas. Man ļoti patīk, ka varu būt kopā ar savu dēlu ikdienu, bet tomēr… tas ir darbs 24/7. Un ir dienas, kad vienkārši pārdedz. Tāpēc palīdzīgu roku ierašanās atļauj uzkrāt spēkus tālākām gaitām.
Kā tad mēs to opi ar omi izklaidējām? Pirmkārt, vispār bija forši kopā būt. Izklaides es biju saplānojusi krustu šķērsu, bet mani vecāki teica, ka viņi jau te nebrauc pirmo un vienīgo reizi, neesot viss jāiespēj. Tad nu arī vadījāmies pēc tāda scenārija un sajūtam. Gājām sauļoties un peldēties uz pludmali, kas bija baigi forši. Aizdevāmies uz Burj Khalifa pakāji strūklakas paskatīties. Vecāki braukšanu tornī atstāja uz nākošo reizi.

Burj Khalifa strūklakas.

Burj Khalifa strūklakas.

Savukārt, izvēlējās došanos uz tuksnesi. Mums pašiem nebija bijusi izdevība aizdoties safari braucienā, bet, pateicoties tam, ka vecāki ieradās un bija, kur atstāt Rūdolfu, arī mēs aizdevāmies. Ja nu esat nolēmuši braukt uz Dubaiju, safari braucienu obligāti iekļaujiet programmā! Tas bija kolosāli! Tiesa, sākumā domāju, ka maniem vecākiem nepatiks, jo tur ir baigā dragāšana ar džipiem pa tuksnesi, bet nē! Viņi bija sajūsmā! Brauciens ir traks un dulls, bet beigās nogādā uz “ciemu”, kur cienā ar vietējiem ēdieniem (starp citu, tur ēdu garšīgāko humusu, ko vispār esmu ēdusi!), dejo vēderdejas, pīpē šišu (tas arī obligāti Dubaijā jāizmēģina. Līdzīgi ūdenspīpei.) un zīmē hennu. Tuksnesis arī ir viens no maniem šī brīža spilgtākajiem piedzīvojumiem šeit. Vispār ir tā, ka mēs ar vīru uz tuksnesi devāmies draugu kompānijā, kamēr vecvecāki pieskatīja mazdēlu. Bijām norunājuši, ka piektdienas vakarā mūs savāks brauciena organizatori. Stāvam un gaidām, bet mašīna kā nav tā nav. Zvanam un mums saka, ka kaut kas sajucis mūsu pieteikumā, līdz ar to neviens mums pakaļ nav izbraucis. Nosolās, ka tūlīt, tūlīt izsūtīšot mašīnu pakaļ. Stāvam un gaidām, bet neviens vēl pēc teju stundas nav atbraucis. Beigās viņiem tur viss sajucis un tomēr mums pakaļ neatbrauc. Uz vīra zvaniem arī vairs klausuli neceļ. Beigās zvanu es, izlamājos un vualā! mums piesola ar atlaidi izvizināt pa tuksnesi nākamajā dienā. Piekrītam. Sestdienas pēcpusdienā mūs paķer norunātajā laikā un vietā. Aizbraucot uz tuksnesi, riepām tiek nolaists mazliet gaiss un kratīšanās var sākties! Teikšu godīgi, biju baigi nobijusies, jo vairāki pazīstamie stāstīja, ka brauciens esot vājprātīgs, citi vemjot un esot ļoti bīstami. Iespējams, viss atkarīgs no šofera. Mums arī bija nervus kutinoši, bet man baigi patika! Smējos un baidījos vienlaicīgi. Beigās arī parunājāmies ar šoferi, kurš izstāstīja, ka ir arī citiem šoferiem gadījies apgāzties, bet viņam šādas lietas nav notikušas. Dragājot pa tuksnesi jau sesto gadu. Mājupceļā mums vēl uz ātrgaitas ceļa pārsprāgst riepa, bet viss čiki piki. Tā tiek ātri nomainīta. Mēs ar vīru sajūsmā un vecāki piekrīt arī doties uz safari pēc pāris dienām.

Tuksnesis!!!

Tuksnesis!!!

Vel mani vecāki ļoti gribēja redzēt vecpilsētu. Devāmies uz Deiru jeb precīzāk uz Bastakiya, kur pastaigājām pa mazajām ieliņām, nokaulējām cenu dažiem suvenīriem un mans tētis tika pie pakistāņu outfita. Solījās vilkt savā dzimšanas dienā.

Vecpilsētas šarms.

Vecpilsētas šarms.

Bildes no manu vecāku ciemošanās laika ir ļoti daudz, bet visas kaut kā tik privātas, ka negribas likt publiskai apskatei. Katrā ziņā es noteikti gaidu vēl ciemiņus :)

Mūsu mazās izklaidītes

Ārpus visām ikdienas iešanām, skriešanām un rutīnas ir viena laba lieta – brīvdienas! Starp citu, Emirātos nav darba nedēļa no pirmdienas līdz piektdienai. Šeit visi rukā no svētdienas līdz ceturtdienai. Brīvdienas skaitās piektdienas un sestdienas. Un arī ne visiem sestdienas ir brīvas. Visi labor worker`i  (par to kas tie tādi arī kādreiz pastāstīšu) strādā sešu dienu darba nedēļu. Bet mēs savās brīvdienās cenšamies visu ko sadarīt. Piemēram, kādu laiku atpakaļ bijām Dubaijas muzejā. Ziniet, bija interesanti! Apbrīnojami kā šeit izskatījās pirms tika atrasta nafta. Muzeju gan gāza riņķī tūristi no Japānas/Ķīnas (piedodiet, neatšķiru!), kā arī mūsu draugi – krievi. Ja uz muzeju dodas brīvdienā, tad ar to ir jārēķinās, ka tevi stumdīs, grūstīs un elpos pakausī. Domāju, ka darba dienā vajadzētu būt mierīgāk.

Muzejā viss ir baigā tumsā un ir tāda maziet krīpī sajūta, jo brīžiem nevar saprast, kas te dzīvs un kas ne...

Muzejā viss ir baigā tumsā un ir tāda maziet krīpī sajūta, jo brīžiem nevar saprast, kas te dzīvs un kas ne…

Dubaijas muzejā

Dubaijas muzejā

Dubaijas muzejā

Dubaijas muzejā

Dubaijas muzejā gultiņa

Dubaijas muzejā gultiņa

Kauliņi čuč

Kauliņi čuč

Suvenīru tīkotāji pēc muzeja apmeklējuma

Suvenīru tīkotāji pēc muzeja apmeklējuma

Vēl viena pieminēšanas vērta vieta, kur esam pabijuši ir Al Ain Zoo. Tas gan neatrodas Dubaijā, bet gan pusotras stundas brauciena attālumā, bet ir vērts aizkulties. Pēc šausminošās Dubaijas Zooloģiskā dārza pieredzes šis bija woow. Ieejas maksa pieaugušajiem ir 20 dirhami. Sakārtota vide (nekur nekas nesmird!), daudz un dažādi dzīvnieki, kā arī dažādas papildu izklaides bērniem. Kad devāmies prom no Zoodārza bija jau diezgan tumšs, bet arābu ģimenītes tik un tā, gandrīz totālā tumsā, sametušies zālītē (speciāli atvēlētā vietā) vēra vaļā savus piknika grozus un turpināja ballīti.

Dzīvnieku kiš-miš.

Dzīvnieku kiš-miš.

Lauvas

Lauvas

Visi grib redzēt lauvas tuvumā. Patiesībā sajūta diezgan baisa, jo pieiet var pie paša stikla tuvu, tuvu klāt, bet nav tā kā Rīgas Zoodārzā, kur tie dzīvnieki paslēpušies. Te lauva ar savu ķepu sita pa stiklu un neganti rēca. Man bija bail. Arābiem gan nē!

Visi grib redzēt lauvas tuvumā. Patiesībā sajūta diezgan baisa, jo pieiet var pie paša stikla tuvu, tuvu klāt, bet nav tā kā Rīgas Zoodārzā, kur tie dzīvnieki paslēpušies. Te lauva ar savu ķepu sita pa stiklu un neganti rēca. Man bija bail. Arābiem gan nē!

Lauvas čuč

Lauvas čuč

Lauvas baigi tuvu

Lauvas baigi tuvu

Šie divi eksemplāri bija no kādas slāviski runājošas valsts. Māte ar dēlu. Mamma visu centās sabildēt, bet dēlam tas besija.

Šie divi eksemplāri bija no kādas slāviski runājošas valsts. Māte ar dēlu. Mamma visu centās sabildēt, bet dēlam tas besija.

Visur apbrīnojama klātesamības sajūta

Visur apbrīnojama klātesamības sajūta

Savvaļa nebrīvē

Savvaļa nebrīvē

Žirafes

Žirafes

Mazs cilvēks skatās uz žirafēm

Mazs cilvēks skatās uz žirafēm

Žirafes ņammā

Žirafes ņammā

Vienā no piektdienām bijām nolēmuši apmeklēt arī Dubaijas zivju tirgu. Tiesa gan to mēs nokavējām, jo tas ir vaļā no 05:00 – 13:00, pēc tam atveras dārzeņu un augļu tirgus, kas ir tieši blakus. Neskatoties uz to, ka zivis it kā vairs netirgoja, tev visu laiku kāds skrien pakaļ un prasa vai negribi nopirkt kādu zivi! Beigās padevāmies kārdinājumam un, izvesti caur visādiem labirintu labirintiem, nopirkām garneles. Prasīju vien 10, iedeva 17. Tā pat arī ar dārzeņiem – pērc gurķus, uzmet pa virsu arī burkānus. Un nevis tā, ka tev par to jāmaksā, bet gan for fun, lai tu nāktu vēl. Iegādātie dārzeņi un garneles bija supergardi, lētāk pirkti nekā visos supermegagiga veikalos. Vienīgais, jārēķinās, ka visu iepirkšanās laiku tevi uzskatīs par naudas mašīnu. Tev pakaļ staigās zivju tirgoņi, kas visu ko piedāvās, tā pat ķerru stūmēji, kas par visām varītēm mēģinās tevi pierunāt, lai savus pirkumus saliec viņa ķerra, jo viņš tev visu aizstums visur kur vajag. Un atkauties ir neiespējami! Vienīgā izeja – ātri visu nopirkt un mukt!

Smaidīgais dārzeņu onka

Smaidīgais dārzeņu onka

Kur Dubaijā iepirkties?

Nesen pamanīju, ka manā blogā kāds ir gūglējis tekstu – kur Dubaijā iepirkties? Jautājums, patiesībā īzī, jo visa Dubaija ir veidota tā, lai tu, draugs mīļais, iepirktos. Šeit pat dzīvokli īrēt ir dārgāk, ja tas atrodas blakus kādam iepirkšanās centram.

Tad nu spešalī tiem, kuriem patīk tērēt naudu, Dubaijas iepirkšanās vietu tops:

1) Dubaijas mols – vieta, kur pazust uz vairākām dienām. Dubaijas mols ir lielākais pasaulē (aptuveni 1200 veikalu). Šeit veikalu klāsts ir tik plašs, ka savu maciņu varēs patukšot gan vidējas klases veikalu mīļotāji, gan tādi, kuriem zīmoli ir ļoti svarīgi. Dubaijas molā izkārtots arī pasaulē lielākais akvārijs un, ja uznāk vēlme paslidot, tad ir arī slidotava. Tā pat, ja gribēsiet uzbraukt pasaules augstākajā torni – Burj Khalifa, tad būs jāizlīkumo cauri Dubaijas molam. Dubaijas mols ir tik milzīgs, ka, ja uz turieni dodies ar metro, tad no metro pieturas, kas saucās Dubaijas mols/Burj Khalifa, līdz tiešām mola ieejai ir jāiet vēl aptuveni 20 minūtes. Daži paziņas zina stāstīt šausmu stāstus (paši no savas pieredzes, piedevām) par to, ka noparkojot automašīnu mola stāvvietā, paiet pusdiena kamēr tu to esi spējīgs atrast. Esmu šeit bijusi aptuveni 3x, vienmēr esmu apmaldījusies.

2) Mall of the Emirates – laikam skaitās kā viens no populārākajiem iepirkšanās centriem pēc apmeklētāju skaita platības ziņā. Pašai ir nācies tur atrasties brīvdienas vakarā un esmu sev nosolījusies, ka vairāk nekad šo kļūdu nepieļaušu. Cilvēku tik daudz un burziņš tik liels, ka nespēj dzirdēt savas domas. Bet, ja Dubaijā ir vēlme iepirkties, tad uz šejieni arī ir vērts atkulties. Būtībā te var atrast visus tos pašus zīmolus, ko Dubaijas molā, tikai paša iepirkšanās centra izmēri ir mazāki, tāpēc tā rīvēšanās vienam gar otru iepirkšanās laikā ir daudz lielāka. Ja maciņš atļauj, var pat palikt turpat blakus kādā no 5 zvaigžņu viesnīcām – Kempinski vai Sheraton. Un, ja nepietiek ar iepirkšanos, var arī aiziet paslēpot uz Ski Dubai.

3) Ibn Batutta – laikam mans mīļākais iepirkšanās centrs šeit. Iekārtots austrumnieciski, sadalīts sešās daļās – Andalūzija, Tunisija, Ēģipte, Persija, Indija un Ķīna. Vienlaicīgi pietiekami liels un mazs, lai izstaigātu, apskatītu, nopirktu. Katrā ziņā vērts apmeklēt kaut vai arhitektūras dēļ, mols ar dvēseli.

4) Dubai Marina mols – kaut kas izmēros līdzīgs Spicei. Uz šejieni var aizstaigāt, ja ir izvēlēts maršruts pastaigai pa Dubai Marina, tad pie reizes var iegriezties arī šajā iepirkšanās centrā. Veikali mazliet atšķiras no tiem, kas atrodami lielajos iepirkšanās centros, bet ir arī tādi paši, ko var atrast arī lielākos centros, tikai mazāki izmēros.

5) Dubai Outlet Mall – šeit gan nevarēs aizbraukt ar metro kā uz visiem iepriekšējiem, būs vajadzīgs auto vai taxis (apmēram izmaksās 100 UAE varbūt pat mazliet vairāk). Te var atrast ļoti daudz labas lietas par labām cenām. Īpaši sporta preces.

Katrā pilsētas daļā ir pa iepirkšanas centram, tikpat kā visos ir kinoteātri, milzīgi food court`i un bērnu izklaides istabas. Visos neesmu bijusi, neesmu nekāda lielā pa veikaliem staigātāja. Ja ir vēlme vēl iegriezties kādā bodē, tad var apskatīt arī Deira City Centre, kas ir visvecākais iepirkšanās centrs Dubaijā, kur atrodas arī vienīgais 4D kinoteātris Emirātos, Al Ghurair Centre, kā arī kontrastam iesaku apmeklēt Al Qouz Mall, kur neatradīsiet vispār neko no iepriekš minētā, šis būs ļoti lēti un interesanti! Varēsiet iepazīt un apskatīt Dubaijas otro, ne tik spožo seju.

Un, protams, tas vēl nav viss! Visu nevar ne aprakstīt, ne uzskaitīt.

Par multi-kulti

Uzskatu sevi par diezgan patriotisku latvieti. Man 11. un 18. novembris ir svarīgi datumi. Es mīlu Latviju, tās dabu (patiesībā esot ārzemēs iemīlu savu zemi vēl vairāk un spēju daudz labāk un vairāk izprast un sajust savas zemes plusus un mīnusus). Es savu bērnu nekad nevarētu nosaukt par Kevinu vai Estrelitu. Jā, man ir ļoti svarīga latviešu valoda. Un, jā, man besī, ka Latvijas krievi nespēj iemācīties runāt latviski. Tā arī laikam ir mana mazā latvieša lielā sāpe – tas, ka tās iedzīvotāji nespēj izprast elementāras lietas. Nespēj sadzīvot. Latvija ir maza. Latvieši lielajā Pasaules moļļā ir maznozīmīga vienība. Tostarp krievi… Oj, oj, oj, ku daudz! Un viņi ir visur! Ja mēs, Latvijā, ar viņiem cīnāmies kā ar vējdzirnavām, tad, ko jūs domājat, ka citur pasaulē viņi tiek gaidīti un mīlēti? Diemžēl nē! Un tas taču ir vājprāts! Pat šeit viņi ziemas sezonā savairojās kā sēnes pēc lietus. Un visdažādākās rocības pakāpēs – gan tādi, kuriem Louis Vuitton priekšā pakaļā, gan tādi, kuriem ceļojums uz Dubaiju kā ticīgajiem svētceļojums uz Izraēlu – vismaz vienreiz dzīvē uz šejieni jāatbrauc lai tur vai kas… Interesantākais gan tas, ka valodas problēmas viņiem ir neatkarīgi no kura miesta atkūlušies. Veikalā pie kasēm stāv un plikšķina acis, jo nesaprot, ko pārdevējs saka. Vai vēl labāk – runā krieviski, jo Блин, он не понимает по-русски?! идиот! Un tad nabaga filipīnietim jāizstiepjas un jāsaraujas, lai apmierinātu dārgā klienta vēlmes. Vai arī pakistāņu taksistam jāizzīlē uz kurieni viņš jānogādā. Un labākais ir tas, ka viņi šeit ir panākuši savu! Atlaižu laikā pārdevēji zina vārdu – скидка, taksisti kā mantru māk noskaitīt – привет, как Гела? Apbrīnojami! Un tas jau ir tikai tas, ko man ir nācies dzirdēt. Gan jau vēl visādi brīnumi notiek. Katrā ziņā sarkanais, saulē noceptais gurķis un attieksme Я самый крутой nodod krievu viens un divi un viņus tūristu vidū atšķirt no pārējiem ir tīrais nieks.
Bet vispār mans ieraksts nebija domāts par krieviem Dubaijā, bet salīdzinājumam, ka, ja man liekas, krievu un latviešu attiecības Latvijā kašķa, besīšanās un nervu vērtas, tad patiesībā tās ir pupu mizas. Jo izrādās, ka mana izpratne par kaut ko nepieņemamu, nesaprotamu ir tīrākā bērnu smilškaste. Piemēram, lai arī kā man nepatiktu latviešu un krievu saspīlētās attiecības un dažādā izpratne par lietām, tik un tā draugu vidū, kolēģu vidū man ir krievi, kurus pieņemu. Varu ar viņiem smieties, sarunāties un, jā, arī draudzēties. Lai arī vairumā gadījumu mūsu viedokļi par daudzām etniskām, nacionālām tēmām nesakrīt. Šeit? Nānigater! Es esmu miera, draudzīguma iemiesojums… Piemēram, es spēlēju tenisu pie trenera, kura dzimtene ir Indija, bet, kurš daudzus gadus ir nodzīvojis Ņujorkā. Super džeks! Draudzene viņam ir poliete. Saprotamies labi, viss kārtībā. Viņš bija atradis man pārinieci treniņiem, francūzieti. Laikam gan vēl jāpiemetina, ka tas nebija viegls uzdevums. Latvijā skaitos tāds vidusmēra dzeltenās bumbas pļukātājs, bet šeit manam līmenim kādu pieskaņot ir grūti. Ļoti daudzi nāk vienkārši pasist bumbiņu, pakoķetēt ar treneri. Tāda for fun lēna padarīšana, kur no tenisa ir tik, cik melns aiz naga. Bet tātad pirmais treniņš kopā ar francūzieti, man viss liekas baigi labi. Pēc treniņa izrādās, ka treneris ir reāli nikns uz francūzieti, jo viņa no sevis ir nez ko iedomājusies. Nemāk spēlēt, bet uzskata sevi par labo špīleri. Es vispār neko nesaprotu… Treniņš normāls, paķiķinu ar vienu, ar otru, spēlēju. Man pat liekas, ka briesmīgi tizlojos un varētu labāk… Paiet pāris dienas un treneris izrādās aizkadrā saka, ka tā francūziete ir taču stulba! Ka cilvēks nesaprot, ka mācīties spēlēt nenozīmē zīmēšanos laukumā un sevis stādīšanu augstāk par citiem. Arī treneri. Ja kaut kas nesanāk, tad skaties, klausies, mācies nevis šķobi ģīmi neizpratnē, ka tas treneris man neko nespēj iemācīt. Viņš vēl arvien dusmojās un pukojās. Un saka, ka mēs ar Ēriku esam kolosālākie cilvēki, ko viņš Dubaijā sastapis. Tik vienkārši, atvērti, draudzīgi. Esmu uz pakaļas, jo francūziete, jā, stāda sevi mazliet augstāk par citiem, bet es ar viņu saprotos normāli. Man nav grūti pievērt acis uz sīkumiem.
Otrs gadījums – kikboksa treniņš. Jāpiemetina, ka arī Latvijā patrenējos (diezgan īsu laiku) kikboksā pie trenera Sergeja Zemnicka Panatta sporta klubā. Man tik ļoti patika, ka gribēju arī te meklēt iespējas turpināt to, ko iemācījos. Vietu atradu. Bet problēmas sākās, tad, kad sapratu, ka cilvēki šeit trenējas citu motīvu vadīti. Jā, man arī treniņu process lielā mērā ir svarīgs svara zaudēšanai un priekam, bet, ja es ko daru, tad nopietni. Un tad arī ir tas kaifs, kad tu ko iemācies! Šeit manas gaitas kikboksā beidzās ar to, ka viens no džekiem palika nikns, ka es pārāk spēcīgi iedevu pa torbeli. Sapratu, ka neiešu darīt kaut ko uz 50%, tikai tāpēc, ka puisis trenējas kikboksā ilgāk par mani, bet raud kā skuķis, ja dabūn pa degunu… Atgriezīšos Latvijā un iešu pie Sergeja, kur džeki neraud, ja meitene pavicina kulakus. Bet kāpēc šis gadījums pie multi-kulti? Jo vīrišķis ir ar arābisku izcelsmi. Tas ir vienkārši zem viņa goda, ja bābietis ko tādu atļaujās. Un neatkarīgi no tā, ka esmu labs cilvēks, naids uz visu mūžu – tu, sieviete, mani siti! To apstiprināja arī kikboksa treneris, kurš nāk no Uzbekistānas. Trenerim vispār nebija saprotams, kā vīrietis var tā čīkstēt. Nav tajos cilvēkos sajēgas par sportu un cīņas sparu. Reiz sen senos laikos spēlēju basketbolu, ja nekļūdos, tad 8 gadus no vietas. Ar treniņiem 4 nedēļā, spēlēm brīvdienās un sporta nometnēm vasarās un reizēm arī ziemas brīvdienās. Neatkarīgi no tā, ka neizaugu par basketbolisti, tie gadi man ir iemācījuši, ja tu ko dari, tad tā pa īsto. Jo nav tāda varianta – šodien krosiņu noskriešu tikai pusīti. Mirsti nost, bet ir jānoskrien.
Un tas vēlreiz ir pierādījums tam, ka mēs, latvieši, esam ne tikai draudzīgi, bet arī ļoti sīksti. Kamēr citi tikai domā, ka ir kaut kas pārāks par otru tikai savas tautības dēļ, atklājās, ka mēs spējam daudz vairāk.

Decembris Dubaijā

Decembris ir foršākais ziemas mēnesis, manā skatījumā. Decembris ir piepildīts ilgām, gaidām, labām domām. Darbā visa steiga ir pilnīgi savādāka, jo darbi ir jāpabeidz nevis tāpēc, ka jāpabeidz, bet tāpēc, ka tuvojas jauna gada sākums, kurā visu iesākt ir daudz patīkamāk, ja visi rēķini ar aizgājušo gadu ir sakārtoti.
Ir forši vilkt biezu, adītu džemperi. Vakaros dzert tēju vai karstvīnu. Kājas sildīt villenēs. Būtībā viss decembris paiet kā tāda liela Advente. Mūsu mājās ierasts, ka es pirmajā Adventē dekorēju māju, gatavoju Adventes vainagu. Visu četru nedēļu laikā gaisā virmo kaut kas. Kaut kas neaprakstāms. TĀ sajūta.
Decembrī sniegs iegūst jēgu, jo ir taču vajadzīgi balti Ziemassvētki. Ak, decembris, decembris…

Bet kas notiek Dubaijā? Bijām Ziemassvētku tirdziņā ar draugiem. Pie tirdziņa ieejas mums gadās viens ļoti izpalīdzīgs (uz robežas starp izpalīdzīgs un uzbāzīgs) filipīniešu rūķis, kurš neliekas mierā un sagādā mums biļetes zibens ātrumā bez rindas. Tad nu ejam iekšā skatīties visus pasaules brīnumus. Jāpiebilst, ka visa teritorija ir apžogota un aizklāta ar necaurredzamām plēvēm, jo tomēr atrodamies musulmaņu zemē, kur šitas vājprāts ir pieļaujams tikai tad, ja aizžmiedz acis un skaties caur pirkstiem uz notiekošo. Interesanti, ka Ziemassvētku tirdziņš Dubaijas izpratnē ir viss iespējamais, kas nav saistīts ar Ziemassvētkiem. OK, dažas lietas bija centušies sarūpēt – plastmasas eglītes, 2 melnas sniega čupas, kas kādreiz noteikti ir izskatījušās pēc sniegavīriem (nesaprotu kā viņi to dabūja gatavu, ja ārā ir tuvu pie +30), uz milzīgas skatuves tiek dziedātās Ziemassvētku dziesmas un tad jau pats tirdziņš, kur iespējams nopirkt kaut ko līdzīgu beļģu vafelēm par astronomisku summu (piedevām tev tās vafeles jāgaida aptuveni 30 minūtes un beigās iedod to, ko neesi pasūtījis un vēl sadusmojas uz tevi, ka atļaujies protestēt), var iedzert vīnu un alu, kā arī iegādāties televizoru un banānus. Tas, kas tiek reklamēts kā handmade, rada vai nu šaubas, ka tas tiešām ir ar rokām darināts vai otrs variants ir tāds, ka man būtu neērti prasīt tik lielu kāpostu par to… Visādi indiešu pričendāļi, atrakcijas bērniem (ieskaitot mākslīgā sniega pikošanās laukumu), plastmasas slidotavu, kā arī Ziemassvētku vecītis. Un to visu pavada zvērīgs ļembasts. Bet tas viss ir tik ļoti nedabīgs, nesasaistīts kopā, ka nekāda Ziemassvētku tirdziņa atmosfēra tev nerodas.

Pati arī mēģināju i māju papušķot, i Adventes vainagu samudžināt, pat plastmasas egli nopirkām… Nekā. Nekāda sajūta, smarža. Gaisā nekas cits kā smiltis un būvgružu putekļi nevirmo.

Mana Adventes vainaga improvizācija

Mana Adventes vainaga improvizācija

Rūdolfam prieks par Adventes svecītēm

Rūdolfam prieks par Adventes svecītēm

Esam pieraduši, ka Ziemassvētki ir svētki vairāku dienu garumā, bet te vīram brīvs bija tikai 25. decembris. Un ne viņam vienīgajam. 24. decembra vakarā devāmies satikt latviešus Maigas mīlīgajā kultūras namā. Bija viss – skaisti dekorēta māja, bagātīgi klāts galds, jauki cilvēki visapkārt, ļoti garšīgs karstvīns, dāvaniņas un dzejolīši un pat bērniem atsevišķs dāvanu maiss, bet, lai arī cik jauki un forši, iekšēji skumu pēc mājām un mūsu Adamsu ģimenītes Ziemassvētkiem, kad vakars tik pat kā vienmēr iesākās ar kādu kašķi (!), kad ejam uz baznīcu (vienmēr steigā!) un visas nesaskaņas aizmirstas, ēdam kopīgi Ziemassvetku vakariņas tā, ka biksēm pogas sprāgst, dalām dāvaniņas un skaitam pašsacerētus-improvizētus dzejoļus, lietojam grādīgos dzērienus pārāk dažādās kombinācijās, Ēriks vienmēr sagādā joku dāvanu maisu, kur ir visvājprātīgākās lietas, ko varētu kādam dāvināt. Mēs smejamies, smejamies un smejamies… Un vienmēr to vakaru gribas pagarināt, cik nu ilgi var, tāpēc ejam gulēt tikai ar gaismiņas uzaušanu. Eh…
Tad nu ar vīru nozvērējāmies, ka nākamos Ziemassvētkus sagaidīsim Latvijā, lai tur vai kas…

Laikam pie brīvdienu tematikas jāpiezīmē, ka Ērikam bija ieplānots koncerts 27. decembrī Beirūtā, Libānā. 26. decembra rītā (ap četriem) viņš jau devās uz lidostu. Aizlidoja labi, uzspēlēja mēģī, dzīvojās pie grupas vokālista vecākiem un koncertu nenospēlēja, jo Beirūtu satricināja sprādziens. Grupas biedriem arī kāds pazīstamais aizgāja bojā. Katrā ziņā iepriekšējā vakarā Ēriks ar grupu vēl uzdzīvoja Beirūtas centrā, netālu no sprādzienza vietas. Sēdēju Dubaijā ar trīcošu sirdi kaut nu nekas neatgadītos un viņš sveiks un vesels tiktu atpakaļ. Paldies Dievam, viss kārtībā.

Jauno gadu sagaidījām trijatā. Negribējām nekur doties, kā arī nebija skaidrs vai jaunais cilvēks spēs izturēt līdz divpadsmitiem. Bet tas šogad bija vēl svarīgāk kā citus gadus, jo Dubaija grasījās uzstādīt pasaules rekordu uguņošanā. Tā kā dzīvojam netālu no Palm Jumeirah, tad negribējās to laist garām. Nodarbinājām sīci pa riktīgo, atļāvām ēst visu, ko sirds kāro (saldumu, saldumi, saldumi) un jau divpadsmitos mēs stāvējām ārā netālu no SkyDive Dubai un sveicām viens otru Jaunajā gadā! Un johaidī pasaules rekorda salūtu uzšāva gaisā 25 minūtes pēc divpadsmitiem. Bet bija to vērts. Iespaidīgi.

Mans mēģinājums nobildēt rekordsalūtu

Mans mēģinājums nobildēt rekordsalūtu

Devāmies mājās, Rūdolfu nolikām čučēt, bet paši paskatījāmies LTV1 tiešraidi un sagaidījām Jauno gadu arī pēc Latvijas laika. Vīns un šampanietis nav laba kombinācija, jo nākamajā rītā abiem galva sāpēja, nosmējāmies – nu īsts Jaunais gads!

LTV1 arī Dubaijā Jaunajā Gadā!

LTV1 arī Dubaijā Jaunajā Gadā!

Bet 31. decembrī ne viss bija tik priekpilni no a-z, jo mans suns, kas godam bija nodzīvojis 13 gadus (vidusāzijas aitu suņiem tas ir retums) aizgāja mūžībā līdz ar veco gadu… Redfords bija uzticams, kolosāls, mīlošs un sargājošs suns. Man ir ļoti palaimējies, jo mūsu ģimenē mīluļi ir bijuši visforšākie kādus vien var vēlēties.

Tā kā laimīgu, veiksmīgu, veselīgu, dzīvesprieka pilnu jums visiem Jauno gadu!

Ak, jā! Draugiem un radiem izsūtīju Ziemassvētku apsveikumus, bet pagaidām no teju 20 kartiņām ir saņemta tikai viena 24. decembrī Anglijā. Vai nu Latvijas pastā visi sačko, vai Dubaijas pasts izdomāja – nu i nafig, sūtīsim tikai vienu.

Kartiņu kaudze pirms salikšanas aploksnēs

Kartiņu kaudze pirms salikšanas aploksnēs

Rūdolfa vēlmes Ziemassvētkos

Rūdolfa vēlmes Ziemassvētkos

Dienas kā dienas ir vai nav brīvdienas nevienas

Katrs rīts man iesākas ar to, ka jaunais cilvēks mēģina man uz acīm uzstellēt brilles un iestūķēt rokā matugumiju, ja es vēl nesaprotu, ka pietiek gulēt un ir jāceļās, tad ieliek arī čības gultā. Patiesībā es nevaru sūdzēties, jo ceļamies abi diezgan vēlu – ap deviņiem. Ierodoties šeit sākumā gan bija Latvijas režīms, kad cēlāmies ap 7/8, tagad esam miega lāči. Ko tad daram pēc tam? Eju taisīt izsalkušajam lācēnam brokastis, ejam dušā, nomazgāju traukus, apvācu māju, kura tiek savandīta atkal jau pēc minūtēm desmit. Ģērbjamies un ejam laukā, kur dzīvojamies pa bērnu spēļu laukumu kādu stundu, pusotru. Tur Rūdolfam jau ir divi draudziņi – Hamza un Džošuā, kuri arī spēļu laukumā ir gandrīz katru dienu. Viņus gan mammas tur neved, viņi ierodās ar filipīniešu auklītēm. Neliela novirzīšanās no galvenās domas, bet tomēr – šeit strādājošas mammas var aizmirst par sēdēšanu mājās ar sīčiem līdz 1/1,5 gadu vecumam. Te mammai darbā jāatgriežās 3 mēnešus pēc sīča piedzimšanas, tāpēc mazos būtībā uzaudzina auklītes vai arī nursery (kaut kās līdzīgs bērnudārzam, tikai tur mazos var atstāt jau sākot no 4 mēnešu vecuma). Arābu sievietes, kas strādā, varot mājās sēdēt ilgāk, bet precīzi gan nezinu. Ja neesi gatava atgriezties darbā, tad arrivederci. Un par kādu bērna krūts ēdināšanu pēc pieprasījuma te var būt runa? Un šeit tomēr cilvēki pierod pie sava luksusa dzīvesveida, tāpēc ērtāk, drošāk, lētāk ir to mazo kaut kur nogrūst, nevis ar viņu sēdēt mājās. Tātad +2 punkti vecajai, labajai Latvijai.

Atgriežoties pie iesāktā – atzīšos, man tas spēļu laukums jau ir līdz brošai… Pēc tam pārsvarā iegriežamies vietējā Supernetto, kas priekš šejienes standartiem ir mazs veicītis, lai gan priekš Latvijas būtu vidusmēra bode, kur sapērkam visu ko vakariņām un čāpojam mājās. Knapi esam tikuši līdz dzīvokļa druvīm, kad mazais ķiļķēns jau no pārguruma nesaprot ne rīta, ne vakara un ir liekams gulēt. YES! Laiks man! Kā tad… Laiks man ir aptuveni 10-30 minūtes, kuru laikā caurskatu visādus portālus, palasu ziņas utt. Un tad apdaru mājas darbus. Ķiļķēns ceļās, uzkož kaut ko un tad jau sākās “gaidām tēti mājās režīms”. Aptuveni tā izskatās mana standarta diena Dubaijā. Bet mēs jau mēdzam sadarīt arī ko citu, kā arī mēdz notikt dažādās nobīdes dienas ritmos, atkarībā no garastāvokļa un dienas.

Līst!

Līst!

 

Piemēram, plānus var izjautk lietus! Mazliet varāk kā mēnesi atpakaļ Dubaijā iestājās krīze, jo bija nolijis. Neviens nemāk braukt, neviens nekur nevar aizbraukt, avārijas, peļķes, ziemas jakas mugurā, jo ir auksts utt. Mums ar Rūdolfu gan patika. Tik sen nebija justa TĀ smarža, kad sakarsētu gaisu atdzesē lietus. Uh.

 

 

 

 

 

 

Pabijām arī Sharjah Book Fair. Milzīgs grāmatu tirgus un ieeja bez maksas, kas var būt labāks par šo? Iegādājos arī šo un to – K. Hosseini “And the Mountains Echoed”, C. Adichie “Half of a Yellow Sun”, Rūdolfam grāmatu ar dzīvniekiem un Ērikam par teroristiem (neatceros nosaukumu). Katrā ziņa iespaidīgi. Žēl tikai, ka nebiju pienācīgi sagatavojusies, jo Latvijā grāmatu tirgum gatavojos nopietni – man ir saraksts ar grāmatām, kas interesē un esmu izzondējusi arī tām cenu, lai zinātu, vai un par cik lētāk ir izstādē nopērkamas. Te gan par to nebija jāsatraucas, jo bija jābūt lētāk par 25% nekā veikalā…

Sharjah grāmatu tirgū TV darboņu sapņu plaukts

Sharjah grāmatu tirgū TV darboņu sapņu plaukts

Grāmatas, kuras jālasa no otra gala...

Grāmatas, kuras jālasa no otra gala…

 

Zelta korāns!

Zelta korāns!

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Vēl, atgriežoties pie ikdienas iešanām un darīšanām, varu pastāstīt, ka jūku prātā brīžiem no tā, ka pilsēta mūsu rajonā nekad, NEKAD neguļ. Nav miera un klusuma pat naktī. Sāksim jau ar to, ka netālu no mūsu mājas ceļ kārtējo milzu ēku, kas stiepjas nu jau tik augstu, ka vairs galu nevar redzēt. Un dienā reizes 3-4 no augšējiem stāviem uz konteineru pa metāla trubu tiek šļūcināti būvgruži. O, mai gād, laimīgas ir tās dienas, kad šitas nenotiek. Bet mēdz notikt arī sestdienās ap deviņiem no rīta.

Trubas sākumgalu nemaz i nevar saredzēt...

Trubas sākumgalu nemaz i nevar saredzēt…

Un te tas viss beidzās...

Un te tas viss beidzās…

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Vēl, kas ietilpst kategorijā par negulēšanu – kaimiņi, kas atrodas tieši virs mums bieži bīda mēbeles. Arī četros no rīta… Lielākajai daļai dzīvokļu mūsu ēkā ir flīžu grīdas, tāpēc tā skaņa ir īpaši caur kauliem ejoša.

Ak, jā! Un īpaša rindkopa par mūsu kaimiņieni! Sieviete, kas sava dzīvokļa durvis tur vaļā bieži vien tā, lai visi var redzēt, cik tīrs un kārtīgs viņai dzīvoklis. Ap vienpadsmitiem vakarā vismaz reizi nedēļā uzgriež vienu un to pašu traļi-ļa-ļa arābu dziesmu tā, ka rīb viss stāvs. Ja aizvērtu durvis, varbūt nebūtu tik traki. Bet kronis visam bija pirms pāris dienām viņas kliegšana vairāku stundu garumā ar minimālām pauzēm. Sākumā ar Ēriku domājām, ka viņai vienkārši ir labi, if you know what I mean. Mazums kā cilvēks pauž prieku un emocijas? Bet paejot vēl kādam laikam, kad Rūdolfs jau sāk staigāt pa dzīvokli un atdarināt viņas kliegšanu, ieklausījāmies vērīgāk un liekas, ka kaut kas nav īsti labi… Dzird arī vīrieša balsi, trauki plīst, šī tik kliedz. Domājam, ka sit nost. Nosūtīju Ēriku lejā pie apsargiem, kas arī pēc minūtēm piecām bija klāt, pajautāja vai viņai viss ok, viņa arābiski kaut ko atkliedza pretī un viss, šie aiztinās. Varbūt tiešām bija vienkārši labi?

Un te vēl interesantas lietas iekš bildēm:

Mall Of The Emirates var atrasts Samsung izmēģinājumtelefonus ar iestatītu latviešu valodu

Mall Of The Emirates var atrasts Samsung izmēģinājumtelefonus ar iestatītu latviešu valodu

Šito vienvakar pagaršojām... Vairs negaršosim.

Šito vienvakar pagaršojām… Vairs negaršosim.

Mall of the Emirates Kaijas plaukts!

Mall of the Emirates Kaijas plaukts!