Kā mēs jaunās mājas meklējām

Ēriks, ierodoties Dubaijā, nezināja, cik ilgi mēs šeit paliksim. Tāpēc dzīvokli izīrēja uz vienu gadu. Dubaijā tu par dzīvokļa īri nemaksā katru mēnesi, bet gan gadu uz priekšu. Vēl reizēm ir iespēja maksājumu sadalīt vairākos čekos. Bet būtībā doma tāda, ja samaksā visu vienā čekā, tad tas ir mazliet lētāk nekā maksāt visu, piemēram, četros čekos.
Tātad maijā tuvojās mūsu īres līguma beigu termiņš, skaidri zinājām, ka mums tur vairs palikšana nespīd un paši bijām vienojušies, ka tur nemaz dzīvot vairs negribam. Pārāk daudz visādu sīkumu, kas saslēdzas kopā un liekas, ka citur zāle zaļāka.
Kā jau kārtīgi latvieši, visu sākām laicīgi plānot. Sākumā ne tik daudz orientējāmies uz konkrētiem dzīvokļiem, ko apskatīt, bet gan apskatīt rajonus, cenas utt. Visi dīleri/brokeri kā viens mums sašutuši raustīja plecus – ko jūs tik ātri dzīvokli meklējat, ja jums īres līgums beidzas pēc mēneša? Pirmā mācība – Dubaijā dzīvokli meklē pēdējā brīdī, aptuveni 2 nedēļas pirms izvākšanās beigu datuma, jo te tev neviens dzīvokli “nerezervēs” uz priekšdienām. Vairāk ir tā – atbrauci, apskatījies, ņem. Izbraukājām visvisādus Dubaijas rajonus, kaktus un nostūrus. Gribējām nepārmaksāt par jauno dzīvesvietu, varbūt pat vēl vairāk ietaupīt. Bet visur, kur ir iespēja ietaupīt, rodas citas grūtības – esi tālu no civilizācijas, ne tur metro, autobuss, tuksnesis visriņķī. Piemēram, Jumeirah Village, kur dzīvoklīši zemās ēkās, smuki, jauni, bet tur nekā cita nav! Pat ceļi līdz galam nav uztaisīti, ne veikals, ne kafūzis, ne bērnam rotaļlaukums. Mums tas neder, jo ģimenē ir tikai viena mašīna un tikai Ērikam ir vietējās tiesības. Ja man jākārto te tiesības, lai arī man ir Latvijas autovadītāja apliecība, tā te neder. Tev ir jāiet un jāpierāda, ka māki braukt. Jāiziet gan teorija, gan braukšanas apmācības un eksāmeni. Tā kā beigās visu to, ko ietaupi pārvācoties nekurienē, iztērē papildus tēriņiem par tiesībām, vēl vienu mašīnu, taxi utt. Bijām arī rajonā ar nosaukumu Motor City, super rajons, draudzīgs ģimenēm ar bērniem, bet dzīvokļi neomolīgi, priekš mums pārāk lieli. Kā tādas halles. Mums nav tik daudz pekeļu, lai to platību apdzīvotu. Vēl apsvērām Silicon Oasis, bet tur bija tik neomolīgi, ka bail. Dzīvoklis, ko skatījāmies smakoja pēc visa kā, gribējās tīties pēc iesējas ātrāk. Interesanti gāja arī Al Barsha rajonā, kur aizbraucām, mūs “savāca” norunātajā vietā kaut kāds indiešu midžets ar garu bārdu, kas uzdevās par real estate agent (man goda vārds bija diezgan neomolīgi, jo pie stūres sēdēja miesās kupls onka, kurš neizskatījās diez ko laipns). Aizveda mūs uz kaut kādu netīru dzīvokli bez balkona (lai gan Ēriks telefonsarunā prasīja vai balkons ir, jo tas šeit ir diezgan noderīgs veļas žāvēšanai) un teica, ka šitas brīnums maksājot bargu naudu… Bija sašutis, ka mēs ātri, ātri gribējām no turienes tīties prom.
Pa vairākiem lāgiem dažādās vietās jau pateicām “jā” dzīvoklim, bet, atbraucot mājās, secinājām, ka kaut kas līdz galam nav bijis ok. Piemēram, Dubai Marina rajonā bija dievīgs dzīvoklis, bet ne tur ir balkons, ne arī kādu logu var atvērt. Vienīgā vieta, kur apošņāt svaigu gaisu ir virtuves zonā. Tā pat arī viens no dzīvokļiem Jumeirah Lakes Towers (JLT), kur tik šika viesistaba, ar tik greznu skatu, bet guļamistaba kā sērkociņu kastīte. Un uz vienu no JLT torņiem braucām, ja nekļūdos, tad reizes piecas, jo tur bija brīvi 2 dzīvokļi, it kā viss forši, bet abiem kādi mīnusi, piemēram, viens no dzīvokļiem 3. stāva un ar skatu uz būvlaukumu. Mums it kā viens no iemesliem, kāpēc gribam pārvākties ir tas, ka blakus bliež torni, a te veselus divus… Bet dzīvoklis superīgs. Tā pat arī dzīvoklis 32. stāvā, bet beigas tas tik augstu, ka nespēju iziet uz balkona, galva reibst… Nu baigā ņuņņa, ne? Brīžiem jau likās, ka esam kā princeses uz zirņa, kas pašas nesaprot, ko grib. Bet mirklī, kad tu saproti, kādu naudu izdod par dzīvokli, tad arī gribās, lai nav tie kompromisi, samierināšanās pārāk daudz un lieli. Bet jāatzīst, ka retā dzīvokļa kvalitāte tiešām atbilst cenai. Cenas, pateicoties Expo 2020, ir augušas teju par 50%, īpaši dzīvokļiem. Kāpēc? Ko tas Expo izmanīja? Neko! Vienkārši vēl viens iemesls nokāst piķi. Otrkārt, šeit cilvēki tik bieži maina dzīvesvietas, kā arī atbrauc, pastrādā un dodas atkal uz citu valsti, ka rūpes par to, lai aiz tevis paliktu kārtīga un sakopta vide uztrauc tikai reto. Sanāk, ka dzīvokli kāds noīrē uz gadu, tad atkal cits utt. Līdz piecus gadus veca ēka jau skaitās veca. Milzīgs nolietojums.

Ko tad mēs izvēlējāmies? Pirmkārt, nolēmām netaupīt un dzīvot civilizācijā, izvēlējāmies JLT. Lai gan JLT rajonā lielākoties īrnieki paši apmaksā savas kondiškas izmaksas, mums izdevās vienoties ar īpašnieku, ka to apmaksā viņš. Otrkārt, svarīgi, ka metro 5 minūšu gājienā. Treškārt, apkārt nav būvdarbu. Ceturtkārt, kolosāls skats. Piektkārt, šajā dzīvoklī jūtamies labi! Nevienu brīdi vēl nav nācies nožēlot izvēli, kas laikam ir pats galvenais.

Pēdējā bilde no vecā dzīvokļa...

Pēdējā bilde no vecā dzīvokļa…

Sveicinātas, jaunās mājās!

Sveicinātas, jaunās mājās!

Atā, atā, vecās mājas!

Atā, atā, vecās mājas!

Ievākšanās.

Ievākšanās.

Pirms karstuma izklaides

Kamēr Latvijā cilvēki priecājas par pavasara tuvošanos, krokusiņu un sniegpulkstenīšu spraukšanos ārā no zemes, mēs sākam svīst. Jo mums lēnām tuvojas vasara. Jau vakar temperatūra uzkāpa līdz 36, bet laika prognozes rāda, ka ceturtdien gaidāms jau 39. Mums sāksies laiks, kad ārā iesim tikai agri, agri no rīta vai vēlu vakarā. 

Bet, kamēr karstums vēl nebija ieradies, mēs šo un to sadarījām.
Piemēram, bijām Miracle Gardens. Laikam to var nosaukt par tādu kā wannabe Holandes tulpju dārzu. Tulpes gan tur neredzēju, jo tās karstumu nepanestu, bet petūnijas gan zied krāšņi, krāšņi. Ja ir vēlme doties uz Miracle Gardens, tad tas jādara laikā, kad nav vēl temperatūra uzkāpusi pāri 30, tad dārzu slēdz un tur nekas nenotiek. Uz šejieni var nokļūt tikai ar mašīnu vai taxi. Cena pieaugušajiem 30 AED. 

Puķu māja

Puķu māja

Kurš šito izdomājis man nav ne jausmas... Mašīnas, kas rokas ārā no zemes.

Kurš šito izdomājis man nav ne jausmas… Mašīnas, kas rokas ārā no zemes.

Buč, buč!

Buč, buč!

Lietussargu aleja

Lietussargu aleja

Lietussargu aleja un Rūdolfs

Lietussargu aleja un Rūdolfs

Pirms kāda laika Dubaijā norisinājās arī Dubai Food Carnival. Šī pasākuma ietvaros notika arī The Great Yalla BBQ, kur vairāku valstu vidū piedalījās arī latvieši. Pasākums interesants, katrai valsts komandai līdzi bija fanu pulciņš, tad nu iedomājieties, cik daudz indiešu ir Dubaijā un cik maz latviešu… Tomēr gan ēdiena gatavošanā, gan fanošanā latvieši turējās braši! Arī mēs dziedājām, dancojām un vienkārši forši pavadījām laiku kopā ar latviešiem. 

Latviešu atbalsta komanda savējiem!

Latviešu atbalsta komanda savējiem!

Ak, jā! Un Dubaijā latviete Guna cep kolosālu tumšo maizi. Ņammm! Ja mēs maizi te ēdām diezgan reti, tad tagad laikam būsim pastāvīgie klienti, jo maize ir svaiga, garšīga un bez jebkādām ķīmijām. 

 

 

Maize

Maize

Par mammām un bērniem Dubaijā.

Tā nu redz sanācis, ka lielāko dienas daļu pavadu kopā ar Rūdolfu pa dažādiem bērnu spēļu laukumiem un pa mājām. Arvien biežāk novērtēju to, kas man bija Latvijā – vecāki, kas rokas stiepiena attālumā, māsa, kas vienmēr brauc apciemot un tuvi radi, draugi ar kuriem sazvanīties, aizstaigāt ciemos un apmainīties ar informāciju bērnu audzināšanas jautājumos. Arī iespēja kaut kur un kādam Rūdolfu atstāt. Un šajās dienās izjūtu to tuvo cilvēku trūkumu sev blakus vēl vairāk, jo pa mājām dzīvojās arī Ēriks, kurš saķēris kaut kādu puņķošanās un klepošanas vīrusu ar augstu temperatūru. Tā nu esmu mamma 24/7 un vēl bonusā māsiņa, slimnieku kopēja.

Noteikti tas, cik labi mamma ar visu tiek galā ir atkarīgs arī no mazā cilvēka rakstura. Man, atzīšos, bieži ir dienas, kuras varētu nosaukt zeme paveries… Atceros, kad Rūdolfs ieradās šajā pasaulē, jau pirmajā dienā Aija Mikova teica:”Viņš jums tāds uzstājīgs!” Un tiešām! Viņai bija/ir pilnīga taisnība! Rūdolfa raksturu vēl labāk nodefinēt nebūtu iespējams. Puikam patlaban ir kāpšanas periods – jāuzlien ir visur! Vienalga vai tas ir galds, krēsls, skapis vai lete. Tad nu es caurām dienām ceļu viņu nost no visādām virsmām, skaidrojot, ka tā nevar darīt. Bet pa vienu ausi iekšā, pa otru ārā. Divas dienas atpakaļ piedzīvojām pamatīgu izbīli. Rūdolfs uzrāpās uz vannasistabas tualetes poda, kāja paslīdēja un sasita zodu pret izlietnes malu, kā arī pakausi pret pašu podu. Brēcām abi. Skats bija tik šaušalīgs, ka to noteikti atcerēšos mūžam. Mazais pārbijies, vecāki arī. Aizvedām uz slimnīcu atrādīt. Tur piebļāva visu, jo neļāva sevi apskatīt. Pārbaudīja acis, paskatījās vai ausīs nav asinis, iztaustīja galvu, bet rentgenu netaisīja, jo atbildot uz miljoniem jautājumu par viņa uzvedību pēc kritiena tika secināts, ka varam doties mājās. Jābrauc atpakaļ tikai tad, ja sākas vemšana vai viņš zaudē samaņu. Visu nakti nespēju normāli aizmigt, jutos vainīga, ka nenosargāju bērnu, bet vismaz sirds mierīga par to, ka ārsti apskatījušies un secinājuši, ka viss ir labi.

Ierakstu par mammām un bērniem Dubaijā gribēju uzrakstīt jau sen, bet Rūdolfa gadījums man atgādināja, ka tas ir jāizdara. Pirmkārt, esmu laimīga, ka man dzīvē dota iespēja pašai audzināt savu bērnu, ka man nav vajadzīgas auklītes. Tomēr ne visi šeit saprot šādu izvēli. Jo nauda valda pāri visam. Svarīgāka ir karjera, nauda nevis tas, ka tu esi kopā ar savu bērnu. Piemēram, jau pieminētajā spēļu laukumā, kur mēdzam arī mēs ar Rūdolfu iet, mazais puika Džošuā, ieraugot mani, saka – mummy! Grib, lai ņemu viņu opā, nāk ar mani runāties… Man lūzt sirds domājot par to, cik ļoti viņš dienas laikā ilgojas pēc mammas, ja pirmo balto sievieti, ko redz spēļu laukumā, sauc par mammu.

Otrkārt, šeit mazus, sarkanus un krunkainus zīdaiņus var redzēt lielveikalos stipri biežāk kā Spicē. Atšķirība tikai, ka šeit lielveikalā ikdienā apgrozās stipri lielākas masas kā Spicē Ziemassvētku laikā. Tā pat nesaprotu, kāpēc bērnus, kas pārvietojās ar kājām jau kādus pāris gadus jāved ratiņos. Bērnam gadi 4-6, bet sēž ratos. Protams, arī fast food te valda un līdz ar mazkustīgo dzīvesveidu bieži var redzēt, ka ne tikai vecāki knapi kust, bet arī bērni.

Treškārt, nesaprotu, kāpēc tik attīstītā valstī neviens nav dzirdējis par ķengursomu kaitīgumu? Katrs trešais sīcis tiek stiepts ķengursomā. Protams, to nedara arābu sievietes savos palagos, bet gan progresīvi domājošās baltās sievietes. Tik pat nejēdzīgi liekas, ja ar zīdaini iziet pastaigā svaigā gaisā, mazo likt nevis ratos ar kulbu, bet vizināt autobeņķī, kas uzlikts uz ratu rāmja. Par krūts ēdināšanu jau vienreiz rakstīju. Te valda pudeles.

Ceturtkārt, bērnu drošība šeit ir nulles vērtībā. Bērni netiek vesti autobeņķos mašīnā. Viņi tur lēkā, spēlējās, dauzās, bet tas jums nav nekāds grants celiņš Pūres pagastā, bet gan Sheikh Zayed road, kur vidējais ātrums ir 120 km/h. Piedevām tās ir 6 joslas katrā virzienā.

Apmēram īsumā tā, ko varēju tagad atcerēties. Noteikti, ka ir vēl kas, kas patlaban piemirsies.

Par multi-kulti

Uzskatu sevi par diezgan patriotisku latvieti. Man 11. un 18. novembris ir svarīgi datumi. Es mīlu Latviju, tās dabu (patiesībā esot ārzemēs iemīlu savu zemi vēl vairāk un spēju daudz labāk un vairāk izprast un sajust savas zemes plusus un mīnusus). Es savu bērnu nekad nevarētu nosaukt par Kevinu vai Estrelitu. Jā, man ir ļoti svarīga latviešu valoda. Un, jā, man besī, ka Latvijas krievi nespēj iemācīties runāt latviski. Tā arī laikam ir mana mazā latvieša lielā sāpe – tas, ka tās iedzīvotāji nespēj izprast elementāras lietas. Nespēj sadzīvot. Latvija ir maza. Latvieši lielajā Pasaules moļļā ir maznozīmīga vienība. Tostarp krievi… Oj, oj, oj, ku daudz! Un viņi ir visur! Ja mēs, Latvijā, ar viņiem cīnāmies kā ar vējdzirnavām, tad, ko jūs domājat, ka citur pasaulē viņi tiek gaidīti un mīlēti? Diemžēl nē! Un tas taču ir vājprāts! Pat šeit viņi ziemas sezonā savairojās kā sēnes pēc lietus. Un visdažādākās rocības pakāpēs – gan tādi, kuriem Louis Vuitton priekšā pakaļā, gan tādi, kuriem ceļojums uz Dubaiju kā ticīgajiem svētceļojums uz Izraēlu – vismaz vienreiz dzīvē uz šejieni jāatbrauc lai tur vai kas… Interesantākais gan tas, ka valodas problēmas viņiem ir neatkarīgi no kura miesta atkūlušies. Veikalā pie kasēm stāv un plikšķina acis, jo nesaprot, ko pārdevējs saka. Vai vēl labāk – runā krieviski, jo Блин, он не понимает по-русски?! идиот! Un tad nabaga filipīnietim jāizstiepjas un jāsaraujas, lai apmierinātu dārgā klienta vēlmes. Vai arī pakistāņu taksistam jāizzīlē uz kurieni viņš jānogādā. Un labākais ir tas, ka viņi šeit ir panākuši savu! Atlaižu laikā pārdevēji zina vārdu – скидка, taksisti kā mantru māk noskaitīt – привет, как Гела? Apbrīnojami! Un tas jau ir tikai tas, ko man ir nācies dzirdēt. Gan jau vēl visādi brīnumi notiek. Katrā ziņā sarkanais, saulē noceptais gurķis un attieksme Я самый крутой nodod krievu viens un divi un viņus tūristu vidū atšķirt no pārējiem ir tīrais nieks.
Bet vispār mans ieraksts nebija domāts par krieviem Dubaijā, bet salīdzinājumam, ka, ja man liekas, krievu un latviešu attiecības Latvijā kašķa, besīšanās un nervu vērtas, tad patiesībā tās ir pupu mizas. Jo izrādās, ka mana izpratne par kaut ko nepieņemamu, nesaprotamu ir tīrākā bērnu smilškaste. Piemēram, lai arī kā man nepatiktu latviešu un krievu saspīlētās attiecības un dažādā izpratne par lietām, tik un tā draugu vidū, kolēģu vidū man ir krievi, kurus pieņemu. Varu ar viņiem smieties, sarunāties un, jā, arī draudzēties. Lai arī vairumā gadījumu mūsu viedokļi par daudzām etniskām, nacionālām tēmām nesakrīt. Šeit? Nānigater! Es esmu miera, draudzīguma iemiesojums… Piemēram, es spēlēju tenisu pie trenera, kura dzimtene ir Indija, bet, kurš daudzus gadus ir nodzīvojis Ņujorkā. Super džeks! Draudzene viņam ir poliete. Saprotamies labi, viss kārtībā. Viņš bija atradis man pārinieci treniņiem, francūzieti. Laikam gan vēl jāpiemetina, ka tas nebija viegls uzdevums. Latvijā skaitos tāds vidusmēra dzeltenās bumbas pļukātājs, bet šeit manam līmenim kādu pieskaņot ir grūti. Ļoti daudzi nāk vienkārši pasist bumbiņu, pakoķetēt ar treneri. Tāda for fun lēna padarīšana, kur no tenisa ir tik, cik melns aiz naga. Bet tātad pirmais treniņš kopā ar francūzieti, man viss liekas baigi labi. Pēc treniņa izrādās, ka treneris ir reāli nikns uz francūzieti, jo viņa no sevis ir nez ko iedomājusies. Nemāk spēlēt, bet uzskata sevi par labo špīleri. Es vispār neko nesaprotu… Treniņš normāls, paķiķinu ar vienu, ar otru, spēlēju. Man pat liekas, ka briesmīgi tizlojos un varētu labāk… Paiet pāris dienas un treneris izrādās aizkadrā saka, ka tā francūziete ir taču stulba! Ka cilvēks nesaprot, ka mācīties spēlēt nenozīmē zīmēšanos laukumā un sevis stādīšanu augstāk par citiem. Arī treneri. Ja kaut kas nesanāk, tad skaties, klausies, mācies nevis šķobi ģīmi neizpratnē, ka tas treneris man neko nespēj iemācīt. Viņš vēl arvien dusmojās un pukojās. Un saka, ka mēs ar Ēriku esam kolosālākie cilvēki, ko viņš Dubaijā sastapis. Tik vienkārši, atvērti, draudzīgi. Esmu uz pakaļas, jo francūziete, jā, stāda sevi mazliet augstāk par citiem, bet es ar viņu saprotos normāli. Man nav grūti pievērt acis uz sīkumiem.
Otrs gadījums – kikboksa treniņš. Jāpiemetina, ka arī Latvijā patrenējos (diezgan īsu laiku) kikboksā pie trenera Sergeja Zemnicka Panatta sporta klubā. Man tik ļoti patika, ka gribēju arī te meklēt iespējas turpināt to, ko iemācījos. Vietu atradu. Bet problēmas sākās, tad, kad sapratu, ka cilvēki šeit trenējas citu motīvu vadīti. Jā, man arī treniņu process lielā mērā ir svarīgs svara zaudēšanai un priekam, bet, ja es ko daru, tad nopietni. Un tad arī ir tas kaifs, kad tu ko iemācies! Šeit manas gaitas kikboksā beidzās ar to, ka viens no džekiem palika nikns, ka es pārāk spēcīgi iedevu pa torbeli. Sapratu, ka neiešu darīt kaut ko uz 50%, tikai tāpēc, ka puisis trenējas kikboksā ilgāk par mani, bet raud kā skuķis, ja dabūn pa degunu… Atgriezīšos Latvijā un iešu pie Sergeja, kur džeki neraud, ja meitene pavicina kulakus. Bet kāpēc šis gadījums pie multi-kulti? Jo vīrišķis ir ar arābisku izcelsmi. Tas ir vienkārši zem viņa goda, ja bābietis ko tādu atļaujās. Un neatkarīgi no tā, ka esmu labs cilvēks, naids uz visu mūžu – tu, sieviete, mani siti! To apstiprināja arī kikboksa treneris, kurš nāk no Uzbekistānas. Trenerim vispār nebija saprotams, kā vīrietis var tā čīkstēt. Nav tajos cilvēkos sajēgas par sportu un cīņas sparu. Reiz sen senos laikos spēlēju basketbolu, ja nekļūdos, tad 8 gadus no vietas. Ar treniņiem 4 nedēļā, spēlēm brīvdienās un sporta nometnēm vasarās un reizēm arī ziemas brīvdienās. Neatkarīgi no tā, ka neizaugu par basketbolisti, tie gadi man ir iemācījuši, ja tu ko dari, tad tā pa īsto. Jo nav tāda varianta – šodien krosiņu noskriešu tikai pusīti. Mirsti nost, bet ir jānoskrien.
Un tas vēlreiz ir pierādījums tam, ka mēs, latvieši, esam ne tikai draudzīgi, bet arī ļoti sīksti. Kamēr citi tikai domā, ka ir kaut kas pārāks par otru tikai savas tautības dēļ, atklājās, ka mēs spējam daudz vairāk.

Decembris Dubaijā

Decembris ir foršākais ziemas mēnesis, manā skatījumā. Decembris ir piepildīts ilgām, gaidām, labām domām. Darbā visa steiga ir pilnīgi savādāka, jo darbi ir jāpabeidz nevis tāpēc, ka jāpabeidz, bet tāpēc, ka tuvojas jauna gada sākums, kurā visu iesākt ir daudz patīkamāk, ja visi rēķini ar aizgājušo gadu ir sakārtoti.
Ir forši vilkt biezu, adītu džemperi. Vakaros dzert tēju vai karstvīnu. Kājas sildīt villenēs. Būtībā viss decembris paiet kā tāda liela Advente. Mūsu mājās ierasts, ka es pirmajā Adventē dekorēju māju, gatavoju Adventes vainagu. Visu četru nedēļu laikā gaisā virmo kaut kas. Kaut kas neaprakstāms. TĀ sajūta.
Decembrī sniegs iegūst jēgu, jo ir taču vajadzīgi balti Ziemassvētki. Ak, decembris, decembris…

Bet kas notiek Dubaijā? Bijām Ziemassvētku tirdziņā ar draugiem. Pie tirdziņa ieejas mums gadās viens ļoti izpalīdzīgs (uz robežas starp izpalīdzīgs un uzbāzīgs) filipīniešu rūķis, kurš neliekas mierā un sagādā mums biļetes zibens ātrumā bez rindas. Tad nu ejam iekšā skatīties visus pasaules brīnumus. Jāpiebilst, ka visa teritorija ir apžogota un aizklāta ar necaurredzamām plēvēm, jo tomēr atrodamies musulmaņu zemē, kur šitas vājprāts ir pieļaujams tikai tad, ja aizžmiedz acis un skaties caur pirkstiem uz notiekošo. Interesanti, ka Ziemassvētku tirdziņš Dubaijas izpratnē ir viss iespējamais, kas nav saistīts ar Ziemassvētkiem. OK, dažas lietas bija centušies sarūpēt – plastmasas eglītes, 2 melnas sniega čupas, kas kādreiz noteikti ir izskatījušās pēc sniegavīriem (nesaprotu kā viņi to dabūja gatavu, ja ārā ir tuvu pie +30), uz milzīgas skatuves tiek dziedātās Ziemassvētku dziesmas un tad jau pats tirdziņš, kur iespējams nopirkt kaut ko līdzīgu beļģu vafelēm par astronomisku summu (piedevām tev tās vafeles jāgaida aptuveni 30 minūtes un beigās iedod to, ko neesi pasūtījis un vēl sadusmojas uz tevi, ka atļaujies protestēt), var iedzert vīnu un alu, kā arī iegādāties televizoru un banānus. Tas, kas tiek reklamēts kā handmade, rada vai nu šaubas, ka tas tiešām ir ar rokām darināts vai otrs variants ir tāds, ka man būtu neērti prasīt tik lielu kāpostu par to… Visādi indiešu pričendāļi, atrakcijas bērniem (ieskaitot mākslīgā sniega pikošanās laukumu), plastmasas slidotavu, kā arī Ziemassvētku vecītis. Un to visu pavada zvērīgs ļembasts. Bet tas viss ir tik ļoti nedabīgs, nesasaistīts kopā, ka nekāda Ziemassvētku tirdziņa atmosfēra tev nerodas.

Pati arī mēģināju i māju papušķot, i Adventes vainagu samudžināt, pat plastmasas egli nopirkām… Nekā. Nekāda sajūta, smarža. Gaisā nekas cits kā smiltis un būvgružu putekļi nevirmo.

Mana Adventes vainaga improvizācija

Mana Adventes vainaga improvizācija

Rūdolfam prieks par Adventes svecītēm

Rūdolfam prieks par Adventes svecītēm

Esam pieraduši, ka Ziemassvētki ir svētki vairāku dienu garumā, bet te vīram brīvs bija tikai 25. decembris. Un ne viņam vienīgajam. 24. decembra vakarā devāmies satikt latviešus Maigas mīlīgajā kultūras namā. Bija viss – skaisti dekorēta māja, bagātīgi klāts galds, jauki cilvēki visapkārt, ļoti garšīgs karstvīns, dāvaniņas un dzejolīši un pat bērniem atsevišķs dāvanu maiss, bet, lai arī cik jauki un forši, iekšēji skumu pēc mājām un mūsu Adamsu ģimenītes Ziemassvētkiem, kad vakars tik pat kā vienmēr iesākās ar kādu kašķi (!), kad ejam uz baznīcu (vienmēr steigā!) un visas nesaskaņas aizmirstas, ēdam kopīgi Ziemassvetku vakariņas tā, ka biksēm pogas sprāgst, dalām dāvaniņas un skaitam pašsacerētus-improvizētus dzejoļus, lietojam grādīgos dzērienus pārāk dažādās kombinācijās, Ēriks vienmēr sagādā joku dāvanu maisu, kur ir visvājprātīgākās lietas, ko varētu kādam dāvināt. Mēs smejamies, smejamies un smejamies… Un vienmēr to vakaru gribas pagarināt, cik nu ilgi var, tāpēc ejam gulēt tikai ar gaismiņas uzaušanu. Eh…
Tad nu ar vīru nozvērējāmies, ka nākamos Ziemassvētkus sagaidīsim Latvijā, lai tur vai kas…

Laikam pie brīvdienu tematikas jāpiezīmē, ka Ērikam bija ieplānots koncerts 27. decembrī Beirūtā, Libānā. 26. decembra rītā (ap četriem) viņš jau devās uz lidostu. Aizlidoja labi, uzspēlēja mēģī, dzīvojās pie grupas vokālista vecākiem un koncertu nenospēlēja, jo Beirūtu satricināja sprādziens. Grupas biedriem arī kāds pazīstamais aizgāja bojā. Katrā ziņā iepriekšējā vakarā Ēriks ar grupu vēl uzdzīvoja Beirūtas centrā, netālu no sprādzienza vietas. Sēdēju Dubaijā ar trīcošu sirdi kaut nu nekas neatgadītos un viņš sveiks un vesels tiktu atpakaļ. Paldies Dievam, viss kārtībā.

Jauno gadu sagaidījām trijatā. Negribējām nekur doties, kā arī nebija skaidrs vai jaunais cilvēks spēs izturēt līdz divpadsmitiem. Bet tas šogad bija vēl svarīgāk kā citus gadus, jo Dubaija grasījās uzstādīt pasaules rekordu uguņošanā. Tā kā dzīvojam netālu no Palm Jumeirah, tad negribējās to laist garām. Nodarbinājām sīci pa riktīgo, atļāvām ēst visu, ko sirds kāro (saldumu, saldumi, saldumi) un jau divpadsmitos mēs stāvējām ārā netālu no SkyDive Dubai un sveicām viens otru Jaunajā gadā! Un johaidī pasaules rekorda salūtu uzšāva gaisā 25 minūtes pēc divpadsmitiem. Bet bija to vērts. Iespaidīgi.

Mans mēģinājums nobildēt rekordsalūtu

Mans mēģinājums nobildēt rekordsalūtu

Devāmies mājās, Rūdolfu nolikām čučēt, bet paši paskatījāmies LTV1 tiešraidi un sagaidījām Jauno gadu arī pēc Latvijas laika. Vīns un šampanietis nav laba kombinācija, jo nākamajā rītā abiem galva sāpēja, nosmējāmies – nu īsts Jaunais gads!

LTV1 arī Dubaijā Jaunajā Gadā!

LTV1 arī Dubaijā Jaunajā Gadā!

Bet 31. decembrī ne viss bija tik priekpilni no a-z, jo mans suns, kas godam bija nodzīvojis 13 gadus (vidusāzijas aitu suņiem tas ir retums) aizgāja mūžībā līdz ar veco gadu… Redfords bija uzticams, kolosāls, mīlošs un sargājošs suns. Man ir ļoti palaimējies, jo mūsu ģimenē mīluļi ir bijuši visforšākie kādus vien var vēlēties.

Tā kā laimīgu, veiksmīgu, veselīgu, dzīvesprieka pilnu jums visiem Jauno gadu!

Ak, jā! Draugiem un radiem izsūtīju Ziemassvētku apsveikumus, bet pagaidām no teju 20 kartiņām ir saņemta tikai viena 24. decembrī Anglijā. Vai nu Latvijas pastā visi sačko, vai Dubaijas pasts izdomāja – nu i nafig, sūtīsim tikai vienu.

Kartiņu kaudze pirms salikšanas aploksnēs

Kartiņu kaudze pirms salikšanas aploksnēs

Rūdolfa vēlmes Ziemassvētkos

Rūdolfa vēlmes Ziemassvētkos

Dienas kā dienas ir vai nav brīvdienas nevienas

Katrs rīts man iesākas ar to, ka jaunais cilvēks mēģina man uz acīm uzstellēt brilles un iestūķēt rokā matugumiju, ja es vēl nesaprotu, ka pietiek gulēt un ir jāceļās, tad ieliek arī čības gultā. Patiesībā es nevaru sūdzēties, jo ceļamies abi diezgan vēlu – ap deviņiem. Ierodoties šeit sākumā gan bija Latvijas režīms, kad cēlāmies ap 7/8, tagad esam miega lāči. Ko tad daram pēc tam? Eju taisīt izsalkušajam lācēnam brokastis, ejam dušā, nomazgāju traukus, apvācu māju, kura tiek savandīta atkal jau pēc minūtēm desmit. Ģērbjamies un ejam laukā, kur dzīvojamies pa bērnu spēļu laukumu kādu stundu, pusotru. Tur Rūdolfam jau ir divi draudziņi – Hamza un Džošuā, kuri arī spēļu laukumā ir gandrīz katru dienu. Viņus gan mammas tur neved, viņi ierodās ar filipīniešu auklītēm. Neliela novirzīšanās no galvenās domas, bet tomēr – šeit strādājošas mammas var aizmirst par sēdēšanu mājās ar sīčiem līdz 1/1,5 gadu vecumam. Te mammai darbā jāatgriežās 3 mēnešus pēc sīča piedzimšanas, tāpēc mazos būtībā uzaudzina auklītes vai arī nursery (kaut kās līdzīgs bērnudārzam, tikai tur mazos var atstāt jau sākot no 4 mēnešu vecuma). Arābu sievietes, kas strādā, varot mājās sēdēt ilgāk, bet precīzi gan nezinu. Ja neesi gatava atgriezties darbā, tad arrivederci. Un par kādu bērna krūts ēdināšanu pēc pieprasījuma te var būt runa? Un šeit tomēr cilvēki pierod pie sava luksusa dzīvesveida, tāpēc ērtāk, drošāk, lētāk ir to mazo kaut kur nogrūst, nevis ar viņu sēdēt mājās. Tātad +2 punkti vecajai, labajai Latvijai.

Atgriežoties pie iesāktā – atzīšos, man tas spēļu laukums jau ir līdz brošai… Pēc tam pārsvarā iegriežamies vietējā Supernetto, kas priekš šejienes standartiem ir mazs veicītis, lai gan priekš Latvijas būtu vidusmēra bode, kur sapērkam visu ko vakariņām un čāpojam mājās. Knapi esam tikuši līdz dzīvokļa druvīm, kad mazais ķiļķēns jau no pārguruma nesaprot ne rīta, ne vakara un ir liekams gulēt. YES! Laiks man! Kā tad… Laiks man ir aptuveni 10-30 minūtes, kuru laikā caurskatu visādus portālus, palasu ziņas utt. Un tad apdaru mājas darbus. Ķiļķēns ceļās, uzkož kaut ko un tad jau sākās “gaidām tēti mājās režīms”. Aptuveni tā izskatās mana standarta diena Dubaijā. Bet mēs jau mēdzam sadarīt arī ko citu, kā arī mēdz notikt dažādās nobīdes dienas ritmos, atkarībā no garastāvokļa un dienas.

Līst!

Līst!

 

Piemēram, plānus var izjautk lietus! Mazliet varāk kā mēnesi atpakaļ Dubaijā iestājās krīze, jo bija nolijis. Neviens nemāk braukt, neviens nekur nevar aizbraukt, avārijas, peļķes, ziemas jakas mugurā, jo ir auksts utt. Mums ar Rūdolfu gan patika. Tik sen nebija justa TĀ smarža, kad sakarsētu gaisu atdzesē lietus. Uh.

 

 

 

 

 

 

Pabijām arī Sharjah Book Fair. Milzīgs grāmatu tirgus un ieeja bez maksas, kas var būt labāks par šo? Iegādājos arī šo un to – K. Hosseini “And the Mountains Echoed”, C. Adichie “Half of a Yellow Sun”, Rūdolfam grāmatu ar dzīvniekiem un Ērikam par teroristiem (neatceros nosaukumu). Katrā ziņa iespaidīgi. Žēl tikai, ka nebiju pienācīgi sagatavojusies, jo Latvijā grāmatu tirgum gatavojos nopietni – man ir saraksts ar grāmatām, kas interesē un esmu izzondējusi arī tām cenu, lai zinātu, vai un par cik lētāk ir izstādē nopērkamas. Te gan par to nebija jāsatraucas, jo bija jābūt lētāk par 25% nekā veikalā…

Sharjah grāmatu tirgū TV darboņu sapņu plaukts

Sharjah grāmatu tirgū TV darboņu sapņu plaukts

Grāmatas, kuras jālasa no otra gala...

Grāmatas, kuras jālasa no otra gala…

 

Zelta korāns!

Zelta korāns!

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Vēl, atgriežoties pie ikdienas iešanām un darīšanām, varu pastāstīt, ka jūku prātā brīžiem no tā, ka pilsēta mūsu rajonā nekad, NEKAD neguļ. Nav miera un klusuma pat naktī. Sāksim jau ar to, ka netālu no mūsu mājas ceļ kārtējo milzu ēku, kas stiepjas nu jau tik augstu, ka vairs galu nevar redzēt. Un dienā reizes 3-4 no augšējiem stāviem uz konteineru pa metāla trubu tiek šļūcināti būvgruži. O, mai gād, laimīgas ir tās dienas, kad šitas nenotiek. Bet mēdz notikt arī sestdienās ap deviņiem no rīta.

Trubas sākumgalu nemaz i nevar saredzēt...

Trubas sākumgalu nemaz i nevar saredzēt…

Un te tas viss beidzās...

Un te tas viss beidzās…

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Vēl, kas ietilpst kategorijā par negulēšanu – kaimiņi, kas atrodas tieši virs mums bieži bīda mēbeles. Arī četros no rīta… Lielākajai daļai dzīvokļu mūsu ēkā ir flīžu grīdas, tāpēc tā skaņa ir īpaši caur kauliem ejoša.

Ak, jā! Un īpaša rindkopa par mūsu kaimiņieni! Sieviete, kas sava dzīvokļa durvis tur vaļā bieži vien tā, lai visi var redzēt, cik tīrs un kārtīgs viņai dzīvoklis. Ap vienpadsmitiem vakarā vismaz reizi nedēļā uzgriež vienu un to pašu traļi-ļa-ļa arābu dziesmu tā, ka rīb viss stāvs. Ja aizvērtu durvis, varbūt nebūtu tik traki. Bet kronis visam bija pirms pāris dienām viņas kliegšana vairāku stundu garumā ar minimālām pauzēm. Sākumā ar Ēriku domājām, ka viņai vienkārši ir labi, if you know what I mean. Mazums kā cilvēks pauž prieku un emocijas? Bet paejot vēl kādam laikam, kad Rūdolfs jau sāk staigāt pa dzīvokli un atdarināt viņas kliegšanu, ieklausījāmies vērīgāk un liekas, ka kaut kas nav īsti labi… Dzird arī vīrieša balsi, trauki plīst, šī tik kliedz. Domājam, ka sit nost. Nosūtīju Ēriku lejā pie apsargiem, kas arī pēc minūtēm piecām bija klāt, pajautāja vai viņai viss ok, viņa arābiski kaut ko atkliedza pretī un viss, šie aiztinās. Varbūt tiešām bija vienkārši labi?

Un te vēl interesantas lietas iekš bildēm:

Mall Of The Emirates var atrasts Samsung izmēģinājumtelefonus ar iestatītu latviešu valodu

Mall Of The Emirates var atrasts Samsung izmēģinājumtelefonus ar iestatītu latviešu valodu

Šito vienvakar pagaršojām... Vairs negaršosim.

Šito vienvakar pagaršojām… Vairs negaršosim.

Mall of the Emirates Kaijas plaukts!

Mall of the Emirates Kaijas plaukts!