Merry Christmas and a Happy New Year!

Pirms gada nosolījos sev, ka, lai tur vai kas, bet Ziemassvētkus pavadīsim Latvijā. Kā jums šķiet vai es savu solījumu pašai sev izpildīju? Ne vella… Jo viena lieta ir tas, ko esi iedomājies, pavisam cita – kas ir iespējams. Tā nu šogad atkal bijām Dubaijā. Jau esmu rakstījusi par to, ka palmas, +25 un šorti manī neraisa nekādu Ziemassvētku noskaņu. Arī šogad kaut kā mēģināju to noskaņu mākslīgi uzburt – adventes vainadziņš, Ziemassvētku kartiņu gatavošana draugiem (kuras gan neviens vēl nav saņēmis!) lampiņas, plastmasas egle utt. Un šogad liekas, ka pat izdevās. Bija mums mazi, jauki Ziemassvētki trijatā. 24. decembra rītā, kamēr tētis darbā, mēs ar Rūdolfu cepām piparkūkas no paštaisītas mīklas. Jāatzīst, ka to gatavoju pirmo reizi un nesanāca kaut kas līdz galam, jo mīkla bija dīvaini drupena. It kā turas kopā, bet, kad jārullē vai jāsamīca bumbiņa, izšķīst kā drupačiņas. Varbūt kāds no gudrākiem pavāriem var mani pakonsultēt, kas  par vainu, ka mīkla tāda? Bet, neskatoties uz to, piparkūkas bija ļoti garšīgas.

Šī gada Ziemassvētku kartiņu čupiņa

Šī gada paštaisīto Ziemassvētku kartiņu čupiņa. Izsūtītas decembra sākumā, bet neviens vēl viņas nav saņēmis… Baigā škrobe.

Aiziet peperkoki!

Aiziet peperkoki!

Mūsu šī gada Adventes vainags

Mūsu šī gada Adventes vainags izskatījās pat pēc vainaga! Man gan paveicās, nedēļu pirms Adventes būt IKEA un iegādāties pēdējo zaļa paskata vainadziņu… Dzirdēju, ka palīdzētājonka vairākām dāmām teica – oh, this is out of stock! Un, kad būs pievedums? Nākošgad :)

Pirmo reizi šeit gāju iegādāt arī cūkgaļu karbonādēm. Kaut kā nebija mums īpaša vajadzība pēc cūkgaļas, krampjos neraustījāmies, tāpēc arī nepirkām un lieliski iztikām ar liellopu, jēru un vistu. Jāpiezīmē, ka šeit cūkgaļu nevar iegādāties kurā katrā veikalā. Ir atsevišķi specializētie gaļas veikali, kā arī daži pārtikas preču lielveikali, kur ir atsevišķa gaļas sekcija ar uzrakstu for non muslims only. Tad nu jūtoties kā īpašais izredzētais, kuram atļauts pārkāpt likumu, vari nopirkt savu aizliegto augli. Par 100 dirhamiem (aptuveni 20 eiro) iegādājos 5 gb cūkgaļas karbonādes tādā biezumā, ka mājās varēju vēl sašķēpelēt uz pusēm. Un bija tik garšīgi, ka prieks! Nebija mums Ziemassvētku vakariņas, bija pusdienas.  Jāpiezīmē, ka Rūdolfs bija saķēris puņķklepu, kas radīja viņā īpašu kašķīgumu un niķīgumu, tāpēc pēc pusdienām jaunā cilvēka pusdienmiedziņš bija kā saldais ēdiens mums visiem. Pēc pačučēšanas aizdevāmies ar jaunatklāto tramvaju uz JBR The Walk, kur svētku laikā katru vakaru ap 20:00 notika kaut kāds Ziemassvētku uzvedums ar balerīnām, dziedāšanu, cirka trikiem utt. Rūdolfs bija sajūsmā. Un, kamēr mēs tā pa izklaidītēm, rūķis bija paspējis paciemoties mūsmājās. Jaunais cilvēks bija sajūsmā, jo onka ar bārdu (Ziemassvētku vecītis Rūdolfa izpratnē) atnesa visu, ko mazā sirds varēja vēlēties – puzlītes ar traktoriem, gultasveļu ar traktoriem un koka vilcieniņu. Cik gan maz vajag pilnai laimei – pāris traktoru :)

JBR vakara uzvedums ar dziedāšanu, balerīnām un visu pārējo

JBR vakara uzvedums ar dziedāšanu, balerīnām un visu pārējo

Wafi mola lielā egle. Šī bija viena no vietām, kur varēja sastapt Ziemassvētku vecīti (rindu gan neizstāvējām).

Wafi mola lielā egle. Šī bija viena no vietām, kur varēja sastapt Ziemassvētku vecīti (rindu gan neizstāvējām).Kā arī ārā uz mola sienas ik pa stundai notika “gaismu šovs” par un ap Ziemassvētkiem. Nekāds Staro Rīga jau nebija, bet forši, ka centušies ko izdomāt

Ēriks ar supermazu Ziemassvētku vecīti un gigantiskiem rūķiem :)

Ēriks ar supermazu Ziemassvētku vecīti un gigantiskiem rūķiem Ibn Battuta molā :)

Runājot par dāvanām, nekādi nevarēju saprast kā labāk rīkoties. Mums ir pāris tuvi draugi, kuriem ir bērni Rūdolfa vecumā. Un man liekas, ka nav vajadzīgs apmainīties ar dāvanām tikai dāvināšanas pēc. Vispār man nepatīk trakais mantu kults. Biju nolēmusi Rūdolfa mazajiem draugiem uzdāvināt viņa paša mākslas nodarbībās veidotās Ziemassvētku eglītes mantiņas, bet nejauši uzzināju, ka viens no viņa draugiem dāvinās nesamērīgi dārgu gadžetmašīnu… Nu ko man darīt? Negribēju pārkāpt savus principus, bet tajā pašā laikā arī palikt kaunā, tā teikt. Izlīdzējos ar lietu, kas man pašai liekas forša un noderīga – uzdāvinājām veidošanas masu, kur bērns var atstāt savus plaukstu, pēdu nospiedumus. Gan radoša nodarbe bērnam, cerams, kopā ar vecākiem, gan paliekoša vērtība, gan nav jāiztērē puskaraļvalsts mantas iegādei. Klāt pieliku balonus ar Ziemassvētku motīviem (starp citu, tā bija lieta, ko gan Rūdolfs, gan viņa draugs vēlējās – balonu!), kā arī Rūdolfa jau pieminētos dekoriņus. Liekas, ka viņiem patika.

Rūdolfa pirmssvētku aktivitātes mākslas nodarbībās. Egles dekoriņi un spīdīgs ziemeļbriedis!

Rūdolfa pirmssvētku aktivitātes mākslas nodarbībās. Egles dekoriņi un spīdīgs ziemeļbriedis!

Tā ir vēl viena Dubaijas lieta – visu vajag lielu, spīdīgu un dārgu. Ja vecākiem ir Ferrari, tad bērnam vajag vislielāko mantu, ko rotaļlietu veikalā iespējams atrast. Protams, protams, ja to var atļauties un uzskatu, ka vajag savus bērnus lutināt, bet tomēr reizēm gribas, lai cilvēki arī šeit saprot, ka neatkarīgi no naudas daudzuma pastāv kaut kāda sakarība starp – vajag un nevajag. Un nav svarīgi vai gribu, vai negribu. Vienkārši – vai tiešām vajag?

Ko vēl mēs sadarījām svētku brīvdienās? Centāmies apmeklēt pasākumus svaigā gaisā, lai mazā cilvēka tekošais deguns var mazliet paelpot, gulšņājām mājās pa dīvānu un skatījāmies Ziemassvētku filmas un multenes, cepām pīrāgus un priecājāmies par to, ka esam viens otram. Rūdolfa iesnu dēļ gan neaizdevāmies uz emirātu latviešu Ziemassvētku pasākumu. Par ko mazliet žēl, jo rādās bijis jauks, mazs un omulīgs kopā būšanas baļļuks. Bet ko padarīsi? Mazā cilvēka veselība un baciļu neizplatīšana tālāk tomēr ir svarīgākā.

Kas notika jaunajā gadā? Visiem liekas, ka, ja esi Dubaijā, tad tavs jaunais gads noteikti ir ūbermega grandiozs. Godīgi sakot, no vienas puses man liekas, ka tā tiešām ir jābūt. Bet mums nebija nekādu plānu, jo Rūdis vēl arvien baisi puņķojās. Tā kā bijām rēķinājušies, ka iespējams paliksim mājās, rūķis Rūdim atnesa arī dāvanu no omīšopīša Latvijas rūķa – kasīti. Te jāatzīmē, ka laime bija lielāka kā saņemot visus traktorpričendālus. Jo kasīte bija veikalā 100x apmīļota, katalogā katru dienu apskatīta… Vecāki gan bija bargi nolēmuši, ka nekādi rūķi nekādas kasītes nenesīs, jo pagājušajā gadā Rūdolfs jau pie vienas kasītes tika, bet to veiksmīgi apstrādāja līdz totālai nestrādāšanas stadijai. Tagad gan saprotu, ka pagājušajā gadā viņš vienkārši bija par mazu tādam brīnumam. Tagad tās spēles un kaifs ap to kasīti darboties ir neizmērojams. Un tomēr, atgriežoties pie baļļuka par godu gadu mijai, tad, kad sadomājām, ka varbūt tomēr jāmēģina kāda ballīte, būtībā bija jau par vēlu. Pie Burj Khalifa korķi veidojās jau pusdienlaikā. Un ar mazu bērnu kaut kur spiesties un drūzmēties ar nav vērts. Tuvākie draugi svinēja ārpus Dubaijas, kaut kur Eiropā, kāds ASV, kāds vēl sazin kur… Tā nu noskatījāmies divatā (ar guļošu Rūdolfu padusē) salūtu, ko piedāvāja Atlantis The Palm, novēlējām laimīgu Jauno Gadu, sagaidījām arī pēc divām stundām Latvijas jauno gadu, saglinginājām ar draugiem un radiem skype un skat, jau puspieci rītā un jāiet gulēt. Paldies kasītei, kas nākamajā rītā vecākiem ļāva susināt vēl kādu stundu pēc jaunā cilvēka mošanās :)

Ko es sagaidu no jaunā 2015. gada? Gribu, lai izkristalizējās vairākas lietas, kas saistītas ar mūsu sadzīvi, vīra darbu. Gribu iegūt mazliet lielāku stabilitātes sajūtu, lai saprotam vismaz daļēji, kas un kā ar mums notiks. Pagaidām viss šis gads ir bijis gaidīšanas režīmā – paliksim Dubaijā, brauksim atpakaļ uz Latviju vai brauksim citur laimi meklēt. Ja ar lielajām lietām viss būs mazliet vairāk skaidrs, tad jau atrisināsies arī viss pārējais.

Un viens no maniem šī gada lielajiem mērķiem – palīdzēt māsai noorganizēt un sarīkot skaistas kāzas! Lai ir tik pat RŪGTS! kā mums pirms teju 5 gadiem!

Mīļie, lai jums skaists, raibiem notikumiem un panākumiem bagāts, laimīgs un izdevies JAUNAIS GADS! Priekā!

Pārdomas pēc “Sestdienas”

Pēc mana raksta par Dubaiju un šeit mītošajiem latviešiem pubilcēšanas “Sestdienā” mans blogs burtiski uzsprāga – tik daudz skatījumu nekad nebiju saņēmusi. Teikšu atklāti – mazliet sabijos. Viss šis projekts ir vairāk tāds traļi vaļi variants. Manas piezīmes, domas, ikdienas gaitas un notikumi. Jā, esmu Dubaijā, bet nevajag manu patiesību uztvert par vienīgo īsto un patieso. Tas ir mans redzējums. Kādam citam tas viss varbūt ir pilnīgi savādāk.

Lai nu kā labi, ka žurnālam nav komentāru sadaļas… Toties diena.lv ir. Mīļie, visu, ko katrs šeit Dubaijā, AAE, piedzīvojis nav iespējams iebāzt vienā rakstā, maisā. Ja jums katram ir kāds stāsts, sāpe stāstāma, tad lūdzu – jūs to droši varat darīt! Zinu, ka šeit mīt daudzi gudri, forši latvieši, kuriem noteikti pieredze par to kā ir AAE ir savādāka nekā man. Arī tie drosmīgie, kas piedalījās rakstā, viņiem katram ir tik daudz interesantu stāstu par savu dzīvi, pieredzi Dubaijā, kā arī citur pasaulē, ka man bija grūti to visu apcirpt līdz vienam rakstam. Piedevām, dalīties ar saviem iespaidiem un stāstiem es lūdzu publiski, tā kā katrs varēja piedalīties.

Un nevienā brīdī neesmu teikusi, ka Eiropā, Latvijā ir slikti. Nē! Jā, katrā valstī ir savas blusas, to arī rakstu par Dubaiju – ne viss ir zelts, kas spīd. Tā pat Latvijā, Anglijā, Zviedrijā u.c. Un žēl, ka cilvēki nesaprot, ka katrs no latviešiem, kas ir izbraucis ārpus Latvijas, nes valsts vārdu pasaulē. Kāpēc mēs lepojamies ar sportistiem, mūziķiem, kuriem izdodas izsisties, bet ar tiem, kas strādā zinātnes jomā, inženierijā vai veic nepopulāros darbus mēs nelepojamies? Jūs taču saprotat, ka liela daļa no aizbraucējiem, kas iegūst kvalificētu darbu ārzemēs, ir mācījušies Latvijā? Jā, ir tādi, kas zināšanas iegūst ārzemēs, kas arī ir liels solis un apsveicami. Bet par tiem, kas ir ar jums sēdējuši vienā skolas solā, padomājiet – viņi ir tādi paši kā jūs. Tikai ir pieņēmuši drosmīgu lēmumu – mest izaicinājumu sev, savām zināšanām. Un es nemusinu tagad visus mesties prom no Latvijas, jo citur zāle zaļāka, tā nav! Katram ir sava dzīve, lēmumi, vēlmes. Vai neaizdomājaties, ka kāda daļa no tiem, kas aizbrauc, atgriežas Latvijā, dibina uzņēmumus un izmanto savu pieredzi, kontaktus, zināšanas pēc tam Latvijas labā? Kāpēc citus, kas savā dzīvē pieņem savādākus lēmumus jāsauc par iznireļiem? Tas ir aizskaroši.

Starp citu, gaidīju jau, ka kāds būs minējis, ka nesaprot, ko es šeit daru. Esmu mamma! Mamma, kurai dotajā brīdī pietiek spēka nolikt savas ambīcijas mazliet malā, lai veltītu laiku savam bērnam, nevis atdotu kādai filipīniešu auklītei vai indiešu bērnudārzam. Un es lepojos ar to!

Un vispār runājot par tēmu – aizbraukšana. Šeit dzīvojot un redzot to kultūras miksli nesaprotu, kāpēc jānosoda tie, kas aizbrauc citas dzīves meklējumos? Tie paši angļi, franči, amerikāņi, krievi ir pilna pasaule! Mācās vienā pasaules malā, pastrādā kādā citā, atgriežas dzimtenē un atkal kaut kur dodas. Tāda ir mūsdienu pasaule.

Eh… Negribu, ka tas viss izklausās pēc attaisnošanās. Tikai gribu, lai kāds varbūt aizdomājās, ka ne visi citi ir slikti, bet der reizēm paskatīties pašam uz sevi. Kāpēc esmu neapmierināts un kāpēc man tik ļoti grauž, ka citam ir savādāk nekā man. Bail teikt labāk, jo tā nav! Katram ir savādāk. Un tas vai ir labi, vai slikti – nosakām mēs paši. Ar savu attieksmi pret sevi, apkārtējiem un dzīvi kopumā.

Jauku visiem Adventes laiku! Lai vienmēr gaišas un jaukas domas, mīloši cilvēki apkārt un prieks par dzīvi!

18. novembris Dubaijā

Ziniet, laiks skrien ne pa jokam! Sanāk, ka precīzi gadu atpakaļ iepazinos ar tiem latviešiem, kas mīt šeit, Dubaijā. Ierakstu par pirmo 18. novembri, kuru šeit svinēju var atrast paskrullējot mazliet zemāk vai arī, ja slinkums meklēt, tad šeit.

Divreiz vienā un tajā pašā 18. novembrī neiekāpsi. Pagājušajā gadā uz svinēšanu devos satraukusies, kā nu būs un kas nu būs. Nepazinu nevienu! Ilgi domāju braukt vai nebraukt. Nenožēloju, ka pārkāpu savu zaķpastalas dabu, jo šī gada laikā iepazīti kolosāli, talantīgi, gudri, asprātīgi un jauki Dubaijas (un ne tikai Dubaijas) latvieši. Pagājušajā gadā svētkus svinējām diezgan neformāli. Jā, himnu dziedājām, Latviju atcerējāmies, bet tas vairāk bija tāds foršs kopā būšanas brīdis. Šogad pasākums bija daudz oficiālāks un svinīgāks. Iemesls? Laikam jau viens no galvenajiem, ka Abu Dhabi atvērta Latvijas vēstniecība un tās pilnvarotais pārstāvis arī piedalījās pasākumā, kopā ar viņu vēl dažas oficiālās personas no citām pasaules malām, kā arī no pašas Latvijas atbraukuši Kaspars Zemītis un Linda Leen. Lai nu kā, tikšanās vieta nemainīga – Maigas kultūras nams. Ierodoties pasākumā gan sākumā apjuku, jo Maigas māja bija pārvērsta līdz nepazīšanai – mēbeles citur, milzīgs projektors, maza skatuvīte, gaismas, smalki klāts galds un cilvēki, kas ieradušies, sākumā visi nepazīstami. Eu, izrādās, ka mēs esam vēl vairāk nekā sākumā domāts! AAE esot aptuveni 300 latviešu! Un liekas, ka mazliet mazāk kā puse arī pasākumu apmeklēja. Fantastiski, kādi cilvēki tikai nedzīvo AAE. Man ir neizmērojams prieks kautru reizi iepazīt arvien jaunus un jaunus Latvijas pārstāvjus šajos platuma grādos. Piemēram, Māra, kas visu savu dzīvi ir ceļojusi un dzīvojusi dažādās pasaules vietās, Dubaijā dzīvo jau 12 gadus, bet nezināja, ka ir šāda latviešu kopiena. Tā pat arī Diāna, kura dzīvo pavisam netālu no manis un mums bērni vienāda vecuma. Un, kur nu vēl visi tie, kas jau iepazīti!

Vakars aizritēja sākumā ar oficiālo daļu, kur noklausījāmies A. Bērziņa uzrunu latviešiem ārzemēs, tad vēstniecības pārstāvja Rūdolfa Brēmaņa runu (jā, jā bez mūsu mazā Rūdolfa mums tagad ir vēl viens!), kā arī namamātes Maigas runu. Pēc tam pavisam īss, bet skaists un sirsnīgs Linda Leen un Kaspara Zemīša koncerts, pieēšanās, pļāpas un neoficiālā pasākuma daļa ar dziesmām un dejām. Sirsnīgi!

Daudz laimes, Latvija, arī no mums siltajās zemēs!

Kopbilde Foto: Edijs Pālens

Kopbilde
Foto: Edijs Pālens

Mēs visi trīs ar Lindu Leen  Foto: Edijs Pālens

Mēs visi trīs ar Lindu Leen
Foto: Edijs Pālens

Tā kā pašiem arī kaut kas uz galda liekams bija jāaiznes, es ierados ar lavašiņiem. Bet vislielākais prieks man par pašgatavotājām dekorācijām, kuras novērtēja arī filipīniešu galda klājēji, kuri pa kluso manus lavašiņus ar dekorācijām virtuvē fočēja. Pati redzēju, hihi :)

Tā kā pašiem arī kaut kas uz galda liekams bija jāaiznes, es ierados ar lavašiņiem. Bet vislielākais prieks man par pašgatavotājām dekorācijām, kuras novērtēja arī filipīniešu galda klājēji, kuri pa kluso manus lavašiņus ar dekorācijām virtuvē fočēja. Pati redzēju, hihi :)

Bija jāizveido vārdu zīmītes, kas tevi pašu raksturo. Kas raksturo Rūdolfu? Ziemeļbriedis :)

Bija jāizveido vārdu zīmītes, kas tevi pašu raksturo. Kas raksturo Rūdolfu? Ziemeļbriedis :)

Kas raksturo mani? Televizors!

Kas raksturo mani? Televizors!

Kas raksturo Ēriku? Asfalts un marķējums :)

Kas raksturo Ēriku? Asfalts un marķējums :)

Tūristu izklaidītes

Jā, jā, jā! Mēs arī dodamies tūristu izklaidēs. Dažādus apskates, izklaides objektus mēs atstājam tām reizēm, kad kāds mūs atbrauc apciemot. Tā arī šoreiz. Atlantis The Palm ūdens atrakciju parka apmeklējumu bijām atstājuši tai reizei, kad mana māsa un viņas draugs mūs apciemos. Man gan jāsaka, ka neesmu es ūdens atrakciju parku cienītāja. Esmu baigā zaķpastala. Nekādas trubas un dulli braucieni mani nespēj iekārdināt. Lielāko daļu laika pavadīju ar Rūdolfu mazajiem bērniem domātajā ūdens pļekā un šļūkājot pa lēzeno, mierīgo upīti. Toties pārējie atrakciju parku izbaudīja pēc pilnas programmas! Visādu pūšļu un šļakatu braucienus, trakas trubas un poseidona atriebību. Ja rindas uz populārākajām un foršākajām atrakcijām būtu īsākas, tad, domājams, šie būtu iztrakojušies pa visām iespējamajām vietām. Katrā ziņā, laime un nogurums viņu acīs bija redzams. BET. Tā jau nebūtu mana māsa, ja viņa neizdomātu mani izčakarēt. “Nu ko tu tā, tiešām neko negribi pamēģināt? Nāc, tur ir viena tāda atrakcija, pavisam nekaitīga… Tur pat mazi bērni brauc!” Tā un šā viņa mani aptina ap pirkstu. Tiešām, skatos, ka pat mazi bērni ar to 5 cilvēku pūsli brauc. Vai tad es ar` nevaru? Blakus gan atrodas bišķi trakāks pūšļa nobrauciens, bet nē, nē… Tas esot cits. Pierunāšanā iesaistās jau visi – gan Ēriks, gan masas draugs. Nu labi. Varu jau pamēģināt. Rūdolfs tiek atstāts tēta gādīgajās rokās un es dodos pretī pūslim ar ko pat mazi bērni brauc. Vēl 100 un 1 reizi pārjautāju – vai tiešām tas būs īstais. Jā, jā! Beidz baidīties! Sakāpjam pūslī, māsa man vēl liek nosēsties ar skatu tā, lai redzu braucienu, lai man esot drošāk. Nu neko, sākam tā lēzeni šļūkt un es jau noelšos, ka tiešām nav nemaz tik traki. Un tad redzu māsas un viņas drauga prieku acīs un saucienu – Nu ir s***i!!! Jau tajā sekundē sapratu, ka esmu iesēdināta citā pūslī… Pūslis palecas gaisā, vēders nokut un aiziet – augšā, lejā, ūdens sejā! Eh… Bļāvu kā traka! Paldies māsai un pārējiem, man tiešām būs ko atcerēties no Atlantis. Pēc tam arī paprovēju izbraukt ar otru pūsli, kur tie mazie bērni brauc, arī bija forši. Diena būtībā paskrēja nemanot. Kā no rīta tur ieradāmies, tā tikai vakarā, kad saule rietēja, devāmies no Atlantis prom. Mēs izbaudījām akvaparka priekus, bet Atlantis piedāvā vēl dažādas izklaides iespējas. Visu informāciju var iegūt – te.

Šļūcamtruba

Šļūcamtruba

Visi šļūc ar pūšļiem pa upīti...

Visi šļūc ar pūšļiem pa upīti…

Kaut kāds Mauglis... Šito nepaprovējām

Kaut kāds Mauglis… Šito nepaprovējām

Atlantis akvaparkā ir arī pludmale

Atlantis akvaparkā ir arī pludmale

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Izklaide kā tūristiem nr.2 bija došanās uz Lielāko mošeju Emirātos – Sheikh Zayed Grand Mosque, kas atrodas Abu Dhabi. Lielākajā daļa mošeju tā vienkārši nemusulmanis nevar tikt iekšā, taču šī ir atvērta tūristiem. Mošeja nosaukta par godu Sheikh Zayed bin Sultan Al Nahyan, kurš tiek uzskatīts par vienu no AAE dibinātājiem, kā arī bija pirmais AAE prezidents. Mošejas teritorijā esot apglabātas arī viņa mirstīgās atliekas.  Mošeju gribēju apmeklēt jau sen, jo biju gan dzirdējusi, gan lasījusi brīnumstāstus par to. Un redzētās bildes likās prātam neaptveramas. Viss teiktais un lasītais tiešām ir patiess – vieta ir apbrīnojama! Milzīga, gracioza, iespaidīga, bet vienlaikus tik mierpilna. Žēl, ka nepaguvām turp ierasties līdz ar saulrietu, bet nekas – būs iemesls doties turp vēlreiz.

Saule jau riet, bet mēs vēl ceļā...

Saule jau riet, bet mēs vēl ceļā…

Viss tik grandiozs...

Pavisam kopā mošejā ir 7 kristāla lustras. Grandiozākā no lustrām, kas atrodas galvenajā lūgšanu zālē, tiek uzskatīta arī par lielāko lustru, kas atrodas mošejā, pasaulē.

Spīd un laistās...

Visas lustras izgatavotas no apzeltīta nerūsējošā tērauda un apzeltīta misiņa (izmantots aptuveni 40kg 24 karātu necinkota zelta), kā arī visas lustras spīd un laistās Swarovski kristālos.

 

 

Ieeja

Ieeja uz galveno lūgšanu zāli

Mošejas gaismu spēles ūdenī

Mošejas gaismu spēles ūdenī

 

Ārā tumšs vakars, bet mošejā gaišs kā dienā

Ārā tumšs vakars, bet mošejā gaišs kā dienā

 

Acis žilbst

Acis žilbst, cik skaisti!

 

No mājām uz mājām

16. oktobrī, ar Latvijas labumiem piebāztiem koferiem, kāpām lidmašīnā, lai dotos atpakaļ uz Dubaiju. Nezinu kā ir pieredzes bagātiem ceļotājiem, bet man lidošana vienmēr saistās ar skumjām. Lai arī zināju, ka otrā galā mūs sagaidīs Ēriks, tik un tā šņaukājos jau nedēļu pirms lidojuma. Jā, skumjas pēc mājām, vecākiem, draugiem, tuvākajiem radiniekiem. Pārcelšanās uz otru pasaules malu vēl vairāk un skaudrāk radījusi sajūtu, ka nekas jau neapstājās. Visi ir spējīgi dzīvot un elpot arī bez tevis. Tā pat arī tu pats. Papuņķojies, pažēlojies – nu kā tad es tā bez jums… Un viss. Tev vienkārši sevi ir jāpiespiež iziet cauri drošības kontrolei, tev ir jānomierina sīcis, kas sauc un raud pēc omes un opja, jānovērš viņa uzmanība no skumjām. Tā pat arī tu pats sevi ieprogrammē, ka viss ir kārtībā. Un, ja tā padomā, tad viss taču tiešām ir kārtībā. Un man tas, ka zeme nav pārstājusi griezties, vienmēr atnāk brīdī, kad izeju drošības kontroli.  Laikam tas aparāts noskanē arī bēdas un skumjas. Lai nu kā, tad lidojumi bija nogurdinoši, bet ne nepārvarami. Reizē ar mums ceļoja arī mana māsa un viņas draugs. Tā kā man bija, kas stiepj visas manas parpalas un izklaidē Rūdolfu. Lidojumā no Rīgas uz Stambulu jaunskungs uzvedās labi, cīnījās ar miegu, bet tieši pirms nosēšanās šo cīņu gan zaudēja. Tiesa, līdz aizmigšanas brīdim viņu piemeklēja histēriska smieklu lēkme, kā arī viņš nez kāpēc sāka man stāstīt, ka linda, brrr, buuuum! Dūdā baiļā! (tulk. Lidmašīna, lido un buuum! Rūdim bail!). Man, kas nemīl lidot, tādas lietas labāk neteikt….Lai nu kā, bum nebija. Starp lidojumiem Stambulā nācās atsēdēt 5,5h. Tad nu viens otru izklaidējām kā mācējām. No Stambulas līdz Dubaijai nez kāpēc apkalpe ilgi negribēja slēgt ārā gaismu, piedāvāja dzērienus pa simts un vienai reizei, tāpēc kopumā biju gulējusi mazliet vairāk kā 1h.
Nolaidāmies Dubaijā, izmaršējām pa visiem labirintu labirintiem, izgājām pasu kontroli un tad tavu laimi! Tax free veikalā Grants viskijam akcija – pērc 3 un maksā par 2! Neies jau nepirkt, vai ne? Starp citu, ieceļojot Dubaijā, katrs drīkst ievest 4L alkohola. Un tieši Dubaijas lidostas veikalā, kas atrodas pēc pasu kontroles, var šo un to dabūt par ļoti labām cenām. Tā kā vēl arvien mums mājās stāv Grants viskijs…
Savācām savus koferu kalnus un tad laime vēl lielāka par viskiju – Ēriks! Rūdolfs tēti tik ļoti mīļoja, bučoja. Tā mazā bērna laime, prieks, smaids, ieraugot tēti, ir vārdos neaprakstāma. Pieaugušo bučas jau gan visiem zināmas un skaidras… Tā kā ieradāmies Dubaijā agri no rīta, nebija nāsīs cērtošais karstais gaisa bezgaiss. Tieši pretēji – silts un patīkams! Un kā jums liekas, ko mēs darījām uzreiz pēc koferu nomešanas mājās? Pareizi! Braucām uz pludmali! Spējām gan izturēt knapi stundu, jo miega bads bija nepanesams.

Un ziniet kurā brīdī es sapratu, ka no mājām es aizbraucu uz mājām? Tajā mirklī, kad izkāpu no mūsu mājas lifta, tā koridora smarža, tā sajūta… Un brīdis, kad atvēru dzīvokļa durvis. Iestājās tāda maza laimīte. Tāda, kad no tāla ceļa ierodies atkal mājās…

 

Kā mēs jaunās mājas meklējām

Ēriks, ierodoties Dubaijā, nezināja, cik ilgi mēs šeit paliksim. Tāpēc dzīvokli izīrēja uz vienu gadu. Dubaijā tu par dzīvokļa īri nemaksā katru mēnesi, bet gan gadu uz priekšu. Vēl reizēm ir iespēja maksājumu sadalīt vairākos čekos. Bet būtībā doma tāda, ja samaksā visu vienā čekā, tad tas ir mazliet lētāk nekā maksāt visu, piemēram, četros čekos.
Tātad maijā tuvojās mūsu īres līguma beigu termiņš, skaidri zinājām, ka mums tur vairs palikšana nespīd un paši bijām vienojušies, ka tur nemaz dzīvot vairs negribam. Pārāk daudz visādu sīkumu, kas saslēdzas kopā un liekas, ka citur zāle zaļāka.
Kā jau kārtīgi latvieši, visu sākām laicīgi plānot. Sākumā ne tik daudz orientējāmies uz konkrētiem dzīvokļiem, ko apskatīt, bet gan apskatīt rajonus, cenas utt. Visi dīleri/brokeri kā viens mums sašutuši raustīja plecus – ko jūs tik ātri dzīvokli meklējat, ja jums īres līgums beidzas pēc mēneša? Pirmā mācība – Dubaijā dzīvokli meklē pēdējā brīdī, aptuveni 2 nedēļas pirms izvākšanās beigu datuma, jo te tev neviens dzīvokli “nerezervēs” uz priekšdienām. Vairāk ir tā – atbrauci, apskatījies, ņem. Izbraukājām visvisādus Dubaijas rajonus, kaktus un nostūrus. Gribējām nepārmaksāt par jauno dzīvesvietu, varbūt pat vēl vairāk ietaupīt. Bet visur, kur ir iespēja ietaupīt, rodas citas grūtības – esi tālu no civilizācijas, ne tur metro, autobuss, tuksnesis visriņķī. Piemēram, Jumeirah Village, kur dzīvoklīši zemās ēkās, smuki, jauni, bet tur nekā cita nav! Pat ceļi līdz galam nav uztaisīti, ne veikals, ne kafūzis, ne bērnam rotaļlaukums. Mums tas neder, jo ģimenē ir tikai viena mašīna un tikai Ērikam ir vietējās tiesības. Ja man jākārto te tiesības, lai arī man ir Latvijas autovadītāja apliecība, tā te neder. Tev ir jāiet un jāpierāda, ka māki braukt. Jāiziet gan teorija, gan braukšanas apmācības un eksāmeni. Tā kā beigās visu to, ko ietaupi pārvācoties nekurienē, iztērē papildus tēriņiem par tiesībām, vēl vienu mašīnu, taxi utt. Bijām arī rajonā ar nosaukumu Motor City, super rajons, draudzīgs ģimenēm ar bērniem, bet dzīvokļi neomolīgi, priekš mums pārāk lieli. Kā tādas halles. Mums nav tik daudz pekeļu, lai to platību apdzīvotu. Vēl apsvērām Silicon Oasis, bet tur bija tik neomolīgi, ka bail. Dzīvoklis, ko skatījāmies smakoja pēc visa kā, gribējās tīties pēc iesējas ātrāk. Interesanti gāja arī Al Barsha rajonā, kur aizbraucām, mūs “savāca” norunātajā vietā kaut kāds indiešu midžets ar garu bārdu, kas uzdevās par real estate agent (man goda vārds bija diezgan neomolīgi, jo pie stūres sēdēja miesās kupls onka, kurš neizskatījās diez ko laipns). Aizveda mūs uz kaut kādu netīru dzīvokli bez balkona (lai gan Ēriks telefonsarunā prasīja vai balkons ir, jo tas šeit ir diezgan noderīgs veļas žāvēšanai) un teica, ka šitas brīnums maksājot bargu naudu… Bija sašutis, ka mēs ātri, ātri gribējām no turienes tīties prom.
Pa vairākiem lāgiem dažādās vietās jau pateicām “jā” dzīvoklim, bet, atbraucot mājās, secinājām, ka kaut kas līdz galam nav bijis ok. Piemēram, Dubai Marina rajonā bija dievīgs dzīvoklis, bet ne tur ir balkons, ne arī kādu logu var atvērt. Vienīgā vieta, kur apošņāt svaigu gaisu ir virtuves zonā. Tā pat arī viens no dzīvokļiem Jumeirah Lakes Towers (JLT), kur tik šika viesistaba, ar tik greznu skatu, bet guļamistaba kā sērkociņu kastīte. Un uz vienu no JLT torņiem braucām, ja nekļūdos, tad reizes piecas, jo tur bija brīvi 2 dzīvokļi, it kā viss forši, bet abiem kādi mīnusi, piemēram, viens no dzīvokļiem 3. stāva un ar skatu uz būvlaukumu. Mums it kā viens no iemesliem, kāpēc gribam pārvākties ir tas, ka blakus bliež torni, a te veselus divus… Bet dzīvoklis superīgs. Tā pat arī dzīvoklis 32. stāvā, bet beigas tas tik augstu, ka nespēju iziet uz balkona, galva reibst… Nu baigā ņuņņa, ne? Brīžiem jau likās, ka esam kā princeses uz zirņa, kas pašas nesaprot, ko grib. Bet mirklī, kad tu saproti, kādu naudu izdod par dzīvokli, tad arī gribās, lai nav tie kompromisi, samierināšanās pārāk daudz un lieli. Bet jāatzīst, ka retā dzīvokļa kvalitāte tiešām atbilst cenai. Cenas, pateicoties Expo 2020, ir augušas teju par 50%, īpaši dzīvokļiem. Kāpēc? Ko tas Expo izmanīja? Neko! Vienkārši vēl viens iemesls nokāst piķi. Otrkārt, šeit cilvēki tik bieži maina dzīvesvietas, kā arī atbrauc, pastrādā un dodas atkal uz citu valsti, ka rūpes par to, lai aiz tevis paliktu kārtīga un sakopta vide uztrauc tikai reto. Sanāk, ka dzīvokli kāds noīrē uz gadu, tad atkal cits utt. Līdz piecus gadus veca ēka jau skaitās veca. Milzīgs nolietojums.

Ko tad mēs izvēlējāmies? Pirmkārt, nolēmām netaupīt un dzīvot civilizācijā, izvēlējāmies JLT. Lai gan JLT rajonā lielākoties īrnieki paši apmaksā savas kondiškas izmaksas, mums izdevās vienoties ar īpašnieku, ka to apmaksā viņš. Otrkārt, svarīgi, ka metro 5 minūšu gājienā. Treškārt, apkārt nav būvdarbu. Ceturtkārt, kolosāls skats. Piektkārt, šajā dzīvoklī jūtamies labi! Nevienu brīdi vēl nav nācies nožēlot izvēli, kas laikam ir pats galvenais.

Pēdējā bilde no vecā dzīvokļa...

Pēdējā bilde no vecā dzīvokļa…

Sveicinātas, jaunās mājās!

Sveicinātas, jaunās mājās!

Atā, atā, vecās mājas!

Atā, atā, vecās mājas!

Ievākšanās.

Ievākšanās.

Pirms karstuma izklaides

Kamēr Latvijā cilvēki priecājas par pavasara tuvošanos, krokusiņu un sniegpulkstenīšu spraukšanos ārā no zemes, mēs sākam svīst. Jo mums lēnām tuvojas vasara. Jau vakar temperatūra uzkāpa līdz 36, bet laika prognozes rāda, ka ceturtdien gaidāms jau 39. Mums sāksies laiks, kad ārā iesim tikai agri, agri no rīta vai vēlu vakarā. 

Bet, kamēr karstums vēl nebija ieradies, mēs šo un to sadarījām.
Piemēram, bijām Miracle Gardens. Laikam to var nosaukt par tādu kā wannabe Holandes tulpju dārzu. Tulpes gan tur neredzēju, jo tās karstumu nepanestu, bet petūnijas gan zied krāšņi, krāšņi. Ja ir vēlme doties uz Miracle Gardens, tad tas jādara laikā, kad nav vēl temperatūra uzkāpusi pāri 30, tad dārzu slēdz un tur nekas nenotiek. Uz šejieni var nokļūt tikai ar mašīnu vai taxi. Cena pieaugušajiem 30 AED. 

Puķu māja

Puķu māja

Kurš šito izdomājis man nav ne jausmas... Mašīnas, kas rokas ārā no zemes.

Kurš šito izdomājis man nav ne jausmas… Mašīnas, kas rokas ārā no zemes.

Buč, buč!

Buč, buč!

Lietussargu aleja

Lietussargu aleja

Lietussargu aleja un Rūdolfs

Lietussargu aleja un Rūdolfs

Pirms kāda laika Dubaijā norisinājās arī Dubai Food Carnival. Šī pasākuma ietvaros notika arī The Great Yalla BBQ, kur vairāku valstu vidū piedalījās arī latvieši. Pasākums interesants, katrai valsts komandai līdzi bija fanu pulciņš, tad nu iedomājieties, cik daudz indiešu ir Dubaijā un cik maz latviešu… Tomēr gan ēdiena gatavošanā, gan fanošanā latvieši turējās braši! Arī mēs dziedājām, dancojām un vienkārši forši pavadījām laiku kopā ar latviešiem. 

Latviešu atbalsta komanda savējiem!

Latviešu atbalsta komanda savējiem!

Ak, jā! Un Dubaijā latviete Guna cep kolosālu tumšo maizi. Ņammm! Ja mēs maizi te ēdām diezgan reti, tad tagad laikam būsim pastāvīgie klienti, jo maize ir svaiga, garšīga un bez jebkādām ķīmijām. 

 

 

Maize

Maize

Pirmie ciemiņi

OMG, OMG, OMG… Kur pazūd mans laiks? Katru dienu nosolos, ka man jāieraksta, jo ir ko stāstīt! Bet vai es ierakstu? Ka tevi divi deviņi – nē! Labošos.

Mūs apciemot bija ieradušies pirmie ciemiņi – mani vecāki. Laiks, kurā viņi ieradās, bija saplānots ar šeit notiekošo Dubai Duty Free Tennis Championships, jo esam lieli tenisa fani un paši arī spēlējam. Ziniet, ja arī jūs fanojat par tenisu, tad iesaku uz šejieni atbraukt. Te redzēt visas lielās zvaigznes tuvu, tuvu ir daudz lielākas izredzes kā, piemēram, French Open. Redz, es jau neesmu braukājusi pa turnīriem, bet vīra čomi, kas regulāri apmeklē lielākus un mazākus ATP turnīrus, zināja stāstīt, ka citviet pasaulē tie drošības pasākumi tiek ievēroti daudz stingrāk. Šeit tomēr ir Dubaija, kuru man gribētos uzskatīt par ļoti drošu zemi. Šeit drošības standarti tomēr ir ļoti augstā līmenī paši par sevi. Par zagšanu roku nost necirtīs, bet cietumā nokļūt par sīkām lietām var ļoti ātri, tā pat arī, ja būsi, ko noziedzies, viss – vīzu nost, atā, atā uz savu zemīti un atpakaļ tu te nekad arī vairs netiksi.

Džokovičs un mana roka. Biju pietiekami apjukusi, ka savā stulbumā nepajautāju, lai nobildējas arī ar mani. Toties parakstu uz Ērika drauga cepurītes dabūju Jautājums tiem, kas skatās tenisu - vai atpazīstat ar ko esam nobildējušies trešajā bildē?

Džokovičs un mana roka. Biju pietiekami apjukusi, ka savā stulbumā nepajautāju, lai nobildējas arī ar mani. Toties parakstu uz Ērika drauga cepurītes dabūju Jautājums tiem, kas skatās tenisu – vai atpazīstat ar ko esam nobildējušies trešajā bildē?

Teikšu godīgi, savu vecāku ierašanos gaidīju kā Ziemassvētkus. Biju tik ļoti noilgojusies, ka bail. Kā arī man vajadzēja atpūtu no mājas dzīves un ikdienas. Man ļoti patīk, ka varu būt kopā ar savu dēlu ikdienu, bet tomēr… tas ir darbs 24/7. Un ir dienas, kad vienkārši pārdedz. Tāpēc palīdzīgu roku ierašanās atļauj uzkrāt spēkus tālākām gaitām.
Kā tad mēs to opi ar omi izklaidējām? Pirmkārt, vispār bija forši kopā būt. Izklaides es biju saplānojusi krustu šķērsu, bet mani vecāki teica, ka viņi jau te nebrauc pirmo un vienīgo reizi, neesot viss jāiespēj. Tad nu arī vadījāmies pēc tāda scenārija un sajūtam. Gājām sauļoties un peldēties uz pludmali, kas bija baigi forši. Aizdevāmies uz Burj Khalifa pakāji strūklakas paskatīties. Vecāki braukšanu tornī atstāja uz nākošo reizi.

Burj Khalifa strūklakas.

Burj Khalifa strūklakas.

Savukārt, izvēlējās došanos uz tuksnesi. Mums pašiem nebija bijusi izdevība aizdoties safari braucienā, bet, pateicoties tam, ka vecāki ieradās un bija, kur atstāt Rūdolfu, arī mēs aizdevāmies. Ja nu esat nolēmuši braukt uz Dubaiju, safari braucienu obligāti iekļaujiet programmā! Tas bija kolosāli! Tiesa, sākumā domāju, ka maniem vecākiem nepatiks, jo tur ir baigā dragāšana ar džipiem pa tuksnesi, bet nē! Viņi bija sajūsmā! Brauciens ir traks un dulls, bet beigās nogādā uz “ciemu”, kur cienā ar vietējiem ēdieniem (starp citu, tur ēdu garšīgāko humusu, ko vispār esmu ēdusi!), dejo vēderdejas, pīpē šišu (tas arī obligāti Dubaijā jāizmēģina. Līdzīgi ūdenspīpei.) un zīmē hennu. Tuksnesis arī ir viens no maniem šī brīža spilgtākajiem piedzīvojumiem šeit. Vispār ir tā, ka mēs ar vīru uz tuksnesi devāmies draugu kompānijā, kamēr vecvecāki pieskatīja mazdēlu. Bijām norunājuši, ka piektdienas vakarā mūs savāks brauciena organizatori. Stāvam un gaidām, bet mašīna kā nav tā nav. Zvanam un mums saka, ka kaut kas sajucis mūsu pieteikumā, līdz ar to neviens mums pakaļ nav izbraucis. Nosolās, ka tūlīt, tūlīt izsūtīšot mašīnu pakaļ. Stāvam un gaidām, bet neviens vēl pēc teju stundas nav atbraucis. Beigās viņiem tur viss sajucis un tomēr mums pakaļ neatbrauc. Uz vīra zvaniem arī vairs klausuli neceļ. Beigās zvanu es, izlamājos un vualā! mums piesola ar atlaidi izvizināt pa tuksnesi nākamajā dienā. Piekrītam. Sestdienas pēcpusdienā mūs paķer norunātajā laikā un vietā. Aizbraucot uz tuksnesi, riepām tiek nolaists mazliet gaiss un kratīšanās var sākties! Teikšu godīgi, biju baigi nobijusies, jo vairāki pazīstamie stāstīja, ka brauciens esot vājprātīgs, citi vemjot un esot ļoti bīstami. Iespējams, viss atkarīgs no šofera. Mums arī bija nervus kutinoši, bet man baigi patika! Smējos un baidījos vienlaicīgi. Beigās arī parunājāmies ar šoferi, kurš izstāstīja, ka ir arī citiem šoferiem gadījies apgāzties, bet viņam šādas lietas nav notikušas. Dragājot pa tuksnesi jau sesto gadu. Mājupceļā mums vēl uz ātrgaitas ceļa pārsprāgst riepa, bet viss čiki piki. Tā tiek ātri nomainīta. Mēs ar vīru sajūsmā un vecāki piekrīt arī doties uz safari pēc pāris dienām.

Tuksnesis!!!

Tuksnesis!!!

Vel mani vecāki ļoti gribēja redzēt vecpilsētu. Devāmies uz Deiru jeb precīzāk uz Bastakiya, kur pastaigājām pa mazajām ieliņām, nokaulējām cenu dažiem suvenīriem un mans tētis tika pie pakistāņu outfita. Solījās vilkt savā dzimšanas dienā.

Vecpilsētas šarms.

Vecpilsētas šarms.

Bildes no manu vecāku ciemošanās laika ir ļoti daudz, bet visas kaut kā tik privātas, ka negribas likt publiskai apskatei. Katrā ziņā es noteikti gaidu vēl ciemiņus :)

Mūsu mazās izklaidītes

Ārpus visām ikdienas iešanām, skriešanām un rutīnas ir viena laba lieta – brīvdienas! Starp citu, Emirātos nav darba nedēļa no pirmdienas līdz piektdienai. Šeit visi rukā no svētdienas līdz ceturtdienai. Brīvdienas skaitās piektdienas un sestdienas. Un arī ne visiem sestdienas ir brīvas. Visi labor worker`i  (par to kas tie tādi arī kādreiz pastāstīšu) strādā sešu dienu darba nedēļu. Bet mēs savās brīvdienās cenšamies visu ko sadarīt. Piemēram, kādu laiku atpakaļ bijām Dubaijas muzejā. Ziniet, bija interesanti! Apbrīnojami kā šeit izskatījās pirms tika atrasta nafta. Muzeju gan gāza riņķī tūristi no Japānas/Ķīnas (piedodiet, neatšķiru!), kā arī mūsu draugi – krievi. Ja uz muzeju dodas brīvdienā, tad ar to ir jārēķinās, ka tevi stumdīs, grūstīs un elpos pakausī. Domāju, ka darba dienā vajadzētu būt mierīgāk.

Muzejā viss ir baigā tumsā un ir tāda maziet krīpī sajūta, jo brīžiem nevar saprast, kas te dzīvs un kas ne...

Muzejā viss ir baigā tumsā un ir tāda maziet krīpī sajūta, jo brīžiem nevar saprast, kas te dzīvs un kas ne…

Dubaijas muzejā

Dubaijas muzejā

Dubaijas muzejā

Dubaijas muzejā

Dubaijas muzejā gultiņa

Dubaijas muzejā gultiņa

Kauliņi čuč

Kauliņi čuč

Suvenīru tīkotāji pēc muzeja apmeklējuma

Suvenīru tīkotāji pēc muzeja apmeklējuma

Vēl viena pieminēšanas vērta vieta, kur esam pabijuši ir Al Ain Zoo. Tas gan neatrodas Dubaijā, bet gan pusotras stundas brauciena attālumā, bet ir vērts aizkulties. Pēc šausminošās Dubaijas Zooloģiskā dārza pieredzes šis bija woow. Ieejas maksa pieaugušajiem ir 20 dirhami. Sakārtota vide (nekur nekas nesmird!), daudz un dažādi dzīvnieki, kā arī dažādas papildu izklaides bērniem. Kad devāmies prom no Zoodārza bija jau diezgan tumšs, bet arābu ģimenītes tik un tā, gandrīz totālā tumsā, sametušies zālītē (speciāli atvēlētā vietā) vēra vaļā savus piknika grozus un turpināja ballīti.

Dzīvnieku kiš-miš.

Dzīvnieku kiš-miš.

Lauvas

Lauvas

Visi grib redzēt lauvas tuvumā. Patiesībā sajūta diezgan baisa, jo pieiet var pie paša stikla tuvu, tuvu klāt, bet nav tā kā Rīgas Zoodārzā, kur tie dzīvnieki paslēpušies. Te lauva ar savu ķepu sita pa stiklu un neganti rēca. Man bija bail. Arābiem gan nē!

Visi grib redzēt lauvas tuvumā. Patiesībā sajūta diezgan baisa, jo pieiet var pie paša stikla tuvu, tuvu klāt, bet nav tā kā Rīgas Zoodārzā, kur tie dzīvnieki paslēpušies. Te lauva ar savu ķepu sita pa stiklu un neganti rēca. Man bija bail. Arābiem gan nē!

Lauvas čuč

Lauvas čuč

Lauvas baigi tuvu

Lauvas baigi tuvu

Šie divi eksemplāri bija no kādas slāviski runājošas valsts. Māte ar dēlu. Mamma visu centās sabildēt, bet dēlam tas besija.

Šie divi eksemplāri bija no kādas slāviski runājošas valsts. Māte ar dēlu. Mamma visu centās sabildēt, bet dēlam tas besija.

Visur apbrīnojama klātesamības sajūta

Visur apbrīnojama klātesamības sajūta

Savvaļa nebrīvē

Savvaļa nebrīvē

Žirafes

Žirafes

Mazs cilvēks skatās uz žirafēm

Mazs cilvēks skatās uz žirafēm

Žirafes ņammā

Žirafes ņammā

Vienā no piektdienām bijām nolēmuši apmeklēt arī Dubaijas zivju tirgu. Tiesa gan to mēs nokavējām, jo tas ir vaļā no 05:00 – 13:00, pēc tam atveras dārzeņu un augļu tirgus, kas ir tieši blakus. Neskatoties uz to, ka zivis it kā vairs netirgoja, tev visu laiku kāds skrien pakaļ un prasa vai negribi nopirkt kādu zivi! Beigās padevāmies kārdinājumam un, izvesti caur visādiem labirintu labirintiem, nopirkām garneles. Prasīju vien 10, iedeva 17. Tā pat arī ar dārzeņiem – pērc gurķus, uzmet pa virsu arī burkānus. Un nevis tā, ka tev par to jāmaksā, bet gan for fun, lai tu nāktu vēl. Iegādātie dārzeņi un garneles bija supergardi, lētāk pirkti nekā visos supermegagiga veikalos. Vienīgais, jārēķinās, ka visu iepirkšanās laiku tevi uzskatīs par naudas mašīnu. Tev pakaļ staigās zivju tirgoņi, kas visu ko piedāvās, tā pat ķerru stūmēji, kas par visām varītēm mēģinās tevi pierunāt, lai savus pirkumus saliec viņa ķerra, jo viņš tev visu aizstums visur kur vajag. Un atkauties ir neiespējami! Vienīgā izeja – ātri visu nopirkt un mukt!

Smaidīgais dārzeņu onka

Smaidīgais dārzeņu onka

Kur Dubaijā iepirkties?

Nesen pamanīju, ka manā blogā kāds ir gūglējis tekstu – kur Dubaijā iepirkties? Jautājums, patiesībā īzī, jo visa Dubaija ir veidota tā, lai tu, draugs mīļais, iepirktos. Šeit pat dzīvokli īrēt ir dārgāk, ja tas atrodas blakus kādam iepirkšanās centram.

Tad nu spešalī tiem, kuriem patīk tērēt naudu, Dubaijas iepirkšanās vietu tops:

1) Dubaijas mols – vieta, kur pazust uz vairākām dienām. Dubaijas mols ir lielākais pasaulē (aptuveni 1200 veikalu). Šeit veikalu klāsts ir tik plašs, ka savu maciņu varēs patukšot gan vidējas klases veikalu mīļotāji, gan tādi, kuriem zīmoli ir ļoti svarīgi. Dubaijas molā izkārtots arī pasaulē lielākais akvārijs un, ja uznāk vēlme paslidot, tad ir arī slidotava. Tā pat, ja gribēsiet uzbraukt pasaules augstākajā torni – Burj Khalifa, tad būs jāizlīkumo cauri Dubaijas molam. Dubaijas mols ir tik milzīgs, ka, ja uz turieni dodies ar metro, tad no metro pieturas, kas saucās Dubaijas mols/Burj Khalifa, līdz tiešām mola ieejai ir jāiet vēl aptuveni 20 minūtes. Daži paziņas zina stāstīt šausmu stāstus (paši no savas pieredzes, piedevām) par to, ka noparkojot automašīnu mola stāvvietā, paiet pusdiena kamēr tu to esi spējīgs atrast. Esmu šeit bijusi aptuveni 3x, vienmēr esmu apmaldījusies.

2) Mall of the Emirates – laikam skaitās kā viens no populārākajiem iepirkšanās centriem pēc apmeklētāju skaita platības ziņā. Pašai ir nācies tur atrasties brīvdienas vakarā un esmu sev nosolījusies, ka vairāk nekad šo kļūdu nepieļaušu. Cilvēku tik daudz un burziņš tik liels, ka nespēj dzirdēt savas domas. Bet, ja Dubaijā ir vēlme iepirkties, tad uz šejieni arī ir vērts atkulties. Būtībā te var atrast visus tos pašus zīmolus, ko Dubaijas molā, tikai paša iepirkšanās centra izmēri ir mazāki, tāpēc tā rīvēšanās vienam gar otru iepirkšanās laikā ir daudz lielāka. Ja maciņš atļauj, var pat palikt turpat blakus kādā no 5 zvaigžņu viesnīcām – Kempinski vai Sheraton. Un, ja nepietiek ar iepirkšanos, var arī aiziet paslēpot uz Ski Dubai.

3) Ibn Batutta – laikam mans mīļākais iepirkšanās centrs šeit. Iekārtots austrumnieciski, sadalīts sešās daļās – Andalūzija, Tunisija, Ēģipte, Persija, Indija un Ķīna. Vienlaicīgi pietiekami liels un mazs, lai izstaigātu, apskatītu, nopirktu. Katrā ziņā vērts apmeklēt kaut vai arhitektūras dēļ, mols ar dvēseli.

4) Dubai Marina mols – kaut kas izmēros līdzīgs Spicei. Uz šejieni var aizstaigāt, ja ir izvēlēts maršruts pastaigai pa Dubai Marina, tad pie reizes var iegriezties arī šajā iepirkšanās centrā. Veikali mazliet atšķiras no tiem, kas atrodami lielajos iepirkšanās centros, bet ir arī tādi paši, ko var atrast arī lielākos centros, tikai mazāki izmēros.

5) Dubai Outlet Mall – šeit gan nevarēs aizbraukt ar metro kā uz visiem iepriekšējiem, būs vajadzīgs auto vai taxis (apmēram izmaksās 100 UAE varbūt pat mazliet vairāk). Te var atrast ļoti daudz labas lietas par labām cenām. Īpaši sporta preces.

Katrā pilsētas daļā ir pa iepirkšanas centram, tikpat kā visos ir kinoteātri, milzīgi food court`i un bērnu izklaides istabas. Visos neesmu bijusi, neesmu nekāda lielā pa veikaliem staigātāja. Ja ir vēlme vēl iegriezties kādā bodē, tad var apskatīt arī Deira City Centre, kas ir visvecākais iepirkšanās centrs Dubaijā, kur atrodas arī vienīgais 4D kinoteātris Emirātos, Al Ghurair Centre, kā arī kontrastam iesaku apmeklēt Al Qouz Mall, kur neatradīsiet vispār neko no iepriekš minētā, šis būs ļoti lēti un interesanti! Varēsiet iepazīt un apskatīt Dubaijas otro, ne tik spožo seju.

Un, protams, tas vēl nav viss! Visu nevar ne aprakstīt, ne uzskaitīt.