Sāpīte = HURTS

Vēl bez filmām man patīk mūzika. Dažs labs mani pat mēdz dēvēt par melomānu. Pašai gan tā neliekas. Lai arī, ja būtu iespēja, to vien darītu, kā klausītos, vērtētu, rakātos, meklētu, analizētu mūziku un mūziķus.

Tad nu tā. Mans pēdējo laiku lielākais mīļumiņš ir grupa HURTS. Pēdējā laikā gan viņi tiek zāģēti pa rādžiņu, kad vajag un kad nevajag, bet mirklī, kad pirmo reizi izdzirdēju Wonderful Life skrēja skudriņas. Un tad ne swh, ne eirōpas kaku rādio vēl par viņiem neko nezināja. Ok, varbūt zināja, bet nespēlēja gan. Iespējams, dziesmā iemīlējos sava tā laika dvēseles stāvokļa dēļ, bet tieši tāpēc tiku pie viņu albumiņa. Un reti, ļoti reti man patīk tik pat kā visas albuma dziesmas. Un šis nu ir tas 1 gadījums no 100. Iespējams, tāpēc, ka visas dziesmas ir diezgan līdzīgas, varētu pat teikt vienveidīgas, bet tajās visās ir kaut kāda maza sāpīte, kas mani tik ļoti uzrunā, ka gribas to ripuli griezt un griezt uz riņķi. Tad nu rezumē laikam ir viens – iesaku.