Kur bijām pazuduši?

Vai zināt kur? Latvijā!
Šis gads būs aizritējis kā pa kalniem. 2015. mums būs bijis liels pārbaudījums, jo brīžiem likās, ka trakāk jau vairs nevar būt. Visi plāni, projekti, vēlmes un ieceres aizgāja tik ļoti šķērsām, ka paši vairs nesapratām – kas notiek? Bet esmu ļoti pateicīga šim gadam, jo tas atļāva paskatīties uz ļoti daudz ko no cita skatu punkta. Izvērtēt gan savas vēlmes, vajadzības, iespējas, kā arī cilvēkus sev apkārt. Šobrīd viss jau lēnām ieiet jaunās sliedēs un ilgi vairs nav jāgaida, kad mēs ar Rūdolfu lidosim pie tēta atpakaļ uz Dubaiju. Jā, lai arī šajā laika periodā bijām tikuši līdz pārdomām par atgriešanos Latvijā atpakaļ pavisam, tad jau ar domām gan par Saūdi Arābiju, gan arī par to, ka varbūt jāpieņem kāds no Anglijas darba piedāvājumiem, viss izvērties tā, ka būsim atpakaļ Dubaijā.
Kamēr es Latvijā izbaudīju darbā atgriešanās priekus un bēdas, tikmēr Ēriks klusībā, bet ar lielu centību, kala nākotnes plānus mūzikā. Kas pa šo laiku ir noticis? Viņam ir izdevies neiespējamais. Mazais latviešu bāleliņš ir pabijis ar savu grupu Jay Wud pie Hovarda Bensona ierakstu studijā Losandželosā. Un šovakar iesilda Motley Crue Abu Dhabi. Tā pat džeki kaļ lielus nākotnes plānus saistībā ar trešā albuma ierakstīšanu studijā, pie tā paša, iepriekš pieminētā, Hovarda Bensona. Un tur, draugi, mēs visi varam pielikt roku un palīdzēt! Kā? Lūk, te – palīdzi džekiem piepildīt sapņus :)

Mīlasstāsts

Pavisam nesen biju ielikusi  fotogrāfijas ar rakstu par Dubaijas latviešiem un viņu dzīvi šeit. Viena no raksta varonēm bija Māra Ziemele. Māru iepazinu pavisam nejauši, bet man ir neizsakāms prieks, ka tas ir noticis. Jau pēc pavisam īsas sarunas sapratu, ka Māras dzīve ir bijusi notikumiem un piedzīvojumiem pilna, ko ir vērts pierakstīt. Un ne tikai Māras, jo viņas piedzīvojumi iet roku rokā ar viņas vīru Uģi. Un man bija fantastiska iespēja ar viņiem abiem parunāt. Un uzlikt uz papīra to, kas viņiem sakāms. Tas ir neizsakāms prieks un gods, ka viņi man uzticēja savu stāstu. Un nav jau uzrakstīta pat puse no tā, ko mēs runājām, izrunājām… Šī intervija man iedeva milzīgu pozitīvismu, savā ziņā spēku un padziļināja manu pārliecību par to, ko nozīmē mīlēt, būt mīlētam, kas ir ģimene.

Tad nu iespēja tiem, kuriem nebija pa rokai 14. februāra “Sestdiena”. Iepazīstieties, Māra un Uģis Ziemeļi!

1

1

2

2

3

3

4

4

5

5

6

6

7

7

8

8

9

9

10

10

11

11

12

12

13

13

14

14

15

15

16

16

17

17

18

18

19

19

atvērums

atvērums

Foto1

Foto1

foto2

foto2

Trauksmes sirēnas.

Mūsu ēkā itin bieži mēdz atskanēt trauksmes sirēnas, kas informē, ka mājā ir ugunsgrēks un mums jāevakuējas. Ptu, ptu tās vienmēr ir bijušas viltus trauksmes. Vai nu kāds pīpējis dzīvoklī, vai nu kāds indietis savu dienišķo vistu piecepinājis vai kāds cits iemesls, bet reālu ugunsgrēku piedzīvojuši neesam. Tiesa, kādu nedēļu atpakaļ sirēna sāka skanēt ap trijiem no rīta, ja tagad mana atmiņa mani neviļ. Ir bijis, kad nakts vidū pēkšņi ietarkšķas vai nopīkst, bet nekad tā, ka tiešām aicina evakuēties. Un mūsmājās nav 2x jādomā, ja sirēna skan, tad ir jāiet. Bet tā cenšanās saprast, ko ātri iemest somā, ja nu trauksme ir īsta, un miega sajaukums ir ellīga. Piemēram, Ēriks, uzvilcis apenītes un kurpes, saprata, ka vajadzēs vēl ko mugurā vilkt. Un ko tad tajā somā jāiemet? Patiesībā tādā brīdī saproti, ka viss ir krāmi un nevajadzīgas lietas. Galvenais sapakot sīci un vīru. Tiesa, es vienmēr somā sametu mobilos telefonus, pases un mašīnas atslēgas. Nekas cits tajā brīdī svarīgs neliekas. Un vienmēr šajā brīdī nopriecājos, ka dzīvojam 8. stāvā, ka neesam izvēlējušies par dzīves vietu kādu 35. vai 52. stāvu. Jo trauksmes laikā lifti nestrādā, jākāpj pa trepītēm ar kājiņām… Tad nu arī šajā brīnišķīgajā rītā ar pārējiem ēkas iedzīvotājiem čunčinājām lejā. Atbrauca gan ugunsdzēsēji, gan policija, gan vēl kaut kas. Cilvēki visi satupuši uz ielas, kur nu kurais. Mani gan izbrīnīja tas, ka liela daļa nemaz pat netaisījās rausties ārā no gultām, labākajā gadījumā no gultas izkāpa, bet skatījās pa logu, kas notiek. Labi, ja dzīvoklis ir 2. vai 3. stāvā, varēsi paspēt nokāpt lejā, ja tiešām trauksme būs īsta, bet, ja mitinies tuvāk debesīm? 39. stāvs tomēr ir diezgan augstu… Arī mūsu ēkā dzīvojošā Rūdolfa mākslas skoliņas čoma tētis i nemaz neesot domājis iet lejā, palicis guļot, kamēr sieva ar mazo kāpuši lejā. Tomēr man tā liekas baigā bezatbildība. Jā, nomarinējāmies kādas divas stundas ārā un trauksme izrādījās viltus, bet vismaz, ja būtu dedzis, es un mani mīļie būtu pasargāti. Trauksme arī izrādījās tāpēc, ka dzīvoklis no kura nāca signāls, ka tur ir ugunsgrēks, bijis aizslēgts un apsargi nedrīkstot uzlauzt durvis. Tādi te Dubaijā likumi. Beigās izrādījās, ka sirēna vienkārši uzkārusies.

Tomēr aizvakar Dubaijā tiešām dega. Mums pretējā rajonā, ielā, kurā agrāk dzīvojām, dega The Torch tower. Trakums! Arī tur sirēnu skanēšana esot bijusi ierasta lieta, tāpēc daudzi sākumā domājuši, ka tā ir viltus trauksme. Paldies Dievam, neviens nopietni nav cietis. Katrā ziņā, tie, kuru dzīvokļus liesmas neskāra, ir atpakaļ mājās. Lai arī ēku no sava dzīvokļa varam redzēt, naktī plosījās smilšu vētra un redzēt pa logu neko nebija iespējams… Arī vētras darbošanās piepalīdzēja tornim degt un labi, ka apkārt esošie palika neskarti, jo no tiem arī tika evakuēti cilvēki.

Un šī degšana jau nav vienīgā, ko Dubaija piedzīvojusi. Mūsu ēkai pretī slienas riktīgs spoku debesskrāpis – Tamweel Tower.  Šo ēku es varu ļoti labi redzēt no sava guļamistabas loga, jo tā ir tieši blakus mūsu mājai. Sākumā, kad ievācāmies šajā ēkā, bija baisi skatīties… Skats likās neomolīgs, bet tagad laikam kaut kā esmu pieradusi. Katru gadu tiek solīts, ka ēku atjaunos, bet tas nenotiek. Katrā ziņā kalpo par atgādinājumu, ka vienreiz tās sirēnas var liecināt arī par to, ka tiešām deg.

Vispār, pieminot sirēnas, arī Maxima spēlē lielu lomu tajā, ka mēs vienmēr klausām sirēnām un ejam ārā. Labāk 100x evakuēties bez iemesla, nevis vienreiz piedzīvot to, ka tiešām iemesls ir bijis, bet viss jau nokavēts…

Smilšu pilsēta

Smilšu pilsēta

Tur aiz putekļiem un smiltīm ir saule...

Tur aiz putekļiem un smiltīm ir saule…

Dubaijas sapņi

Lai arī krietns laiks pagājis, kopš raksts par Dubaijas latviešiem nopublicēts “Sestdienā” (05.12.14, ja nekļūdos…), nebeidzas jautājumi par to, kur un kā to var izlasīt. Tie, kas Latvijā, avīzi nopirka, bet tie, kas pa pasauli izkaisīti… Nevaru visiem personīgi izsūtīt. Pašai arī vēl nav sanācis rakstu turēt taustāmā formātā rokās. Tātad ieskanēt arī nevaru. Tad nu lai iet, pateicoties manai māsai, sabildēts raksts. Izlasīt tad nu var bildīšu formā… Ņemiet par labu :)

P.S. Nezinu kāpēc wordpress.com izmaina bilžu secību un tik ķēmīgi izkārto. Ai em sorī par to.

1

1

2

2

3

3

4

4

5

5

6

6

7

7

8

8

9

9

10

10

11

11

12

12

13

13

Merry Christmas and a Happy New Year!

Pirms gada nosolījos sev, ka, lai tur vai kas, bet Ziemassvētkus pavadīsim Latvijā. Kā jums šķiet vai es savu solījumu pašai sev izpildīju? Ne vella… Jo viena lieta ir tas, ko esi iedomājies, pavisam cita – kas ir iespējams. Tā nu šogad atkal bijām Dubaijā. Jau esmu rakstījusi par to, ka palmas, +25 un šorti manī neraisa nekādu Ziemassvētku noskaņu. Arī šogad kaut kā mēģināju to noskaņu mākslīgi uzburt – adventes vainadziņš, Ziemassvētku kartiņu gatavošana draugiem (kuras gan neviens vēl nav saņēmis!) lampiņas, plastmasas egle utt. Un šogad liekas, ka pat izdevās. Bija mums mazi, jauki Ziemassvētki trijatā. 24. decembra rītā, kamēr tētis darbā, mēs ar Rūdolfu cepām piparkūkas no paštaisītas mīklas. Jāatzīst, ka to gatavoju pirmo reizi un nesanāca kaut kas līdz galam, jo mīkla bija dīvaini drupena. It kā turas kopā, bet, kad jārullē vai jāsamīca bumbiņa, izšķīst kā drupačiņas. Varbūt kāds no gudrākiem pavāriem var mani pakonsultēt, kas  par vainu, ka mīkla tāda? Bet, neskatoties uz to, piparkūkas bija ļoti garšīgas.

Šī gada Ziemassvētku kartiņu čupiņa

Šī gada paštaisīto Ziemassvētku kartiņu čupiņa. Izsūtītas decembra sākumā, bet neviens vēl viņas nav saņēmis… Baigā škrobe.

Aiziet peperkoki!

Aiziet peperkoki!

Mūsu šī gada Adventes vainags

Mūsu šī gada Adventes vainags izskatījās pat pēc vainaga! Man gan paveicās, nedēļu pirms Adventes būt IKEA un iegādāties pēdējo zaļa paskata vainadziņu… Dzirdēju, ka palīdzētājonka vairākām dāmām teica – oh, this is out of stock! Un, kad būs pievedums? Nākošgad :)

Pirmo reizi šeit gāju iegādāt arī cūkgaļu karbonādēm. Kaut kā nebija mums īpaša vajadzība pēc cūkgaļas, krampjos neraustījāmies, tāpēc arī nepirkām un lieliski iztikām ar liellopu, jēru un vistu. Jāpiezīmē, ka šeit cūkgaļu nevar iegādāties kurā katrā veikalā. Ir atsevišķi specializētie gaļas veikali, kā arī daži pārtikas preču lielveikali, kur ir atsevišķa gaļas sekcija ar uzrakstu for non muslims only. Tad nu jūtoties kā īpašais izredzētais, kuram atļauts pārkāpt likumu, vari nopirkt savu aizliegto augli. Par 100 dirhamiem (aptuveni 20 eiro) iegādājos 5 gb cūkgaļas karbonādes tādā biezumā, ka mājās varēju vēl sašķēpelēt uz pusēm. Un bija tik garšīgi, ka prieks! Nebija mums Ziemassvētku vakariņas, bija pusdienas.  Jāpiezīmē, ka Rūdolfs bija saķēris puņķklepu, kas radīja viņā īpašu kašķīgumu un niķīgumu, tāpēc pēc pusdienām jaunā cilvēka pusdienmiedziņš bija kā saldais ēdiens mums visiem. Pēc pačučēšanas aizdevāmies ar jaunatklāto tramvaju uz JBR The Walk, kur svētku laikā katru vakaru ap 20:00 notika kaut kāds Ziemassvētku uzvedums ar balerīnām, dziedāšanu, cirka trikiem utt. Rūdolfs bija sajūsmā. Un, kamēr mēs tā pa izklaidītēm, rūķis bija paspējis paciemoties mūsmājās. Jaunais cilvēks bija sajūsmā, jo onka ar bārdu (Ziemassvētku vecītis Rūdolfa izpratnē) atnesa visu, ko mazā sirds varēja vēlēties – puzlītes ar traktoriem, gultasveļu ar traktoriem un koka vilcieniņu. Cik gan maz vajag pilnai laimei – pāris traktoru :)

JBR vakara uzvedums ar dziedāšanu, balerīnām un visu pārējo

JBR vakara uzvedums ar dziedāšanu, balerīnām un visu pārējo

Wafi mola lielā egle. Šī bija viena no vietām, kur varēja sastapt Ziemassvētku vecīti (rindu gan neizstāvējām).

Wafi mola lielā egle. Šī bija viena no vietām, kur varēja sastapt Ziemassvētku vecīti (rindu gan neizstāvējām).Kā arī ārā uz mola sienas ik pa stundai notika “gaismu šovs” par un ap Ziemassvētkiem. Nekāds Staro Rīga jau nebija, bet forši, ka centušies ko izdomāt

Ēriks ar supermazu Ziemassvētku vecīti un gigantiskiem rūķiem :)

Ēriks ar supermazu Ziemassvētku vecīti un gigantiskiem rūķiem Ibn Battuta molā :)

Runājot par dāvanām, nekādi nevarēju saprast kā labāk rīkoties. Mums ir pāris tuvi draugi, kuriem ir bērni Rūdolfa vecumā. Un man liekas, ka nav vajadzīgs apmainīties ar dāvanām tikai dāvināšanas pēc. Vispār man nepatīk trakais mantu kults. Biju nolēmusi Rūdolfa mazajiem draugiem uzdāvināt viņa paša mākslas nodarbībās veidotās Ziemassvētku eglītes mantiņas, bet nejauši uzzināju, ka viens no viņa draugiem dāvinās nesamērīgi dārgu gadžetmašīnu… Nu ko man darīt? Negribēju pārkāpt savus principus, bet tajā pašā laikā arī palikt kaunā, tā teikt. Izlīdzējos ar lietu, kas man pašai liekas forša un noderīga – uzdāvinājām veidošanas masu, kur bērns var atstāt savus plaukstu, pēdu nospiedumus. Gan radoša nodarbe bērnam, cerams, kopā ar vecākiem, gan paliekoša vērtība, gan nav jāiztērē puskaraļvalsts mantas iegādei. Klāt pieliku balonus ar Ziemassvētku motīviem (starp citu, tā bija lieta, ko gan Rūdolfs, gan viņa draugs vēlējās – balonu!), kā arī Rūdolfa jau pieminētos dekoriņus. Liekas, ka viņiem patika.

Rūdolfa pirmssvētku aktivitātes mākslas nodarbībās. Egles dekoriņi un spīdīgs ziemeļbriedis!

Rūdolfa pirmssvētku aktivitātes mākslas nodarbībās. Egles dekoriņi un spīdīgs ziemeļbriedis!

Tā ir vēl viena Dubaijas lieta – visu vajag lielu, spīdīgu un dārgu. Ja vecākiem ir Ferrari, tad bērnam vajag vislielāko mantu, ko rotaļlietu veikalā iespējams atrast. Protams, protams, ja to var atļauties un uzskatu, ka vajag savus bērnus lutināt, bet tomēr reizēm gribas, lai cilvēki arī šeit saprot, ka neatkarīgi no naudas daudzuma pastāv kaut kāda sakarība starp – vajag un nevajag. Un nav svarīgi vai gribu, vai negribu. Vienkārši – vai tiešām vajag?

Ko vēl mēs sadarījām svētku brīvdienās? Centāmies apmeklēt pasākumus svaigā gaisā, lai mazā cilvēka tekošais deguns var mazliet paelpot, gulšņājām mājās pa dīvānu un skatījāmies Ziemassvētku filmas un multenes, cepām pīrāgus un priecājāmies par to, ka esam viens otram. Rūdolfa iesnu dēļ gan neaizdevāmies uz emirātu latviešu Ziemassvētku pasākumu. Par ko mazliet žēl, jo rādās bijis jauks, mazs un omulīgs kopā būšanas baļļuks. Bet ko padarīsi? Mazā cilvēka veselība un baciļu neizplatīšana tālāk tomēr ir svarīgākā.

Kas notika jaunajā gadā? Visiem liekas, ka, ja esi Dubaijā, tad tavs jaunais gads noteikti ir ūbermega grandiozs. Godīgi sakot, no vienas puses man liekas, ka tā tiešām ir jābūt. Bet mums nebija nekādu plānu, jo Rūdis vēl arvien baisi puņķojās. Tā kā bijām rēķinājušies, ka iespējams paliksim mājās, rūķis Rūdim atnesa arī dāvanu no omīšopīša Latvijas rūķa – kasīti. Te jāatzīmē, ka laime bija lielāka kā saņemot visus traktorpričendālus. Jo kasīte bija veikalā 100x apmīļota, katalogā katru dienu apskatīta… Vecāki gan bija bargi nolēmuši, ka nekādi rūķi nekādas kasītes nenesīs, jo pagājušajā gadā Rūdolfs jau pie vienas kasītes tika, bet to veiksmīgi apstrādāja līdz totālai nestrādāšanas stadijai. Tagad gan saprotu, ka pagājušajā gadā viņš vienkārši bija par mazu tādam brīnumam. Tagad tās spēles un kaifs ap to kasīti darboties ir neizmērojams. Un tomēr, atgriežoties pie baļļuka par godu gadu mijai, tad, kad sadomājām, ka varbūt tomēr jāmēģina kāda ballīte, būtībā bija jau par vēlu. Pie Burj Khalifa korķi veidojās jau pusdienlaikā. Un ar mazu bērnu kaut kur spiesties un drūzmēties ar nav vērts. Tuvākie draugi svinēja ārpus Dubaijas, kaut kur Eiropā, kāds ASV, kāds vēl sazin kur… Tā nu noskatījāmies divatā (ar guļošu Rūdolfu padusē) salūtu, ko piedāvāja Atlantis The Palm, novēlējām laimīgu Jauno Gadu, sagaidījām arī pēc divām stundām Latvijas jauno gadu, saglinginājām ar draugiem un radiem skype un skat, jau puspieci rītā un jāiet gulēt. Paldies kasītei, kas nākamajā rītā vecākiem ļāva susināt vēl kādu stundu pēc jaunā cilvēka mošanās :)

Ko es sagaidu no jaunā 2015. gada? Gribu, lai izkristalizējās vairākas lietas, kas saistītas ar mūsu sadzīvi, vīra darbu. Gribu iegūt mazliet lielāku stabilitātes sajūtu, lai saprotam vismaz daļēji, kas un kā ar mums notiks. Pagaidām viss šis gads ir bijis gaidīšanas režīmā – paliksim Dubaijā, brauksim atpakaļ uz Latviju vai brauksim citur laimi meklēt. Ja ar lielajām lietām viss būs mazliet vairāk skaidrs, tad jau atrisināsies arī viss pārējais.

Un viens no maniem šī gada lielajiem mērķiem – palīdzēt māsai noorganizēt un sarīkot skaistas kāzas! Lai ir tik pat RŪGTS! kā mums pirms teju 5 gadiem!

Mīļie, lai jums skaists, raibiem notikumiem un panākumiem bagāts, laimīgs un izdevies JAUNAIS GADS! Priekā!

Kā es kāju dakterēju

Tie, kas mani pazīst, zina, ka esmu vienmēr aktīvi kustējusies, sports man vienmēr bijis tuvs. Lai arī pēc kļūšanas par mammu, nevaru lepoties ar kačāto presīti kā agrāk, tik un tā cenšos sportot, cik nu manos spēkos un laika termiņos iespējams. Agrāk bija basketbols, tagad reizēm kickbox, fitness, pat pāris reizes mēģinu paskriet, lai arī tas man vienmēr ir licies mokoši un nepatīkami. Bet pāri visam stāv teniss. Nezinu vai tāpēc, ka tik ilgus gadus nomarinēju sevi basketbola laukumā, kas ir komandas sporta veids, vai kādu citu iemeslu dēļ, bet teniss man liekas sporta veids nr.1. Viss atkarīgs no tevis – pieņemtie lēmumi laukumā, vinnētie punkti, izspēles, kombinācijas, kļūdas. Tā visa ir tikai tava atbildība. Atgriežoties Dubaijā, izdevās atrast foršu treniņu kompāniju pie labas treneres. Kas Dubaijā ir retums! Pārsvarā šeit treneri nav ieinteresēti tevi mācīt normāli apgūt spēli, tehniku. Viņi tikai masveidā nokāš piķi no tevis. Tā pat arī vienu reizi nedēļā dodos uzspēlēt dubultspēles. Tur arī foršā, jaukā kompānijā un patīkamā gaisotnē var dabūt mazu slodzīti. Nu lieliski! Bet vienā no treniņiem samežģīju potīti. Tik muļķīgā situācija – servējot! Jā, man labā kājas potīte vienmēr bijusi vājā vieta, jo basketbola treniņos tā ir mežģīta neskaitāmas reizes, kā arī man ir izdevies pārraut saites un to salauzt. Tā, ka ģipsis ar kādu laiku ir nēsāts. Tiesa, pēc tās traumas ilgi nēsāju potītes sargu. Tādu verķi, kas neļauj potītei kustēties ne pa labi, ne kreisi. Bet nu jau pāris gadus iztiku bez tā, jo likās, ka saites ir pietiekami spēcīgas un traumas man jau aizmirsušās. Figu. Mežģījuma brīdī dzirdēju dīvainu krakšķi un sabijos. Ja reiz jau nebūtu piedzīvotas visas tās likstas, tad neuztrauktos un brauktu mājās, bet tomēr redzot, cik ātri kāja pampst, devāmies uz slimnīcu. Līdz slimnīcas durvīm aizlecu pati saviem spēkiem, kad viens medmāsiņš man piegādāja ratiņkrēslu un smejoties sauca mani par Šarapovu. Pagulēju uzņemšanā, ik pa brīdim tikai kāds ienāca un pateica – ārsts tūlīt nāks, tūlīt nāks. Kāja tik pampst un pampst… Neviens man ledu pat nepiedāvā. Līdz kamēr pati nesāku dīkt, ka vajag. Pēc kādām pāris minūtēm man tika atnests ledus klucis maisiņā, kuru īsti normāli ap kāju aplikt nebija iespējams. Tā es tur kādu stundu novārtījos, atnāca ārsts, kurš paziņoja, ka jātaisa rentgens. Kamēr sagaidīju rentgenu, kamēr sagaidīju kādu, kas mani aizved atpakaļ uz manu kušetīti, paspēju dzirdēt visādus vaidošus, kunkstošus moku pārņemtus ievestos, kuriem klājās gauži bēdīgāk kā man. Un jau tajā brīdī sāku besīties, kāpēc vispār atbraucu… Nu neko, rentgenā varot redzēt, ka ir kaut kāds knikšķis bijis, bet nevarot saprast vai tā veca trauma vai tagadējā. Neko, nosaitēja kāju, 3 dienu gultas režīms, ripu un smēru maiss un aidā mājās. Pēc 3 dienām jānākot pie ortopēda. Ierados. Likās, ka es no mežģījumiem zinu un saprotu vairāk nekā mans jauniegūtais indiešu draugs. Kurš pēc 3 dienām liek pacientam likt ledu uz traumētās vietas? Hello! Tas līdz pirmajā dienā, pirmajās stundās! Tā pat arī viņa medmāsiņas nejēdza normāli elastīgo saiti uztīt… Nobindēja man visu pēdu no pirkstu galiem uz augšu. Kad tās izdevās ārā, pati pārbindēju. Katrā ziņā pati jau šo dienu laikā sapratu, ka nekas lūzis nav, tā kā dzīvošu. Uz nākamo vizīti neierados. Katrā ziņā, kad aptiekā gaidīju ziņu no ārsta, kādas smēres jāsmērē. Sāku smieties! Manā priekšā tika nokrāmēta milzu čupa ar visu ko – ripas pret sāpēm (lai gan teicu, ka man nesāp), tad sīrups pret sāpju ripām, lai noņemtu nelabumu, tad smēre, kurai arī ir ripas(!) un tad jau kaut kas pazīstams – Fastumgels. Man gan to visu atmaksā apdrošināšana, bet vienalga… Kam tas viss?! Smērēju Fastumgelu un dzīvoju laimīgi! Eh, tāds nu ir mans stāsts ar pieredzi slimnīcā. Ceru tikt ātri atpakaļ uz kājām tenisa laukumā.

zāļu čupiņa

zāļu čupiņa

Tā tas izskatās

Tā tas izskatās

Pārdomas pēc “Sestdienas”

Pēc mana raksta par Dubaiju un šeit mītošajiem latviešiem pubilcēšanas “Sestdienā” mans blogs burtiski uzsprāga – tik daudz skatījumu nekad nebiju saņēmusi. Teikšu atklāti – mazliet sabijos. Viss šis projekts ir vairāk tāds traļi vaļi variants. Manas piezīmes, domas, ikdienas gaitas un notikumi. Jā, esmu Dubaijā, bet nevajag manu patiesību uztvert par vienīgo īsto un patieso. Tas ir mans redzējums. Kādam citam tas viss varbūt ir pilnīgi savādāk.

Lai nu kā labi, ka žurnālam nav komentāru sadaļas… Toties diena.lv ir. Mīļie, visu, ko katrs šeit Dubaijā, AAE, piedzīvojis nav iespējams iebāzt vienā rakstā, maisā. Ja jums katram ir kāds stāsts, sāpe stāstāma, tad lūdzu – jūs to droši varat darīt! Zinu, ka šeit mīt daudzi gudri, forši latvieši, kuriem noteikti pieredze par to kā ir AAE ir savādāka nekā man. Arī tie drosmīgie, kas piedalījās rakstā, viņiem katram ir tik daudz interesantu stāstu par savu dzīvi, pieredzi Dubaijā, kā arī citur pasaulē, ka man bija grūti to visu apcirpt līdz vienam rakstam. Piedevām, dalīties ar saviem iespaidiem un stāstiem es lūdzu publiski, tā kā katrs varēja piedalīties.

Un nevienā brīdī neesmu teikusi, ka Eiropā, Latvijā ir slikti. Nē! Jā, katrā valstī ir savas blusas, to arī rakstu par Dubaiju – ne viss ir zelts, kas spīd. Tā pat Latvijā, Anglijā, Zviedrijā u.c. Un žēl, ka cilvēki nesaprot, ka katrs no latviešiem, kas ir izbraucis ārpus Latvijas, nes valsts vārdu pasaulē. Kāpēc mēs lepojamies ar sportistiem, mūziķiem, kuriem izdodas izsisties, bet ar tiem, kas strādā zinātnes jomā, inženierijā vai veic nepopulāros darbus mēs nelepojamies? Jūs taču saprotat, ka liela daļa no aizbraucējiem, kas iegūst kvalificētu darbu ārzemēs, ir mācījušies Latvijā? Jā, ir tādi, kas zināšanas iegūst ārzemēs, kas arī ir liels solis un apsveicami. Bet par tiem, kas ir ar jums sēdējuši vienā skolas solā, padomājiet – viņi ir tādi paši kā jūs. Tikai ir pieņēmuši drosmīgu lēmumu – mest izaicinājumu sev, savām zināšanām. Un es nemusinu tagad visus mesties prom no Latvijas, jo citur zāle zaļāka, tā nav! Katram ir sava dzīve, lēmumi, vēlmes. Vai neaizdomājaties, ka kāda daļa no tiem, kas aizbrauc, atgriežas Latvijā, dibina uzņēmumus un izmanto savu pieredzi, kontaktus, zināšanas pēc tam Latvijas labā? Kāpēc citus, kas savā dzīvē pieņem savādākus lēmumus jāsauc par iznireļiem? Tas ir aizskaroši.

Starp citu, gaidīju jau, ka kāds būs minējis, ka nesaprot, ko es šeit daru. Esmu mamma! Mamma, kurai dotajā brīdī pietiek spēka nolikt savas ambīcijas mazliet malā, lai veltītu laiku savam bērnam, nevis atdotu kādai filipīniešu auklītei vai indiešu bērnudārzam. Un es lepojos ar to!

Un vispār runājot par tēmu – aizbraukšana. Šeit dzīvojot un redzot to kultūras miksli nesaprotu, kāpēc jānosoda tie, kas aizbrauc citas dzīves meklējumos? Tie paši angļi, franči, amerikāņi, krievi ir pilna pasaule! Mācās vienā pasaules malā, pastrādā kādā citā, atgriežas dzimtenē un atkal kaut kur dodas. Tāda ir mūsdienu pasaule.

Eh… Negribu, ka tas viss izklausās pēc attaisnošanās. Tikai gribu, lai kāds varbūt aizdomājās, ka ne visi citi ir slikti, bet der reizēm paskatīties pašam uz sevi. Kāpēc esmu neapmierināts un kāpēc man tik ļoti grauž, ka citam ir savādāk nekā man. Bail teikt labāk, jo tā nav! Katram ir savādāk. Un tas vai ir labi, vai slikti – nosakām mēs paši. Ar savu attieksmi pret sevi, apkārtējiem un dzīvi kopumā.

Jauku visiem Adventes laiku! Lai vienmēr gaišas un jaukas domas, mīloši cilvēki apkārt un prieks par dzīvi!

18. novembris Dubaijā

Ziniet, laiks skrien ne pa jokam! Sanāk, ka precīzi gadu atpakaļ iepazinos ar tiem latviešiem, kas mīt šeit, Dubaijā. Ierakstu par pirmo 18. novembri, kuru šeit svinēju var atrast paskrullējot mazliet zemāk vai arī, ja slinkums meklēt, tad šeit.

Divreiz vienā un tajā pašā 18. novembrī neiekāpsi. Pagājušajā gadā uz svinēšanu devos satraukusies, kā nu būs un kas nu būs. Nepazinu nevienu! Ilgi domāju braukt vai nebraukt. Nenožēloju, ka pārkāpu savu zaķpastalas dabu, jo šī gada laikā iepazīti kolosāli, talantīgi, gudri, asprātīgi un jauki Dubaijas (un ne tikai Dubaijas) latvieši. Pagājušajā gadā svētkus svinējām diezgan neformāli. Jā, himnu dziedājām, Latviju atcerējāmies, bet tas vairāk bija tāds foršs kopā būšanas brīdis. Šogad pasākums bija daudz oficiālāks un svinīgāks. Iemesls? Laikam jau viens no galvenajiem, ka Abu Dhabi atvērta Latvijas vēstniecība un tās pilnvarotais pārstāvis arī piedalījās pasākumā, kopā ar viņu vēl dažas oficiālās personas no citām pasaules malām, kā arī no pašas Latvijas atbraukuši Kaspars Zemītis un Linda Leen. Lai nu kā, tikšanās vieta nemainīga – Maigas kultūras nams. Ierodoties pasākumā gan sākumā apjuku, jo Maigas māja bija pārvērsta līdz nepazīšanai – mēbeles citur, milzīgs projektors, maza skatuvīte, gaismas, smalki klāts galds un cilvēki, kas ieradušies, sākumā visi nepazīstami. Eu, izrādās, ka mēs esam vēl vairāk nekā sākumā domāts! AAE esot aptuveni 300 latviešu! Un liekas, ka mazliet mazāk kā puse arī pasākumu apmeklēja. Fantastiski, kādi cilvēki tikai nedzīvo AAE. Man ir neizmērojams prieks kautru reizi iepazīt arvien jaunus un jaunus Latvijas pārstāvjus šajos platuma grādos. Piemēram, Māra, kas visu savu dzīvi ir ceļojusi un dzīvojusi dažādās pasaules vietās, Dubaijā dzīvo jau 12 gadus, bet nezināja, ka ir šāda latviešu kopiena. Tā pat arī Diāna, kura dzīvo pavisam netālu no manis un mums bērni vienāda vecuma. Un, kur nu vēl visi tie, kas jau iepazīti!

Vakars aizritēja sākumā ar oficiālo daļu, kur noklausījāmies A. Bērziņa uzrunu latviešiem ārzemēs, tad vēstniecības pārstāvja Rūdolfa Brēmaņa runu (jā, jā bez mūsu mazā Rūdolfa mums tagad ir vēl viens!), kā arī namamātes Maigas runu. Pēc tam pavisam īss, bet skaists un sirsnīgs Linda Leen un Kaspara Zemīša koncerts, pieēšanās, pļāpas un neoficiālā pasākuma daļa ar dziesmām un dejām. Sirsnīgi!

Daudz laimes, Latvija, arī no mums siltajās zemēs!

Kopbilde Foto: Edijs Pālens

Kopbilde
Foto: Edijs Pālens

Mēs visi trīs ar Lindu Leen  Foto: Edijs Pālens

Mēs visi trīs ar Lindu Leen
Foto: Edijs Pālens

Tā kā pašiem arī kaut kas uz galda liekams bija jāaiznes, es ierados ar lavašiņiem. Bet vislielākais prieks man par pašgatavotājām dekorācijām, kuras novērtēja arī filipīniešu galda klājēji, kuri pa kluso manus lavašiņus ar dekorācijām virtuvē fočēja. Pati redzēju, hihi :)

Tā kā pašiem arī kaut kas uz galda liekams bija jāaiznes, es ierados ar lavašiņiem. Bet vislielākais prieks man par pašgatavotājām dekorācijām, kuras novērtēja arī filipīniešu galda klājēji, kuri pa kluso manus lavašiņus ar dekorācijām virtuvē fočēja. Pati redzēju, hihi :)

Bija jāizveido vārdu zīmītes, kas tevi pašu raksturo. Kas raksturo Rūdolfu? Ziemeļbriedis :)

Bija jāizveido vārdu zīmītes, kas tevi pašu raksturo. Kas raksturo Rūdolfu? Ziemeļbriedis :)

Kas raksturo mani? Televizors!

Kas raksturo mani? Televizors!

Kas raksturo Ēriku? Asfalts un marķējums :)

Kas raksturo Ēriku? Asfalts un marķējums :)

Tūristu izklaidītes

Jā, jā, jā! Mēs arī dodamies tūristu izklaidēs. Dažādus apskates, izklaides objektus mēs atstājam tām reizēm, kad kāds mūs atbrauc apciemot. Tā arī šoreiz. Atlantis The Palm ūdens atrakciju parka apmeklējumu bijām atstājuši tai reizei, kad mana māsa un viņas draugs mūs apciemos. Man gan jāsaka, ka neesmu es ūdens atrakciju parku cienītāja. Esmu baigā zaķpastala. Nekādas trubas un dulli braucieni mani nespēj iekārdināt. Lielāko daļu laika pavadīju ar Rūdolfu mazajiem bērniem domātajā ūdens pļekā un šļūkājot pa lēzeno, mierīgo upīti. Toties pārējie atrakciju parku izbaudīja pēc pilnas programmas! Visādu pūšļu un šļakatu braucienus, trakas trubas un poseidona atriebību. Ja rindas uz populārākajām un foršākajām atrakcijām būtu īsākas, tad, domājams, šie būtu iztrakojušies pa visām iespējamajām vietām. Katrā ziņā, laime un nogurums viņu acīs bija redzams. BET. Tā jau nebūtu mana māsa, ja viņa neizdomātu mani izčakarēt. “Nu ko tu tā, tiešām neko negribi pamēģināt? Nāc, tur ir viena tāda atrakcija, pavisam nekaitīga… Tur pat mazi bērni brauc!” Tā un šā viņa mani aptina ap pirkstu. Tiešām, skatos, ka pat mazi bērni ar to 5 cilvēku pūsli brauc. Vai tad es ar` nevaru? Blakus gan atrodas bišķi trakāks pūšļa nobrauciens, bet nē, nē… Tas esot cits. Pierunāšanā iesaistās jau visi – gan Ēriks, gan masas draugs. Nu labi. Varu jau pamēģināt. Rūdolfs tiek atstāts tēta gādīgajās rokās un es dodos pretī pūslim ar ko pat mazi bērni brauc. Vēl 100 un 1 reizi pārjautāju – vai tiešām tas būs īstais. Jā, jā! Beidz baidīties! Sakāpjam pūslī, māsa man vēl liek nosēsties ar skatu tā, lai redzu braucienu, lai man esot drošāk. Nu neko, sākam tā lēzeni šļūkt un es jau noelšos, ka tiešām nav nemaz tik traki. Un tad redzu māsas un viņas drauga prieku acīs un saucienu – Nu ir s***i!!! Jau tajā sekundē sapratu, ka esmu iesēdināta citā pūslī… Pūslis palecas gaisā, vēders nokut un aiziet – augšā, lejā, ūdens sejā! Eh… Bļāvu kā traka! Paldies māsai un pārējiem, man tiešām būs ko atcerēties no Atlantis. Pēc tam arī paprovēju izbraukt ar otru pūsli, kur tie mazie bērni brauc, arī bija forši. Diena būtībā paskrēja nemanot. Kā no rīta tur ieradāmies, tā tikai vakarā, kad saule rietēja, devāmies no Atlantis prom. Mēs izbaudījām akvaparka priekus, bet Atlantis piedāvā vēl dažādas izklaides iespējas. Visu informāciju var iegūt – te.

Šļūcamtruba

Šļūcamtruba

Visi šļūc ar pūšļiem pa upīti...

Visi šļūc ar pūšļiem pa upīti…

Kaut kāds Mauglis... Šito nepaprovējām

Kaut kāds Mauglis… Šito nepaprovējām

Atlantis akvaparkā ir arī pludmale

Atlantis akvaparkā ir arī pludmale

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Izklaide kā tūristiem nr.2 bija došanās uz Lielāko mošeju Emirātos – Sheikh Zayed Grand Mosque, kas atrodas Abu Dhabi. Lielākajā daļa mošeju tā vienkārši nemusulmanis nevar tikt iekšā, taču šī ir atvērta tūristiem. Mošeja nosaukta par godu Sheikh Zayed bin Sultan Al Nahyan, kurš tiek uzskatīts par vienu no AAE dibinātājiem, kā arī bija pirmais AAE prezidents. Mošejas teritorijā esot apglabātas arī viņa mirstīgās atliekas.  Mošeju gribēju apmeklēt jau sen, jo biju gan dzirdējusi, gan lasījusi brīnumstāstus par to. Un redzētās bildes likās prātam neaptveramas. Viss teiktais un lasītais tiešām ir patiess – vieta ir apbrīnojama! Milzīga, gracioza, iespaidīga, bet vienlaikus tik mierpilna. Žēl, ka nepaguvām turp ierasties līdz ar saulrietu, bet nekas – būs iemesls doties turp vēlreiz.

Saule jau riet, bet mēs vēl ceļā...

Saule jau riet, bet mēs vēl ceļā…

Viss tik grandiozs...

Pavisam kopā mošejā ir 7 kristāla lustras. Grandiozākā no lustrām, kas atrodas galvenajā lūgšanu zālē, tiek uzskatīta arī par lielāko lustru, kas atrodas mošejā, pasaulē.

Spīd un laistās...

Visas lustras izgatavotas no apzeltīta nerūsējošā tērauda un apzeltīta misiņa (izmantots aptuveni 40kg 24 karātu necinkota zelta), kā arī visas lustras spīd un laistās Swarovski kristālos.

 

 

Ieeja

Ieeja uz galveno lūgšanu zāli

Mošejas gaismu spēles ūdenī

Mošejas gaismu spēles ūdenī

 

Ārā tumšs vakars, bet mošejā gaišs kā dienā

Ārā tumšs vakars, bet mošejā gaišs kā dienā

 

Acis žilbst

Acis žilbst, cik skaisti!

 

No mājām uz mājām

16. oktobrī, ar Latvijas labumiem piebāztiem koferiem, kāpām lidmašīnā, lai dotos atpakaļ uz Dubaiju. Nezinu kā ir pieredzes bagātiem ceļotājiem, bet man lidošana vienmēr saistās ar skumjām. Lai arī zināju, ka otrā galā mūs sagaidīs Ēriks, tik un tā šņaukājos jau nedēļu pirms lidojuma. Jā, skumjas pēc mājām, vecākiem, draugiem, tuvākajiem radiniekiem. Pārcelšanās uz otru pasaules malu vēl vairāk un skaudrāk radījusi sajūtu, ka nekas jau neapstājās. Visi ir spējīgi dzīvot un elpot arī bez tevis. Tā pat arī tu pats. Papuņķojies, pažēlojies – nu kā tad es tā bez jums… Un viss. Tev vienkārši sevi ir jāpiespiež iziet cauri drošības kontrolei, tev ir jānomierina sīcis, kas sauc un raud pēc omes un opja, jānovērš viņa uzmanība no skumjām. Tā pat arī tu pats sevi ieprogrammē, ka viss ir kārtībā. Un, ja tā padomā, tad viss taču tiešām ir kārtībā. Un man tas, ka zeme nav pārstājusi griezties, vienmēr atnāk brīdī, kad izeju drošības kontroli.  Laikam tas aparāts noskanē arī bēdas un skumjas. Lai nu kā, tad lidojumi bija nogurdinoši, bet ne nepārvarami. Reizē ar mums ceļoja arī mana māsa un viņas draugs. Tā kā man bija, kas stiepj visas manas parpalas un izklaidē Rūdolfu. Lidojumā no Rīgas uz Stambulu jaunskungs uzvedās labi, cīnījās ar miegu, bet tieši pirms nosēšanās šo cīņu gan zaudēja. Tiesa, līdz aizmigšanas brīdim viņu piemeklēja histēriska smieklu lēkme, kā arī viņš nez kāpēc sāka man stāstīt, ka linda, brrr, buuuum! Dūdā baiļā! (tulk. Lidmašīna, lido un buuum! Rūdim bail!). Man, kas nemīl lidot, tādas lietas labāk neteikt….Lai nu kā, bum nebija. Starp lidojumiem Stambulā nācās atsēdēt 5,5h. Tad nu viens otru izklaidējām kā mācējām. No Stambulas līdz Dubaijai nez kāpēc apkalpe ilgi negribēja slēgt ārā gaismu, piedāvāja dzērienus pa simts un vienai reizei, tāpēc kopumā biju gulējusi mazliet vairāk kā 1h.
Nolaidāmies Dubaijā, izmaršējām pa visiem labirintu labirintiem, izgājām pasu kontroli un tad tavu laimi! Tax free veikalā Grants viskijam akcija – pērc 3 un maksā par 2! Neies jau nepirkt, vai ne? Starp citu, ieceļojot Dubaijā, katrs drīkst ievest 4L alkohola. Un tieši Dubaijas lidostas veikalā, kas atrodas pēc pasu kontroles, var šo un to dabūt par ļoti labām cenām. Tā kā vēl arvien mums mājās stāv Grants viskijs…
Savācām savus koferu kalnus un tad laime vēl lielāka par viskiju – Ēriks! Rūdolfs tēti tik ļoti mīļoja, bučoja. Tā mazā bērna laime, prieks, smaids, ieraugot tēti, ir vārdos neaprakstāma. Pieaugušo bučas jau gan visiem zināmas un skaidras… Tā kā ieradāmies Dubaijā agri no rīta, nebija nāsīs cērtošais karstais gaisa bezgaiss. Tieši pretēji – silts un patīkams! Un kā jums liekas, ko mēs darījām uzreiz pēc koferu nomešanas mājās? Pareizi! Braucām uz pludmali! Spējām gan izturēt knapi stundu, jo miega bads bija nepanesams.

Un ziniet kurā brīdī es sapratu, ka no mājām es aizbraucu uz mājām? Tajā mirklī, kad izkāpu no mūsu mājas lifta, tā koridora smarža, tā sajūta… Un brīdis, kad atvēru dzīvokļa durvis. Iestājās tāda maza laimīte. Tāda, kad no tāla ceļa ierodies atkal mājās…