Vai dzīve Dubaijā ir veselīga?

Piekrītu tam, ka katrs pats lielā mērā ir atbildīgs par savu veselību. Un vispār, ja tā padomā, par dzīvi kopumā. Īpaši attiecinot uz to, ka tas, ko tu ēd, cik daudz tu dzer un cik daudz tu kusties – tā ir tava paša atbildība. Bet ne vienmēr viss sanāk tik viennozīmīgi.
Man ļoti patīk Latvijā tagad tik modernā lieta – ēst eko paiku, lasīt visu to, kas ar sīku druku uzrakstīts uz ēdamlietas, šķirot atkritumus, bērnus siet slingā un barot ar mammas pienu, būt kustībā un vispār… domāt par to kā tu dzīvo, kā tu audzini bērnus, ko tu viņiem māci un kā tu viņus māci. Dubaijā bieži liekas, ka esmu nokritusi no kaut kādas citas planētas. Šodien par to aizdomājos, jo gadījās dīvaina situācija. Mēs ar Rūdolfu nolēmām, nākot mājās no rotaļlaukuma, notestēt nesen atvērto piemājas sulu bāru. Ārā baigā žara (šodien jau termometra stabiņš aizvirzījies līdz +34 grādiem) un kas var būt foršāk kā launadziņā iedzert svaigi spiestu sulu? Nu ko. Pasūtīju Rūdolfam piena kokteili ar mango (viņš ļoti, ļoti uzstāja, ka vēlas dzert saldējuma kokteili, panāca savu par 50%), sev pasūtīju svaigi spiestu apelsīnu sulu. Gaidījām uz tiem dzērieniem kādas 15 minūtes. Tā kā Rūdolfs tāds saguris, tad viņš iet un prasa tantei aiz letes – sauā koko?! Koko sauā? ( Saldējuma kokteilis, kokteilis ar saldējumu?). Filipīnieštante tik ķiķina un neko nesaprot, ko mazais blondīnis viņai saka. Brīdī, kad dabūjām dzērienus, pasakām, paldies un dodamies uz māju pusi. Knapi izgājusi ārā no kafūža sāku domāt, kāpēc man tā sula tik salda liekas. Uzjautāju filipīnieštantei vai tur klāt ir cukurs? Vispār man tas nebūtu ienācis prātā, ja reiz man vienā sulu bārā kāds jau reiz nebūtu prasījis vai pie svaigi spiestās sulas piegāzt cukuru vai arī nē. Šeit man neko nejautāja. Vienkārši bija piegāzuši klāt. Kaut kā sapukojos. Pateicu, paldies, bet jums tas ir man jāprasa – vai man dzērienā vajag cukuru vai arī nē. Atstāju sulu un pat aizmirsu palūgt jaunu devu bez cukura. Puikam noņemt sauā koko roka nestiepās, jo bērns tā piesūcies, ka būtu bijis skandāls pamatīgs. Viņš jau nav vainīgs, ka māte nenoskaidro vispirms, kas un cik daudz tiek piegāzts dzērienam. Ej sazini, cik daudz cukura tur bija iekšā. Nu neko. Mācība citām reizēm.
Bet domājot par šo situāciju, arvien biežāk saprotu, ka mani uzskati ar šejieni neklāpē kopā. Piemēram, Rūdolfam ļoti garšo rīsi (te jāpiebilst, ka šeit rīsi tiešām ir kaut kas cits nekā Latvijā ierastie, ļoti garšīgi pat man, rīsu neēdājam). Tad nu, kad kopā pusdienojam, vakariņojam ārpus mājas, bieži izvēlamies rīsus ar kādu gaļu. Jūs man varat paskaidrot, kāpēc tiem rīsiem bieži vien maliņā ir jāpiestumj arī frī kartupeļi? Tas nav visur, bet tik bieži! Ja tu pasūti tos frī, tad zini – es indēšos. Man gribas. Bet tad, ja tu nemaz viņus neprasi…
Vēl par ēdienu runājot, ir visādi fast food kafūži dažādās vietās, kur servē ne tikai burgerus, bet arī dažāda veida ķīniešu, filipīniešu un co ēdienus. Tur ir iespēja pasūtīt combo porciju, kur ietilpst rīsi, nūdeles (vai nu viens vai otrs), kādas divas gaļas mērces (visādas vistas vai liellops, kas lielākoties ir panēts, ar šo un to), kā arī vēl kaut kādi loriņi. Nu tik vājprātā daudz, ka paēst var 2-3 cilvēki. Un, ja tu gribi tikai kaut ko, mazliet, tad viņi nesapratnē tev tik krāmē un krāmē šķīvī to vienu izvēlēto lietu. Esmu teikusi, paldies, man nevajag tik daudz (piemēram, ja tās nūdeles tiek ņemtas tikai Rūdolfam vienam pašam), tad viņi man saka, bet madām, tas viss ietilpst cenā. Bet manu domu par to, ka es negribu mest ēdienu vienkārši miskastē, jo nespēšu to apēst, viņi nesaprot.
Kaut kā liekas, ka tik zemā vērtībā šeit ir tavs organisms, attieksme pret to, ēšanas ieradumi. Šeit tu vari pasūtīt visu iespējamo teju 24/7 ar bezmaksas piegādi uz mājām – gan ēdienu, gan zāles no aptiekas, gan ķīmiskās tīrītavas pakalpojumus. Tas tomēr baigi notrulina. Jā, daudzi rukā zvērīgas darba stundas un visdrīzāk viņiem nemaz nav laika domāt un uztraukties par mājās gatavotu ēdienu. Bet tajās reizēs, kad tas tiek gatavots, nemaz tur nekas diži veselīgāks nav… Un kas tad ir tas, ko beigās iemāca bērniem? Rūdolfs tiek uzskatīts par brīnumbērnu, jo viņš man ēd gan zaļos lapu salātus, kur īpaši izgaršo spinātu lapiņas, viņš ēd dārzeņus, zupas, gaļu, augļus un īpaši neko nesmādē. Jā, brokoļus un zivjveidīgos neciena, bet ir jau tā, ka kaut kas var arī negaršot. Bet zinu mammu, kas bērnam uz bērnu dārzu pako pusdienpaciņā līdzi Pringles čipšu paciņu, jo citu neko jau viņš neēdot. Varbūt trīsgadniekam vienkārši ir pienācis laiks lietot zobus un atradināt no piena maisījuma dzeršanas 3-4x dienā? Man tomēr liekas, ka tās arī ir tās vērtības, ko tu vari iemācīt bērnam – saprast, kas ir garšīgs un labs uzturs. Un es neaizliedzu savējam našķēties, nē! Bet ir jābūt kaut kādai pamatbāzei puncītī, kas ļauj viņam augt stipram un veselīgam. Kaut kādām robežām, ko, cik bieži un cik daudz.
Un ja jau pie veselīguma pieminam bērnus, kas mācās no saviem vecākiem, tad kā, lai šeit bērniem veidojas izpratne par veselīgu uzturu, ja vecāki nemaz nemēģina un necenšas paši dzīvot savādāk. Viņiem viss liekas ok. Ja pavēro to, kas tiek krauts iepirkumu ratiņos lielveikalos, žoklis atkaras. Saldie, gāzētie dzērieni, pusfabrikāti, gatavā pārtika, uzkodas. Nemaz nerunājot par fiziskām aktivitātēm, kvalitatīva laika pavadīšanu kopā ar ģimeni. Bieži vien brīvdienas šeit tiek pavadītas kādā lielveikalā, kur notiek iepirkšanās maratons, bērns līdz pat kādiem 5 gadiem mierīgi sēž ratos, lai viņš būtu mierīgs, priekšā planšete un dzīve turpinās. Un pēc skaisti pavadītas ģimeniskas dienas lielveikalā, visi kopā uzēd Makdonaldā.

Latvijas mākslas mēnesis Abu Dabī

Abu Dabī mākslas centrs „Art Hub” savas rezidences telpās jau ceturto gadu uzņem dažādu valstu māksliniekus no visas pasaules, un šogad pirmo reizi, pateicoties arhitekta Bruno Delānda (Bruno Deslandes) iniciatīvai, marts pasludināts par Latvijas mākslas mēnesi, kurš noslēgsies ar izstādes atklāšanu 28. martā.
Latviju aicināti pārstāvēt gleznotāji Ritums Ivanovs, Sandra Krastiņa, Andris Vītoliņš, Vineta Kaulača, fotogrāfs Reinis Hofmanis un tēlnieks Ivars Drulle, kā viesmāksliniece uzaicināta arī Dubaijas latviete, jaunā fotogrāfe, Magda Jentgen.
„Art Hub” devīze – live, create, exhibit ( no angļu val. – dzīvo, radi, parādi) precīzi atspoguļo to, kas notiek mākslas mēneša ietvaros. Tā ir sava veida mākslas nometne, kurā mākslinieki tiek iepazīstināti ar vietējo kultūru un vidi, kuras iespaidā top jauni darbi. Stāsta viens no projekta dalībniekiem Andris Vītoliņš: „Mākslinieki vienmēr ir ceļojuši, tā ir daļa no procesa, tas veido personību. Kad tiec ārā no ikdienas rutīnas, tad uz dažādām lietām esi spējīgs paskatīties daudz savādāk.” „Art Hub” nevēlas, lai mākslinieki ierodas ar jau gataviem darbiem no Eiropas, viņi vēlas, lai māksla taptu uz vietas. „Šeit dzīvesveids ir krasi atšķirīgs no Latvijas. Daba un mentalitāte atšķiras, var pavērot, kā daba ietekmē mentalitāti. Kad ir iespēja padzīvot citur, rodas pilnīgi jaunas emocijas,” saka Vītoliņš.
Latvijas vēstniecības pārstāvis Abu Dabī Rūdolfs Brēmanis uzsver, ka šī ir lieliska iespēja Apvienotajiem Arābu Emirātiem parādīt to, kas ir Latvija un ko tā var piedāvāt, jo „šajā reģionā ir mazs vai vispār nekāds priekšstats par mūsu valsti, līdz ar to mēs varam gaumīgi un labā kvalitātē paši veidot valsts tēlu”. Latviešu mākslinieku viesošanās Abu Dabī ir tikai sākums tālākai sadarbībai, jo jau tagad „Art Hub” īpašnieks Ahmeds al Džafejs (Ahmad Al Yafei) izteicis vēlmi viesoties Latvijā un iepazīties plašāk ar to, ko Latvijas mākslinieki var piedāvāt.

Foto - Reinis Hofmanis

Foto – Reinis Hofmanis

Camelicious

Vai jums garšo piens? Ja? Kāds? Govs? Varbūt kazas? Ja dodaties uz Emirātiem, tad noteikti viena no top lietām, kas jāpagaršo ir kamieļa piens. Skan iuuu, vai ne? Tieši tā. Biju saklausījusies tik daudz stāstus, cik tas ir fuj un pē, kā viņš ož, ka visu šo laiku nebiju kamieļa pienu pagaršojusi. Bet, pateicoties tam, ka bija iespēja doties ekskursijā uz kamieļa piena ražotni, es saņēmu dūšu un to pienu noprovēju. Nesaprotu, kas tur citiem liekas tik pretīgs, man likās, ka nav ne vainas. Izmēģināju arī īpaši jek produktu – kaut ko līdzīgu kefīram. Nu nebij` slikti!
Kamieļa pienam pieejamas dažādas garšas – gan kā parasts piens, ko var pieliet pie kafijas, gan kefīrveidīgais, gan zemeņu, gan safrāna (kurš laikam man vienīgais ne visai garšoja), gan šokolādes, gan dateļu.
Par kamieļa pienu der atcerēties to, ka tas skaitās veselīgāks, satur C vitamīnu, kā arī nav alerģisks un ir mazāk trekns nekā govs piens. Lai arī garša liekas tieši pretēji – daudz treknāka.

Kamieļa piena ražotnē “Camelicious” mums pastāstīja, ka šī ir pirmā un vienīgā šāda veida ražotne pasaulē. Ražotnē ir aptuveni 4000 kamieļu un bija baigi forši, ka varējām viņus pabarot, pabužināt un pabildēties. Katrā ziņā, kā mums stāstīja, par kamieļiem šeit ļoti rūpējas – viņi tiek regulāri mazgāti, baroti ar labu, svaigu zālītī un visādi citādi apčubināti. Tas, cik labi kamielis tiek barots, arī nosaka piena garšu un kvalitāti. Katrā ziņā, ja salīdzina ar tiem kamieļiem, kurus var redzēt citos tūristu galapunktos, tad šie tiešām izskatījās apmierināti ar dzīvi un ar uguntiņu acīs!
Vairāk par kamieļu pienu var uzzināt te.

Es priecīgs un kamieļi priecīgi!

Es priecīgs un kamieļi priecīgi!

Var redzēt, ka visi kamieļi nav vienā krāsā. Katram kažociņš savādāk

Var redzēt, ka visi kamieļi nav vienā krāsā. Katram kažociņš savādāks

Ņom, ņom, burkāns garšo!

Ņom, ņom, burkāns garšo!

Kamielis

Kamielis

Pienam ir dažādas garšiņa

Pienam ir dažādas garšiņas

Piemīlīgs purniņš

Piemīlīgs purniņš

Trauksmes sirēnas.

Mūsu ēkā itin bieži mēdz atskanēt trauksmes sirēnas, kas informē, ka mājā ir ugunsgrēks un mums jāevakuējas. Ptu, ptu tās vienmēr ir bijušas viltus trauksmes. Vai nu kāds pīpējis dzīvoklī, vai nu kāds indietis savu dienišķo vistu piecepinājis vai kāds cits iemesls, bet reālu ugunsgrēku piedzīvojuši neesam. Tiesa, kādu nedēļu atpakaļ sirēna sāka skanēt ap trijiem no rīta, ja tagad mana atmiņa mani neviļ. Ir bijis, kad nakts vidū pēkšņi ietarkšķas vai nopīkst, bet nekad tā, ka tiešām aicina evakuēties. Un mūsmājās nav 2x jādomā, ja sirēna skan, tad ir jāiet. Bet tā cenšanās saprast, ko ātri iemest somā, ja nu trauksme ir īsta, un miega sajaukums ir ellīga. Piemēram, Ēriks, uzvilcis apenītes un kurpes, saprata, ka vajadzēs vēl ko mugurā vilkt. Un ko tad tajā somā jāiemet? Patiesībā tādā brīdī saproti, ka viss ir krāmi un nevajadzīgas lietas. Galvenais sapakot sīci un vīru. Tiesa, es vienmēr somā sametu mobilos telefonus, pases un mašīnas atslēgas. Nekas cits tajā brīdī svarīgs neliekas. Un vienmēr šajā brīdī nopriecājos, ka dzīvojam 8. stāvā, ka neesam izvēlējušies par dzīves vietu kādu 35. vai 52. stāvu. Jo trauksmes laikā lifti nestrādā, jākāpj pa trepītēm ar kājiņām… Tad nu arī šajā brīnišķīgajā rītā ar pārējiem ēkas iedzīvotājiem čunčinājām lejā. Atbrauca gan ugunsdzēsēji, gan policija, gan vēl kaut kas. Cilvēki visi satupuši uz ielas, kur nu kurais. Mani gan izbrīnīja tas, ka liela daļa nemaz pat netaisījās rausties ārā no gultām, labākajā gadījumā no gultas izkāpa, bet skatījās pa logu, kas notiek. Labi, ja dzīvoklis ir 2. vai 3. stāvā, varēsi paspēt nokāpt lejā, ja tiešām trauksme būs īsta, bet, ja mitinies tuvāk debesīm? 39. stāvs tomēr ir diezgan augstu… Arī mūsu ēkā dzīvojošā Rūdolfa mākslas skoliņas čoma tētis i nemaz neesot domājis iet lejā, palicis guļot, kamēr sieva ar mazo kāpuši lejā. Tomēr man tā liekas baigā bezatbildība. Jā, nomarinējāmies kādas divas stundas ārā un trauksme izrādījās viltus, bet vismaz, ja būtu dedzis, es un mani mīļie būtu pasargāti. Trauksme arī izrādījās tāpēc, ka dzīvoklis no kura nāca signāls, ka tur ir ugunsgrēks, bijis aizslēgts un apsargi nedrīkstot uzlauzt durvis. Tādi te Dubaijā likumi. Beigās izrādījās, ka sirēna vienkārši uzkārusies.

Tomēr aizvakar Dubaijā tiešām dega. Mums pretējā rajonā, ielā, kurā agrāk dzīvojām, dega The Torch tower. Trakums! Arī tur sirēnu skanēšana esot bijusi ierasta lieta, tāpēc daudzi sākumā domājuši, ka tā ir viltus trauksme. Paldies Dievam, neviens nopietni nav cietis. Katrā ziņā, tie, kuru dzīvokļus liesmas neskāra, ir atpakaļ mājās. Lai arī ēku no sava dzīvokļa varam redzēt, naktī plosījās smilšu vētra un redzēt pa logu neko nebija iespējams… Arī vētras darbošanās piepalīdzēja tornim degt un labi, ka apkārt esošie palika neskarti, jo no tiem arī tika evakuēti cilvēki.

Un šī degšana jau nav vienīgā, ko Dubaija piedzīvojusi. Mūsu ēkai pretī slienas riktīgs spoku debesskrāpis – Tamweel Tower.  Šo ēku es varu ļoti labi redzēt no sava guļamistabas loga, jo tā ir tieši blakus mūsu mājai. Sākumā, kad ievācāmies šajā ēkā, bija baisi skatīties… Skats likās neomolīgs, bet tagad laikam kaut kā esmu pieradusi. Katru gadu tiek solīts, ka ēku atjaunos, bet tas nenotiek. Katrā ziņā kalpo par atgādinājumu, ka vienreiz tās sirēnas var liecināt arī par to, ka tiešām deg.

Vispār, pieminot sirēnas, arī Maxima spēlē lielu lomu tajā, ka mēs vienmēr klausām sirēnām un ejam ārā. Labāk 100x evakuēties bez iemesla, nevis vienreiz piedzīvot to, ka tiešām iemesls ir bijis, bet viss jau nokavēts…

Smilšu pilsēta

Smilšu pilsēta

Tur aiz putekļiem un smiltīm ir saule...

Tur aiz putekļiem un smiltīm ir saule…

Dubaijas sapņi

Lai arī krietns laiks pagājis, kopš raksts par Dubaijas latviešiem nopublicēts “Sestdienā” (05.12.14, ja nekļūdos…), nebeidzas jautājumi par to, kur un kā to var izlasīt. Tie, kas Latvijā, avīzi nopirka, bet tie, kas pa pasauli izkaisīti… Nevaru visiem personīgi izsūtīt. Pašai arī vēl nav sanācis rakstu turēt taustāmā formātā rokās. Tātad ieskanēt arī nevaru. Tad nu lai iet, pateicoties manai māsai, sabildēts raksts. Izlasīt tad nu var bildīšu formā… Ņemiet par labu :)

P.S. Nezinu kāpēc wordpress.com izmaina bilžu secību un tik ķēmīgi izkārto. Ai em sorī par to.

1

1

2

2

3

3

4

4

5

5

6

6

7

7

8

8

9

9

10

10

11

11

12

12

13

13

Merry Christmas and a Happy New Year!

Pirms gada nosolījos sev, ka, lai tur vai kas, bet Ziemassvētkus pavadīsim Latvijā. Kā jums šķiet vai es savu solījumu pašai sev izpildīju? Ne vella… Jo viena lieta ir tas, ko esi iedomājies, pavisam cita – kas ir iespējams. Tā nu šogad atkal bijām Dubaijā. Jau esmu rakstījusi par to, ka palmas, +25 un šorti manī neraisa nekādu Ziemassvētku noskaņu. Arī šogad kaut kā mēģināju to noskaņu mākslīgi uzburt – adventes vainadziņš, Ziemassvētku kartiņu gatavošana draugiem (kuras gan neviens vēl nav saņēmis!) lampiņas, plastmasas egle utt. Un šogad liekas, ka pat izdevās. Bija mums mazi, jauki Ziemassvētki trijatā. 24. decembra rītā, kamēr tētis darbā, mēs ar Rūdolfu cepām piparkūkas no paštaisītas mīklas. Jāatzīst, ka to gatavoju pirmo reizi un nesanāca kaut kas līdz galam, jo mīkla bija dīvaini drupena. It kā turas kopā, bet, kad jārullē vai jāsamīca bumbiņa, izšķīst kā drupačiņas. Varbūt kāds no gudrākiem pavāriem var mani pakonsultēt, kas  par vainu, ka mīkla tāda? Bet, neskatoties uz to, piparkūkas bija ļoti garšīgas.

Šī gada Ziemassvētku kartiņu čupiņa

Šī gada paštaisīto Ziemassvētku kartiņu čupiņa. Izsūtītas decembra sākumā, bet neviens vēl viņas nav saņēmis… Baigā škrobe.

Aiziet peperkoki!

Aiziet peperkoki!

Mūsu šī gada Adventes vainags

Mūsu šī gada Adventes vainags izskatījās pat pēc vainaga! Man gan paveicās, nedēļu pirms Adventes būt IKEA un iegādāties pēdējo zaļa paskata vainadziņu… Dzirdēju, ka palīdzētājonka vairākām dāmām teica – oh, this is out of stock! Un, kad būs pievedums? Nākošgad :)

Pirmo reizi šeit gāju iegādāt arī cūkgaļu karbonādēm. Kaut kā nebija mums īpaša vajadzība pēc cūkgaļas, krampjos neraustījāmies, tāpēc arī nepirkām un lieliski iztikām ar liellopu, jēru un vistu. Jāpiezīmē, ka šeit cūkgaļu nevar iegādāties kurā katrā veikalā. Ir atsevišķi specializētie gaļas veikali, kā arī daži pārtikas preču lielveikali, kur ir atsevišķa gaļas sekcija ar uzrakstu for non muslims only. Tad nu jūtoties kā īpašais izredzētais, kuram atļauts pārkāpt likumu, vari nopirkt savu aizliegto augli. Par 100 dirhamiem (aptuveni 20 eiro) iegādājos 5 gb cūkgaļas karbonādes tādā biezumā, ka mājās varēju vēl sašķēpelēt uz pusēm. Un bija tik garšīgi, ka prieks! Nebija mums Ziemassvētku vakariņas, bija pusdienas.  Jāpiezīmē, ka Rūdolfs bija saķēris puņķklepu, kas radīja viņā īpašu kašķīgumu un niķīgumu, tāpēc pēc pusdienām jaunā cilvēka pusdienmiedziņš bija kā saldais ēdiens mums visiem. Pēc pačučēšanas aizdevāmies ar jaunatklāto tramvaju uz JBR The Walk, kur svētku laikā katru vakaru ap 20:00 notika kaut kāds Ziemassvētku uzvedums ar balerīnām, dziedāšanu, cirka trikiem utt. Rūdolfs bija sajūsmā. Un, kamēr mēs tā pa izklaidītēm, rūķis bija paspējis paciemoties mūsmājās. Jaunais cilvēks bija sajūsmā, jo onka ar bārdu (Ziemassvētku vecītis Rūdolfa izpratnē) atnesa visu, ko mazā sirds varēja vēlēties – puzlītes ar traktoriem, gultasveļu ar traktoriem un koka vilcieniņu. Cik gan maz vajag pilnai laimei – pāris traktoru :)

JBR vakara uzvedums ar dziedāšanu, balerīnām un visu pārējo

JBR vakara uzvedums ar dziedāšanu, balerīnām un visu pārējo

Wafi mola lielā egle. Šī bija viena no vietām, kur varēja sastapt Ziemassvētku vecīti (rindu gan neizstāvējām).

Wafi mola lielā egle. Šī bija viena no vietām, kur varēja sastapt Ziemassvētku vecīti (rindu gan neizstāvējām).Kā arī ārā uz mola sienas ik pa stundai notika “gaismu šovs” par un ap Ziemassvētkiem. Nekāds Staro Rīga jau nebija, bet forši, ka centušies ko izdomāt

Ēriks ar supermazu Ziemassvētku vecīti un gigantiskiem rūķiem :)

Ēriks ar supermazu Ziemassvētku vecīti un gigantiskiem rūķiem Ibn Battuta molā :)

Runājot par dāvanām, nekādi nevarēju saprast kā labāk rīkoties. Mums ir pāris tuvi draugi, kuriem ir bērni Rūdolfa vecumā. Un man liekas, ka nav vajadzīgs apmainīties ar dāvanām tikai dāvināšanas pēc. Vispār man nepatīk trakais mantu kults. Biju nolēmusi Rūdolfa mazajiem draugiem uzdāvināt viņa paša mākslas nodarbībās veidotās Ziemassvētku eglītes mantiņas, bet nejauši uzzināju, ka viens no viņa draugiem dāvinās nesamērīgi dārgu gadžetmašīnu… Nu ko man darīt? Negribēju pārkāpt savus principus, bet tajā pašā laikā arī palikt kaunā, tā teikt. Izlīdzējos ar lietu, kas man pašai liekas forša un noderīga – uzdāvinājām veidošanas masu, kur bērns var atstāt savus plaukstu, pēdu nospiedumus. Gan radoša nodarbe bērnam, cerams, kopā ar vecākiem, gan paliekoša vērtība, gan nav jāiztērē puskaraļvalsts mantas iegādei. Klāt pieliku balonus ar Ziemassvētku motīviem (starp citu, tā bija lieta, ko gan Rūdolfs, gan viņa draugs vēlējās – balonu!), kā arī Rūdolfa jau pieminētos dekoriņus. Liekas, ka viņiem patika.

Rūdolfa pirmssvētku aktivitātes mākslas nodarbībās. Egles dekoriņi un spīdīgs ziemeļbriedis!

Rūdolfa pirmssvētku aktivitātes mākslas nodarbībās. Egles dekoriņi un spīdīgs ziemeļbriedis!

Tā ir vēl viena Dubaijas lieta – visu vajag lielu, spīdīgu un dārgu. Ja vecākiem ir Ferrari, tad bērnam vajag vislielāko mantu, ko rotaļlietu veikalā iespējams atrast. Protams, protams, ja to var atļauties un uzskatu, ka vajag savus bērnus lutināt, bet tomēr reizēm gribas, lai cilvēki arī šeit saprot, ka neatkarīgi no naudas daudzuma pastāv kaut kāda sakarība starp – vajag un nevajag. Un nav svarīgi vai gribu, vai negribu. Vienkārši – vai tiešām vajag?

Ko vēl mēs sadarījām svētku brīvdienās? Centāmies apmeklēt pasākumus svaigā gaisā, lai mazā cilvēka tekošais deguns var mazliet paelpot, gulšņājām mājās pa dīvānu un skatījāmies Ziemassvētku filmas un multenes, cepām pīrāgus un priecājāmies par to, ka esam viens otram. Rūdolfa iesnu dēļ gan neaizdevāmies uz emirātu latviešu Ziemassvētku pasākumu. Par ko mazliet žēl, jo rādās bijis jauks, mazs un omulīgs kopā būšanas baļļuks. Bet ko padarīsi? Mazā cilvēka veselība un baciļu neizplatīšana tālāk tomēr ir svarīgākā.

Kas notika jaunajā gadā? Visiem liekas, ka, ja esi Dubaijā, tad tavs jaunais gads noteikti ir ūbermega grandiozs. Godīgi sakot, no vienas puses man liekas, ka tā tiešām ir jābūt. Bet mums nebija nekādu plānu, jo Rūdis vēl arvien baisi puņķojās. Tā kā bijām rēķinājušies, ka iespējams paliksim mājās, rūķis Rūdim atnesa arī dāvanu no omīšopīša Latvijas rūķa – kasīti. Te jāatzīmē, ka laime bija lielāka kā saņemot visus traktorpričendālus. Jo kasīte bija veikalā 100x apmīļota, katalogā katru dienu apskatīta… Vecāki gan bija bargi nolēmuši, ka nekādi rūķi nekādas kasītes nenesīs, jo pagājušajā gadā Rūdolfs jau pie vienas kasītes tika, bet to veiksmīgi apstrādāja līdz totālai nestrādāšanas stadijai. Tagad gan saprotu, ka pagājušajā gadā viņš vienkārši bija par mazu tādam brīnumam. Tagad tās spēles un kaifs ap to kasīti darboties ir neizmērojams. Un tomēr, atgriežoties pie baļļuka par godu gadu mijai, tad, kad sadomājām, ka varbūt tomēr jāmēģina kāda ballīte, būtībā bija jau par vēlu. Pie Burj Khalifa korķi veidojās jau pusdienlaikā. Un ar mazu bērnu kaut kur spiesties un drūzmēties ar nav vērts. Tuvākie draugi svinēja ārpus Dubaijas, kaut kur Eiropā, kāds ASV, kāds vēl sazin kur… Tā nu noskatījāmies divatā (ar guļošu Rūdolfu padusē) salūtu, ko piedāvāja Atlantis The Palm, novēlējām laimīgu Jauno Gadu, sagaidījām arī pēc divām stundām Latvijas jauno gadu, saglinginājām ar draugiem un radiem skype un skat, jau puspieci rītā un jāiet gulēt. Paldies kasītei, kas nākamajā rītā vecākiem ļāva susināt vēl kādu stundu pēc jaunā cilvēka mošanās :)

Ko es sagaidu no jaunā 2015. gada? Gribu, lai izkristalizējās vairākas lietas, kas saistītas ar mūsu sadzīvi, vīra darbu. Gribu iegūt mazliet lielāku stabilitātes sajūtu, lai saprotam vismaz daļēji, kas un kā ar mums notiks. Pagaidām viss šis gads ir bijis gaidīšanas režīmā – paliksim Dubaijā, brauksim atpakaļ uz Latviju vai brauksim citur laimi meklēt. Ja ar lielajām lietām viss būs mazliet vairāk skaidrs, tad jau atrisināsies arī viss pārējais.

Un viens no maniem šī gada lielajiem mērķiem – palīdzēt māsai noorganizēt un sarīkot skaistas kāzas! Lai ir tik pat RŪGTS! kā mums pirms teju 5 gadiem!

Mīļie, lai jums skaists, raibiem notikumiem un panākumiem bagāts, laimīgs un izdevies JAUNAIS GADS! Priekā!

Kā es kāju dakterēju

Tie, kas mani pazīst, zina, ka esmu vienmēr aktīvi kustējusies, sports man vienmēr bijis tuvs. Lai arī pēc kļūšanas par mammu, nevaru lepoties ar kačāto presīti kā agrāk, tik un tā cenšos sportot, cik nu manos spēkos un laika termiņos iespējams. Agrāk bija basketbols, tagad reizēm kickbox, fitness, pat pāris reizes mēģinu paskriet, lai arī tas man vienmēr ir licies mokoši un nepatīkami. Bet pāri visam stāv teniss. Nezinu vai tāpēc, ka tik ilgus gadus nomarinēju sevi basketbola laukumā, kas ir komandas sporta veids, vai kādu citu iemeslu dēļ, bet teniss man liekas sporta veids nr.1. Viss atkarīgs no tevis – pieņemtie lēmumi laukumā, vinnētie punkti, izspēles, kombinācijas, kļūdas. Tā visa ir tikai tava atbildība. Atgriežoties Dubaijā, izdevās atrast foršu treniņu kompāniju pie labas treneres. Kas Dubaijā ir retums! Pārsvarā šeit treneri nav ieinteresēti tevi mācīt normāli apgūt spēli, tehniku. Viņi tikai masveidā nokāš piķi no tevis. Tā pat arī vienu reizi nedēļā dodos uzspēlēt dubultspēles. Tur arī foršā, jaukā kompānijā un patīkamā gaisotnē var dabūt mazu slodzīti. Nu lieliski! Bet vienā no treniņiem samežģīju potīti. Tik muļķīgā situācija – servējot! Jā, man labā kājas potīte vienmēr bijusi vājā vieta, jo basketbola treniņos tā ir mežģīta neskaitāmas reizes, kā arī man ir izdevies pārraut saites un to salauzt. Tā, ka ģipsis ar kādu laiku ir nēsāts. Tiesa, pēc tās traumas ilgi nēsāju potītes sargu. Tādu verķi, kas neļauj potītei kustēties ne pa labi, ne kreisi. Bet nu jau pāris gadus iztiku bez tā, jo likās, ka saites ir pietiekami spēcīgas un traumas man jau aizmirsušās. Figu. Mežģījuma brīdī dzirdēju dīvainu krakšķi un sabijos. Ja reiz jau nebūtu piedzīvotas visas tās likstas, tad neuztrauktos un brauktu mājās, bet tomēr redzot, cik ātri kāja pampst, devāmies uz slimnīcu. Līdz slimnīcas durvīm aizlecu pati saviem spēkiem, kad viens medmāsiņš man piegādāja ratiņkrēslu un smejoties sauca mani par Šarapovu. Pagulēju uzņemšanā, ik pa brīdim tikai kāds ienāca un pateica – ārsts tūlīt nāks, tūlīt nāks. Kāja tik pampst un pampst… Neviens man ledu pat nepiedāvā. Līdz kamēr pati nesāku dīkt, ka vajag. Pēc kādām pāris minūtēm man tika atnests ledus klucis maisiņā, kuru īsti normāli ap kāju aplikt nebija iespējams. Tā es tur kādu stundu novārtījos, atnāca ārsts, kurš paziņoja, ka jātaisa rentgens. Kamēr sagaidīju rentgenu, kamēr sagaidīju kādu, kas mani aizved atpakaļ uz manu kušetīti, paspēju dzirdēt visādus vaidošus, kunkstošus moku pārņemtus ievestos, kuriem klājās gauži bēdīgāk kā man. Un jau tajā brīdī sāku besīties, kāpēc vispār atbraucu… Nu neko, rentgenā varot redzēt, ka ir kaut kāds knikšķis bijis, bet nevarot saprast vai tā veca trauma vai tagadējā. Neko, nosaitēja kāju, 3 dienu gultas režīms, ripu un smēru maiss un aidā mājās. Pēc 3 dienām jānākot pie ortopēda. Ierados. Likās, ka es no mežģījumiem zinu un saprotu vairāk nekā mans jauniegūtais indiešu draugs. Kurš pēc 3 dienām liek pacientam likt ledu uz traumētās vietas? Hello! Tas līdz pirmajā dienā, pirmajās stundās! Tā pat arī viņa medmāsiņas nejēdza normāli elastīgo saiti uztīt… Nobindēja man visu pēdu no pirkstu galiem uz augšu. Kad tās izdevās ārā, pati pārbindēju. Katrā ziņā pati jau šo dienu laikā sapratu, ka nekas lūzis nav, tā kā dzīvošu. Uz nākamo vizīti neierados. Katrā ziņā, kad aptiekā gaidīju ziņu no ārsta, kādas smēres jāsmērē. Sāku smieties! Manā priekšā tika nokrāmēta milzu čupa ar visu ko – ripas pret sāpēm (lai gan teicu, ka man nesāp), tad sīrups pret sāpju ripām, lai noņemtu nelabumu, tad smēre, kurai arī ir ripas(!) un tad jau kaut kas pazīstams – Fastumgels. Man gan to visu atmaksā apdrošināšana, bet vienalga… Kam tas viss?! Smērēju Fastumgelu un dzīvoju laimīgi! Eh, tāds nu ir mans stāsts ar pieredzi slimnīcā. Ceru tikt ātri atpakaļ uz kājām tenisa laukumā.

zāļu čupiņa

zāļu čupiņa

Tā tas izskatās

Tā tas izskatās

Tūristu izklaidītes

Jā, jā, jā! Mēs arī dodamies tūristu izklaidēs. Dažādus apskates, izklaides objektus mēs atstājam tām reizēm, kad kāds mūs atbrauc apciemot. Tā arī šoreiz. Atlantis The Palm ūdens atrakciju parka apmeklējumu bijām atstājuši tai reizei, kad mana māsa un viņas draugs mūs apciemos. Man gan jāsaka, ka neesmu es ūdens atrakciju parku cienītāja. Esmu baigā zaķpastala. Nekādas trubas un dulli braucieni mani nespēj iekārdināt. Lielāko daļu laika pavadīju ar Rūdolfu mazajiem bērniem domātajā ūdens pļekā un šļūkājot pa lēzeno, mierīgo upīti. Toties pārējie atrakciju parku izbaudīja pēc pilnas programmas! Visādu pūšļu un šļakatu braucienus, trakas trubas un poseidona atriebību. Ja rindas uz populārākajām un foršākajām atrakcijām būtu īsākas, tad, domājams, šie būtu iztrakojušies pa visām iespējamajām vietām. Katrā ziņā, laime un nogurums viņu acīs bija redzams. BET. Tā jau nebūtu mana māsa, ja viņa neizdomātu mani izčakarēt. “Nu ko tu tā, tiešām neko negribi pamēģināt? Nāc, tur ir viena tāda atrakcija, pavisam nekaitīga… Tur pat mazi bērni brauc!” Tā un šā viņa mani aptina ap pirkstu. Tiešām, skatos, ka pat mazi bērni ar to 5 cilvēku pūsli brauc. Vai tad es ar` nevaru? Blakus gan atrodas bišķi trakāks pūšļa nobrauciens, bet nē, nē… Tas esot cits. Pierunāšanā iesaistās jau visi – gan Ēriks, gan masas draugs. Nu labi. Varu jau pamēģināt. Rūdolfs tiek atstāts tēta gādīgajās rokās un es dodos pretī pūslim ar ko pat mazi bērni brauc. Vēl 100 un 1 reizi pārjautāju – vai tiešām tas būs īstais. Jā, jā! Beidz baidīties! Sakāpjam pūslī, māsa man vēl liek nosēsties ar skatu tā, lai redzu braucienu, lai man esot drošāk. Nu neko, sākam tā lēzeni šļūkt un es jau noelšos, ka tiešām nav nemaz tik traki. Un tad redzu māsas un viņas drauga prieku acīs un saucienu – Nu ir s***i!!! Jau tajā sekundē sapratu, ka esmu iesēdināta citā pūslī… Pūslis palecas gaisā, vēders nokut un aiziet – augšā, lejā, ūdens sejā! Eh… Bļāvu kā traka! Paldies māsai un pārējiem, man tiešām būs ko atcerēties no Atlantis. Pēc tam arī paprovēju izbraukt ar otru pūsli, kur tie mazie bērni brauc, arī bija forši. Diena būtībā paskrēja nemanot. Kā no rīta tur ieradāmies, tā tikai vakarā, kad saule rietēja, devāmies no Atlantis prom. Mēs izbaudījām akvaparka priekus, bet Atlantis piedāvā vēl dažādas izklaides iespējas. Visu informāciju var iegūt – te.

Šļūcamtruba

Šļūcamtruba

Visi šļūc ar pūšļiem pa upīti...

Visi šļūc ar pūšļiem pa upīti…

Kaut kāds Mauglis... Šito nepaprovējām

Kaut kāds Mauglis… Šito nepaprovējām

Atlantis akvaparkā ir arī pludmale

Atlantis akvaparkā ir arī pludmale

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Izklaide kā tūristiem nr.2 bija došanās uz Lielāko mošeju Emirātos – Sheikh Zayed Grand Mosque, kas atrodas Abu Dhabi. Lielākajā daļa mošeju tā vienkārši nemusulmanis nevar tikt iekšā, taču šī ir atvērta tūristiem. Mošeja nosaukta par godu Sheikh Zayed bin Sultan Al Nahyan, kurš tiek uzskatīts par vienu no AAE dibinātājiem, kā arī bija pirmais AAE prezidents. Mošejas teritorijā esot apglabātas arī viņa mirstīgās atliekas.  Mošeju gribēju apmeklēt jau sen, jo biju gan dzirdējusi, gan lasījusi brīnumstāstus par to. Un redzētās bildes likās prātam neaptveramas. Viss teiktais un lasītais tiešām ir patiess – vieta ir apbrīnojama! Milzīga, gracioza, iespaidīga, bet vienlaikus tik mierpilna. Žēl, ka nepaguvām turp ierasties līdz ar saulrietu, bet nekas – būs iemesls doties turp vēlreiz.

Saule jau riet, bet mēs vēl ceļā...

Saule jau riet, bet mēs vēl ceļā…

Viss tik grandiozs...

Pavisam kopā mošejā ir 7 kristāla lustras. Grandiozākā no lustrām, kas atrodas galvenajā lūgšanu zālē, tiek uzskatīta arī par lielāko lustru, kas atrodas mošejā, pasaulē.

Spīd un laistās...

Visas lustras izgatavotas no apzeltīta nerūsējošā tērauda un apzeltīta misiņa (izmantots aptuveni 40kg 24 karātu necinkota zelta), kā arī visas lustras spīd un laistās Swarovski kristālos.

 

 

Ieeja

Ieeja uz galveno lūgšanu zāli

Mošejas gaismu spēles ūdenī

Mošejas gaismu spēles ūdenī

 

Ārā tumšs vakars, bet mošejā gaišs kā dienā

Ārā tumšs vakars, bet mošejā gaišs kā dienā

 

Acis žilbst

Acis žilbst, cik skaisti!

 

No mājām uz mājām

16. oktobrī, ar Latvijas labumiem piebāztiem koferiem, kāpām lidmašīnā, lai dotos atpakaļ uz Dubaiju. Nezinu kā ir pieredzes bagātiem ceļotājiem, bet man lidošana vienmēr saistās ar skumjām. Lai arī zināju, ka otrā galā mūs sagaidīs Ēriks, tik un tā šņaukājos jau nedēļu pirms lidojuma. Jā, skumjas pēc mājām, vecākiem, draugiem, tuvākajiem radiniekiem. Pārcelšanās uz otru pasaules malu vēl vairāk un skaudrāk radījusi sajūtu, ka nekas jau neapstājās. Visi ir spējīgi dzīvot un elpot arī bez tevis. Tā pat arī tu pats. Papuņķojies, pažēlojies – nu kā tad es tā bez jums… Un viss. Tev vienkārši sevi ir jāpiespiež iziet cauri drošības kontrolei, tev ir jānomierina sīcis, kas sauc un raud pēc omes un opja, jānovērš viņa uzmanība no skumjām. Tā pat arī tu pats sevi ieprogrammē, ka viss ir kārtībā. Un, ja tā padomā, tad viss taču tiešām ir kārtībā. Un man tas, ka zeme nav pārstājusi griezties, vienmēr atnāk brīdī, kad izeju drošības kontroli.  Laikam tas aparāts noskanē arī bēdas un skumjas. Lai nu kā, tad lidojumi bija nogurdinoši, bet ne nepārvarami. Reizē ar mums ceļoja arī mana māsa un viņas draugs. Tā kā man bija, kas stiepj visas manas parpalas un izklaidē Rūdolfu. Lidojumā no Rīgas uz Stambulu jaunskungs uzvedās labi, cīnījās ar miegu, bet tieši pirms nosēšanās šo cīņu gan zaudēja. Tiesa, līdz aizmigšanas brīdim viņu piemeklēja histēriska smieklu lēkme, kā arī viņš nez kāpēc sāka man stāstīt, ka linda, brrr, buuuum! Dūdā baiļā! (tulk. Lidmašīna, lido un buuum! Rūdim bail!). Man, kas nemīl lidot, tādas lietas labāk neteikt….Lai nu kā, bum nebija. Starp lidojumiem Stambulā nācās atsēdēt 5,5h. Tad nu viens otru izklaidējām kā mācējām. No Stambulas līdz Dubaijai nez kāpēc apkalpe ilgi negribēja slēgt ārā gaismu, piedāvāja dzērienus pa simts un vienai reizei, tāpēc kopumā biju gulējusi mazliet vairāk kā 1h.
Nolaidāmies Dubaijā, izmaršējām pa visiem labirintu labirintiem, izgājām pasu kontroli un tad tavu laimi! Tax free veikalā Grants viskijam akcija – pērc 3 un maksā par 2! Neies jau nepirkt, vai ne? Starp citu, ieceļojot Dubaijā, katrs drīkst ievest 4L alkohola. Un tieši Dubaijas lidostas veikalā, kas atrodas pēc pasu kontroles, var šo un to dabūt par ļoti labām cenām. Tā kā vēl arvien mums mājās stāv Grants viskijs…
Savācām savus koferu kalnus un tad laime vēl lielāka par viskiju – Ēriks! Rūdolfs tēti tik ļoti mīļoja, bučoja. Tā mazā bērna laime, prieks, smaids, ieraugot tēti, ir vārdos neaprakstāma. Pieaugušo bučas jau gan visiem zināmas un skaidras… Tā kā ieradāmies Dubaijā agri no rīta, nebija nāsīs cērtošais karstais gaisa bezgaiss. Tieši pretēji – silts un patīkams! Un kā jums liekas, ko mēs darījām uzreiz pēc koferu nomešanas mājās? Pareizi! Braucām uz pludmali! Spējām gan izturēt knapi stundu, jo miega bads bija nepanesams.

Un ziniet kurā brīdī es sapratu, ka no mājām es aizbraucu uz mājām? Tajā mirklī, kad izkāpu no mūsu mājas lifta, tā koridora smarža, tā sajūta… Un brīdis, kad atvēru dzīvokļa durvis. Iestājās tāda maza laimīte. Tāda, kad no tāla ceļa ierodies atkal mājās…

 

Pirmā atgriešanās Latvijā

Uz Latviju lidojām 29. maijā. Zīmīgi izvēlējāmies šo datumu, jo vīram darba darīšanas nācās kārtot Londonā. Tā kā nebiju drosmīgā mamma, kas lidoja no Dubaijas līdz Latvijai viena pati ar sīci, visi kopīgi aizlidojām līdz Stambulai, tur pavadījām tēti uz Londonu un paši gaidījām lidmašīnu uz Rīgu. Ziniet, tas laikam bija viens no emocionālākajiem turpu-šurpu-atpakaļ atvadīšanās pasākumiem. Jo nu jau mēs vairs neesam divi, neesam arī vairs ar pavisam mazu bērnu pie rokas. Mūsu jaunietis jau kaut ko saprot. Viņš tik uzstājīgi gribēja sekot tētim, ka puņķi un asaras gāja pa gaisu. Nācās viņa domas novērst ar somā līdzpaņemtajām mašīnām un traktoriem… Lidojumā no Dubaijas uz Stambulu ilgi lidmašīna mīcijās pa lidostu un necēlās gaisā, tas pats notika arī Stambulas lidostā, kad nelaida mūs ārā no lidmašīnas. Te nu nopriecājos, ka esam izvēlējušies lidostā pavadīt nevis 2,5 stundas, bet gan 5, jo mums nekur nebija jāsteidzas. Bet tā mīcīšanās divos naktī Dubaijas lidostā bija pārbaudījums maniem nerviem, jo Rūdolfs bija tā pārguris, ka iemigt uz sitienu vienkārši nespēja. Kašķis, asaras, dusmas, neko negribu-neko nevajag stāvoklis. Bet nu viss veiksmīgi… Atlūza kādā brīdī. Biju dikti nobažījusies kā tad man vienai ies lidojumā no Stambulas uz Rīgu, bet viss labi! To 5 stundu laikā pa lidostu jaunietis bija izlocījis kājas un jau paspējis nogurt. Visu ceļu nosusināja mammai klēpī.

Kad lidojām prom no Dubaijas tur bija tuvu 40 grādu temperatūrai, bet Latviju “veldzēja” aptuveni +10 un lietus. Ziniet, bija tik forši! Rāpāmies no lidmašīnas ārā paši pēdējie, Rūdolfs šortos, lai gan somā stāvēja sagatavotas zeķubikses, plānā jaciņā un viņam pie rokas smaidoša mamma, kurai pa galvu maisās tik viena doma – mājas! Tas svaigais, dzestrais gaiss ir vārdos neaprakstāms! Noklumburējām pa lidmašīnas trepēm lejā, izbradājām lidostas peļķes, savācām bagāžu un tas prieks un laime satiekot savējos – neaprakstāms! Ome ar opi jau nav vakarējie – mazdēlu sagaidīja ar mētelīti :)

Pirmā nedēļa, ja ne pat veselas divas, pagāja gan man, gan Rūdolfam atklimatizēšanās periodā. Kamēr vispār saproti, ko ģērbt mugurā – ārā ir auksts vai silts? Un, ja ir vēss, tad jāmeklē kaut kur nobāztas jakas un džemperi, kuri nav bijuši vajadzīgi visu šo laiku. Gulēju kā lācis. Tiešām. Miegs man nāca visu laiku. Nevarēju ieiet nekādā ritmā. Naudas vērtība arī pilnīgi neskaidra. Man tie eiriki kusa rokās kā cukurs tējā. Patiesībā vēl arvien kūst… Varbūt ne es pie vainas, bet paši eiriki?

Katrā ziņā kaut kā lēnām iedzīvojāmies. Atsākām apmeklēt Orff mūzikas nodarbības. Ziniet, mammas, tā ir viena forša vieta, kur kopā ar bērnu darboties. Mūsu favorīte ir skolotāja Sanita. Rūdolfs dziesmas atkārto un dzied mājās, kā arī nodarbībās piedalās ar prieku.

Satikām sen neredzētus draugus, radus, bet tik un tā visus apciemot nemaz ar neizdevās. Laiks ir un paliek laiks, īpaši tad, ja atlido pēc pusotra mēneša Ēriks, kuram arī ir savas iešanas, skriešanas, darīšanas. Un ir taču vēlme pavadīt laiku arī kopā trijatā, nemaz nerunājot par tādu divatā būšanas iespēju, kas Dubaijā mums ir tikai tad, kad kāds atlido ciemos.

Paši arī pabraukājām pa Latviju. Bijām Bauskas pilī un Trušu pilsētiņā. Noteikti iesaku apmeklēt ar bērniem, dikti mīlīga vieta. Bijām laukos un piedzīvojām neganto mušu uzbrukumu par kuru rakstīja pat avīzēs.

Katrā ziņā savas brīvdienas Latvijā pavadījām godam. Gan laiski atpūšoties, gan aktīvi rosoties. Un tūlīt, tūlīt jau atkal krāmējam koferus un dodamies atpakaļ. 16. oktobrī kāpjam lidmašīnā, lai šeit atgrieztos vien pēc vairākiem menešiem. Vienlaicīgi prieks, jo muksim prom no jaku, šaļļu un tuntulēšanās laika, bet tik pat lielas arī skumjas. Mājas ir un paliek mājas, lai arī kādas tās būtu. Tāpēc vēl skumjāk ir domāt par prombraukšanu tieši vēlēšanu laikā, kad visi partejiskie un bezpartejiskie bļauj viens uz otru – jūs tā un jūs atkal šitā! Un tajā visā vēl pa vidu Ingas Spriņģes un Artusa Kaimiņa 1:1 raidījums… Pēc žurnālistes vārdiem – aizbrauc prom tie, kas negrib šeit palikt un cīnīties. Mīļā Inga, arī es esmu reiz bijusi LTV sastāvdaļa un jā, strādāšana tur mēdz izvērsties par milzīgu cīņu – par idejām, par un ar kolektīvu, par motivāciju, par algu… Par visu! Bet vienlaicīgi laiks, ko pavadīju LTV man būs bijis pamācošs un savā ziņā mīļš un tuvs. Ar visām no tās vietas izrietošajām dīvainībām. Bet! Cilvēkam nav visu mūžu jācīnās! Cilvēkam kaut kad IR arī jādzīvo! Neaizbrauc jau tikai zemākie Latvijas slāņi, bet aizbrauc zinoši, izglītoti, strādāt griboši un varoši cilvēki. Vienkārši pašreizējā valsts situācijā es neredzu, ka valstij cilvēks vispār ir vajadzīgs. Ziniet, Dubaijā, no satiktajiem latviešiem, lielākā daļa sapņo un cer, ka varēs atgriezties Latvijā. Strādāt savā specialitātē, pelnīt cienīgu algu (!) par padarīto darbu, izmantot savas zināšanas savas valsts labā. Nevis izdzīvot, bet dzīvot! Ļoti ceru, ka pienāks tāda diena Latvijā, kad tiešām nevis tikai maza “virsējā kārtiņa” varēs atļauties aiziet pe ārsta tūlīt un tagad, kad ir vajadzība, nevis klusiņām nomirt, sēžot valsts rindā, kad cilvēki atvaļinājuma laikā varēs atļauties aizbraukt ceļojumā, kas ir tālāk par Palangu, kad cilvēki Latvijā varēs samaksāt komunālos maksājumus, iegādāties kvalitatīvu pārtiku un vēl mazliet paliks pāri… Kad šeit varēs justies kā cilvēks. Un, neskatoties uz visu šito, es mīlu Latviju! Es gribu te dzīvot! Un es zinu, ka tuvākā vai tālākā nākotnē es to arī darīšu. Viss, laikam izbļāvu savu sāpi.

P.S. Un 4. oktobrī es iešu uz vēlēšanām! Un arī AAE esošie latvieši pirmo reizi varēs piedalīties vēlēšanās, jo 4. oktobrī būs atvērts vēlēšanu iecirknis arī Dubaijā!

P.P.S. Vēlēšanas AAE iespējamas tikai un vienīgi tāpēc, ka Abu Dhabi nesen tika atvērta Latvijas vēstniecība. Hip hip urrrā!