Arsenāls 2010!

Tā kā man beidzot ir blōgs, kur izpausties, varu pierakstīt un aprakstīt to, ko redzēju šī gada Arsenālā.

Pirmkārt, man patīk filmas. Nevaru teikt, ka man patīk kīnō, jo zem vārda kīnō slēpjās sava veida inteliģentums, smalkums (kas dozētās devās arī ir tīri forši!), bet man patīk arī daža laba muļķīgā filmele bez jēgas un satura. Tāpēc, tātad – filmas man patīk!

Otrkārt, Arsenāls ir mana tradīcija. Eju uz visām iespējamajām un neiespējamajām filmām, kuras varu (ar gribu vien nepietiek – laika trūkums, darbs, citas izklaides utt., etc., bla bla bla) noskatīties.

Tātad, kopumā redzēju 10 filmas (un 2 bonusā): Emmas Blankas pēdējās dienas, Laimīgākā meitene pasaulē, Aklās mīlestības, Ģimenes lietas + Nirēji lietū, Oktobris, Ieeja tukšumā, Loengrīns no Varka Kru+Igauņu stāsti.Pasaules čempions, Baltādainie, Tokijas sonāte, Iedomātās mīlestības.

1. Emmas Blankas pēdējās dienas / The Last days Of Emma Blank (rež. Alekss van Varmerdams)

Emma Blanka dzīvo nomaļā piekrastes mājā. Kā stāsta, viņa ir ne vien nedziedināmi slima, bet arī neticami bagāta, tādēļ Emmas Blankas kalpotāji – sulainis Hānefelds, pavāre Bella, istabene Gonija un palīgs Meijers – uzcītīgi izpilda ikvienu kundzes iegribu, par spīti vāji slēptam riebumam pret viņas absurdajām kaprīzēm. Emma Blanka ir īsta diktatore, taču reiz par visām reizēm dzelzs disciplīna sašūpojas, un ilgi glabāti noslēpumi nāk gaismā viens pēc otra.

Forši iesākts mans Arsenāls. Kā jau vecajam Aleksam pienākas, filma viņa stilā – ar tikai viņam raksturīgo humoru. Un, kas ir pats labākais, filmā tēlo arī viņš pats! SUNI!

2. Laimīgākā meitene pasaulē / The Happiest Girl in the World / Cea mai fericita fata din lume (rež. Radu Žude)

Jauna rumāņu meitene Delija ar vecākiem ierodas Bukarestē, lai saņemtu auto, ko vinnējusi kādas gāzēto dzērienu kompānijas loterijā. Šķiet, viss norit visnotaļ gludi līdz brīdim, kad atklājas, ka vecākiem ir atšķirīgs viedoklis par iegūtās balvas likteni. Lai iemūžināto skaistā auto saņemšanas prieku, firmas pārstāvji nolēmuši uzņemt Deliju reklāmas rullītī. Tomēr viņa vairs nezina, vai ir laimīga par iegūtu balvu…

Šī nu bija filma, kas likās izstiepta kā hubabubas košļene. Sēžot zālē, nespēju sagaidīt filmas beigas… Doma forša, interesanta, bet garlaicīgi bez sava gala…

3. Aklās mīlestības / Blind Loves (rež. Juraj Lehotsky)

Aizkustinošs stāsts par mīlestību starp neredzīgiem cilvēkiem. Tā var būt maiga, muļķīga un dažkārt arī gluži akla… Atrast savu vietu pasaulē nav viegli pat cilvēkiem ar ļoti labu redzi, bet kādas grūtības tas sagādā tiem, kas nespēj redzēt?

Viena no šī gada Arsenāla manām favorītēm. Jūtīgais, asprātīgais un atklātais skatījums uz neredzīgiem cilvēkiem atklāj jaunas atbildes uz jautājumu, ko nozīmē būt laimīgam.

4. Ģimenes lietas /Family Instinct (rež. Andris Gauja) + Nirēji lietū / Tuukrid Vihmas (rež. Prīts Perns)

Gāju uz Ģimenes lietām, bet bija arī mazais bōnusiņš – Nirēji lietu. Viņš ir nirējs, kurš uz darbu dodas no rīta, bet viņa – zobārste, kas strādā naktīs. Abi dzīvo kopā, un ik dienas uz īsu brīdi satiekas virtuvē, lai apmainītos ar ašiem skūpstiem un kopīgi izsmēķētu cigareti. Liegi hipnotisks mīlasstāsts… Šī multenīte man bija galīgi nesaprotama, diezgan kiš-miš.Bet Ģimenes lietas gan bija interesantas, hehe. Zanda un Valdis – brālis un māsa – uzauguši atsevišķos bērnu namos un satikušies jau pieauguši, rodot viens otrā atbalstu un glābiņu no vientulības. Neskatoties uz abu asinsradniecību, abi uzsākuši kopdzīvi un tajā dzimuši divi bērni. Filma nevienu netiesā un nenosoda, bet mēģina fiksēt sabiedrības un sociālo instanču reakciju uz šo pretrunīgi vērtējamo notikumu.

Filma man patika. Traka, bet man patika. Jo kuram gan nepatīk lūrēt pa atslēgas caurumu kāda cita guļamistabā? Vairāk gan lika padomāt nevis par notikušo incestu, bet gan par Latvijas laukiem kopumā. Kā un kas tur notiek…

5. Oktobris / Octubre / October (rež. Djego un Daniels Vegas)

Filmas darbība risinās lakoniski ieskicētā nabadzīgā Limas kvartālā. Klementes dienas paiet, aizlienējot naudu pret ķīlā atstātiem pulksteņiem un ģimenes dārglietām. Katru parādnieku viņš rūpīgi ieraksta kladē. Viņam nav draugu un ģimenes. Kādu vakaru, atgriezies mājās, Klemente atklāj, ka viņa dzīvoklī kāds ielauzies un atstājis plastmasas maisu ar zīdaini. Nespēdams tikt galā ar bērnu, viņš nolīgst kaimiņieni Sofiju, lai tā parūpētos par mazuli, kamēr viņš cenšas sadzīt pēdas tā mātei – kādai prostitūtai. Sofija apmešanos pie Klementes uztver kā iespēju izveidot ģimeni, taču vai viņas rosīšanās atkausēs Klementes sirdi?

6. Loengrīns no Varka Kru (rež. Viesturs Kairišs) + Igauņu stāsti. Pasaules čempions / Eesti Lood.Maailmameister (rež. Monika Sīmets).

Atkal 2in1 seanss. It kā vairāk gāju tieši uz filmu par Mārtiņu Rubeni, bet ļoti, ļoti vīlos… es laikam neizpratu, ko V. Kairšs savā ģenialitātē man mēģina parādīt, pastāstīt. Bezjēdzīgi stiepti kadri, samudžināts sižets… Rubenis pars = baigi foršs, bet filmā to, cik foršs viņš ir, varēja tikai nojaust. Tā arī līdz galam nesapratu, kāpēc vispār filmai dots šāds nosaukums… Žēl, baigi žēl.

Latviešu kamaniņbraucēja un Olimpiskās medaļas ieguvēja Mārtiņa Rubeņa portrets – sportists  pēc sava nobrauciena 2006. gadā Turīnā ieguva pirmo Ziemas Olimpisko spēļu medaļu Latvijas vēsturē. Turpretim mūsdienu kultūras aprindās viņš zināms arī kā Dj Betons no Varka Kru. Gluži kā Viduslaiku bruņinieks Loengrīns Rubenis dodas trasē, lai cīnītos ar sāncenšiem, laiku, pasauli un pats ar sevi.

Savukārt, Pasaules čempions sildīja manu sirdi. Īsa, viegla filma par superonku, kurš sapņo par Pasaules čempiona titulu.

83 gadus vecais Herberts Seps gājis skolā pirmās Igaunijas Republikas laikā, uz Sibīriju viņš aizvests vēl kā jauns zēns, un tā arī pārtrūkuši jebkādi sakari ar laikabiedriem dzimtenē. Herberts māk stāvēt uz galvas, met ritentiņus un ir labākais kārtslēcējs savā vecuma grupā. Starp viņa sasniegumiem ir Eiropas čempionāta sudraba medaļa. Bet nu Somija gatavojas rīkot Pasaules čempionātu senioriem, un Herberts sapņo par čempiona titulu un pasaules rekorda uzstādīšanu.

7. Ieeja tukšumā / Enter the Void/Soudain le vide (rež. Gaspārs Noe)

Šī ir filma, kuras dēļ izgāju no Loengrīna seansa, jo bija jāpaspēj. Pirmo reizi mūžā redzēju, ka tik daudzi pamet zāli. Pārsteidza arī viena sieviete, kura uz filmu bija atnākusi ar bērniem! Filma bija jau krietni pusē, kad sieviete, paķērusi abus sīkos pie rokas, iznesās no zāles. Vai viņa nelasa filmām anotācijas? Nezina uz ko iet? Tā jau tas bērns vēl sāks raustīt valodu…

Filmā valda absolūta atklātība, arī nežēlīgums; uz ekrāna pludo asinis, sviedri un sperma, kadrā redzamais “sit” skatītājam “pa aknām” šī vārda vistiešākajā nozīmē. Un man liekas, ka ne tikai pa aknām, bet arī pa smadzenēm. Izejot no zāles, gribējās pa tiešo iet kaut kur iedzert… Šī filma noteikti paliks atmiņā!

8. Baltādainie / White Material (rež. Klēra Denī)

Marija (Izabella Ipēra), baltādaina francūziete, ar zobiem un nagiem cīnās par savas kafijas plantācijas saglabāšanu, spītējot kādas vārdā nenosauktas Āfrikas valstiņas draudiem; tuvojas pilsoņu karš, kas solās būt stipri vien nežēlīgāks par šim reģionam tik raksturīgajiem iekšējiem politiskajiem nemieriem. Marijas emocionālais spēks un augstprātība, kas robežojas ar savtīgu egoismu, ir sievietes ieroči cīņā par sava īpašuma nosargāšanu. Tāpat Marija ignorē aicinājumu pamest šo vietu, jo nespēj iedomāties savu dzīvi, atgriežoties Francijā. Viņa nedrīkst padoties, tā parādot savu vājumu. Marija nav radīta Eiropai, viņa nicina baltādaino karaspēku, kas ielauzušies Āfrikā, mēģina te visu pakļaut saviem noteikumiem. Paradoksāli, bet pašas Marijas imperiālisms nav tālu no tikko noliegtās ideoloģijas…

Filma, kura kārtējo reizi pierāda to, ka nav ko baltajiem līst svešā zemē un mācīt citiem, kā dzīvot. Katram ir sava vieta. Nez kāpēc likās, ka filma mierīgi varēja būt arī, ja ne uz pusi, tad vismaz par 30 minūtēm īsāka, noteikti.

9. Tokijas sonāte / Tôkyô sonata ( rež. rež. Kiyoshi Kurosawa)

Ruheji Sasaki ir vienkāršs un ar dzīvi apmierināts menedžeris kādā lielā Tokijas uzņēmumā. Viņam ir mīloša sieva, divi dēli un māja piepilsētā. Atlaišana no darba nāk kā zemestrīce: Ruheji nespēj pieņemt, ka tas varētu nozīmēt idilliskās ikdienas un apkārtējo cieņas beigas, tādēļ viņš ģimenei neko nesaka. Ruheji turpina ik rītu apsiet kaklasaiti, ņemt portfeli un doties projām, cauru dienu klīstot pa darba biržu, pusdienojot zupas virtuvē un gremdējoties bezcerībā kopā ar līdzīgiem bēdubrāļiem. Tā viņš patveras ilūzijā, ka viss joprojām ir kārtībā, taču plaisu veidošanos ārēji nevainojamajā ģimenē viņš nespēj apturēt. Vecākais dēls pret viņa gribu iestājas militārajos spēkos un pamet valsti, jaunākais slepus par spīti aizliegumam pusdienu naudu iegulda sevis izvēlētā vaļaspriekā. Un Ruheji klusā, mīlošā sieva — vai kāds iedomājies, ka arī viņai vienreiz varētu būt gana?

10. Iedomātās mīlestības / Heartbeats / Les Amours Imaginaires (rež. Havjērs Dolāns)

Filmas pamatā ir stāsts par diviem draugiem, Frāncisu un Marī, kas abi vienlīdz spēcīgi iekrīt pilsētā jauniņā Niko valdzinājuma tīklos. Tik līdzīgs Da Vinči Dāvidam, blondi sprogotais tēls kļūst par šī savdabīgā mīlas trijstūra virsotni, līdzšinējo draudzību pārvēršot šķietami bezmērķīgā sāncensībā. Greizsirdība, vilšanās un emocionālā spriedze izrādās pamatīgs pārbaudījums gan draudzībai, gan uzticībai, kā arī kārtējo reizi pierāda, ka ne vienmēr jūtas un teju dzīvnieciski instinkti pakļaujami loģiskā prāta kontrolei.

Whūh… Pilnīgi noteikti mani šī gada Arsenāla favorīti ir Iedomātās mīlestības, Ieeja tukšumā, Pasaules čempions, Tokijas sonāte, Emmas Blankas pēdējās dienas un Aklās mīlestības.

:)

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s